Israēla atkāpšanās no ticības. – Nr. 1

TAM1897 Q1 33.6Sprediķis, kas teikts svētdienas vakarā, 1897. gada 7. martā Publicēts „General Conference Bulletin”, 1897. gada 1. ceturksnis, 2. sējums, Nr. 1, 33.–40. lpp.

TAM1897 Q1 33.7Kādā no iepriekšējo vakaru nodarbībām es teicu, ka līdz pat nesenam laikam nebiju redzējis nevienu Septītās dienas adventistu izdotu Desmit baušļu eksemplāru ārpus Bībeles, kas atbilstu tam, kā Dievs tos izteica. Es priecājos, ka ir pienācis laiks, kad Septītās dienas adventisti var iegūt Dieva likuma eksemplāru tādā veidā, kādā Dievs to deva. Es priecājos, ka brālis Hovs ir izdevis Dieva likuma eksemplārus tā, kā Dievs to deva. Un tagad vairs nepaliksim pakļauti tam pašam pārmetumam kā citi, ka, uzstājoties cilvēku priekšā, mēs izlaižam daļu no Dieva likuma.

TAM1897 Q1 33.8Jūs varat pietiekami skaidri redzēt, ka cilvēks, kurš pirmais izplatīja to Dieva likuma eksemplāru, ko izmanto gandrīz visi pārējie, bija Ēģiptietis. Tur teikts: „Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama.” Bet viņš sev teica: „Tas neattiecas ne uz mani, ne uz kādu, kas dzīvo mūsdienās; jo mūs nekad nav izveduši no Ēģiptes. Tas bija domāts tikai Jūdiem.” Tāpēc viņš to izlaida un nodrukāja pārējo likumu, tādējādi pasaulei piedāvājot sakropļotu likuma eksemplāru, ko pats Kungs bija devis. Tādējādi viņš radīja iespaidu, ka vienīgais dokuments, ko Kungs kādreiz izrunāja no debesīm, sākās, nenorādot, kas ir tā autors, pat neievadot Viņu, bet sākās vienkārši skarbi un nenoteikti: „Tev nebūs citus Dievus turēt priekš Manis.” Tad varētu uzreiz rasties jautājums: „Kas Tu vispār esi? Kas te runā?” Nu, ja likumu uztver tā, kā tas tika dots, Dievs pats pasaka, kas te runā. „Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama.” Tas ir tas, kurš runā; tev nebūs citus Dievus turēt priekš Manis, „kas spēju atpestīt no Ēģiptes verdzības.”

TAM1897 Q1 33.9Šeit ir svarīga vēl viena doma: kad likums tiek drukāts bez ievada, ko izteica pats Kungs, kā tas parasti notiek plakātos un kartītēs, ir nepieciešams tā sākumā ierakstīt vārdus „Dieva likums”. Tas liecina, ka cilvēki apzinās nepieciešamību pēc kāda veida apliecinājuma par to, kura likums tas ir un kurš ir tas, kas izsaka šos baušļus. Un, redzot šo nepieciešamību, cilvēki Dieva likuma sākumā liek savu apliecinājumu, ka tas ir Dieva likums.

TAM1897 Q1 33.10Bet, ja viņi vienkārši publicētu likumu tā, kā to devis Kungs, viņiem būtu paša Kunga apliecinājums, ka tas ir Dieva likums un ka tieši Viņš pats izsaka šos baušļus. Viņš saka: „Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama. Tev nebūs citus Dievus turēt priekš Manis,” utt. Un, ja cilvēkiem būtu paša Kunga apliecinājums, ka tas ir Viņa likums, tad noteikti nebūtu vajadzīgs neviena cilvēka apliecinājums, ka tas ir Dieva likums.

TAM1897 Q1 33.11Un vai Kunga apliecinājums, ka šis ir Viņa likums, nav labāks par jebkura cilvēka vai visu cilvēku kopējo apliecinājumu? Un ja cilvēki izlaiž paša Kunga apliecinājumu, ka šis ir Viņa likums, un tā vietā liek savu apliecinājumu, vai var būt vēl skaidrāks gadījums, kad cilvēki nostājas Dieva vietā? Ak, atmetīsim šo augstprātīgo, neveiklo darbu; un pieņemsim svēto likumu tā, kā to teica un uzrakstīja tā svētais Autors! „Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama.” Āmen. Lai tā notiek.

TAM1897 Q1 33.12Tā kā tajā ir viss, ko Kungs teica, Dieva likums tad pasaulei parāda gan Pestītāju, gan Radītāju. Tas tad visiem cilvēkiem saka, ka Tas, kurš ir šī likuma Autors, Tas, kurš aicina cilvēku to ievērot, ir gan Pestītājs, gan Radītājs. To parāda pats likums. Un, kad viņi izlaiž daļu, kas atklāj Pestītāju, nav brīnums, ka viņi ir gatavi un vēlas izlaist arī daļu, kas atklāj cilvēka Radītāju. Sātans vienmēr ir gribējis atbrīvoties no likuma un slēpt no cilvēkiem tā nozīmi. Viņš sāka ar to, ka no likuma izlaida Pestītāju; un tagad viņš beidz ar to, ka no likuma izlaiž Radītāju. Bet Kungs vēlas, lai mēs zinātu, ka tieši Viņš ir tas, kurš mūs izglāba no Ēģiptes, lai mēs varētu saskatīt gan Pestītāju, gan Radītāju likumā, ko Viņš deva cilvēkiem.

TAM1897 Q1 34.1Vēl viena lieta. Kad mēs ar jums varam redzēt un patiešām redzam, ka Israēls, ienākot zemē, vispār neienāca tajā zemē, ko Kungs bija paredzējis viņiem, bet to pilnībā garām palaida, mēs varam saprast, cik liela vilšanās Mozum bija tas, ka viņš pats tur nenokļuva. Tagad, kad dažiem cilvēkiem šķiet, ka Israēls iegāja zemē, ko Kungs bija sagatavojis viņiem, un ka tieši tur Kungs gribēja viņus aizvest, un tad redzot, ka Mozus nomira un devās uz debesīm, viņi saka, ka Mozum galu galā iznāca vislabāk; un ka tā nebija tik liela vilšanās, ka viņu izveda no zemes un aizveda uz debesīm.

TAM1897 Q1 34.2Bet, kad mēs saprotam, ka Kungs gribēja viņu aizvest uz Savu svēto mājvietu, uz vietu, ko Viņš bija radījis Sev, lai tur dzīvotu, uz svētnīcu, ko Viņa rokas bija izveidojušas; tad mēs varam redzēt, cik liels vilšanās brīdis tas bija pat Mozum – nomirt un doties uz debesīm, neieejot tajā zemē. Kad viņš saprata, ka tieši viņa grēks bija viens no iemesliem, kāpēc viņi netika ielaisti svētajā apsolītajā zemē; kad viņš saprata, ka Israēls bija palaidis garām to, ko Kungs viņiem bija sagatavojis: kad viņš ieraudzīja šo brīnišķīgo zemi, kā to darīja no Nebus kalna virsotnes, un bija spiests apdomāt tos garos gadsimtus, kas būs jāpavada klīstot, atkāpjoties no ticības un ciešot grūtības, cauri kuriem Dieva lietai un tautai bija jāiet, un saprast, ka viņam bija pat neliela daļa vainas šīs ilgās klīšanas izraisīšanā; ir viegli saprast, cik smaga vilšanās viņam bija neiekļūt šajā zemē, nemaz nemirstot — pat ja viņš tika uzņemts debesīs no kapa.

