Dieva misionāri

TAM1897 Q1 14.2Sprediķis, kas teikts 1897. gada 3. marta trešdienas vakarā Publicēts „General Conference Bulletin”, 1897. gada 1. ceturksnis, 2. sējums, Nr. 1, 14.–20. lpp.

TAM1897 Q1 14.3Mūsu vakardienas nodarbība noslēdzās ar pirmās vēsturē zināmās valsts dibināšanu; patiesībā — ar valsts izcelsmi. Raksti par Nimroda valstību saka:—

TAM1897 Q1 14.4viņa valsts iesākums bija Bābele un Erek un Akad un Kalne Sineārzemē. No šās zemes Assurs ir izgājis un ir uztaisījis Ninivi.

TAM1897 Q1 14.5Mūsu tulkojumā rakstīts: „Assurs ir izgājis un ir uztaisījis Ninivi.” Taču patiesā doma ir tāda, kā norādīts piezīmē lappuses malā: „Viņš [Assurs] devās uz Asīriju un uzcēla Ninivi,” kā arī tur minētās pārējās pilsētas. Tātad viņa valstības sākums bija Sineārzemē, un tās paplašināšanās notika uz Asīriju.

TAM1897 Q1 14.6Nimrods nebija vienkārši varens zvēru mednieks, bet arī cilvēku vajātājs. Un varu, ko viņš bija ieguvis, ko viņš savā rīcībā ieguva, izveidojot un paplašinot savu valsti, viņš izmantoja, lai piespiestu cilvēkus atzīt viņa varu un dievu, kuram viņš kalpoja. Tātad no pirmās valsts, kāda jebkad ir bijusi pasaulē, līdz pēdējai, kāda jebkad būs pasaulē, katra no tām ir izmantojusi savu varu pret Dievu.

TAM1897 Q1 14.7Es to atkārtošu vēlreiz: katra valsts, sākot no pirmās, kas jebkad ir pastāvējusi, proti, Nimroda valsts, līdz pēdējai, kas jebkad pastāvēs, proti, šai valstij, ir izmantojusi savu varu pret Dievu, pret Viņa patiesību, pret Viņa tautu, lai piespiestu cilvēkus novērsties no Dieva. No sākuma līdz galam – tāda ir katras no tām vēsture. Kad pasaule beigsies, tāds būs pasaules karalistu un valstu vēstures apraksts.

TAM1897 Q1 14.8Šeit ir citāts no žurnāla „Review” 1896. gada 14. aprīļa numura pirmās lappuses raksta: Galvenais maldinātājs „pavedināja cilvēkus pielūgt elkus un tādējādi ieguva varu pār zemes valstīm. Viņš uzskatīja, ka būt šīs pasaules dievam ir otrā labākā lieta pēc Dieva troņa iegūšanas debesīs.” Iepriekšējā nodarbībā minētajā vēstures notikumā jūs varat redzēt, kā darbojas šis plāns, kas tādējādi atklāts pravietojuma garā. Vispirms cilvēki pievērsās kalpošanai elkiem, tad monarhijai. Un pirmais, kurš to izdarīja, nodibināja valsti un, izmantojot tādējādi iegūto varu, pats kļuva par cilvēku vajātāju. Tāda ir vēsture. Turpinot mācību, jūs redzēsiet, kā tas izpaudās arī citās tautās.

TAM1897 Q1 14.9Neilgi pēc Nimroda visā šajā zemē Dievu aizmirsa visi, izņemot vienīgi Ābrahāmu. Vienīgi Ābrahāms meklēja un atrada Dievu; un kopā ar Ābrahāmu Dievs atkal no jauna aizsāka cilvēci Tā Kunga ceļā. Tagad pievērsiet uzmanību tam, ko Viņš teica Ābrahāmam. Ņemot vērā to, ko esam pētījuši, ņemot vērā to, kas bija mūsu priekšā iepriekšējā nodarbībā, un to, uz ko es tikko vērsu jūsu uzmanību, apsveriet, ko Dievs teica Ābrahāmam, kad Viņš ar viņu sāka jaunu tautu, proti, Dieva tautu. 1. Mozus grāmatas 12:1 mums stāsta, ko Kungs viņam teica sākumā. „Un Tas Kungs sacīja uz Ābramu: izej no” — no kā? — „savas zemes.” Kas vispirms?

TAM1897 Q1 14.10(Draudze) No savas zemes.

TAM1897 Q1 14.11„un no savas dzimtenes un no sava tēva nama uz to zemi, ko Es tev rādīšu.” Dievs teica, ka Ābramam jāatstāj trīs lietas. Pirmkārt, kas viņam jāatstāj? — Sava zeme. Tālāk? — Savi radinieki. Tālāk? — Sava tēva nams. Viņa tēva namā dzīvoja elku pielūdzēji. Viņa zeme piespieda cilvēkus nodoties kalpošanai elkiem; tā bija vērsta pret Dievu. Viņa zeme, viņa radinieki un viņa tēva nams bija elku pielūdzēji, un viņam bija jāatstāj tas viss. Kungs parādīja viņam zemi; bet vai Viņš deva viņam to īpašumā? — „ir ne pēdas platumā.” Kad Dievs aicināja viņu prom no tās zemes, vai Viņš aizveda viņu uz citu zemi? — Nē; bet „viņam to solīja … dot un viņa dzimumam pēc viņa.” Tad, kad Dievs aicināja viņu prom no viņa zemes un neaizveda viņu uz citu zemi, kur tas viņu atstāja?

TAM1897 Q1 14.12(Draudze) Ceļotājs un svešinieks.

TAM1897 Q1 14.13Tātad Dieva pārstāvis šajā pasaulē palika pilnīgi bez zemes šajā pasaulē?

TAM1897 Q1 14.14Tomēr, vai viņš bija pilnīgi bez zemes? — Ak, viņš gaidīja „labāku zemi, proti, debesu zemi”.

TAM1897 Q1 14.15Pavērsīsimies pie Ebreju vēstules 11. nodaļas un apskatīsim to. Astotais pants, sākums:—

TAM1897 Q1 14.16Caur ticību Ābrahāms aicināts ir paklausījis un izgājis uz to vietu, ko tam bija mantot, un viņš ir izgājis, nezinādams, kur nonākšot.

