Ārā no Bābeles un Ēģiptes
TAM1897 Q1 45.8Sprediķis, kas teikts pirmdienas vakarā, 1897. gada 15. martā Publicēts „General Conference Bulletin”, 1897. gada 1. ceturksnis, 2. sējums, Nr. 1, 45.–54. lpp.
TAM1897 Q1 45.9Vakar vakarā mūsu nodarbībā mēs nonācām pie tā brīža Jūdas vēsturē, kad Asīrijas radītās bēdas pārpludināja zemi kā plūdi. Viņi vēlējās no tām izglābties, un Kungs aicināja viņus meklēt Viņu no visas sirds, lai Viņš varētu viņus atbrīvot. Viņi centās izglābties, veidojot apvienības, savienības un alianses ar Ēģipti.
TAM1897 Q1 45.10Tā tas turpinājās, līdz viņi nonāca pie brīža Hizkijas dzīvē, kad visa palīdzība no Ēģiptes tika pilnībā pārtraukta — ne tādēļ, ka viņš to tā gribēja, bet tādēļ, ka tā vienkārši bija. Asīrijas karalis bija apgājis apkārt starp Jeruzālemi un Vidusjūru un ieņēmis pozīciju starp Ēģiptes un Jeruzālemes armijām, lai neļautu Jūdas un Ēģiptes spēkiem apvienoties. Tad viņš varēja uzvarēt jebkuru no tām atsevišķi.
TAM1897 Q1 45.11Pirmoreiz, kad Sanheribs uzbruka Jeruzālemei, viņš rīkojās tāpat, un Hizkija bija tik lielā vainā, ka Rakstos ir rakstīts, ka viņš devās pie Asīrijas karaļa un sacīja: „es esmu apgrēkojies, griezies atpakaļ no manis, es nesīšu, ko tu man uzliksi.” Un Asīrijas karalis uzlika viņam trīsdesmit talantu zelta un trīs simtus talantu sudraba, un Hizkijam nācās aplaupīt Dieva namu, lai samaksātu nodevu.
TAM1897 Q1 45.12Šo nepatikšanu cēlonis bija tas, ka Ekronas iedzīvotāji bija sacēlušies pret Asīrijas iedzīvotājiem; taču Ekronas karalis bija uzticīgs Asīrijas karalim un nevēlējās pievienoties iedzīvotāju dumpim. Tad ļaudis viņu ar varu aizveda gūstā uz Jeruzālemi un nodeva Hizkijam glabāšanā. Un Hizkija viņu pieņēma. Hizkija tik ļoti simpatizēja viņu dumpim pret Asīrijas karali, ka bija gatavs tādā mērā tajā iesaistīties.
TAM1897 Q1 45.13Asīrijas karalis ieradās un ieņēma Ekronu. Tad viņš devās uz Jeruzālemi, lai atvestu Ekronas karali un atkal ieceltu viņu tronī Ekronā. Hizkija nocietināja pilsētu, uzcēla vaļņus un visas nepieciešamās aizsargbūves; taču tas nelīdzēja, tas viņus neglāba; jo Dievs nevarēja viņus glābt šādā veidā. Es nolasīšu Sanheriba ziņojumu par šo kampaņu, kā arī Bībeles ziņojumu. Šie divi ziņojumi ir savīti kopā grāmatā „Empires of the Bible” 322. lappusē un turpmākajās trīs lappusēs. Es sākšu lasīt ar 15. punktu. Sanheribs stāsta, kā Ekronas iedzīvotāji bija sacēlušies un kā viņi bija sagūstījuši savu karali un padarījuši viņu par gūstekni. Viņš saka:—
TAM1897 Q1 46.1Ekronas augstie priesteri, augstmaņi un iedzīvotāji, kuri savu karali Padiju (kas piekopa Asīrijas ticību un dievkalpojumu) bija ieslēguši dzelzs ķēdēs un nodevuši Jūdas karalim Hizkijam, un kuri bija izturējušies naidīgi pret dievību, — šie vīri tagad bija pārņemti ar bailēm savās sirdīs.
TAM1897 Q1 46.2Un viņš ieņēma pilsētu, un turpina teikt: „Jūdas karalis Hizkija nepakļāvās manam jūgam.” Tad Bībele saka: Tāpēc „Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, cēlās pret visām stiprām Jūda pilsētām un tās uzņēma.” Tad Sanheribs saka:—
TAM1897 Q1 46.3Četrdesmit sešas no šīm pilsētām, spēcīgus cietokšņus, un neskaitāmas pilsētas to teritorijā, es ar kara ierīcēm aplencu, ieņēmu, izlaupīju un uzskatīju par laupījumu... Divsimt tūkstošus simt piecdesmit cilvēku, mazus un lielus, vīriešus un sievietes, kā arī neskaitāmus zirgus, ķēves, ēzeļus, kamieļus, vēršus un aitas es aizvedu no viņu vidus un izdalīju kā laupījumu.
TAM1897 Q1 46.4Tad Bībele saka:—
TAM1897 Q1 46.5Kad nu Hizkija redzēja, ka Sanheribs atnāca un bija apņēmies pret Jeruzālemi karot, Tad viņš sprieda ar saviem lielkungiem un varoņiem, aiztaisīt avotu ūdeņus ārpus pilsētas, un tie tam palīdzēja. Un daudz ļaužu sapulcējās, kas visus avotus aiztaisīja, arī to upi, kas vidū caur zemi tecēja, jo tie sacīja: kāpēc lai Asiriešu ķēniņi nākdami atrod daudz ūdens? Un viņš ņēmās drošu prātu un uztaisīja visu mūri, kur tas bija plīsis, un to uzvilka līdz torņiem, un ārā viņš taisīja vēl citu mūri un nostiprināja Millu Dāvida pilsētā, un taisīja daudz ieročus un bruņas.
TAM1897 Q1 46.6Tagad Sanheribs saka:—
TAM1897 Q1 46.7Viņu pašu [Hizkiju], kā putnu būrī, es ieslodzīju Jeruzālemē, viņa karaļa pilsētā; es uzcēlu pret viņu aplenkuma torņus (jo viņš bija devis rīkojumu atjaunot savas pilsētas lielo vārtu nocietinājumus).
TAM1897 Q1 46.8Un tagad Bībele saka:—
TAM1897 Q1 46.9Un viņš iecēla kara virsniekus pār tiem ļaudīm un tos sapulcināja pie sevis laukā pie pilsētas vārtiem un tiem piekodināja un sacīja: Esiet stipri un ņematies drošu prātu, nebīstaties un neizbaiļojaties priekš Asiriešu ķēniņa, nedz priekš visiem tiem pulkiem, kas pie viņa, jo pie mums ir vairāk, nekā pie viņa. Ar viņu ir miesas elkonis, bet ar mums ir Tas Kungs, mūsu Dievs, mums palīdzēt un vest mūsu karus. Un tie ļaudis paļāvās uz Hizkijas, Jūda ķēniņa, vārdiem.
TAM1897 Q1 46.10Tas viss būtu bijis pilnīgi taisnība, ja vien viņš šajā lietā būtu bijis nevainīgs; bet, tā kā Ekronas karalis Padija tajā brīdī atradās cietumā Jeruzālemē, Kungs nevarēja atbalstīt Hizkijas izvēlēto rīcību, aizstāvot pilsētu. Tāpēc Sanheribs saka:—
TAM1897 Q1 46.11Bailes no manas majestātes pārmetumiem pārņēma pašu Hizkiju, kā arī Urbi, viņa paša karavīrus un pārējos karavīrus, kurus viņš bija licis ievest Jeruzālemē, savā karaļa pilsētā.
TAM1897 Q1 46.12Tad Bībele saka:—
TAM1897 Q1 46.13Tad Asīrijas ķēniņš Hizkijam, Jūda ķēniņam, uzlika trīssimt talentus sudraba un trīsdesmit talentus zelta. Un Hizkija deva visu sudrabu, kas atradās Tā Kunga namā un tā ķēniņa nama mantās. Tanī laikā Hizkija noplēsa (to zeltu) no Tā Kunga nama durvīm un no tiem stabiem, ko Hizkija, Jūda ķēniņš, bija apkalis ar zeltu, un to deva Asīrijas ķēniņam.