TAM1897 Q1 34.3Vēl viens teksts, ja vispār kāds būtu nepieciešams, lai apstiprinātu faktu, ka Israēls neizkļuva no Ēģiptes, kamēr tas atradās tuksnesī, atrodams Jozuas grāmatā. Jūs atceraties šo fragmentu — pēc tam, kad viņi bija šķērsojuši Jardāni, viņi tika apgraizīti — tur ir rakstīts: „šodien Es no jums esmu novērsis visu Ēģiptes kaunu.” Redziet, tie cilvēki, kas atstāja Ēģipti, nekad nebija izkļuvuši no Ēģiptes, kamēr nebija šķērsojuši Jardāni; jo tikai tad tika noņemts Ēģiptes kauns. Tad viņi visi bija atgriezušies cilvēki. Visa šī tauta šķērsoja Jardāni ticībā. Tā bija tauta, kas ticēja Dievam, un tajā nebija nevienas pretējas balss, ne arī nevienas šaubīgas domas — tad viņi bija izkļuvuši no Ēģiptes. Tādējādi jūs redzat, ka ir pilnīgi skaidrs, ka garīgā Ēģipte ir Bībeles burtiskā Ēģipte.

TAM1897 Q1 34.4Tagad pievērsīsimies šī vakara tekstam. Tas ir 4. Mozus grāmatas 23. nodaļas 9. pants. Es sākšu lasīt no septītā panta. Tur Bileāms pravieto Moaba karalim Balakam.

TAM1897 Q1 34.5Tad viņš sāka teikt savu sakāmo un sacīja: no Aramas Balaks, Moabiešu ķēniņš, mani atvedis, - no tiem kalniem pret rītiem: nāc, nolādi man Jēkabu, un nāc, nosodi Israēli. Kā lai es nolādu, ko Dievs nelād, un kā lai es nosodu, ko Tas Kungs nesoda? Jo no augstas klints es viņu redzu, un no tiem kalniem es to ieraugu; REDZI, TAUTA, KAS SAVRUP DZĪVO UN NEPIESKAITĀS PAGĀNIEM!

TAM1897 Q1 34.6Šis teksts šovakar ir vērsts pie mums. Tā ir tagadējā patiesība. Tā bija Dieva izteiktā griba attiecībā uz Viņa tautu, kad tā atradās tās zemes robežā, uz kuru Viņš gribēja to vest, kad bija izvedis to no Ēģiptes zemes. Viņi bija četrdesmit gadus klīduši tuksnesī un tagad bija nonākuši pie šīs zemes robežas. Un tā ir Viņa griba attiecībā uz viņiem – lai viņi dzīvo atsevišķi un netiek pieskaitīti pie tautām.

TAM1897 Q1 34.7Galveno iemeslu tam, vai, pareizāk sakot, vienu no iemesliem, jūs sapratīsiet, atverot Apustuļu darbu septīto nodaļu. Tajā dienā runāja Stefans un stāstīja, ka Kungs ar brīnumiem un zīmēm izveda tautu no Ēģiptes, no verdzības zemes, un trīsdesmit septītajā un trīsdesmit astotajā pantā ir šie vārdi; trīsdesmit astotajā pantā ir konkrētā vieta:—

TAM1897 Q1 34.8„Šis ir tas Mozus, kas uz Israēla bērniem sacīja: “Tas Kungs, jūsu Dievs, jums no jūsu brāļiem cels vienu pravieti tā kā mani; To jums būs klausīt.” Šis pie tās draudzes tuksnesī bija.”

TAM1897 Q1 34.9Tad kas bija Israēls tuksnesī? — Baznīca. Kas tam bija jābūt, kad viņi bija šķērsojuši upi un ienākuši zemē? — Baznīca. Ko gan citu šie vārdi nozīmēja, ja ne to, ka starp baznīcu un valsti ir jābūt nošķiršanai? — Tāpat kā, izvedot Ābrahāmu no tās zemes, Kungs mācīja pasaulei nošķiršanu starp baznīcu un valsti, un tāpat kā Viņš ar Ābrahāma piemēru parādīja, ka šī nošķiršana starp baznīcu un valsti ir jāsāk katra indivīda sirdī.

TAM1897 Q1 34.10Ja es savā sirdī neesmu nošķīries no valsts, tad, kur vien es atradīšos, tur būs baznīcas un valsts savienība. Un tāpēc, pat ja es neieņemu amatu valstī vai nekandidēju uz amatu tur, es būšu politiķis baznīcā; un es tur kandidēšu uz amatu un tur vērpšu intrigas. Tātad, ja cilvēks savā sirdī nav atdalījies no valsts, bet tomēr pieder baznīcai, viņam labāk būtu piedalīties pasaules politikā un būt politiķim tur, nekā ievest savu politiku baznīcā.

TAM1897 Q1 34.11Tāpēc, kad Kungs aicināja Ābrahāmu, Viņš vispirms teica: „izej no savas zemes.” Un tagad, kad Ābrahāms ir vairojies un kļuvis par baznīcu, un šī baznīca gatavojas stāties Kunga īpašajā kalpošanā tautu priekšā, Viņš paziņo, ka šī baznīca nav jāuzskata par vienu no tautām; tai jādzīvo atsevišķi. Jūs varat redzēt, cik ļoti Kungs vēlējās, lai tauta turētos pie tā, jo Viņš zināja, kādas ir tautas; un Viņš zināja, kā tautas bija nonākušas šādā stāvoklī. Viņš vēlējās, lai Viņa baznīca dzīvotu atsevišķi, lai tai nebūtu cita valdnieka kā vien Viņš pats, cita likuma kā Viņa likums, nekādas citas likumdošanas kā vien Kunga vārds, citas valdības kā vien Kunga valdība.

TAM1897 Q1 35.1Dievs bija paredzējis, kad Viņš tos ieveda zemē, būt par baznīcas galvu. Jēzus Kristus, protams, bija baznīcas galva, tieši tikpat patiesi, kā Viņš ir tagad. No nodarbībām, ko esam apguvuši, jūs zināt, kā cilvēki nonāca pie karaļvalsts, monarhijas un tā tālāk; tas notika, novirzoties no Viņa, nespējot atzīt Dievu par savu vienīgo Valdnieku un Viņa likumu par vienīgo likumu. Viņi kļuva par elku pielūdzējiem un tādējādi zaudēja Dieva valdīšanu pār sevi un Viņa likuma varu pār sevi; un, atdalījušies no Dieva, viņu vidū bija jābūt valdībai, lai apmierinātu to ambīcijas, kuri vēlējās valdīt pār saviem līdzcilvēkiem, un lai pasargātu viņus no viņiem pašiem viņu mežonībā, jo viņi bija novirzījušies no Dieva.