TAM1897 Q1 15.1Bet no kurienes viņš izgāja? — No savas zemes, nezinot, kurp viņš dodas. „Caur ticību viņš mājojis tai apsolītā zemē tā kā svešā, un teltīs dzīvojis ar Īzaku un Jēkabu, kas bija tās pašas apsolīšanas līdzmantinieki.” Jūs zināt, ka Dievs viņam nedeva nekādu mantojumu, nē, pat ne tik daudz, lai tur varētu uzlikt kāju; un tomēr Viņš apsolīja to dot viņam un viņa pēcnācējiem pēc viņa. Viņš izveda viņu no viņa paša zemes; un no nevienas citas zemes uz zemes Viņš nedeva viņam pat tik daudz, lai tur varētu uzlikt kāju. Tādējādi viņš palika pilnīgi bez zemes uz zemes. Par to mēs esam pārliecināti; bet atcerieties, ko Dievs teica. Kas šajā laikā bija Ābrahāms? — Viņš bija „Dieva draugs”, „visu to tēvs, kas tic Dievam”. Vai viņš ir jūsu tēvs? Vai jums ir zeme šajā pasaulē?

TAM1897 Q1 15.2Jo viņš gaidīja to pilsētu, kam stipri pamati un kam cēlējs un uztaisītājs pats Dievs. Caur ticību arī tā pati Sāra spēku dabūjusi, grūta tapt, un dzemdējusi pāri par laiku savā vecumā, jo viņa To turēja par uzticīgu, kas to bija apsolījis. Tādēļ arī no viena, un no tā paša izdēdējušā, ir dzimuši tik daudz kā debess zvaigznes un kā smiltis jūrmalā, kas neskaitāmas. Šie visi ir miruši iekš ticības un to, kas bija apsolīts, nav panākuši.

TAM1897 Q1 15.3Ko Dievs apsolīja, kad izveda viņu no viņa zemes? Vai Viņš apsolīja viņam zemi? — Jā. Bet viņš nesaņēma zemi šajā pasaulē; „bet no tālienes redzējuši un ar mieru bijuši un apliecinājuši, ka viņi esot virs zemes viesi un svešinieki. Jo tie, kas tādas lietas runā, rāda, ka tie tēva zemi meklē.” Vai cilvēks var meklēt zemi, ja viņam tāda jau ir? — Nē; jo cilvēkam nevar būt divas zemes, tāpat kā viņš nevar kalpot diviem kungiem.

TAM1897 Q1 15.4„Nu,” kāds teiks, „Ābrahāms bija prom no savas zemes.” Jā, bet viņam bija iespēja atgriezties, ja vien viņš to vēlētos. Ja viņš to joprojām uzskatītu par savu zemi, tā ka tā bija viņa sirdī, un viņam būtu radušās ilgas pēc mājām, kad viņš bija attālinājies par astoņsimt vai tūkstoš jūdžu, un zemē valdītu bads, un tur nebūtu tik daudz piedzīvojumu, kā viņš domāja, ka varētu būt, viņš varētu teikt: „Es gribētu vēl vienu reizi redzēt turienes ļaudis, mīļos vecos līdzenumus un pazīstamos kokus. Ja vien es to varētu izdarīt, tad es būtu gatavs atgriezties un kādu laiku palikt šajā laukā.” Ja viņš tā būtu domājis, viņam būtu bijis laiks atpakaļ griezties; jo ir rakstīts: „Un ja tie būtu prātā turējuši to, no kuras bija izgājuši, tad tiem būtu bijis laiks, atpakaļ griezties.”

TAM1897 Q1 15.5Prātā turēt; kas ir prātā turēt? — Ja viņu prāti būtu bijuši pilni ar to zemi, no kuras viņi bija izgājuši, viņiem būtu bijusi iespēja atgriezties. Un viņiem tā arī būtu bijusi; jo tad viņi paši būtu radījuši šādu iespēju.

TAM1897 Q1 15.6Bet nu tie ilgojās pēc vienas labākas, proti debešķīgas; tāpēc [tāpēc, šī iemesla dēļ] Dievs viņu dēļ nekaunas saukties viņu Dievs, jo Viņš tiem pilsētu ir sataisījis.

TAM1897 Q1 15.7Vai esat pametuši savu zemi? Atveriet Romiešiem 4:1–12:—

TAM1897 Q1 15.8Ko nu lai sakām, ka mūsu vectēvs Ābrahāms ir dabūjis pēc miesas? Jo ja Ābrahāms caur darbiem ir taisnots, tad tam ir gan slava, bet ne pie Dieva. Jo ko tas raksts saka? Ābrahāms Dievam ir ticējis un tas viņam ir pielīdzināts par taisnību. Bet tam darba darītājam alga netop pielīdzināta pēc žēlastības, bet pēc parāda. Bet tam, kas nav darba darītājs, bet tic uz To, kas bezdievīgo taisno, tam ticība top pielīdzināta par taisnību. Tā kā arī Dāvids saka, to cilvēku esam svētīgu, kam Dievs taisnību pielīdzina bez darbiem: Svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti; Svētīgs tas vīrs, kam Tas Kungs grēku nepielīdzina. Vai nu šis labums atlec apgraizījumam vien, vai arī priekšādai? Jo mēs sakām, ka Ābrahāmam ticība ir pielīdzināta par taisnību. Kā tad tā viņam ir pielīdzināta? Vai iekš apgraizījuma, vai iekš priekšādas? Ne iekš apgraizījuma, bet iekš priekšādas. Bet to apgraizīšanas zīmi viņš dabūja par taisnības zieģeli tai ticībai, ko viņš vēl priekšādā būdams turēja; ka tas būtu par tēvu visiem, kas priekšādā būdami tic, lai ticība tiem arīdzan taptu pielīdzināta par taisnību, Un par apgraizīšanas tēvu tiem, kas ne vien apgraizīti, bet arī staigā tās ticības pēdās, kas mūsu tēvam Ābrahāmam bija priekšādā.