TAM1897 Q1 46.14Un par to Sanheribs saka:—
TAM1897 Q1 46.15Iepriekšējai nodevai, ko maksāja katru gadu, es pievienoju savas augstības alianses nodevu un uzliku to viņam... Strādnieki, karavīri un celtnieki, kurus viņš bija sapulcējis savā karaļa pilsētā Jeruzālemē, lai to nocietinātu, tagad nesa nodevu. Ar trīsdesmit talantiem zelta, 800 talantiem sudraba; austi audumi, koši sarkani, izšūti; liela izmēra dārgakmeņi; ziloņkaula dīvāni, pārvietojami ziloņkaula troņi, bifeļu ādas, dana koks, ku koks, liels dārgumu krājums visdažādākajās formās; un viņa meitas, viņa pils eunuhi, vīriešu mūziķi un sieviešu mūziķes; uz Ninivi, manu karaļa pilsētu, viņš tos nosūtīja man pakaļ. Un, lai samaksātu nodevu un izrādītu cieņu, viņš nosūtīja savu sūtni. Viņa pilsētas, kuras es izlaupīju, es atdalīju no viņa karaļvalsts un nodevu tās Mitintim, Ašdodas karalim, Padijam, Ekronas karalim, un Zilli-Belam, Gazas karalim. Es samazināju viņa karaļvalsti.
TAM1897 Q1 46.16Tā ir pilnā versija par to Rakstu vietu, kur teikts, ka Hizkija sūtīja vēstnešus pie Asīrijas karaļa un sacīja: „es esmu apgrēkojies, griezies atpakaļ no manis, es nesīšu, ko tu man uzliksi.”
TAM1897 Q1 46.17Kādu laiku pēc tam Hizkija nosūtīja sūtņus uz Ēģipti, un Ēģipte noslēdza aliansi ar Hizkiju un nosūtīja karaspēku. Sanheribs par to uzzināja laicīgi, lai izvietotu savu karaspēku starp Ēģipti un Jeruzālemi. Tad viņš vispirms nosūtīja aicinājumu uz Jeruzālemi Hizkijam, lai tas padodas un gaida, līdz viņš atgriezīsies no Ēģiptes, un tad viņš atnāks un aizvedīs visus gūstā uz zemi, kas līdzināsies viņu pašu zemei un būs tikpat laba kā viņu zeme. Bet Hizkija lika viņiem vispār neatbildēt, un vīrs atgriezās Laķisā un uzzināja, ka karalis bija devies uz Libnu, un tur viņi viņam ziņoja.
TAM1897 Q1 46.18Tad Sanheribs uzzināja, ka tuvojas Ēģiptes armijas, un viņš atkal nosūtīja vēstuli uz Jeruzālemi, stāstot, ko viņš var darīt un ko Kungs nevar darīt; un ka Hizkijam nav jāpaļaujas uz Kungu, jo Kungs nevar viņus izglābt no viņa rokām; un ka, kad viņš būs ticis galā ar Ēģiptes karali, viņš dosies uz augšu, un Jeruzālemei nāksies ciest sekas.
TAM1897 Q1 46.19Līdz šim laikam Hizkija bija iemācījies paļauties uz Kungu, jo viņam vairs nebija neviena cita, uz ko paļauties. Viņš beidzot bija spiests paļauties uz Kungu. Tāpēc viņš devās uz templi, nolika Sanheriba vēstuli Kunga priekšā un sacīja Kungam: „Lūk, tā ir; mēs neko nevaram darīt. Kungs, rīkojies Tu mūsu labā!” Un Kungs tā arī darīja. Tajā naktī Sanheriba karaspēki tika iznīcināti, un viņš atgriezās mājās uz Ninivi. Tādējādi beidzot, pēc visiem šiem grūtajiem laikiem, šiem ļaunumiem, kas bija uzgājuši pār viņiem un kas viņus bija ieslēguši tik pilnīgi, ka viņi nevarēja saņemt nekādu palīdzību ne no Ēģiptes, ne no citurienes, viņi tika atvesti tur, kur Kungs viņus sākumā gribēja redzēt — tur, kur Viņš varēja viņus atbrīvot.
TAM1897 Q1 47.1Ja vien viņi visu laiku būtu paļāvušies uz Kungu tā, kā to darīja toreiz, Kungs visu laiku būtu darījis to, ko Viņš toreiz darīja viņu labā. Viņi nekad nebūtu nonākuši Asīrijas pakļautībā, ne arī būtu bijuši saistīti ar Ēģipti. Viņi nekad nebūtu aplaupīti un aizvesti gūstā. Viņi vienmēr būtu palikuši kā Kunga tauta un Viņa valstība, dzīvojot atsevišķi, netiekot skaitīti starp citām tautām.
TAM1897 Q1 47.2Man nav nepieciešams sīki izsekot Jūdas vēsturei. Tā ir desmit cilšu vēsture, kas atkārtojas. Tas būtu tikai pagājušajā vakarā pieminētās vēstures atkārtojums, līdz nonāktu pie brīža, kad Kungs sūtīja Savu pravieti pie Cedeķijas, pēdējā karaļa, un sacīja: „liec nost galvas glītumu un ņem zemē kroni, jo tas nepaliks, kā tas bija: zemais tiks paaugstināts un augstais pazemots. Es to likšu postā, postā, postā, un šī nebūs, līdz kamēr nāk, kam tā tiesa pieder, - tam Es to došu.”
TAM1897 Q1 47.3Drīz pēc tam visa tauta tika aizvesta gūstā uz Bābeli — izņemot zemes nabadzīgākos, kuriem nekas nepiederēja. Viņi tika atstāti zemē, lai to apdzīvotu pēc savas izvēles. Tādējādi tajā laikā bija izdevīgi būt nabadzīgam un neko neturēt īpašumā; un tas tika uzrakstīts, lai to saprastu visi cilvēki, kas tagad dzīvo uz zemes. Šodien nav svētība būt bagātam un lielu īpašumu īpašniekam. Un drīz pienāks laiki, kad tie, kas ir nabagi un kam nekas nepieder, būs vislabākajā situācijā šajā pasaulē. Tā tas bija tajā dienā, kad Jeruzāleme tika iznīcināta, un tās iedzīvotāji tika aizvesti gūstā uz Bābeli vai nogalināti.
TAM1897 Q1 47.4Tolaik tiem, kam nekas nepiederēja, varēja būt mājas visur visā zemē; jo visa zeme piederēja viņiem vieniem pašiem. Visi pārējie tika aizvesti gūstā. Un tā tas notiks atkal. Tie, kas turas pie šīs pasaules mantām, tie, kas grib kļūt bagāti, tiks aizvesti gūstā savu bagātību dēļ un ies bojā kopā ar visu pasauli. Tad tie, kas ir nabagi šīs pasaules mantās un kam nekas nepieder, jo viņi visu ir veltījuši Dieva lietai, — tie dzīvos Kunga zemē, kad visi, kas dzīvo uz zemes, tiks aizvesti gūstā un visa zeme tiks iznīcināta.
TAM1897 Q1 47.5Šis stāsts par Israēla atkāpšanos no ticības un viņu iznīcināšanu nav rakstīts velti. Hozeja un pravietojumi, par kuriem runājām vakar vakarā, nav rakstīti velti. Jesajas astotā nodaļa nav rakstīta velti. Šie vārdi ir rakstīti mums, un mums tie ir jāņem vērā mūsdienās.
TAM1897 Q1 47.6Tagad mēs nonākam pie Jūdas pēdējām dienām. Lasiet Jeremijas un Ecehiēla grāmatas. Tās šodien ir tagadējā patiesība Septītās dienas adventistiem, tieši tāpat kā Atklāsmes grāmata. Jeremijas un Ecehiēla grāmatas ir rakstītas mums, uz kuriem ir atnācis pasaules gals, jo šīs grāmatas tika rakstītas tajos laikos, kad bija pienācis Jūdas gals; un Jeruzālemes iznīcināšana, kā arī laiki, kas to pavadīja, ir vienkārši ierakstīti, lai norādītu visiem pasaules ļaudīm uz laikiem, kad pasaules gals un tās iznīcināšana ir tuvu, un lai brīdinātu viņus par notikumiem, kas to pavadīs, un par grūtībām, kas to pavadīs.