TAM1897 Q1 35.2Bet Kungs atdalīja Israēlu no visām tautām un valdībām, pievēršot to Sev. Kungs tagad sāka ar Israēlu tieši tur, kur Viņš bija sācis ar Ābrahāmu, lai tas būtu atdalīts no visiem apkārtējiem karaļiem un valdniekiem, no visām apkārt esošajām zemes valdībām. Viņš vēlējās, lai Viņa tauta dzīvotu atsevišķi un nebūtu tāda, ko varētu pieskaitīt kādai no tautām, lai, kad tautas skatītos uz viņiem, tās redzētu, ka Israēlu nevar uzskatīt par tādu pašu tautu kā tās.

TAM1897 Q1 35.3Viņš vēlējās, lai Israēls stāvētu pasaules priekšā tik izteikti — un tas padarītu viņus atšķirīgus no visām pārējām tautām —, ka visas tautas, skatoties uz viņiem, teiktu: „Tas ir neparasti; tā nav tāda valdība, kāda ir mums. Viņiem nav karaļa; šķiet, ka katrs vienkārši tiek galā bez jebkāda valdnieka.” Un viņi sāktu par to interesēties; viņi teiktu: „Kāds tam ir iemesls? Kā jūs tiekat galā bez visa šī aparāta — karaļa, armijām, nodokļiem un visa pārējā, kas mums jācieš?” Atbilde būtu: „Nu, Dievs ir mūsu ķēniņš. Un Viņa valdības vadīšanai nav vajadzīgas ne tuvu tik lielas izmaksas kā jūsu valdībai; jo mums nav tādu problēmu, kādas ir jums. Jā, mums nav nodokļu, un Viņš ir tik labs, ka mēs labprāt Viņam atdodam visu, kas mums pieder, lai atbalstītu un izplatītu Viņa valdības svētības.”

TAM1897 Q1 35.4Un, ja Viņa tauta to pastāstītu pagāniem, pagāni teiktu: „Noteikti šī tauta ir gudra un saprātīga tauta; un kāda tauta uz zemes ir tik liela, kam ir tik gudri un labi spriedumi kā visam šim likumam? Un kādai tautai Dievs ir tik tuvu kā Kungs, tavs Dievs, visās lietās, par kurām mēs Viņu lūdzam?” Tas ir tas, ko Kungs bija paredzējis. Un Viņš teica: Israēls „savrup dzīvo un netiks pieskaitīts pie tautām”. Viņš vēlējās iemācīt visai pasaulei baznīcas un valsts nošķiršanu — ne tikai baznīcā, bet arī starp tautām, gan attiecībā uz valstīm, gan arī attiecībā uz pašu baznīcu.

TAM1897 Q1 35.5Vienkārši paskatieties šeit Rakstos, un jūs to redzēsiet. 5. Mozus grāmata 4. nodaļa. Daži panti izsaka visu to, ko esmu ieskicējis. Sākot ar pirmo pantu un lasot līdz astotajam:—

TAM1897 Q1 35.6Nu tad, Israēl, klausi tos likumus un tās tiesas, ko es jums mācu darīt, lai jūs dzīvojat un ienākat un iemantojat to zemi, ko Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, jums dod. Pie tā vārda, ko es jums pavēlu, jums neko nebūs pielikt, nedz no tā ko atraut, ka jūs turat Tā Kunga, sava Dieva, baušļus, ko es jums pavēlu. Jūsu acis ir redzējušas, ko Tas Kungs Baāl-Peora dēļ darījis; jo ikvienu, kas Baāl-Peoram dzinās pakaļ, to Tas Kungs, jūsu Dievs, ir izdeldējis no jūsu vidus. Bet jūs, kas esat pieķērušies Tam Kungam, savam Dievam, jūs šodien visi esat dzīvi. Redzi, es jums esmu mācījis tos likumus un tās tiesas, itin kā Tas Kungs, mans Dievs, man pavēlējis, lai jūs tā darāt tanī zemē, ko jūs ejat iemantot. Turat nu tos un darāt tos, jo šī būs jūsu gudrība un jūsu saprašana to ļaužu acīs, kas visus šos likumus dzirdēs un sacīs: tiešām gudri un prātīgi ļaudis ir šī lielā tauta. Jo kur ir cita tāda liela tauta, kam dievi tik tuvu, kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums, cikkārt viņu piesaucam? Un kur ir cita tāda liela tauta, kam tādi taisni likumi un tiesas, kā visa šī bauslība, ko es šodien lieku jūsu priekšā?

TAM1897 Q1 35.7Vai tad Israēlā bija kāda vieta jebkāda veida likumu vai tiesību aktu pieņemšanai? — „Pie tā vārda, ko es jums pavēlu, jums neko nebūs pielikt, nedz no tā ko atraut.” Viņiem bija jārīkojas tieši tā. Visi viņu likumi jau bija viņiem doti. Viņu likumdošana bija pilnībā pabeigta un bija nevainojama; un kamēr viņiem tas bija, viņiem nevajadzēja neko citu, un tiklīdz radās vajadzība pēc kāda cita, tas pats par sevi liecināja, ka viņi bija atstājuši Dievu.

TAM1897 Q1 35.8Kamēr viņiem bija vajadzīga jebkāda veida likumdošana, ko viņi paši izstrādāja savā vidū, tas bija pierādījums, ka viņi bija atmetuši Dievu, ka Viņa likuma viņiem vairs nepietika un ka Viņa valdība vairs viņiem nebija pietiekama. Tieši tā tas ir ar visām pārējām pagānu tautām. Tā tas ir ar visām tautām. Tā viņi kļuva par pagāniem. Un jūs zināt, ka Israēls izgāja tieši to pašu ceļu. Viņi aizmirsa Dievu un pievērsās kalpošanai elkiem, un tad teica: „Mums ir vajadzīgs karalis, lai mēs varētu būt tādi kā visas tautas.” Bet neaizmirstiet, ka viņiem vispirms bija jānoraida Dievs, pirms viņi varēja iegūt karali; un, noraidot Dievu, lai viņi varētu būt tādi kā tautas, kā pagāni — tā ir burtiskā doma —, noraidot Dievu, lai viņi varētu būt tādi kā tautas, viņi kļuva tādi kā tās tautas, kas noraidīja Dievu. Jūs to zināt no visas turpmākās vēstures.

TAM1897 Q1 35.9Tādēļ ir pilnīgi skaidrs, ka nav Dieva griba, nav Viņa tautas interesēs, lai tā būtu tāda kā citas tautas. Nav Dieva griba, nav tautas labā, lai tai būtu jebkāda veida valdība, kāda ir apkārtējām tautām. Jūs zināt, ka tās neizrietēja no sekošanas Dievam, bet gan no atkāpšanās no ticības. No visa tā ir pilnīgi skaidrs, ka Dievs nebija paredzējis, lai Viņa tauta pati savā vidū izveidotu valdību.