TAM1897 Q1 15.9Tagad mūsu tēva Ābrahāma ticība, kas viņam bija, kad viņš vēl nebija apgraizīts, bija tā pati ticība, kas viņam bija, kad Dievs aicināja viņu prom no viņa zemes, no viņa radiniekiem, no viņa tēva nama, un viņš palika Dieva rokās, bez zemes šajā pasaulē. Un viņš ir tēvs visiem, kas tic, pat ja tie nav apgraizīti; un arī visiem pārējiem, ja vien mēs visi sekojam tās ticības pēdās, kāda viņam bija, kad viņš vēl nebija apgraizīts. „ja jūs Kristum piederat, tad jūs esat Ābrahāma dzimums un pēc apsolīšanas mantinieki.”

TAM1897 Q1 15.10„tavs dzimums piemitīs kādā zemē, kas tam nepieder.” Vai jūs esat viņa pēcnācēji? Vai jūs esat Ābrahāma pēcnācēji, jo ticat Jēzum Kristum? Vai jūs esat svešinieki zemē, kurā atrodaties? — Ja jūs esat viņa pēcnācēji, tad jā. Kāpēc? — Tāpēc, ka tā nav jūsu zeme. Tā vairs nav jūsu zeme.

TAM1897 Q1 15.11Tā nav teorija. Tas attiecas uz praktisku, ikdienas reliģiju. Brālis Dens Džonss vakar, kā jūs atceraties, runāja par misionāriem, kas dodas uz Meksiku, un viņš vēlējās misionārus, kuri turp dotos, līdzi ņemot savas sirdis. Viņš nevēlas tos, kuri, dodoties turp veikt misijas darbu, atstātu savas sirdis Amerikas Savienotajās Valstīs vai jebkurā štatā, no kura viņi nāktu; jo tad viņi nevar veikt misijas darbu.

TAM1897 Q1 15.12Kungs vēlējās, lai Ābrahāms būtu misionārs visiem cilvēkiem, kurus viņš vēlāk sastaptu uz zemes; un viņš tāds arī bija. Bet Dievs zināja, un to zina ikviens, kurš to redz tā, kā to redz Kungs, ka neviens cilvēks nevar būt misionārs šajā pasaulē, ja viņam šajā pasaulē ir sava zeme. Jūs un es nevaram būt misionāri nevienā citā zemē, ja Amerika ir mūsu zeme. Mēs nevaram būt misionāri Amerikā, kamēr Amerika ir mūsu zeme. Jūs nevarat būt misionārs pat savās mājās, ja vispirms neesat atstājis savu zemi. Tā tas ir. Tā ir lietu būtība.

TAM1897 Q1 16.1Jautājums: — Kā jūs to saprotat?

TAM1897 Q1 16.2Mēs paši to nevaram pamatot. Es negrasos pats to pamatot. Kungs to jau ir noteicis, un jums un man tas ir jāpieņem un tam jātic.

TAM1897 Q1 16.3Kāpēc mēs esam misionāri pasaulē? Apskatīsim to. Kāpēc mēs esam sūtīti būt par misionāriem? Kā labā mēs esam misionāri? Kāds ir mūsu misijas darbs? Kāds ir tā mērķis? Vai mēs esam misionāri Amerikai, vai mēs esam misionāri Dievam? Vai Amerika ir Dieva zeme, neatkarīga no visām pārējām zemēm uz zemes? Tā nav pietiekami laba, lai būtu Dieva zeme; un tā nav pietiekami laba Dieva tautai, lai cik laba tā arī būtu.

TAM1897 Q1 16.4Jums un man ir jābūt Dieva misionāriem, lai aicinātu cilvēkus pie Dieva; lai aicinātu viņus no turienes, kur viņi atrodas, pie Dieva, no grēka uz taisnību, no tumsas uz gaismu, no tās zemes, kurā viņi atrodas, uz labāko zemi, ko Dievs ir sagatavojis.

TAM1897 Q1 16.5Ja Vācija ir mana zeme — un, ja tur ir mana sirds, tad tā ir mana zeme —, kā gan es varu aicināt cilvēkus uz zemi, kurai es nepiederu, kas nav mana? Ja Amerika ir mana zeme, kā gan es varu veikt misijas darbu citas zemes vārdā? — Tas nav iespējams. Kad Dievs vēlējās, lai Ābrahāms būtu Dieva misionārs, misionārs tās zemes vārdā, uz kuru Dievs aicina visus cilvēkus, Viņš viņu novietoja tur, kur viņš patiešām varēja būt misionārs visiem cilvēkiem. Dievs aicināja viņu būt misionāram, un ar to Viņš deva piemēru visiem, kas nāks pēc viņa, par to, ko nozīmē sākt veikt misijas darbu. Pirmā lieta ir iziet no savas zemes. Tātad, ja jūs grasāties būt misionāri Nebraskā, izejiet no savas zemes. Ja jūs grasāties būt misionāri Meksikā, vispirms izejiet no savas zemes. Jo, ja jūs vispār grasāties būt misionāri uz zemes, Kungs jums saka: „izej no savas zemes”; un tad Viņš turpina un saka: „no savas zemes un no sava tēva nama.” Visas šīs lietas traucē misijas darbu, kamēr jūs no tām neesat aizgājuši un atbrīvojušies. Bet, kad jūs esat aizgājuši no savas zemes, no saviem radiniekiem un no sava tēva nama, tad, lai kur jūs atrastos uz zemes, jūs esat misionāri. Jums nav jākļūst par misionāriem; jūs jau tādi esat. „ikkatrs no jums, kas visai savai rocībai neatsaka, tas nevar būt Mans māceklis.” Un „Kas tēvu un māti vairāk mīļo nekā Mani, tas Manis nav vērts.” „izej no savas zemes un no savas dzimtenes un no sava tēva nama uz to zemi, ko Es tev rādīšu.”

TAM1897 Q1 16.6Es teicu pirms brīža un atkārtoju vēlreiz, ka tā ir ikdienas praktiskā kristietība, kāda tā vienmēr ir bijusi tiem, kas tic Dievam.

TAM1897 Q1 16.7(Balss) Kā cilvēks var palikt Nebraskā un tomēr iziet no savas zemes?