TAM1897 Q1 47.7Israēls izvēlējās karali, neraugoties uz Kunga iebildumiem. Kad viņi tika sadalīti, desmit ciltis nonāca līdz brīdim, kad bija spiestas teikt: „Mums nav karaļa”; un Kungs sacīja: „Es būšu jūsu ķēniņš.” Atkal viņi teica: „Nē; mums ir jābūt karalim.” Un viņiem bija vēl viens, un tas bija pēdējais. Tad viņiem vairs nebija ne karaļa, ne karaļvalsts; bet viņi tika aizvesti gūstā un pazuda uz visiem laikiem, jo nevēlējās Kungu par savu ķēniņu.
TAM1897 Q1 47.8Jūda vēl kādu laiku turpināja pastāvēt, un tad notika tas, ko mēs pirms brīža lasījām: „liec nost galvas glītumu un ņem zemē kroni!” Jūdai vairs nevarēja būt karaļa. Tā bija spiesta teikt: „Mums nav karaļa.” Tai bija jādodas gūstā uz Bābeli. Tautai un ciltīm kā tādām vairs nebija karaļu, līdz ieradās viņu patiesais ķēniņš, kuram pieder tiesības valdīt un pārvaldīt; un pat tad viņi bija tik apņēmīgi, tik piepildīti ar to pašu garu, kas noraidīja Dievu Saula laikos, ka nevēlējās, lai Kungs valdītu pār viņiem; viņi noraidīja Viņu un izvēlējās šīs pasaules karali — „Mums nav ķēniņa, tik vien ķeizars.”
TAM1897 Q1 47.9Tas viss ir viens un tas pats stāsts. Kad viņi noraidīja Dievu, viņi to darīja pret Viņa iebildumiem un izvēlējās karali, kura vārds bija Sauls. Kungs tajā saskatīja to, ka viņi noraidīs Jēzu, savu ķēniņu, un izvēli par labu ķeizaram un Barabam. Viņu noraidījums pret Kristu un izvēle par labu ķeizaram bija tikai loģisks turpinājums viņu noraidījumam pret Dievu un izvēlei par labu Saulam. Kad viņi noraidīja Viņu un izvēlējās Saulu, Kungs zināja, ka viņi noraidīs Viņu un izvēlēsies ķeizaru. Un pēdējais solis bija jau pirmajā.
TAM1897 Q1 47.10Tāpēc Kungs teica: „Samuēl, viņi noraida nevis tevi, bet Mani, lai Es nevaldītu pār viņiem”; un tas attiecas arī uz Septītās dienas adventistiem. Dievs vēlas būt Savas tautas Valdnieks, Viņš vēlas būt Savas tautas ķēniņš. Vai Viņš tāds būs? Vai Viņa ķēniņa vara būs pietiekama? Vai Viņa valdība būs pietiekama Viņa tautai? Tas ir jautājums tagad, tāpat kā tas bija jautājums toreiz. Toreiz viņiem ar to nepietika, jo viņi nevēlējās pakļauties Viņam no visas sirds. Viņi nonāca formālismā un kļuva tik ļoti līdzīgi pasaulei, ka iesaistījās pasaules kalpošanā elkiem. Viņiem bija vajadzīgs karalis, tāpat kā citiem pagāniem. Un šodien ir tā pati situācija. Ja Dievs nav pietiekams valdnieks Septītās dienas adventistiem, tad tas ir tāpēc, ka viņi netic Viņam no visas sirds. Tas ir tāpēc, ka viņi ir tik ļoti līdzīgi pagāniem, ka viņiem ir vajadzīga pagānu valdība un pagānu vara, lai pasargātu sevi no sevis pašiem un lai valdītu pār sevi. Ak, lai šodienas Septītās dienas adventisti klausās Kunga vārdus: „Es būšu tavs ķēniņš.”
TAM1897 Q1 48.1Jūda, kā es pirms brīža minēju, tika aizvesta gūstā uz Bābeli, un zemē palika tikai daži no visnabadzīgākajiem. Tur viņiem vajadzēja palikt. Bet viņi brīvprātīgi devās uz Ēģipti. Atkal pretēji Kunga iebildumiem viņi devās uz Ēģipti. Tādējādi visa Kunga tauta tika izkaisīta starp pagāniem, Bābelē un Ēģiptē. Un tāpēc no tā laika Svētie Raksti runā par to, ka Viņa tauta tiek atvesta no Bābeles un no Ēģiptes; un tā tas ir joprojām.
TAM1897 Q1 48.2Šodien vārds ir: „izejat no viņas, Mani ļaudis, ka jūs viņai nepaliekat par biedriem pie viņas grēkiem un ka jūs nedabūjiet no viņas mocībām.” Tā ir Bābele. Un Atklāsmes grāmatas vienpadsmitajā nodaļā ir runa par to, ko „garīgi sauc par Ēģipti”; un tie, kuri gūst uzvaru pār zvēru, pār viņa tēlu, pār zīmi un viņa vārda skaitli, „dzied Mozus dziesmu” — ne kaut ko līdzīgu, bet „Dieva kalpa Mozus dziesmu”. Kāda bija Mozus dziesma? — Dziesma par atbrīvošanu no Ēģiptes. Tātad, kad tie, kuri gūst uzvaru pār zvēru, pār tā tēlu, pār tā zīmi un pār tā vārda skaitli, dzied Mozus dziesmu, tas ir tāpēc, ka viņi ir atbrīvoti no Ēģiptes. Jo šodien un līdz pat pasaules galam: „No Ēģiptes zemes Es Savu Dēlu esmu aicinājis.” Šodien pastāv Bābele un Ēģipte. Šodien Dieva tauta atrodas Bābelē un Ēģiptē. Un šodien Kungs aicina: „izejat no viņas, Mani ļaudis”; un: „No Ēģiptes zemes Es Savu Dēlu esmu aicinājis.”
TAM1897 Q1 48.3Paskatīsimies vēlreiz: kur bija Nimrods? — Viņš bija Bābelē un valdīja pār Bābeles valsti. Kur bija Ābrahāms? — Viņš bija zemē, pār kuru valdīja Nimroda dibinātā karaliste. Bet Dievs viņu aicināja ārā no šīs zemes. Šī zeme bija Bābele gan garīgi, gan fiziski. Un vēl vairāk: Nimrods bija Kuša dēls, un Kušs bija Hama dēls, un Ēģipte ir Hama zeme. Tātad Nimrodā bija gan Ēģipte, gan Bābele. Un, kad Dievs aicināja Ābrahāmu, Viņš aicināja viņu iziet gan no Ēģiptes, gan no Bābeles. Un „ja jūs Kristum piederat, tad jūs esat Ābrahāma dzimums un pēc apsolīšanas mantinieki.” Un jūs esat aicināti iziet gan no Ēģiptes, gan no Bābeles.
TAM1897 Q1 48.4Ak, pievērsīsimies visi Bībeles pētīšanai un lasīsim to tā, kā tur rakstīts, meklējot tajā ietvertās garīgās nozīmes. Tad visa Bībele, no pirmā panta līdz pēdējam, kļūs par dzīvu, mirdzošu lietu ikvienam no mums.
TAM1897 Q1 48.5Tālāk mēs redzējām Israēlu Ēģiptē, un Kungs tos atkal aicināja iziet no Ēģiptes. Tad viņi noraidīja Kungu, un tas beidzās ar to, ka viņi nonāca gūstā Bābelē un atkal devās uz Ēģipti. Un, kad atnāca Jēzus, viņi noraidīja Viņu un izvēlējās ķeizaru. Tad parādījās kristiešu baznīca, un notika baznīcas atkāpšanās, kas radīja vēl vienu Bābeli, un Dievs aicināja cilvēkus iziet no šīs Bābeles. Reformācijas laikā Viņš aicināja viņus iziet no šīs Bābeles. Tad parādījās protestantisms, reformētā kristietība, un tā atkāpās no ticības, un tagad veido tēlu zvēram, kas atkal atnes Bābeli – māti un meitas –, kas ir savienojušās ar pasaules valdībām. Un joprojām Dievs aicina: Izejiet no Bābeles, „izejat no viņas, Mani ļaudis!”