TAM1897 Q1 36.1Kungs nebija paredzējis, ka viņiem būtu jāizveido valdība, kas līdzinātos apkārtējo tautu valdībām. Kad Viņš saka: „Pie tā vārda, ko es jums pavēlu, jums neko nebūs pielikt, nedz no tā ko atraut”, jūs varat redzēt, ka Viņš tādējādi aizliedza viņiem jebkādu likumdošanu, jebkādu likumdošanas ēnu, un tādējādi aizliedza viņiem jebkad izveidot jebkādu valdības formu savā vidū.

TAM1897 Q1 36.2Un no tā ir pilnīgi skaidrs, ka, kad viņi sajuta vajadzību pēc jebkāda veida valdības savā vidū, kurā viņiem būtu jābūt citiem likumiem nekā Dieva likumiem un citiem valdniekiem nekā Dievam, tas pats par sevi bija nepārprotams pierādījums, ka viņi bija aizmirsuši Dievu; ka viņi bija attālinājušies no Viņa; ka Viņa valdība vairs nebija pietiekama; ka Viņa vara vairs nebija pār viņiem, lai tos noturētu, un tādēļ viņiem bija jāizveido un jāievieš sava veida valdība, lai pasargātu sevi no pašu sevis.

TAM1897 Q1 36.3Tādējādi jūs redzat, ka tas nebija saskaņā ar Kunga gribu, lai Viņa tauta, dzīvojot atsevišķi, savā vidū izveidotu savu valdību. Tā nebija Viņa griba, lai viņi dzīvotu starp tautām un viņiem būtu tāda valdība kā šīm tautām; jo, ja viņi uzņemtos izveidot savu valdību, lai pārvaldītu sevi savā vidū, tā būtu tieši tāda pati kā tautu valdības, jo tās visas bija cilvēciskas, un cilvēce ir visur vienāda. Tāpēc, kad Israēls uzņēmās izveidot valdību, lai pārvaldītu sevi, tā bija tāda pati kā apkārtējām tautām, un tā nevarēja būt citāda. Tā bija pagāniska. Un tā vienmēr būs pagāniska, kur vien to mēģinās izveidot.

TAM1897 Q1 36.4„Pie tā vārda, ko es jums pavēlu, jums neko nebūs pielikt, nedz no tā ko atraut, ka jūs turat Tā Kunga, sava Dieva, baušļus, ko es jums pavēlu.” Dievs paredz, ka Viņa baušļi, Viņa likums, Viņa valdība būs pietiekama Viņa tautai. Un tā ir pietiekama Viņa tautai. Tas ir skaidrs. Tā vienmēr būs pietiekama Viņa tautai. Bet tā nav pietiekama tiem, kuriem tās nav; tā nav pietiekama tiem, kuri atdalās no Dieva un no Viņa likuma un valdības. Tātad Viņa valdība viņiem nav pietiekama, jo viņiem tās nav; un tad, ja viņi izveido savu, tā ir tieši tāda pati kā pagānu valdība.

TAM1897 Q1 36.5Jūsu acis ir redzējušas, ko Tas Kungs Baāl-Peora dēļ darījis; jo ikvienu, kas Baāl-Peoram dzinās pakaļ, to Tas Kungs, jūsu Dievs, ir izdeldējis no jūsu vidus. Bet jūs, kas esat pieķērušies Tam Kungam, savam Dievam, jūs šodien visi esat dzīvi. Redzi, es jums esmu mācījis tos likumus un tās tiesas, itin kā Tas Kungs, mans Dievs, man pavēlējis, lai jūs tā darāt tanī zemē, ko jūs ejat iemantot. Turat nu tos un darāt tos, jo šī būs jūsu gudrība un jūsu saprašana to ļaužu acīs.

TAM1897 Q1 36.6„šī būs jūsu gudrība un jūsu saprašana to ļaužu acīs.” Ne tikai manās acīs; bet dariet to, un visas tautas, pagāni, teiks, ka jūs esat gudri. Tautas, pagāni, teiks, ka jums ir labs saprāts.

TAM1897 Q1 36.7Redzi, es jums esmu mācījis tos likumus un tās tiesas, itin kā Tas Kungs, mans Dievs, man pavēlējis, lai jūs tā darāt tanī zemē, ko jūs ejat iemantot. Turat nu tos un darāt tos, jo šī būs jūsu gudrība un jūsu saprašana to ļaužu acīs, kas visus šos likumus dzirdēs un sacīs: tiešām gudri un prātīgi ļaudis ir šī lielā tauta. Jo kur ir cita tāda liela tauta, kam dievi tik tuvu, kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums, cikkārt viņu piesaucam? Un kur ir cita tāda liela tauta, kam tādi taisni likumi un tiesas, kā visa šī bauslība, ko es šodien lieku jūsu priekšā? Bet sargies un sargi ļoti savu dvēseli, ka tu neaizmirsti to, ko tavas acis redzējušas, ka tas neizzūd no tavas sirds visās tava mūža dienās. Un dari to zināmu saviem bērniem un saviem bērnu bērniem. Tai dienā, kad tu stāvēji priekš Tā Kunga, sava Dieva, Horebā.

TAM1897 Q1 36.8Neaizmirstiet to, ko esat redzējuši un dzirdējuši, bet jo īpaši neaizmirstiet to, ko dzirdējāt, kad tajā dienā stāvējāt Horebā. Ko viņi dzirdēja? — Ak, Dieva likumu; Dieva baušļus un Jēzus ticību viņi dzirdēja tajā dienā; balss no debesīm sludināja pestīšanu un radīšanu, lai cilvēki negrēkotu. Bet Israēls aizmirsa Dievu un pievērsās elku pielūgšanai, sacīdams: „Iecel mums ķēniņu; iecel mums ķēniņu, tāpat kā visām tautām.” Bet par to laiku, kad viņi vēl bija nevainīgi, Kungs vēlāk sacīja (Psalms 81:13–16):—

TAM1897 Q1 36.9Kaut Mani ļaudis Man klausītu, un Israēls staigātu uz Maniem ceļiem! Es pazemotu viņu ienaidniekus drīz un grieztu Savu roku pret viņu spaidītājiem. Kas To Kungu ienīst, tiem bija Viņam padoties, tad tie mūžīgi pastāvētu. Un Viņš tos barotu ar briedušiem kviešiem, un ar medu no akmens kalna Es tevi pieēdinātu.

TAM1897 Q1 36.10Tagad Kungs saka par mums, ka Viņš mūs ir izglābis no tumsas varas un pārnesis mūs Sava mīļā Dēla valstībā. Dieva valstība ir atkal nodibināta Viņa tautas vidū, un „Dieva valstība ir iekš jums”, un tā ir jūsu vidū, jo atrodas katrā un visos. Tātad, Dieva valstība ir pilnīga valstība, jo ķēniņš ir pilnīgs ķēniņš, jo šīs valstības likums ir pilnīgs likums. Vai tad pilnīgs ķēniņš, pilnīgs likums un pilnīga valstība jums ir pietiekami? Vai tā ir? Vai tas ir pietiekami cilvēkam? — O, jā, noteikti! Vai tam vajadzētu būt pietiekamam cilvēkam?