TAM1897 Q1 16.8Piedzimstot no jauna. Ja viņš ir dzimis Nebraskā, viņam ir jāpiedzimst no jauna. Ja viņš ir dzimis Amerikā, lai viņš piedzimst no jauna, un viņš būs izgājis no savas zemes. Ja viņš ir dzimis Vācijā, lai viņš piedzimst no jauna, un viņš būs izgājis no savas zemes.

TAM1897 Q1 16.9Nu, brāļi, šajā jautājumā ir ļoti daudz. Šajā pasaulē nav nekā, kas būtu tik ļoti traucējis mūsu misijas darbu kā šī atkārtotā došanās uz svešu darba lauku un gatavošanās gandrīz tūlīt atgriezties. Katrs Septītās dienas adventistu misionārs, kurš ir bijis ārzemēs, zina, ka tas ir fakts. Un viņam nav jāizbrauc no Amerikas Savienotajām Valstīm, lai to uzzinātu. Patiesībā ir izteikts ierosinājums, ka būtu ieteicams nodrošināt otru kuģi, lai atvestu mājās tos misionārus, kurus aizved „Pitcairn”; tiklīdz „Pitcairn” viņus aizved, lai pēc neilga laika, kad viņiem sāk pietrūkt māju, seko cits kuģis un atved viņus mājās! Tagad šai lietai ir jābeidzas, citādi mēs nekad nebūsim misionāri uz šīs zemes; Kungs nevēlas neko tādu.

TAM1897 Q1 16.10Ja jūsu sirds ir šajā zemē; vai ja jūsu sirds ir šeit kopā ar jūsu tuviniekiem; ja jūsu sirds ir šeit jūsu tēva namā, — tad savas dvēseles labad un Dieva lietas labad nedodieties prom, kamēr jūsu sirds nav atbrīvojusies no visa šī. Jo tur, kur ir jūsu sirds, tur būs arī jūsu bagātība, un jūs vēlēsieties atgriezties pēc iespējas ātrāk.

TAM1897 Q1 16.11Ja jūs dosieties uz citu zemi, kamēr jūsu sirds tur nav, jūs nevarēsiet darīt nekā laba, kamēr tur atradīsieties; jūs būsiet apgrūtinājums sev un visiem, kas jūs apņem. Jums nav jādomā, ka tā nebūs, jo tā būs.

TAM1897 Q1 16.12Mums ir jāzina, kur ir mūsu mājas — mūsu īstās mājas —, un ka tās nekur uz šīs zemes nav; ka tās ir debesīs un ka mums drīz turp jādodas. Un tad, kur vien jūs uz šīs zemes tiekat aicināti, paturiet prātā, ka jūs dodaties mājās. Tad, vai tas būtu uz Dienvidjūras salām, vai uz Meksiku, jūs jutīsieties kā mājās; un jūs to zināt, un esat tur, lai paliktu mājās un strādātu Dievam tur, kur atrodaties, līdz Viņš jūs aicinās uz citu lauku; un, kad tur nonāksiet, jūs joprojām jutīsieties kā mājās. Tādā veidā jūs nekad neatradīsieties svešā vietā, un cilvēki jums nebūs sveši.

TAM1897 Q1 16.13Šī doma, ka jums šajā pasaulē ir sava zeme, izpaužas tieši šādi. Runājot par zemēm, jūsu domās galvenā vieta ir jūsu zemei; un, ja jūs dosieties uz citu zemi, jūs pastāvīgi salīdzināsiet šo zemi ar savu zemi. Jūsu vadītās nodarbības, jūsu teiktie sprediķi un pati jūsu ietekme būs tik ļoti šīs attieksmes caurstrāvoti — jums pašiem to neapzinoties —, ka cilvēki to pastāvīgi jutīs. Tādējādi starp jums un viņiem pastāv barjera, kuru jūs nekad nevarēsiet pārvarēt, kamēr neatstāsiet savu zemi.

TAM1897 Q1 17.1Kamēr šī lieta ir jūsos, starp jums un viņiem pastāv barjera. Jūsu darbs nevar būt efektīvs, kamēr šī barjera starp jums un cilvēkiem nav nojaukta un viņi neredz, ka esat atdalījušies no savas zemes, no saviem tuviniekiem un no sava tēva nama. Bet, kad jūs būsiet atstājuši savu zemi, kad būsiet piedzimuši no jauna, jūsu dzimtene būs tajā debesu zemē; tur būs jūsu mājas, un tā būs vienīgā zeme, kurai piederēs jūsu sirds. Tad starp jums un jebkuru cilvēku uz šīs zemes vairs nebūs barjeras, un jūs varēsiet nest evaņģēliju ikvienam cilvēkam šajā pasaulē. Jūs sastapsiet draugu ikvienā, ko satiksiet uz zemes; viņi jums nebūs svešinieki.

TAM1897 Q1 17.2Patiesībā jūs varat doties pie cilvēkiem citās zemēs, un jūs atklāsiet, ka viņi ir tikpat labi kā cilvēki šajā zemē. Aizpagājušā gada vasarā es biju vairākās no šīm citām zemēm. Es biju Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Vācijā, Šveicē, Bohēmijā, Austrijā, Ungārijā, Bulgārijā, Turcijā, Grieķijā, Itālijā, Nīderlandē, Anglijā, Īrijā, Skotijā — kopumā sešpadsmit dažādās zemēs. Katra no šīm zemēm, katra savā vietā, man bija tikpat laba kā šī zeme jebkad ir bijusi.

TAM1897 Q1 17.3Daudzās lietās tās ir pilnīgi vienādas. Ūdens tur ir tieši tāds pats kā šajā zemē. Zāle tur aug tieši tāpat kā šajā zemē — aug uz augšu. Koki tur aug tieši tāpat kā šajā zemē un ir tieši tādi paši kā koki šajā zemē. Pat cilvēki pēc formas un vispārējā izskata ir tieši tādi paši kā šajā zemē. Nu, ja kalni, klintis, ūdens, koki, zāle un cilvēki tur ir tieši tādi paši kā šajā zemē, vai tad tie nav tikpat labi kā šie? Es neredzu nekādu atšķirību.

TAM1897 Q1 17.4Mācītājs Balendžers.—Vai jūs varētu tikpat brīvi runāt par šīm lietām visās šajās zemēs, kā jūs to darāt šeit?