TAM1897 Q1 48.6Filozofija, kas izraisīja atkāpšanos no ticības kristīgajā baznīcā; viltus, pagānu mācība, kas tika ieviesta kristīgajās skolās un izraisīja šo atkāpšanos, nāca no Ēģiptes. Šī ēģiptiešu filozofija izkropļoja kristīgās skolas, izraisīja atkāpšanos no ticības un izveidoja Romas baznīcu, kas šodien ir gan Bābele, gan Ēģipte. Un tādējādi šodien Kungs aicina Savu tautu iziet gan no Bābeles, gan no Ēģiptes — tā ir dzīvā tagadējā patiesība.
TAM1897 Q1 48.7Bet Kungs vēlas visu. Viņš vēlas valdīt pār visu. Viņš vēlas, lai Viņa valstība valdītu pār visu. Viņš vēlas, lai tā būtu baznīcā; Viņš vēlas, lai tā būtu skolā; Viņš vēlas, lai tā būtu izdevniecībās; Viņš vēlas, lai tā būtu visur, kur tiek pieminēts Viņa vārds. Vai jūs ļausiet Viņam to panākt?
TAM1897 Q1 48.8Ja jā, tad jums, katram atsevišķi, jāsāk ar to, ka ļaujat Kungam ieņemt visu vietu jūsu sirdī. Ļaujiet šim Ķēniņam valdīt tur Savā valstībā, Savā Gara valstībā. Šai ķēniņa varai un valdīšanai jābūt tik pilnīgai un absolūtai, ka jūs neatzīsiet nevienu citu ķēniņu, nevienu citu valdnieku kā vien Dievu, un nevienu citu likumu kā vien Dieva likumu.
TAM1897 Q1 48.9Tad, un tikai tad, mēs tiksim atbrīvoti no Ēģiptes un Bābeles. Un tad, tādējādi atbrīvoti no Ēģiptes un Bābeles, varēs patiesi teikt, un tad Kungs teiks visam visumam: „Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību” — nevis tie, kas centās no visas sirds, — bet tas būs Dieva apliecinājums visuma priekšā, norādot uz tautu uz zemes, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību. Šis laiks ir tuvu, un Dievs aicina tautu ārā no Bābeles un Ēģiptes, lai tas notiktu un lai Viņš varētu apliecināt: „Šeit ir tauta, kas ļaus Man valdīt pār sevi un kurai nav vajadzīgs neviens cits valdnieks, neviens cits likums un neviena cita valdība kā vien Dieva.”
TAM1897 Q1 48.10Tagad vienkārši pārskatiet to vēlreiz. Dievs cilvēku radīja ar pirmo no visiem baušļiem, kas bija klātesošs viņā un dzīvoja viņā: „tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka.” Cilvēks izvēlējās citu ceļu, ieklausījās citā balsī un tādējādi zaudēja visu. Dievs atkal nostādīja viņu uz kājām un atkal deva viņam privilēģiju mīlēt Dievu no visas savas sirds, dvēseles, prāta un spēka. Īsā laikā viņa pēcnācēji bija tik tālu attālinājušies no Dieva, ka Kungam vairs nebija nekādas vietas viņu dzīvē, un cilvēkus nācās iznīcināt no zemes ar plūdiem. Bija tikai astoņas dvēseles, kas bija gatavas pieņemt Kungu savā dzīvē.
TAM1897 Q1 49.1Kungs atkal sāka Savu darbu uz zemes ar astoņiem cilvēkiem. Viņiem pirmais no visiem baušļiem bija: „tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka.” Bet viņi novirzījās no tā, pielūdza citus dievus, un no kalpošanas elkiem nonāca pie monarhijas. Tika izveidota valsts — pirmā valsts pasaulē. Tā bija atkāpšanās no ticības auglis.
TAM1897 Q1 49.2No šīs ļaunās valsts Dievs atkal aicināja Savu tautu un sāka jaunu būtņu dzimtu. Dievs aicināja Ābrahāmu no tās zemes, no viņa cilts un no viņa tēva nama uz zemi, ko Viņš viņam parādīs. Un Viņš nedeva viņam pat tik daudz, lai viņš varētu uz tās zemes uzlikt kāju; bet Viņš apsolīja, ka to dos viņam un viņa dzimumam pēc viņa, lai gan viņam vēl nebija bērna. Tādējādi Dievs aicināja viņu prom no tās zemes, kurā viņš dzīvoja, un nedeva viņam nevienu zemi šajā pasaulē. Tāpēc Ābrahāms, Dieva draugs, Dieva baznīca, palika bez jebkādas zemes šajā pasaulē, un „ja jūs Kristum piederat, tad jūs esat Ābrahāma dzimums un pēc apsolīšanas mantinieki.”
TAM1897 Q1 49.3Mums jāseko mūsu tēva Ābrahāma ticības pēdās — tās ticības, kas viņam bija, kad viņš vēl nebija apgraizīts. Vai jūs šajā pasaulē esat bez zemes? Kungs aicina jūs prom no jūsu zemes uz zemi, ko Viņš jums rāda. Tā ir debesu zeme. Vai jūs to pieņemsiet?
TAM1897 Q1 49.4Ābrahāma pēcnācēji devās uz Ēģipti, un Dievs tos atdalīja no tās zemes. Mozus bija lielisks paraugs tajā laikmetā. Viņš bija troņa mantinieks. Bet viņš pagrieza tam muguru un devās kopā ar Dievu; un viņam bija jāpagriež tam muguru, lai dotos kopā ar Dievu.
TAM1897 Q1 49.5Dievs atbrīvoja Savu tautu un sacīja viņiem: „tauta, kas savrup dzīvo un netiks pieskaitīta pie tautām”. Bet viņi atkrita no Dieva un iecēla sev karali un izveidoja valsti, tāpat kā pagāni ap viņiem; un kā tas beidzās? Vai tas viņiem deva kādu labumu? Kungs viņus neatstāja; bet vai tas viņiem deva kādu labumu? Tas bija viens nepārtraukts ceļš uz leju, uz leju, uz leju, līdz viņi sadalījās, un tad abas valstis gāja bojā; un no tā laika līdz šim brīdim viņi ir bijuši „klīstoši starp tautām”. Viņi nav tikuši pieskaitīti pie tautām, lai gan viņi to mēģināja.
TAM1897 Q1 49.6Tādējādi, kad atnāca Kristus, Viņš atkal izveidoja garīgo ģimeni. Bet atkal iestājās atkāpšanās no ticības, un baznīca novirzījās uz kalpošanu elkiem un pagānismu, un atkal izveidoja valdību — baznīcu un valsti. Tā bija pāvestība; un kas ar to notiks? — Jūs zināt, ka tai ir „jāiet pazudināšanā”. Tad Dievs atkal atjaunoja garīgo ģimeni kristīgajā protestantismā. Bet tā ir atkritusi un pievienojusies netikļu mātei, un uzstāda tēlu zvēram — valsti uz zemes, kas sevi pasludina par Dieva valstību; un kas notiks ar to visu? — Jūs zināt, ka tā tiks iznīcināta ar mūžīgu iznīcību.
TAM1897 Q1 49.7Kas notika ar Nimroda valstību? — Tā tika iznīcināta. Kas notika ar Ēģiptes valstību? — Tā tika iznīcināta. Kas notika ar Asīrijas valstību? — Tā tika iznīcināta. Kas notika ar desmit cilšu valstību? — Tā tika iznīcināta. Kas notika ar Jūdas valstību? — Tā tika iznīcināta. Kas notika ar Bābeles valstību? — Tā tika iznīcināta. Kas notika ar Medo-Persijas valstību? — Tā tika iznīcināta. Kas notika ar Grieķijas valstību? — Tā tika iznīcināta. Kas notika ar Romas valstību? — Tā tika iznīcināta. Kas notiks ar desmit valstībām, kas nāca pēc Romas valstības? — Tās tiks iznīcinātas. Kas notika ar pāvestību, kas izveidojās uz Romas drupām? — Tā tiks iznīcināta. Kas notiks ar valsti, kas ir veidota pēc tās parauga, — Amerikas Savienotajās Valstīs? — Tā tiks iznīcināta.