TAM1897 Q1 36.11Un ja tas viss cilvēkam nav pietiekami, vai tad problēma ir ar valstību vai ar pašu cilvēku? — Jūs zināt, ka problēma var būt tikai ar pašu cilvēku. Bet pieņemsim, ka cilvēks apliecina, ka ir kristietis. Vai problēma joprojām ir ar pašu cilvēku vai ar valstību?

TAM1897 Q1 36.12(Balsis) Ar cilvēku.

TAM1897 Q1 36.13Pieņemsim, ka viņš apgalvo, ka ir Septītās dienas adventists, un Dieva valstība viņam nav pietiekama; pieņemsim, ka jūs savācat kopā veselu pūli no viņiem, un Dieva valstība viņiem nav pietiekama, bet viņiem ir vajadzīga sava pašu valstība, cita valstība; viņiem ir jāizveido valdība, jāuzliek nodokļi sev pašiem, jāizvēlas valdnieki no sava vidus, lai tie pār viņiem valdītu; vai viņi ir Dieva bērni? Vai Dieva pilnīgā valstība viņiem ir pietiekama? Vai viņi pieder Dieva valdībai? Vai Dieva valdība viņiem ir pietiekama? Vai Dieva valstība ir viņos? Vai tā ir? Kā tas var būt, ja pilnīgā valstība, pilnīgais ķēniņš un pilnīgais likums viņiem nav pietiekami?

TAM1897 Q1 37.1Tātad jūs redzat, ka baznīcas un valsts nošķiršana, pat Septītās dienas adventistu vidū, sākas sirdī; un tai jāsākas tur, katrā cilvēkā, visur, citādi tur, kur viņš atrodas, nevar būt baznīcas un valsts nošķiršanas. Ja nevienam cilvēkam 4. gadsimtā, Romas impērijā, sirdī nebūtu bijusi baznīcas un valsts apvienība, 4. gadsimtā nebūtu izveidojusies pāvestība. Ja viņa sirdī būtu bijusi tikai baznīca, vienīgi baznīca, un nekas no valsts, nekas no valsts principiem, tikai baznīca — Dievs, Viņa valstība, Viņa likums, Viņa taisnība, un tur valdītu vienīgi Viņš —, vai tad vispār kādreiz varētu būt pastāvējusi pāvestība?

TAM1897 Q1 37.2(Balsis) Nē.

TAM1897 Q1 37.3Tad kas ir tas, no kā vienmēr ir būtiski izvairīties? — Jebkāda baznīcas un valsts savienība sirdī. Kas tad ir vienīgais drošais aizsarglīdzeklis pret pāvestību? — Tas ir mīlēt Dievu no visas sirds, no visas dvēseles, no visa prāta un no visiem spēkiem. Tas ir „izej no savas zemes un no savas dzimtenes un no sava tēva nama”. Tas nozīmē pagriezt muguru Ēģiptei. Tas nozīmē „savrup dzīvo un netikt pieskaitītam pie tautām”.

TAM1897 Q1 37.4Tagad es nolasīšu no grāmatas „Empires of the Bible” (152. lpp. un tālāk) dažus citātus, kurus es tur iekļāvu no grāmatas „Patriarchs and Prophets”, kopā ar Rakstu vietām, tieši par šo tēmu. Vispirms es nolasīšu dažus savus vārdus; bet es jums pateikšu, kad lasīšu vārdus no grāmatas „Patriarchs and Prophets”:—

TAM1897 Q1 37.5„redzi, tauta, kas savrup dzīvo un netiks pieskaitīta pie tautām”. Kungs nekad nav paredzējis, ka Viņa tauta veidotu karalisti, valsti vai valdību, kā to dara šīs pasaules tautas. Viņa tautai nebija jābūt tādai kā apkārtējām tautām. Tai bija jābūt nošķirtai Dievam „priekš visām tautām, kas virs zemes.” „tauta, kas … netiks pieskaitīta pie tautām”.

TAM1897 Q1 37.6Ja es uzskatu sevi par Vācijas valsts piederīgo, vai tad es pieskaitu sevi tautām? Ja es uzskatu sevi par Anglijas valdības piederīgo, par tās daļu, par lojālu un patriotisku pilsoni, kurš cīnītos par karogu, vai tad es pieskaitu sevi tautām? Un, ja es cīnos par šo karogu, savu karogu, savu britu karogu, bet mans Septītās dienas adventistu brālis šeit pieder Amerikas Savienotajām Valstīm un ir lojāls un patriotisks, un abas valstis iesaistās karā, un viņam jāatvaira iebrukumi, un rodas konflikts, tad es esmu vienā pusē, bet mans brālis — otrā, un brālis cīnās pret brāli. Vai Dievs to ir noteicis? — Jūs zināt, ka nē. Tad vai Viņam vispār bija kāds nolūks, kad Viņš teica, ka šī tauta dzīvos atsevišķi un netiks pieskaitīta pie citām tautām?

TAM1897 Q1 37.7Es turpinu lasīt vēl nedaudz no paša rakstītā grāmatā „Empires of the Bible”: — Viņu valdība bija paredzēta kā tīra un vienkārša teokrātija — Dievs bija viņu vienīgais ķēniņš, vienīgais Valdnieks, vienīgais Likumdevējs. Tā patiešām bija baznīcas organizācija, sākot ar „baznīcas tuksnesī” organizāciju; un tai bija jābūt nošķirtai no jebkādas valsts idejas. Sistēma, kas tika izveidota tuksnesī caur Mozu un turpinājās Kanaānā caur Jozua, bija paredzēta kā mūžīga.

TAM1897 Q1 37.8Tagad es lasīšu no grāmatas „Patriarchs and Prophets”:—

TAM1897 Q1 37.9Israēla valdība tika vadīta Jehovas vārdā un ar Viņa pilnvarām. Mozus, septiņdesmit vecāko, valdnieku un tiesnešu uzdevums bija vienkārši nodrošināt to likumu ievērošanu, kurus Dievs bija devis. Viņiem nebija pilnvaru pieņemt likumus tautai.

TAM1897 Q1 37.10Kam nebija pilnvaru pieņemt likumus tautai?

TAM1897 Q1 37.11(Balsis) Baznīca.

TAM1897 Q1 37.12Cik cilvēku veidoja baznīcu? Vai tajā bija viens, divi, desmit, divpadsmit vai kādi piecdesmit? — Jā. Tad vai viņiem, vai kādam no viņiem, bija kādas pilnvaras pieņemt likumus pārējiem vai pat sev pašiem? — Nebija.

TAM1897 Q1 37.13Israēl, klausi tos likumus un tās tiesas, ko es jums mācu darīt, lai jūs dzīvojat un ienākat un iemantojat to zemi, ko Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, jums dod. Pie tā vārda, ko es jums pavēlu, jums neko nebūs pielikt, nedz no tā ko atraut.