TAM1897 Q1 17.5Protams. Es tieši par šīm lietām sludināju šajās zemēs. Evaņģēliju var sludināt jebkur. Brāļi, es katrā ceļa posmā sastapu labus cilvēkus, un neko citu kā vien labus cilvēkus. Citādus cilvēkus es nesastapu. Godīgi sakot, nē. Cilvēki, kas man bija pilnīgi sveši — kurus es nekad iepriekš nebiju redzējis, kuru valodu es nesapratu un kuri nesaprata manējo — darīja visu, ko vien varēja, lai man palīdzētu, parādītu ceļu un atbalstītu visos iespējamajos veidos. Vietās, kurās es biju, nauda, kas man bija kabatā, bija viņu valūta. Es to nevarēju izlasīt. Kad devos maksāt par tramvaja biļeti, pirkt vilciena biļeti vai kaut ko tamlīdzīgu, — viss, ko varēju darīt, bija iedot pietiekami daudz, lai būtu drošs, un ļaut viņiem paņemt to, ko man vajadzēja samaksāt, un viņi to paņēma, nepaņēma neko vairāk par to un deva man pareizo atlikumu.

TAM1897 Q1 17.6Es jums saku, brāļi, cilvēki visur ir vienādi. Vienīgā atšķirība ir tā, ka dažās vietās viņi ir nedaudz labāki nekā citās. Tā ir vienīgā atšķirība, ko es redzu. Un evaņģēlijs — evaņģēlijs, kā mēs zinām, ir visur pasaulē viens un tas pats. Par to nav nekādu šaubu. Un tā kā evaņģēlijs visur ir viens un tas pats, tas ir paredzēts visai cilvēcei. Un tā kā visa cilvēce ir tikpat līdzīga un tikpat vienāda kā evaņģēlijs, ja jūs nesat evaņģēliju Kunga ceļā un ejat pie cilvēkiem Kunga ceļā, jūs atklāsiet, ka tas darbojas tieši šādi vienmēr un visur.

TAM1897 Q1 17.7Kamēr es biju Dānijā, man tā patiešām šķita labākā zeme uz zemes; un es to baudīju kopā ar cilvēkiem visapkārt! Kamēr es biju Norvēģijā, man tā šķita labākā zeme pasaulē. Kad es biju Turcijā, man tā šķita labākā zeme uz zemes; un, ja man būtu jāmeklē misijas lauks, es dotos tieši uz Turciju. Turki ir tādi paši kā citi cilvēki — labsirdīgi un pieklājīgi, kad viņi ar jums sastopas uz ielas, un laukos, kad viņi ar jums sastopas ceļā.

TAM1897 Q1 17.8Brālim Holseram un man nācās gaidīt, kamēr kuģis stāvēja noenkurojies Smirnā, Āzijā, un mēs devāmies apmeklēt Efesus drupas. Viņš devās tālāk nekā es, bet mēs kopā devāmies apmēram sešas jūdzes laukos vieni paši. Mēs devāmies tāpat, kā jūs šeit dodaties laukos. Mēs satikām cilvēkus uz šosejas tāpat kā jūs šeit. Es nejutu nekādas briesmas, un domāju, ka arī viņš ne. Mēs neatradām neko, no kā baidīties. Mēs tur pastaigājāmies tāpat, kā mēs to darītu šeit. Mēs bijām Nikomēdijā, kad armēņi teica, ka gandrīz nav droši iziet no mājas, un jo īpaši, ka nevienu nedrīkstētu atrast staigājam pa kalniem; bet mēs izgājām no pilsētas un uzkāpām kalnos, gaidot vilcienu. Ceļā sastapām turkus ar viņu ratiem un vēršiem; mēs viņus atradām atpūšamies pie ceļa. Mēs nebaidījāmies. Mums nebija nekāda apdraudējuma. Drošība valdīja visur.

TAM1897 Q1 17.9Es jums saku, ka katrā no šīm zemēm cilvēki ir labi cilvēki, labsirdīgi cilvēki, laipni cilvēki, atsaucīgi cilvēki. Viņi pārtrauks savu darbu, lai jums izdarītu pakalpojumu, parādītu ceļu, palīdzētu šķērsot ielu, pavadītu jūs vienu vai divus kvartālus, lai parādītu ceļu, kaut arī nekad iepriekš jūs nav redzējuši un necer jūs atkal redzēt. Mana sirds pildījās ar laipnām jūtām pret šiem labajiem cilvēkiem visapkārt, un es vēlētos, lai viņi varētu doties kopā ar mums uz to labāko zemi, kur mēs varētu būt kopā un vienmēr būt laipni viens pret otru. Kā es teicu pirms brīža un kā D. T. Džonss jums stāstīja vakar, tas ir misijas darba pamatā. Tieši tas. Ir bijuši tādi, kas devušies prom, labprātīgi un priecīgi dodoties uz ārzemju misiju. Ar to viņi devās ceļā, to viņi apliecināja; ar lielām izmaksām viņi tur nokļuva. Pēc neilga laika tiek saņemta vēstule, kurā lūdz atļaut atgriezties. „Ak, tikai ļaujiet man atgriezties mājās! Es nelūdzu jums apmaksāt manu ceļu mājās; tikai ļaujiet man atgriezties.”

TAM1897 Q1 18.1(Balss) Vai Ārvalstu misijas padome šādiem cilvēkiem dod iespēju atgriezties?

TAM1897 Q1 18.2Protams. Kā gan citādi? Tas nav tukšs stāsts. Tā ir patiesība, brāļi. Bet tas nav misijas darbs. Protams, Ārvalstu misijas padome nevēlētos, lai šādi cilvēki tur paliktu. Labākais, ko viņi varēja darīt, bija ļaut viņiem atgriezties mājās; jo vienīgā vieta, kur viņi varēja kaut ko darīt, bija mājās. Viņu sirds bija mājās Amerikā.

TAM1897 Q1 18.3Patiesībā daži tik ļoti baidījās, ka tur paliekot, viņi mirtu, ka atgriezās mājās un nomira. Tas ir fakts. Es lietoju šo izteicienu un formulēju to šādi nevis tāpēc, lai spēlētos ar jūsu jūtām vai kaut ko tamlīdzīgu. Daži cilvēki tik ļoti ilgojās pēc mājām, ka baidījās, ka tur nevarēs dzīvot; un viņi atgriezās mājās pēc pašu lūguma, un neilgi pēc tam nomira. Pat ja viņi būtu palikuši ārzemēs, nekas ļaunāks par to ar viņiem nebūtu noticis.