TAM1897 Q1 49.8Kungs vēlas mums parādīt, ka Viņš nevēlas, lai Viņa tauta būtu saistīta ar šīm lietām. Vai tā nav šīs mācības būtība? Vai Viņš vēlas, lai Viņa tauta pievērstu savas jūtas tam, kas iet bojā? No Ādama laikiem līdz pat šim brīdim Dievs ir aicinājis cilvēkus ļaut Viņam valdīt, lai Viņš varētu būt viņu ķēniņš; lai tauta izietu no savas zemes, no saviem radiniekiem, no sava tēva nama un dzīvotu atsevišķi, neiekļaujoties citu tautu vidū. Vai Viņš kādreiz atradīs tautu, kas ļaus Viņam rīkoties pēc Viņa prāta?
TAM1897 Q1 49.9(Balsis) Jā.
TAM1897 Q1 49.10Jā; mēs zinām, ka Viņam būs tāda tauta, jo tā saka Dieva vārds. Bet vai Viņam būs šī tauta starp tiem, kas tagad apgalvo, ka ir Viņa tauta? Tas ir jautājums. Vai jūs būsiet viens no šiem? Vai jūs gribat būt viens no šiem? — Jūs sakāt: „Jā.” Tad vai jūs atstāsiet savu zemi, savu cilti un sava tēva namu? Vai jūs dzīvosiet atsevišķi un netiksiet pieskaitīti pie citām tautām? Vai jums Dievs būs par ķēniņu, un jums nebūs cita karaļa? Vai jums Dieva valdība būs par jūsu valdību, un jums nebūs vajadzīga cita valdība?
TAM1897 Q1 49.11Ne jau tāpēc, ka jūs saceltos pret kādu citu valdību; jums vienkārši nav vajadzības pēc citas, jo jums ir labākā valdība — valdība, kas ir pilnīga. Ja šī valdība ir jūsu dzīvē, jums nebūs vajadzīga neviena valdība uz zemes, kas jūs pārvaldītu, un viņiem nebūs nekādu problēmu vai grūtību ar jums. Tas ir viss, ko Kungs prasa. Vai jūs ļausiet Viņam to ieviest savā dzīvē?
TAM1897 Q1 50.1Tieši ar Trešā eņģeļa vēsti un caur to Dievs ir nodomājis „nodibināt kristietību uz mūžīga pamata”. Tad, tikpat droši, kā Dievs ar Trešā eņģeļa vēsti nostiprina kristietību uz mūžīga pamata, tā būs kristietība, kas nebūs saistīta ar neko uz šīs zemes. Tā būs saistīta tikai ar Dievu; tikai ar Viņa mūžīgo vārdu; apgaismota ar Viņa mūžīgo Garu; mācīta no Tā, kura ceļi ir bijuši kopš mūžības dienām; un tādējādi vadīta pie mūžīgā Dieva, lai Viņš varētu valdīt, un apakšā būs mūžīgās rokas.
TAM1897 Q1 50.2Es zinu, un jūs zināt, ka ir daži brāļi, kuri neuzskata, ka tas ir pareizi. Pirms diviem gadiem tas tika sludināts un publicēts žurnālā „BULLETIN”. Daudzi to nepieņēma. Daži to joprojām nepieņem. Tiek uzskatīts, ka tas ir pilnīgi nepareizi. Bet nesenajā Vispārējā konferencē mums tika nolasītas divas liecības — rakstītas īpaši šai konferencei, un viena no tām, kā es redzu, ir publicēta „BULLETIN” 4. numurā; otra vēl nav publicēta, bet, domāju, tiks publicēta drīz — tajās tiek nosodīti Septītās dienas adventisti par iesaistīšanos politiskajos jautājumos. Es šeit nolasīšu fragmentu, kas jums parādīs šīs idejas būtību:—
TAM1897 Q1 50.3Kungs Jēzus ir vīlies savos ļaudīs. Viņš ir Karavadonis, un viņiem jāpulcējas zem Viņa karoga. Viņiem nav ne laika, ne gudrības, ne spēka, ko tērēt, pievienojoties politiskajām partijām. Cilvēkus no apakšas satrauc intensīva rosība, un Dieva dēli un meitas nedrīkst izmantot savu ietekmi, lai atbalstītu šo politisko cīņu. Bet kāds gars ir pārņēmis mūsu ļaudis, ja tie, kuri tic, ka mēs tagad atrodamies trešā eņģeļa vēsts laikā — pēdējās žēlastības vēsts pasaulei laikā —, brāļi tajā pašā ticībā, parādās, valkājot pretējo politisko partiju nozīmes, paužot pretējus uzskatus un paziņojot par savām atšķirīgajām domām?
TAM1897 Q1 50.4Tagad es uzdodu šo jautājumu kā apgalvojumu: ja tas, kas pirms diviem gadiem tika sludināts par šo tēmu – valdība un baznīca –, būtu visu Septītās dienas adventistu pieņemts un ievērots, vai vispār būtu varējis rasties kāds pamats šai liecībai? — Acīmredzot, nē. Tad vai šīs mācības aicināja uz nepareizo, kad tās aicināja Dieva tautu uz tādu nostāju, kurā Viņam būtu neiespējami atrast viņos kādu vainu? Es domāju tieši šo konkrēto punktu. Es domāju to, ka, ja no Dieva Vārda tiek izklāstīta patiesības līnija, kas, ja Viņa tauta to pieņemtu Dieva un pasaules priekšā, nostādītu viņus tādā nostājā, ka Kungam būtu neiespējami viņiem ko pārmest lietās, kas saistītas ar šo patiesības līniju, vai tad nav droši to pieņemt kā patiesību? Kā tas vispār varētu būt nepareizi?
TAM1897 Q1 50.5Bet šī ir tikai viena no liecībām. Otrajā liecībā lapa pēc lapas ir atrodami tāda paša veida pārmetumi Viņa ļaudīm par iesaistīšanos pēdējās kampaņas politiskajās diskusijās; tādējādi divās secīgās liecībās Kungs ir bijis spiests nosūtīt pārmetumus Saviem ļaudīm par to pašu rīcību, no kuras viņi būtu tikuši pasargāti, ja būtu pieņēmuši vēstījumu, kas viņiem tika dots astoņpadsmit mēnešus pirms kampaņas sākuma. Kāpēc tad Kungs nosūtīja šo vēstījumu Saviem ļaudīm astoņpadsmit mēnešus pirms tam, kad viņiem radās iemesls rīkoties pretēji? Vai Viņš negribēja, lai Viņa ļaudis būtu sagatavoti, kad pienāks šis apjukuma un diskusiju laiks, lai viņi zinātu pareizo ceļu un neapjuktu kopā ar pārējiem, kuri bija apjukuši, un lai viņi nepiedalītos tajās lietās, par kurām Viņam nākas izteikt pārmetumus?
TAM1897 Q1 50.6Es tagad nelūdzu, lai kāds to pieņemtu tikai tāpēc, ka tas tur ir rakstīts. Es lūdzu, lai viņi to pieņemtu, izpētītu, lūgtu par to, apsvērtu un pieņemtu tāpēc, ka tā ir patiesība, un tā atbrīvos Dieva tautu no iespējas, ka Viņam kādreiz nāksies viņiem izteikt pārmetumus vai viņus labot kādā šādā jautājumā. Tomēr es zinu, ka ir brāļi, kuri joprojām domā, ka tas viss ir nepareizi; un saka, ka tas aicināja mūsu ļaudis ieņemt galēju nostāju un ka tā bija galējas nostājas ieņemšana. Vai tā var būt galēja nostāja, kas nostāda Dieva ļaudis tur, kur Viņš vēlas, lai viņi stāvētu, lai viņi būtu pilnīgi brīvi no visām šīm neskaidrajām lietām, kas mulsina pasauli?