TAM1897 Q1 37.14Atkal citējot no grāmatas „Patriarchs and Prophets”:—

TAM1897 Q1 37.15Tas bija un turpināja būt Israēla kā nācijas pastāvēšanas nosacījums.

TAM1897 Q1 37.16Tad, kad Israēls novirzījās no tā un spēra soli, lai izveidotu karalisti un kļūtu līdzīgs citām tautām, ko tas nozīmēja? — Pastāvēšanas zaudējumu. Neaizmirstiet to.

TAM1897 Q1 37.17Tagad vēl viens fragments, ko esmu uzrakstījis un ko tagad vēlos atkārtot:—

TAM1897 Q1 37.18Israēla valdības principi bija vienīgi tīras teokrātijas principi. Jebkurā valdībā tikai pilsoņu lojalitāte pret valdības principiem var nodrošināt tās panākumus.

TAM1897 Q1 37.19Tas tiek vispārēji atzīts par patiesību. Kādu valdību mēs šeit apsveram? — Dieva valdību. Kādas valdības pilsoņi viņi bija? — Dieva valdības. Tātad lojalitāte pret šīs valdības principiem bija vienīgā lieta, kas varēja nodrošināt šīs valdības un šīs varas panākumus, pat ja valdnieks bija Dievs.

TAM1897 Q1 37.20Tikai pateicoties Dieva pastāvīgajai klātbūtnei kopā ar Israēlu, tur izveidotā valdība vispār varēja būt veiksmīga. Tādēļ lojalitāte pret šīs valdības principiem no tautas puses prasīja, lai katrs tautas loceklis nemitīgi tiektos pēc tā, ka Dievs vienmēr būtu ar viņu kā viņa vienīgais Ķēniņš, Valdnieks un Likumdevējs visā viņa ikdienas rīcībā. Bet „bez ticības nevar Dievam patikt”. Tieši „ticībā” Dievs mīt sirdī un valda dzīvē. Tādēļ Israēla valdības pamatprincips, patiesībā pati tās pastāvēšana, balstījās uz Israēla tautas dzīvo, pastāvīgo ticību.

TAM1897 Q1 38.1Un tieši šeit Israēls cieta neveiksmi. Faktiski tā ir vienīgā joma, kurā viņi varēja ciest neveiksmi. Viņi nepalika ticībā; viņi nepalika uzticīgi savam Ķēniņam un valdībai. Tie cilvēki, kuri ienāca zemē, kuri ticībā šķērsoja Jardānes upi pa sausu zemi, kad upe bija pilnībā pārplūdusi, kuru ticības dēļ Jērikus mūri sabruka, kad viņi septiņas dienas bija tos apgājuši un izkliedza ticības uzvaras saucienu — šie cilvēki ticēja Kungam, un Viņš bija ar viņiem Savā spēkā. Bet notika pārmaiņa. Tauta zaudēja ticības tīrību un nonāca formālismā. Šis stāsts mums ir izklāstīts dažos lakoniskos pantos Rakstos. „tie ļaudis kalpoja Tam Kungam, kamēr Jozuas dzīvoja un kamēr tie vecaji dzīvoja, kas vēl ilgu laiku pēc Jozuas dzīvoja, kas bija redzējuši visus Tā Kunga lielos darbus, ko Viņš bija darījis pie Israēla bērniem. Bet kad Jozuas, Nuna dēls, Tā Kunga kalps, bija nomiris simts un desmit gadus vecs … Kad nu arī viss tas dzimums bija aizgājis pie saviem tēviem, tad cēlās cits dzimums pēc viņiem, kas To Kungu nepazina, nedz tos darbus, ko Viņš bija darījis pie Israēla. Tad Israēla bērni darīja, kas Tam Kungam nepatika, un kalpoja Baāliem. Un atstāja To Kungu, savu tēvu Dievu, kas tos bija izvedis no Ēģiptes, un dzinās pakaļ citiem dieviem no to ļaužu dieviem, kas tiem bija visapkārt, un pielūdza tos un apkaitināja To Kungu. Jo tie atstāja To Kungu un kalpoja Baālam un Astartēm.” — „Empires of the Bible”, 153., 154. lpp.

TAM1897 Q1 38.2Tieši tāpat viņi rīkojās Nimroda laikā. Kādas bija sekas Nimroda laikā? — Viņi iecēla vienu no sava vidus par karali, noraidījuši Dievu kā ķēniņu. Vai tad ir kaut kas dīvains, ka sekas šobrīd Israēlam ir tādas pašas?

TAM1897 Q1 38.3Tā kā viņu sirdīs nebija Dieva klātbūtnes, kas atšķirtu viņus pat no pašu sevis un tādējādi padarītu viņus atšķirīgus no citiem cilvēkiem, viņi bija tik ļoti līdzīgi apkārtējām tautām, ka bija pilnīgi dabiski, ka viņi pievienojās tām, pielūdzot to dievus. Kad viņu atkāpšanās dēļ viņu pašu darbu nasta un pagānu apspiešana kļuva tik smaga, ka viņi vairs nevarēja to izturēt, viņi no visas sirds atgriezās pie Kunga, paļāvās vienīgi uz Viņu un tādējādi Viņā atrada brīnišķīgu atbrīvošanu no saviem grēkiem un visiem saviem apspiedējiem. Bet, sajutuši, ka ir atbrīvoti, viņi joprojām nekopa attiecības ar savu Kungu un Atbrīvotāju un nemeklēja Viņa klātbūtni; tādēļ viņu reliģija atkal kļuva formāla, un viņi drīz vien atkal pārņēma pagānu paražas un pielūdza viņu dievus.

TAM1897 Q1 38.4Ja vien viņi būtu visu laiku vērsuši savas sirdis uz Kungu un paļāvušies uz Viņu, kā to darīja šajos reformu uzplūdos, viņi būtu atklājuši, ka Viņš viņiem vienmēr ir tieši tas, kas Viņš bija šajos gadījumos. Tad viss viņu dzīves gājums būtu bijis tāds, kādu Viņš vienmēr vēlējās, lai tas būtu — nepārtraukta virzība uz priekšu un augšup, augot žēlastībā un mūsu Glābēja Kunga atziņā. Tad viņi būtu bijuši spoža un mirdzoša gaisma visām tautām.

TAM1897 Q1 38.5Tā vietā, lai šīs atkārtotās pieredzes viņus novestu līdz brīdim, kad viņi beidzot un uz visiem laikiem zaudētu uzticību sev un uzticētos tikai Kungam, viņi faktiski nonāca stāvoklī, kurā beidzot zaudēja uzticību Kungam un nolēma pilnībā paļauties uz sevi. Savā neticībā un atkāpšanā no ticības viņi pagānu nepārtrauktos uzbrukumos, kuru dēļ tika izlaupīta zeme un apspiesta tauta, saskatīja vienīgi pierādījumu tam, ka praktiskā ziņā Dieva valdība bija cietusi neveiksmi. — „Empires of the Bible”, 154., 155. lpp.