TAM1897 Q1 18.4Es zinu, un arī jūs zināt, ka daudzi ir devušies uz ārzemju misijām, vairāk domājot par ekskursiju, nevis par smagu misijas darbu. Un, kad ceļojuma beigās viņi atklāja, ka tā nav ekskursija, bet gan grūtības un ka tas nozīmē sevis noliegšanu, slimības un dedzinošu drudzi, tas drīz vien izdzēsa visu ekskursijas sajūtu. Tas nebija tas, ko viņi bija iecerējuši, kad devās ceļā.

TAM1897 Q1 18.5Es zinu, un jūs zināt, ka sākumā šai misijas darba idejai piemīt zināma aura. Bet mēs vēlamies pievērsties konkrētiem faktiem, novērst skatienu no šīs auras un atcerēties, ka tieši aiz tās slēpjas reāla būtība. Ir zināma auras gaisotne, kad, sākot misiju, ar lielu cilvēku pūli un lielu svinīgumu kāpjam vilcienā vai uz kuģa, tādējādi tiekot godāti; protams, tas viss ir labi, bet tiem, kas dodas ceļā, jābūt pārliecinātiem, ka viņu prāti un sirdis ir vērstas uz kaut ko daudz pamatīgāku par to. Viņiem jāpatur prātā, ka, lai gan brāļi ir gatavi pavadīt viņus līdz vilcienam vai kuģim un, ja nepieciešams, atvadoties, izraudāties asaras, tomēr aiz visa tā neviens no šiem misionāriem nedrīkst aizmirst, ka viņš dodas pretim grūtībām, neizpratnei, briesmām un slimībām.

TAM1897 Q1 18.6Un lai viņš atceras, ka viņš var ne tikai saskarties ar visām šīm lietām, bet arī tās pārciest, un nebaidīties, ka viņš mirs. Lai ikviens ir pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir miris, pirms dodas ceļā, un viņam nebūs bail, ka mirs, kad tur nonāks. Bet, ja jūs neesat miruši, pirms dodaties ceļā, tad nedodieties ceļā, kamēr neesat miruši; jo citādi jūs nedarīsiet labu ne sev, ne Dieva lietai. Jūs būsiet tikai slogs tiem, kas tur atrodas — ja tur pirms jūsu ierašanās ir kādi uzticīgi cilvēki.

TAM1897 Q1 18.7Tā ir patiesība, un jūs to zināt. Tad kāpēc mums būtu jāļauj, lai šī lieta pazūd no redzesloka? Kaut kas tāds ir bijis nepieciešams mūsu darbā visus šos gadus. Būtu ietaupītas lielas naudas summas, ja uz kaut ko tādu būtu uzstāts, pirms jūs sākāt. Būtu izdevies izvairīties no lielām kļūdām un milzīgām ciešanām, ja uz šo lietu būtu uzstāts, un uzstāts, pirms darbinieki devās ceļā.

TAM1897 Q1 18.8Kā es teicu pirms brīža, ja jūs patiešām esat miruši, pirms dodaties ceļā, un kamēr esat tur, jūs īpaši neiztraucēs nāves perspektīvas. Tas nenozīmē, ka jūs mirsiet tikai tāpēc, ka saslimsiet, ļoti smagi saslimsiet — degdami no drudža. Tas nenozīmē, ka jūs mirsiet, un ka jums vajadzētu domāt, ka jums jāpako mantas un jādodas mājās, tiklīdz izkļūsiet no šīs situācijas vai atgūsiet pietiekamu veselību, lai dotos ceļā.

TAM1897 Q1 18.9Es zinu par misionāriem, varbūt arī jūs zināt, jo īpaši par vienu vīrieti un viņa sievu, kurus es tagad domāju, kuri devās uz ārzemju misiju. Abi bija jauni cilvēki. Manuprāt, neviens no viņiem nebija vecāks par divdesmit diviem gadiem; vīrs, iespējams, bija ne vairāk kā divdesmit trīs gadus vecs. Viņi devās uz savu darbības vietu un sāka darbu. Laika gaitā viņus piemeklēja slimība. Sieva pirmā saslima ar vietējo drudzi un bija briesmīgi slima — tik slima, cik vien, manuprāt, var būt un tomēr izdzīvot; taču neviens no viņiem līdz ar drudzi nesāka ilgoties pēc mājām. Viņi drosmīgi turpināja darbu; vīrs aprūpēja sievu slimības laikā, un tieši tad, kad viņa tikko spēja sēdēt un staigāt, viņš pats saslima ar to pašu drudzi tikpat smagi kā viņa; un viņa, būdama tik vājā stāvoklī, aprūpēja viņu. Bet viņi to visu pārcieta kā drosmīgi kristieši — paldies Kungam! Viņi joprojām atrodas tajā laukā; viņi gūst panākumus tajā laukā, kurā atrodas, un ir guvuši panākumus jau no dienas, kad tur ieradās. Tam jābūt mūsu ideālam.

TAM1897 Q1 18.10Tagad es nesaku, ka nevienam no tiem, kas devās prom, nekad nevajadzēja atgriezties. Es nesaku, ka nevienam no viņiem nevajadzēja atgriezties uzreiz pēc ierašanās misijas laukā. Bet es gribu teikt, brāļi, ka viņiem vajadzēja zināt, pirms viņi devās prom, vai viņiem ir jāatgriežas uzreiz vai nē.

TAM1897 Q1 18.11Tas, ka Misijas padome uzskata, ka jūs varētu būt labs misionārs, nav pietiekams pamats, lai jūs dotos uz ārzemju misiju. Jums pašiem ir jāzina, ka Dievs jūs aicina doties turp; un ka jūs turp dodaties, jo Dievs vēlas, lai jūs būtu tieši tajā vietā. Tad, kad dosieties ceļā, jūs dosieties, jo Dievs jūs aicina, un jūs zināsiet, ka Viņš ir ar jums, kamēr jūs ceļojat. Jūs zināsiet, ka Viņš ir ar jums, kad jūs tur ieradīsieties; un jūs nebaidīs nekādas grūtības, nenomāks nekādi pārbaudījumi, neatturēs nekādas slimības, pat ne nāves perspektīva.