TAM1897 Q1 50.7Šogad tā pati domāšanas līnija ir izpaudusies citādāk. Rakstu vietas, uz kurām atsaucās pirms diviem gadiem, šā gada mācībās vispār nav iekļautas. Toreiz tas bija evaņģēlijs; tas ir evaņģēlijs arī tagad; jo tas vienkārši ir evaņģēlijs, kas caurvij visu Bībeli, un jūs nevarat atvērt Bībeli nevienā vietā, kurā nebūtu teikts tieši tas.
TAM1897 Q1 50.8Ir vēl viena lieta, kas mums jāapsver. Ja mēs iesaistāmies politiskajos jautājumos un politiskajās diskusijās, dažādi indivīdi ieņems atšķirīgas puses, atbalstot pretējas politiskās partijas, paužot pretējus uzskatus un izsakot savas atšķirīgās domas, vienlaikus apgalvojot, ka viņi ir brāļi. Kāds ir pēdējais solis politiskajā darbībā? — Protams, karš. Tad kas tajā ir sākumā? — Vienkārši tas pats, kas tajā ir beigās — karš. Tas ir šis gars — no sākuma līdz galam. Vai brāļi Kristū, kuri ir viens Kristū, var iesaistīties kaut kādā darbībā, kas izraisīs viņu sašķelšanos, naidīguma garā? Vai viņi var? — Nē; nevar, ja vēlas palikt viens Kristū. Viņiem jācenšas panākt vienprātību, jācenšas panākt Gara vienprātību, „čakli būdami, sargāt gara vienprātību caur miera saiti”.
TAM1897 Q1 50.9Daži ir bijuši gatavi sekot šai loģikai un pieļaut, ka galu galā pat kristiešiem, jebkuram kristietim, Septītās dienas adventistiem vai citiem, ir atļauts cīnīties. Protams, ne cīnīties viens pret otru, bet cīnīties par savu valsti un iesaistīties karā, lai uzturētu civilo valdību. Bet kur ir kristieša valsts? Kur ir kristieša valdība? Vai jūs varat pateikt?
TAM1897 Q1 50.10(Balsis) „Ne no šīs pasaules.”
TAM1897 Q1 50.11Tā nav no šīs valsts un nav no šīs pasaules. Mūsu valstība un zeme nav no šīs pasaules. Bet vai kristieši var cīnīties par savu valsti ar miesiskas karadarbības ieročiem? Šīs valsts ķēniņš ļāva Sevi krustā sist, nogalināt un aprakt tā, lai Viņu neredzētu, nevis pacelt roku, lai cīnītos par Savu valsti. Tad vai kaut kas, kura loģika sniedzas tik tālu, vispār var būt patiesība jau sākumā?
TAM1897 Q1 51.1Bet tas vēl nav viss. Ja mēs kā Septītās dienas adventisti vēlamies sludināt šos principus un turēties pie tiem, ir jāveic svarīgs solis, lai būtu taisnīgi pret ASV valdību, pret Mičiganas štatu un vairākiem citiem štatiem, lai mēs parādītos pareizā gaismā.
TAM1897 Q1 51.2Es to atkārtoju, lai jūs saprastu, par ko es runāju. Ja ir tā, ka mēs pieņemsim principu, ka kristieši drīkst cīnīties, drīkst pacelt savu labo roku, lai aizstāvētu valsti, valdību un visu pārējo, tad konfesijai, lai būtu taisnīgi pret sevi pašu un jo īpaši pret ASV valdību un vairākiem štatiem, ir publiski jāpaziņo par to un jānoraida un jāmaina virziens, ko reiz izvēlējās konfesija kā tāda.
TAM1897 Q1 51.3Man šeit ir divi nelieli dokumenti, kas iespiesti 1865. gadā, bet tajos aprakstītie notikumi risinājās 1864. gadā. Viens no tiem ir ar nosaukumu „Septītās dienas adventistu viedoklis par ieroču nēsāšanu, kā tas tika izklāstīts vairāku štatu gubernatoriem un ģenerālprovostmaršalam [t. i., Amerikas Savienoto Valstu ģenerālprovostmaršalam], kopā ar daļu no iesaukšanas likuma”.
TAM1897 Q1 51.4Tajā laikā Septītās dienas adventisti, ko pārstāvēja Vispārējās konferences komiteja, paziņoja Amerikas Savienoto Valstu valdībai, Ilinoisas, Mičiganas, Pensilvānijas, Viskonsinas un vēl viena vai divu citu štatu valdībām, ka Septītās dienas adventisti kā kristieši un tieši tāpēc, ka viņi ir kristieši, nevar pieļaut, ka kristieši jebkādos apstākļos nēsātu ieročus vai cīnītos. Otrs dokuments ir izvilkumi no Septītās dienas adventistu rakstiem un publikācijām, lai pamatotu valdības lēmumu pieņemt šo konfesijas lūgumu kā patiesu.
TAM1897 Q1 51.5Tagad, ja šis lēmums ir jāatceļ un mums jāpieņem viedoklis, ka kristieši jebkādos apstākļos drīkst cīnīties — valdības vai jebkāda cita iemesla dēļ —, tad mums ir pienākums pret ASV valdību panākt, lai Vispārējās konferences komiteja, kas pārstāv konfesiju, vērstos pie ASV valdības un paziņotu, ka esam mainījuši savus uzskatus; un jādodas pie šo štatu gubernatoriem un jāpasaka viņiem, ka esam mainījuši savu viedokli; lai dokumenti atspoguļotu mūsu jaunos un pārskatītos uzskatus par šo jautājumu.
TAM1897 Q1 51.6Es ne uz brīdi neticu, ka mums būtu jāturas pie kaut kā, kas tika darīts, vienkārši tāpēc, ka tas tika darīts. Bet, ja tas, kas tika darīts, bija pareizi, tad jāpaliek pie tā. Un es tagad saku, ka, ja mēs grasāmies mainīt savus uzskatus šajā jautājumā, mums ir pienākums informēt šīs valdības par šo faktu, lai tās neuzskatītu mūs par kaut ko citu, nekā mēs patiesībā esam. Tas ir tikai godīgi pret valdībām; jo kā konfesija mēs oficiāli esam fiksējuši, ka ieņemam pretēju nostāju.
TAM1897 Q1 51.7Pirms diviem gadiem, kad tika sniegtas šīs lekcijas, es nezināju, ka šie dokumenti vispār pastāv. Es nezināju par to pastāvēšanu līdz aptuveni 1897. gada sākumam. Kāds man tos nosūtīja aploksnē, un tas ir viss, ko es par to zinu. Tie tika iespiesti 1865. gadā „Septītās dienas adventistu izdevniecības asociācijas tvaika tipogrāfijā, Battle Creek, Mičigana”. Uz dokumentiem, kas tika iesniegti ASV valdībai, ir parakstīti Vispārējās konferences komitejas locekļu vārdi, bet uz dokumentiem, kas tika iesniegti štatu gubernatoriem, ir parakstīti štatu konferenču komiteju locekļu vārdi.
TAM1897 Q1 51.8Tagad es jums nolasīšu dažus izvilkumus, kas toreiz tika iespiesti no Septītās dienas adventistu dokumentiem, publikācijām un rakstiem kā pierādījums ASV valdībai un kā pierādījums štatu gubernatoriem, ka šī nostāja, ko ieņēma konfesijas Vispārējās konferences komiteja, bija viņu patiesa nostāja, nevis tāda, kas izdomāta šim gadījumam, lai izvairītos no iesaukšanas armijā vai no sekām, kas skāra valsti kara dēļ. Šis jautājums tika izklāstīts kā pierādījums šīm valdībām, ka tas bija Septītās dienas adventistu princips un ka viņi pie tā turējās, jo tas bija kristietība.