TAM1897 Q1 38.6Tagad atkal citēsim no grāmatas „Patriarchs and Prophets”:—

TAM1897 Q1 38.7Par visiem ļaunumiem, kas bija viņu pašu grēku un muļķības sekas, viņi vainoja Dieva valdību.

TAM1897 Q1 38.8Tātad jūs redzat, kāda ir problēma, ja kādai tautai, kas apgalvo, ka pieder Kungam, ir vajadzīga cita valdība, nevis Viņa valdība. Viņi ir novirzījušies no Dieva; viņi ir nonākuši ļaunumā; viņi cieš no daudzveidīgiem ļaunumiem; un par to visu viņi vaino Dieva valdību. Dieva valdība viņiem nebija pietiekami laba; tā viņiem neizdarīja pietiekami daudz. Kāpēc? — Tāpēc, ka viņiem tā nebija.

TAM1897 Q1 38.9Es turpinu lasīt no grāmatas „Patriarchs and Prophets”:—

TAM1897 Q1 38.10Pakāpeniski viņi zaudēja godbijību pret Dievu un vairs nenovērtēja to, ka ir Viņa izredzētā tauta. Pagānu monarhu greznības un ārējā spožuma vilināti, viņi nogura no savas vienkāršības. Starp ciltīm uzplauka greizsirdība un skaudība. Iekšējās nesaskaņas tos vājināja; viņi nepārtraukti bija pakļauti pagānu ienaidnieku iebrukumiem, un tauta sāka uzskatīt, ka, lai saglabātu savu stāvokli starp citām tautām, ciltīm jāapvienojas zem spēcīgas centrālās valdības. Attālinoties no paklausības Dieva likumam, viņi vēlējās atbrīvoties no sava dievišķā Valdnieka varas; un tādējādi visā Israēlā plaši izplatījās prasība pēc monarhijas.

TAM1897 Q1 38.11Tagad es nolasīšu to, ko esmu uzrakstījis grāmatā „Empires of the Bible”:—

TAM1897 Q1 38.12Tā bija tā pati Bābeles un Ēģiptes vēsture, kas atkārtojās. Galvenais maldinātājs viņus ievilināja kalpošanā elkiem, un no kalpošanas elkiem – monarhijā, lai iegūtu pār viņiem varu un, izmantojot pasaulīgu ietekmi, aizvilinātu viņus prom no kalpošanas Dievam vai ar spēku aizliegtu viņiem kalpot Dievam.

TAM1897 Q1 38.13Un jūs zināt, ka Israēls patiešām vajāja praviešus, viņi aizliedza sludināt Dieva vārdu, tieši tāpat kā to ir darījušas visas pārējās pagānu tautas uz zemes no Nimroda laikiem līdz pat šim vakaram, un tieši tāpat kā to darīs visas pārējās pagānu tautas, pat ja tās izveidos Septītās dienas adventisti.

TAM1897 Q1 38.14Tagad es atkal citēju no grāmatas „Patriarchs and Prophets”:—

TAM1897 Q1 38.15Dievs vēlējās, lai Viņa tauta skatītos tikai uz Viņu kā uz savu Likumdevēju un spēka avotu. Sajūtot savu atkarību no Dieva, viņi pastāvīgi tiktu pievilkti tuvāk Viņam. Viņi tiktu pacelti un cildināti, piemēroti augstajam liktenim, uz kuru Dievs viņus bija aicinājis kā Savu izredzēto tautu. Bet, ja tronī tiktu iecelts cilvēks, tas tiektos novērst tautas prātus no Dieva.

TAM1897 Q1 38.16Un man nav svarīgi, vai viņš ir Septītās dienas adventists; tas mēdz novirzīt cilvēku prātus prom no Dieva.

TAM1897 Q1 38.17Es turpinu lasīt no grāmatas „Patriarchs and Prophets”:—

TAM1897 Q1 38.18Viņi vairāk paļautos uz cilvēcisko spēku un mazāk uz dievišķo varu —

TAM1897 Q1 39.1Vai viņiem bija vajadzīga aizsardzība pret pagāniem? — Jā. Vai pagāni viņiem neuzbruka un neveica pret viņiem sirojumus? — Jā. Vai viņiem bija vajadzīga aizsardzība? — Jā. Kāpēc viņi izveidoja valdību? — Aizsardzības dēļ — aizsardzības dēļ pret pagānu uzbrukumiem.

TAM1897 Q1 39.2Ko Kungs teica, ja viņi paklausītu Viņam un ievērotu Viņa likumus? Svētku laikā vīrieši varēja visi pamest savas mājas un doties uz Jeruzālemi, un neviens viņiem nekaitētu, ne arī kārotu pēc viņu zemes. Bet, kad viņi novirzījās no Dieva un vairs nebija Viņa aizsardzībā, viņi nevarēja pamest savas mājas, jo pagāni ienāca tajās. Un pat tad, kad viņi visi bija mājās, pagāni ienāca pie viņiem. Kad viņu kvieši bija nogatavojušies un gatavi pļaujai, pagāni ienāca un paņēma tos visus, pat tad, kad vīrieši visi bija mājās. Un kad vīnogas bija nogatavojušās un gatavas novākšanai, pagāni ienāca un novāca tās visas. Kāpēc? — Tāpēc, ka tauta bija novirzījusies no Dieva, un Viņš nevarēja svētīt viņus viņu novirzīšanās laikā tā, kā Viņš svētītu viņus, ja viņi būtu kopā ar Viņu, jo tas tikai būtu iedrošinājis viņus turpināt novirzīties.

TAM1897 Q1 39.3Tātad:—

TAM1897 Q1 39.4Ja tronī tiktu iecelts cilvēks, tas tiektos novirzīt tautas prātus prom no Dieva. Viņi vairāk paļautos uz cilvēcisko spēku un mazāk uz dievišķo varu, un viņu karaļa kļūdas novestu viņus grēkā un atdalītu tautu no Dieva.

TAM1897 Q1 39.5Tāpēc viņi sacīja Samuēlam: „cel mums ķēniņu, kas mūs tiesā, kā tas ir visām tautām.”

TAM1897 Q1 39.6Tagad es atkal citēju no grāmatas „Patriarchs and Prophets” vēl vienu fragmentu, kas attiecas tieši uz mūsdienām:—

TAM1897 Q1 39.7Un joprojām [Kur tas mūs noved? — Uz mūsdienām.] starp tiem, kas sevi dēvē par Dieva tautu, pastāv ilgas pielāgoties pasaulīgajām paražām un ieražām. Attālinoties no Kunga, viņi kļūst alkatīgi pēc pasaules labumiem un godības. Kristieši nepārtraukti cenšas atdarināt to paražas, kuri pielūdz šīs pasaules dievu. Daudzi uzstāj, ka, apvienojoties ar pasaulīgajiem cilvēkiem un pielāgojoties viņu paražām, viņi varētu atstāt spēcīgāku ietekmi uz bezdievīgajiem.

TAM1897 Q1 39.8Tieši to teica Israēls.