TAM1897 Q1 19.1Ja patiešām draudētu fiziska nāve, jūs nezināt, cik ļoti kaitējat misijas darbam, ja bēgat, lai no tās izvairītos. Jums un man, ikvienam kristietim un jo īpaši ikvienam kristietim, kas ir Septītās dienas adventists, jo tā ir kristīgā pieredze, jāapgūst šis viens dzīvais princips, ka kristieša darbs nav pabeigts, kad viņš mirst fizisko nāvi. Ja viņš ir uzticīgs savam darbam, kamēr dzīvo, un mirst savā postenī, viņa darbs turpinās pēc viņa nāves.

TAM1897 Q1 19.2Tas ir fakts. Ja jūs dodaties, atsaucoties uz Dieva aicinājumu, ja jūs dodaties un Dievs ir ar jums, un ja jūs mirstat, pirms esat devušies ceļā, ja jūs esat tādi misionāri, kādus Dievs aicina — tādi, kāds bija Ābrahāms —, tad jums pašiem Dieva priekšā, Dieva vadībā un kopā ar Dievu ir jāzina, ka tā ir Viņa griba attiecībā uz jums.

TAM1897 Q1 19.3Tas, ka jums šodien ir pārliecība, ka jums jādodas kā misionāram, nav pierādījums tam, ka jums jāizbrauc no šīs konferences, lai dotos uz to misijas lauku. Ja jūsu pārliecība ir pareiza un laba, tā saglabāsies. Ja tā nav pareizā veida pārliecība, tai nevajadzētu saglabāties. Tai vajadzētu zust pēc iespējas ātrāk. Un, ja jums tā jāpatur vēl kādu laiku un tā zūd, labāk, lai tā zūd šeit, nevis pēc tam, kad jūs jau būsiet misijas laukā.

TAM1897 Q1 19.4Ja jūsu pārliecība nāk no Kunga, tā ir laba un saglabāsies. Dāvidam divdesmit gadus bija pārliecība, ka viņam jābūt Israēla karalim. Bet viņš nemaz nebija nepacietīgs, gaidot laiku, kad kļūs par Israēla karali. Viņš nesteidzās. Kad viss bija viņa rokās, viņš nepakustināja ne pirkstu, lai pats sevi ieceltu tronī. Viņam bija pārliecība, kas bija pietiekami laba, lai to saglabātu divdesmit gadus; un kad Kungs viņu bija pārbaudījis un varēja viņam uzticēties, Viņš pats viņu iecēla tronī.

TAM1897 Q1 19.5Tātad jums var būt pārliecība par kādu konkrētu misijas lauku. Tā var būt no Dieva. Tagad nemēģiniet īstenot savu ideju neatkarīgi no tā, vai Misijas padome tai tic vai nē, vai konference tai tic vai nē. Vienkārši gaidiet Dievu un ļaujiet Viņam pateikt citiem cilvēkiem, ka tā ir. Kad mēs šādi gaidām Dievu un tad dodamies ceļā, Kungs iet kopā ar mums, un mēs to zinām; un Viņš ir ar mums, kamēr mēs tur esam, un mēs to zinām. Tas ir mūsu postenis, un mēs paliksim šajā postenī, līdz Dievs mūs aicinās prom. Un, ja Viņš mūs tur ir izmantojis tik ilgi, cik vien varējis, efektīvi, kamēr esam dzīvi; un Viņš var labāk izmantot jūsu ietekmi, ja jūs esat miruši; tad jums atliek vienkārši nomirt kā laimīgam kristietim, zinot, ka Dievs turpinās jūsu darbu pēc jūsu nāves. Pārliecība, ko Dievs ielika cilvēku sirdīs caur jums, kamēr jūs bijāt dzīvi un runājāt ar viņiem, tiks padziļināta, stiprināta un atdzīvināta ar jūsu labo piemēru pēc jūsu nāves; un tādējādi viņi tiks atvesti pie Jēzus Kristus.

TAM1897 Q1 19.6Vai jūs tad esat gatavi, lai Dievs sludinātu evaņģēliju gan ar jūsu nāvi, gan ar jūsu dzīvi? Vai jūs esat gatavi, lai Viņš sludinātu evaņģēliju ar jums, mirušiem, fiziski mirušiem un kapā, tikpat noteikti, kā jūs esat gatavi, lai Viņš sludinātu evaņģēliju ar jums dzīviem un staigājošiem uz zemes? Ja neesat, jūs neesat gatavi doties misijā.

TAM1897 Q1 19.7Tagad es to nolasīšu no Rakstiem. Atveriet Filipiešiem 1. nodaļu. Tur ir piemērs par to misionāru, kuru Dievs aicināja, kā paraugs jums, kā piemērs visiem, kuri vēlāk ticēs Jēzum Kristum, lai iegūtu mūžīgo dzīvību. Jūs atceraties Pāvila grūtības. Jūs atceraties viņa likteņa pavērsienus, pārbaudījumus, vajāšanas, pēršanu, briesmas visur; un jūs zināt, ka viņš nekad nezaudēja drosmi nevienā vietā, kurā atradās.

TAM1897 Q1 19.8Bet es gribu, ka jūs zināt, brāļi, ka tas, kas man ir noticis, jo vairāk ir izdevies evaņģēlijam par pieaugšanu; Tā, ka manas saites ir tapušas zināmas iekš Kristus visā tiesas namā un visiem tiem citiem. 12., 13. pants.