TAM1897 Q1 51.9Es nolasīšu dažus fragmentus no šī dokumenta, un jūs redzēsiet to pašu, ko es ieraudzīju, tiklīdz to izlasīju, — ka, ja man šis dokuments būtu bijis priekšā pirms diviem gadiem šajā Tabernakulā, es nevarētu būt mācījis tajā ietvertos principus skaidrāk, nekā es to darīju savās lekcijās, kuras tika publicētas žurnālā „BULLETIN”. Šeit ir fragments no raksta, ko 1853. gadā žurnālā „Signs of the Times” publicēja mācītājs Džeimss Vaits:—
TAM1897 Q1 51.10Tā saucamā Kristus baznīca ir atstājusi sava patiesā vīra roku un tagad balstās uz likuma spēcīgo roku. Tā meklē aizsardzību un barību no pasaules korumpētajām valdībām, un to pareizi attēlo vecās mātes netiklās meitas, kura ir katoļu baznīcas simbols. Tāpat kā sievai jāpaliek pie sava vīra, tā arī baznīcai jāpaliek pie Kristus, un tā vietā, lai meklētu aizsardzību likuma rokā, jāpaļaujas vienīgi uz sava Mīļotā spēcīgo roku. Baznīca ir nelikumīgi precējusies ar pasauli. To var redzēt dažādās civilās valdības jomās. Pat kara ministrijā redzams, kā Jēzus Kristus it kā kalps izsmej miera Dievu ar savām lūgšanām par panākumiem kaujā.
TAM1897 Q1 51.11Atkal citāts no 1854. gada 9. maija izdevuma „Review and Herald”:—
TAM1897 Q1 52.1Neatkarīgi no tā, vai šīs lietas ir tuvu vai nē [tas attiecas uz Kunga atnākšanu], fakts paliek fakts: sabiedrībā valda kara gars, naida un maldības gars. Mēs baidāmies no tā piesārņojošās ietekmes — tā ir demoralizējošā ietekme, ko rada pieradums pie kara un asinsizliešanas idejām, tā ir neveselīgā uzbudinātība, rūgtais partiju gars, kas ir ļauns un izraisa ļaunuma izplatīšanos.
TAM1897 Q1 52.2Lai netiek teikts, ka šie iemesli Kristus mācekļiem nerada nekādu briesmu. Briesmas pastāv; jo „Un tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība pie daudziem izdzisīs.” Tādas ir tās noslēpumainās un neizskaidrojamās simpātijas, kas saista cilvēku ar cilvēku, kas nepieļauj atsevišķas un izolētas intereses, ka mēs neapzināti uztveram valdošo noskaņu un to neapzināmies, līdz prāts ir izkropļots un satricināts; un tādējādi, atrodoties neveselīgā stāvoklī, tas ir gatavs uzņemt un iecerēt ļaunumu. Morālais posts ir pat vēl postošāks nekā mēris.
TAM1897 Q1 52.3Vēl viens citāts, pārpublicēts no 1856. gada 31. jūlija izdevuma „Review and Herald”:—
TAM1897 Q1 52.4Jēzus ir teicis: „Nāc tu Man pakaļ!” Kas, dārgais brāli, dārgā māsa, ir jūsu ticības mērs? Vai tas nav Bībele? Jūs sakāt: „Jā.” Tad mēs pievērsīsimies tai, lai uzzinātu, vai mēs sekojam Jēzum vai nē. Es nostāšos jums priekšā jūsu ceļā un pārrunāšu to ar jums; un šis ceļš ir katrs mūsu dzīves darbs. Vispirms mēs apskatīsim plašu ainu un jautāsim: vai jūs rīkojaties tāpat kā pasaule? Bet jūs jautājat: „Ko tu ar to domā?” Es mēģināšu jums paskaidrot. Vai jūs piekrītat pasaulei tās maksimās un likumos? Ja tā, tad jūsu ceļš nav tas, pa kuru gāja Jēzus. Jēzus teica: „Viņi (mācekļi) nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.” Kad jūs redzējāt Jēzu ķeizara tiesas zālē? — Nekad, tikai tad, kad Viņu veda kā jēru uz kaušanu.
TAM1897 Q1 52.5Bet mēs gribam labus likumus, un mūsu pienākums ir panākt, lai labi cilvēki tos izstrādātu un īstenotu.
TAM1897 Q1 52.6Patiesi, mēs gribam labus likumus; un Jēzus nav atstājis mūs bez tiem, lai mēs Viņam sekotu. Viņš saka: „tas vārds, ko jūs dzirdat, nav Mans, bet Tā Tēva, kas Mani sūtījis.” Jāņa 14:24.
TAM1897 Q1 52.7Psalmists saka: „Tā Kunga bauslība ir pilnīga un atspirdzina dvēseli.” Psalms 19:7. Pāvils saka: „Viss raksts no Dieva iedots ir arī derīgs pie mācīšanas, pie pārliecināšanas, pie norāšanas, pie pamācīšanas iekš taisnības, Lai tas Dieva cilvēks ir pilnīgs, uz ikvienu labu darbu pilnīgi sataisīts.” 2. Tim. 3:16, 17. Ko vēl tu vēlies? Vai ko mazāk tu vēlies, dārgais brāli?
TAM1897 Q1 52.8Nākamais solis, ko jūs prasāt no sava pārstāvja, ir pieņemt likumus, kuri, ja tos neievēro, tiek izpildīti ar zobenu – nekristīgu ieroci. Minētie likumi ir būtiska, vitāli svarīga daļa no minētās valdības, kuras sastāvdaļa viņš ir, un kura var saglabāt savu valstiskumu tikai ar ieroču noliktavām vai nāves rīkiem, lieliem flotes spēkiem un militārajiem spēkiem, kas aprīkoti ar saviem nāvējošajiem ieročiem. Tad jūs savu labo brāli kristieti, Miera Lielkunga sekotāju, nostādāt pie ešafota, lai viņš izpildītu nāvessodu; vai arī militārās vienības priekšgalā ar habeas corpus rīkojumu, lai atkal iegrūstu verdzībā nabadzīgo brāli par to, ka viņš vēlējās ieelpot debesu brīvo gaisu. Vai, ja viņš ir jūsu valsts vadītājs, jūs uzsēdināt savu labo bīskapu uz kara zirga, bruņotu no galvas līdz kājām, kā galveno ģenerāli pār visiem nāves spēkiem valstī.
TAM1897 Q1 52.9Es gribētu jautāt, dārgie Jēzus sekotāji, vai cilvēks var attaisnot nokaušanu, ja Dievs ir teicis: „Tev nebūs nokaut”? Vai visa cilvēku valdības struktūra nebalstās uz zobenu? Vai tās nav jāsasmalcina drupās, kad nāks Tas, kuram pieder tiesības valdīt taisnībā?
TAM1897 Q1 52.10Bet es neesmu karā ar cilvēku valdībām. Nē, nē. Dāvids Dievam veltītā slavēšanas himnā saka: „Kad cilvēki bargojās, tad Tavs gods paaugstinājās, un ar visukarstām dusmām Tu apjozies.” Psalms 76:10. „Jo valdnieki nav bijājami labiem darbiem, bet ļauniem; ja tu negribi no valdīšanas bīties, tad dari labu, tad tev būs teikšana no viņas. Jo tā ir Dieva kalpone tev [kristietim] par labu.” Romiešiem 13:3, 4.
TAM1897 Q1 52.11Ja, mani brāļi, jūs paturēsiet prātā, ka kristieši ir atšķirīga kopiena, mazs ganāmpulks, atdalīts, izraudzīts no pasaules, lai būtu gaisma pasaulē vai pasaulei, lai pasaule, redzot viņu labos darbus (gaismu), tiktu vadīta pievienoties mazajam ganāmpulkam, kas visu dienu tiek skaitīts uz kaušanu, un tādējādi pagodinātu jūsu Debesu Tēvu, tad jūs spēsiet saprast tādas Rakstu vietas kā Romiešiem 13, un 1. Timotejam 1; 2, kurām es varētu pievērst uzmanību turpmāk. „Lai poda gabals strīdas ar zemes poda gabaliem” [Jesajas 45:9]; bet lai kristiešiem ir tāds pats prāts kā Jēzum, tad viņi sekos Jēzum.
TAM1897 Q1 52.12Vai mēs esam redzējuši dažus no tiem rezultātiem, ko rada tādi, kas sauc sevi par kristiešiem, bet seko pasaulei? Lai tas mūs sagatavo uzkāpt augstā vietā, kā to izdarīja Bileāms, kad Balaks aicināja viņu nolādēt Israēlu, kad viņš izteica savu līdzību un sacīja: „Kā lai es nolādu, ko Dievs nelād, un kā lai es nosodu, ko Tas Kungs nesoda? Jo no augstas klints es viņu redzu, un no tiem kalniem es to ieraugu; redzi, tauta, kas savrup dzīvo un nepieskaitās pagāniem!” 4. Mozus 23:8, 9.