TAM1897 Q1 39.9Bet visi, kas izvēlas šo ceļu, tādējādi atdalās no sava spēka Avota. Kļūstot par pasaules draugiem, viņi kļūst par Dieva ienaidniekiem. Pasaulīga prestiža dēļ viņi upurē to neizsakāmo godu, uz kuru Dievs viņus ir aicinājis, — sludināt Tā slavu, kurš mūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā. — „Patriarchs and Prophets”, 59. nodaļa, 13. punkts.

TAM1897 Q1 39.10Tagad es lasu tālāk par tā laika Israēlu:—

TAM1897 Q1 39.11„Tāpat kā visas tautas.” Israēlieši neapzinājās, ka šajā ziņā atšķirties no citām tautām bija īpaša privilēģija un svētība. Dievs bija atdalījis israēliešus no visām pārējām tautām, lai padarītu viņus par Savu īpašo dārgumu. Bet viņi, neievērojot šo augsto godu, dedzīgi vēlējās atdarināt pagānu paraugu.

TAM1897 Q1 39.12Es turpinu lasīt no grāmatas „Patriarchs and Prophets”:—

TAM1897 Q1 39.13Israēla vislielākā uzplaukuma dienas bija tās, kurās viņi atzina Jēhovu par savu Ķēniņu — kad likumi un valdība, ko Viņš bija iedibinājis, tika uzskatīti par pārākiem par visu citu tautu likumiem un valdībām.

TAM1897 Q1 39.14Ja es uzskatu Dieva valdību un likumus par pārākiem par visu citu tautu valdībām un likumiem, kā tad es varu kaut ko darīt kopā ar citām tautām? Tad, ja man ir jāizveido kaut kas līdzīgs citām tautām, lai pārvaldītu sevi, lai noturētu uz pareizā ceļa sevi un tos, kas ir ap mani un ir tādi paši kā es, vai tad es uzskatu Dieva valdību un likumus par pārākiem par tiem, kurus es gatavojos izveidot? Tad, ja es uzskatu, ka Viņa likumi nav pārāki par tiem, kurus es gatavojos izveidot, kur tas mani nostāda?

TAM1897 Q1 39.15(Balsis) Augstāk par Dievu.

TAM1897 Q1 39.16Tāpat kā tas otrs pāvests; tāpat kā Nimrods — nostādot sevi Dieva vietā. Neviens cilvēks nevar nostādīt sevi Dieva vietā, nenostādot sevi augstāk par Dievu.

TAM1897 Q1 39.17Papildus tam esmu uzrakstījis to, ko jūs atzīsiet par patiesību:—

TAM1897 Q1 39.18Bet tagad tas viss bija aizmirsts, jo viņi bija stingri nolēmuši iegūt karali, valdību, valsti, tāpat kā visām citām tautām. Pretēji Kunga skaidri izteiktajai gribai Israēls bija apņēmies tikt pieskaitīts pie tautām... Ak, ja vien Israēls tajā laikā būtu zinājis to, ko pie viņu miera vajadzēja! Ak, ja vien viņi būtu ticējuši Kungam un atzinuši, ka Viņš labāk nekā viņi zina ceļu, kas viņiem jāizvēlas savam labumam! Bet pret Viņa spēcīgāko lūgumu un visnopietnāko brīdinājumu viņi aizvēra ausis un nocietināja sirdis, un tajā pašā brīdī uzsāka ceļu, kas ar neizbēgamu loģiku noveda pie viņu iznīcināšanas gan kā tautai, gan kā izredzētajai tautai.

TAM1897 Q1 39.19Notika arī tā, ka ciltis sadalījās — desmit un divas. Kas notika ar desmit? — Viņu ceļš bija viena nepārtraukta atkāpšanās, līdz viņi iesaucās: „ķēniņa mums nav.” Tad Kungs nāca pie viņiem caur pravieti Hozeju un sacīja: „Es būšu jūsu ķēniņš; atgriezies pie Manis, Israēl, tu esi aizbēdzis no Manis; Es būšu jūsu ķēniņš.” Bet viņi nevēlējās atgriezties; un viņi tika aizvesti gūstā un zaudēti uz visiem laikiem.

TAM1897 Q1 39.20Kad tas bija noticis, Hozeja par Jūdu rakstīja: „Jūda vēl valda ar Dievu un ir uzticīgs kopā ar svētajiem” (burtisks KJV tulkojums). Bet jūs zināt, ka Jūda soli pa solim virzījās lejup atkāpšanās ceļā, līdz atskanēja vārdi: „liec nost galvas glītumu un ņem zemē kroni, jo tas nepaliks, kā tas bija: zemais tiks paaugstināts un augstais pazemots. Es to likšu postā, postā, postā, un šī nebūs, līdz kamēr nāk, kam tā tiesa pieder, - tam Es to došu.”

TAM1897 Q1 39.21Kungam nācās likt pagāniem valdīt pār Savu tautu. Un kad Kungs, izmantojot pagānus, pagānu valdību, bija tos sargājis, līdz Viņš pats pie viņiem atnāca, viņi joprojām sauca tos vārdus, ko teica Saula dienās: „ne tā, bet ķēniņš lai ir.” Un kad Kristus nevēlējās būt viņu Ķēniņš, viņi Viņu krustā sita un sauca: „Mums nav ķēniņa, tik vien ķeizars.”

TAM1897 Q1 40.1Kad, neraugoties uz Kunga iebildumiem, ko pauda Samuēls, viņi sauca: „ne tā, bet ķēniņš lai ir pār mums”, šajā saucienā Kungs dzirdēja — un tagad to visi var viegli sadzirdēt — viņu galīgo saucienu pret Viņu: „Mums nav ķēniņa, tik vien ķeizars.” Noraidot Dievu, lai viņi varētu būt „tādi kā visas tautas”, viņi kļuva tādi kā visas tautas, kas noraidīja Dievu.

TAM1897 Q1 40.2Sauciens, ko viņi izkliedza pret Kristu Pilatus tiesas priekšā, bija tajā pašā saucienā: „ķēniņš lai ir”, kas tika izkliegts Saula dienās; un Dievs to dzirdēja. Tāda ir šī loģika, un no tās nav iespējams izvairīties. Un, ja mēs ar jums gribētu no tās izvairīties, mums jāpievēršas Dievam ar visu sirdi, visu dvēseli, visu prātu un visu spēku. Mums jāiziet no savas zemes, no saviem radiniekiem un no sava tēva nama. Mums jāpagriež mugura Ēģiptei, pat ja mēs atrodamies uz zemes varas troņa pakāpiena; mums jānokāpj no tā, jāpagriež mugura tam, jāatstāj tas viss un jāvēršas pie Dieva dzīvā ticībā; un tad mums jādzīvo atsevišķi, un mēs nedrīkstam tikt pieskaitīti pie tautām.

TAM1897 Q1 40.3Tādējādi jūs redzat, ka Dievs vienmēr ir mācījis Savu tautu un tautas, ka Viņa tautas un jebkura cilvēka mūžīgā pestīšana ir atkarīga no absolūtas baznīcas un valsts nošķiršanas sirdī.