TAM1897 Q1 19.9Kad tas tika rakstīts, viņš nezināja, kurā dienā tiks izpildīts imperatora dekrēts un viņš tiks sodīts ar nāvi. Viņš to gaidīja. Tagad padomājiet par visām tām lietām, ko viņš pārdzīvoja. Pēršana, pārbaudījumi, vajāšanas, briesmas, aplaupīšanas, vienreiz apmētāts ar akmeņiem, izvilkts ārā no pilsētas un atstāts, uzskatot viņu par mirušu. Tagad viņš saka: „Es gribētu, lai jūs saprastu, ka šīs lietas ar mani ir notikušas evaņģēlija labā.” Ko Dievs darīja caur katru no šiem pārbaudījumiem, ciešanām un briesmām?—Viņš izmantoja šo cilvēku, lai caur viņu sludinātu evaņģēliju, tā ka, kad tie cilvēki viņu nomētāja ar akmeņiem, izvilka ārā no pilsētas un atstāja, uzskatīdami viņu par mirušu, Dieva Svētais Gars viņu sirdīs iespieda Viņa patiesības zīmogu, ka šis cilvēks bija no Dieva, ka vēsts, ko viņš viņiem nesa, bija no Dieva; un, ja viņi pret to sacēlās, viņu pazušana bija apzīmogota; un, ja viņi tai pakļāvās, viņi tika glābti.

TAM1897 Q1 19.10Tieši to Dievs vēlas darīt caur mums. Viss, kāpēc mēs esam šajā pasaulē, ir tas, lai Dievs varētu sludināt evaņģēliju caur mums. Ne tik daudz mēs to darām, cik Dievs to dara caur mums, vai nu ar vārdiem, vai ar ietekmi; un Dievs var darīt to tikpat labi ar ietekmi, kā ar vārdiem. Dievs ieliks evaņģēliju gan mūsu ietekmē, gan mūsu vārdos. Mēs vienmēr sludinām gan ar savu ietekmi, gan ar saviem vārdiem.

TAM1897 Q1 19.11Un ka daudz no tiem brāļiem iekš Tā Kunga, caur manām saitēm iedrošināti, jo vairāk uzdrīkstas to vārdu runāt bez bailības. Citi gan sludina Kristu arī ar skaudību un strīdu, bet citi arī ar labu prātu. Kas to dara ar strīdu, tie Kristu sludina ne no skaidras sirds, un domā manām saitēm bēdas pielikt; Bet kas to dara no mīlestības, tie to dara zinādami, ka es esmu likts par evaņģēlija aizstāvētāju. Kas par to? Taču Kristus top sludināts visādā vīzē, lai nu ar neskaidru, lai ar patiesīgu sirdi; par to es priecājos un priecāšos. Jo es zinu, ka tas man par svētību izdosies caur jūsu lūgšanu un caur Jēzus Kristus Gara palīdzību, Pēc manas sirsnīgas gaidīšanas un cerības, ka es nekādā lietā nepalikšu kaunā, bet ka ar visu drošību, tā kā arvien, tā arī tagad, Kristus taps paaugstināts pie manām miesām, vai caur dzīvību vai caur nāvi.

TAM1897 Q1 20.1Vai tad nav rakstīts, ka Dievs izmantos mirušu cilvēku, lai pagodinātu evaņģēliju un Jēzus Kristus godu? Vai jūs esat gatavi, lai Viņš to darītu caur jums, ja Viņš to var izdarīt labāk, ja jūs esat miruši, nekā tad, ja jūs esat dzīvi? Miruši patiešām, bet dzīvi Viņam. Tad vai jūs neredzat, ka šajā labajā nozīmē kristietis nekad nemirst? „jo visi Viņam dzīvo.” „Tāpēc vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam Tam Kungam.” Vai jūs piederat? Ja jūs piederat Kungam, kamēr dzīvojat, jūs piederat Kungam arī pēc nāves. Un tikpat noteikti, kā Dievs izmanto jūs, kamēr esat dzīvi, lai sludinātu evaņģēliju, Viņš izmantos jūs arī pēc nāves, lai sludinātu evaņģēliju. Un jūsu darbs neapstāsies, kad jūs būsiet miruši. Tikpat noteikti, kā jūsu darbs ir Kristus darbs, kamēr jūs dzīvojat, tas turpināsies arī pēc jūsu nāves. Jūsu ietekme būs jūtama, un Dievs darīs lietas caur jums pēc jūsu nāves, ko Viņš nevar darīt tik labi, kamēr jūs dzīvojat.

TAM1897 Q1 20.2Iedomājieties, ka Pāvils nomirtu. Viņš to gaidīja. Paskatieties nākamās nodaļas septiņpadsmito pantu. Bet, starp citu, ņemot to vērā, ko viņš darīja visu laiku? „par to es priecājos un priecāšos.”

TAM1897 Q1 20.3„Bet jebšu es topu upurēts klāt pie jūsu ticības upura un Dieva kalpošanas, taču es priecājos un līdz ar jums visiem priecājos.” Uz ko viņš atsaucās, sakot: „jebšu es topu upurēts klāt pie jūsu ticības upura un Dieva kalpošanas”? Viņš katru dienu gaidīja, ka tiks upurēts kā Jēzus Kristus ticības upuris. Ko viņš darīja šajā sakarā? — „es priecājos un līdz ar jums visiem priecājos.” Ko viņiem bija jādara? — „Un par to pašu priecājaties jūs arīdzan un priecājaties līdz ar mani.”

TAM1897 Q1 20.4Vai viņš gaidīja, ka Filipieši priecāsies kopā ar viņu, kad viņam tiks nocirsta galva? — Jā; viņš tā saka. Brāļi, kad mēs sapratīsim, ka kristieša darbs neapstājas, kad viņš nomirst, mēs vairs tik bieži nepieņemsim līdzjūtības rezolūcijas un nesūtīsim tās cilvēkiem tikai tāpēc, ka kāds ir miris. Pateicieties Kungam, ka, lai gan viņš ir miris, viņa darbs turpinās. Priecājieties par to — nevis par to, ka viņš ir miris, bet par to, ka viņa darbs turpinās; ka Dievs viņu šādā veidā izmanto labāk nekā tad, ja viņš būtu dzīvs.

TAM1897 Q1 20.5Tāpēc ļaujiet Dievam ienākt un ieņemt visu vietu, lai mēs mīlētu Dievu no visas sirds, no visas dvēseles, no visa prāta un no visiem spēkiem. Tas nozīmē būt misionāram.

TAM1897 Q1 20.6Un pirmā lieta, kas jāizdara, lai kļūtu par šādu misionāru, ir: „izej no savas zemes.”