TAM1897 Q1 52.13Tagad es nolasīšu vēl vienu fragmentu, pārpublicētu no žurnāla „Review”, datētu ar 1856. gada 14. augustu:—
TAM1897 Q1 52.14Vai Jēzus evaņģēlijs jums ir piešķīris tiesības lietot zobenu, bruņoties ar miesīgiem ieročiem, ņemt zobenu, lai „nodrošinātu savu ģimeni”, lai atbrīvotu apspiestos no apspiedēja varas, pārkāpjot Dieva sesto bausli: „Tev nebūs nokaut”? Jēzus saka: „mīļojiet savus ienaidniekus.”
TAM1897 Q1 52.15Vai jūs domājat, ka jums, kā kristietim, kas dzīvo saskaņā ar evaņģēliju, ir Bībeles atļauja jebkādā veidā iejaukties politiskās cīņās? Vai nu likumdošanā, vai cilvēku valdības likumu izpildē? Ja tā, es domāju, ka jūs ļoti kļūdāties.
TAM1897 Q1 52.16Tieši to konfesija paziņoja 1864. gadā. Viņi to iesniedza ASV valdībai kā pierādījumu tam, ka netic karam, ka nevar iesaistīties ieroču nēsāšanā un ka, ja viņus iesauktu armijā, no viņiem nevarētu sagaidīt, ka cīnīsies. Un ASV valdība ieklausījās viņu apgalvojumos un noteica, ka viņiem jāstrādā slimnīcās, kur viņi varētu veikt evaņģēlija sludinātāju darbu, rūpēties par slimajiem un nest pestīšanu mirstošajiem. Tagad, ja šis lēmums tiek atcelts, mums būtu godīgi jāstājas valdības priekšā un jāpaziņo, ka tas ir atcelts.
TAM1897 Q1 52.17Es turpinu lasīt:—
TAM1897 Q1 52.18Katrs teksts, ko jūs varat citēt, vai katrs ticams arguments, ko jūs varat izvirzīt, ir jāpārbauda, balstoties uz skaidru, burtisku Rakstu vietu. Varbūt mēs pienācīgā laikā pievērsīsim uzmanību visām tādām Rakstu vietām vai argumentiem, ko jūs izvirzāt; bet vispirms mēs ieklausīsimies evaņģēlijā. Kristiešiem, kuri ir gatavi sekot Jēzum, ar to vajadzētu pietikt.
TAM1897 Q1 52.19Jēzus saka: „Ja kas Man grib kalpot, tas lai staigā Man pakaļ.” Jāņa 12:26. Bet vai jūs sakāt: „To es varu darīt un kalpot kā uzticīgs savas valsts pilsonis, atbalstot tās valsts politiku un valdību?” Pagaidiet. Jēzus saka: „Neviens diviem kungiem nevar kalpot.” Mateja 6:24. „Ja jūs būtu no pasaules, tad pasaule mīlētu, kas viņai pieder; bet kad jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tāpēc pasaule jūs ienīst.” Jāņa 15:19.
TAM1897 Q1 52.20Kādu lomu jūs varat uzņemties pasaules politikā, ja „jūs neesat no pasaules”, bet pasaule jūs ienīst un esat izraudzīti „no pasaules”? „Bet vai mums jānodod vara ļauno rokās?” jūs jautājat. Jūs nevarat neko darīt. Ļaunie cilvēki un maldinātāji kļūs arvien ļaunāki; un pasaules gala laikā ļaunie darīs ļaunu, un neviens no ļaunajiem nesapratīs. Daniēla 12:10. Iemesls ir tas, ka pasaule nevēlas paklausīt Dievam vai sekot Jēzum, neatzīstot, ka ir viens Likumdevējs. Jēkaba 4:12.
TAM1897 Q1 53.1„Jo Tas Kungs ir sacījis: tādēļ ka šie ļaudis pie Manis nāk ar savu muti un Mani godā ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu no Manis nost, un ka tie Mani bīstas pēc cilvēku baušļiem, kas tiem top mācīti, Tādēļ, redzi, Es joprojām ar šiem ļaudīm darīšu brīnišķi, brīnišķi un apbrīnojami, ka viņu gudro gudrība zudīs, un viņu prātīgo prāts apslēpsies.” Jesajas 29:13, 14. Cik brīnišķīgi tas ir parādīts daudzu augsti izglītotu teologu dzīves gaitās, kuri vēl nesen stāvēja reliģisko atmodu, morālo reformu un miera biedrību priekšgalā, vadot Kristus baznīcu, bruņojušies ar evaņģēliju, kas atklāj dzīvību un nemirstību un ko viņi lika lietā ar lūgumiem, lūgšanām un asarām; tagad klajā pretrunā ar evaņģēliju, kad Jēzus ir teicis: „Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāko mīlēt un savu ienaidnieku ienīdēt. Bet Es jums saku: mīļojiet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet par tiem, kas jūs kaitina un vajā, Ka jūs topat sava debesu Tēva bērni; jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” „Tāpēc esiet žēlīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlīgs.” Mateja 5:43–45; Lūkas 6:36. Neraugoties uz šīm Rakstu vietām, mēs redzam kristiešu baznīcu nožēlojamo stāvokli, kā tās turpina savu morālo pagrimumu un pielāgošanos pasaulei. No daudzajiem piemēriem mēs citēsim dažus.
TAM1897 Q1 53.2Šeit seko vairāki izcilu sludinātāju izteikumi, kuros skan vārdi „ieroči”, „cīņa”, „kauja”, „karš” utt. Tālāk teksts turpinās šādi:—
TAM1897 Q1 53.3Ņemot vērā šādus faktus, kas liecina par to, ka vislabākais zelts ir pārvērties par kaut ko sliktāku par izdedžiem, kā arī par pilnīgu Kristus liecību un savas agrākās ticības neievērošanu, mums jāsaka: „tie ir gājuši uz Kaina ceļu, un … iegāzušies Bileāma alošanā.”
TAM1897 Q1 53.4Vai šie cilvēki seko Jēzum? Vai viņi apbruņo sevi un savus sekotājus ar evaņģēlija ieročiem? Vai viņi izrāda neapšaubāmu paļāvību uz Dieva pilnīgo likumu? Vai viņi atzīst, ka kristiešiem ir tikai viens Likumdevējs? Vai viņi dzird Pāvila vārdus: „mūsu karošanas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā, nopostīt tos stiprumus”? 2. Korintiešiem 10:4. Vai viņi beidzot ņem vērā Rakstus, kurus, kā viņi apgalvo, māca?
TAM1897 Q1 53.5Uzvelciet Dieva pilno bruņojumu, lai jūs varētu stāvēt pretī velna viltībām. Kāpēc? — „Jo mums nav cīnīšanās pret miesu un asinīm.” Nē; tas nav Jēzus sekotāju aicinājums. Bet mēs cīnāmies „pret tām valdībām un varām, pret tiem pasaules valdītājiem šīs pasaules tumsībā, pret tiem ļauniem gariem [ļaunie gari — malas piezīmē] gaisā.” „Tādēļ sagrābiet visus tos Dieva ieročus, ka jūs varat pretī stāvēt ļaunā dienā un visu uzvarējuši, pastāvēt.” Efeziešiem 6:11–13.
TAM1897 Q1 53.6Pāvils Ef. 6:14-18 uzskaita kristiešu ieročus un saka: ņemiet „Tā Gara zobenu, [ne tērauda] tas ir Dieva vārdu; Ar ikvienu lūgšanu un pielūgšanu lūgdami allažiņ iekš Gara”; apģērbti šajā debesu bruņojumā un kājas apāvuši ar gatavu prātu pakaļ dzīties tam miera evaņģēlijam, cenšoties baudīt Kristus svētību: — „Svētīgi tie sirdsžēlīgie, jo tie žēlastību dabūs. … Svētīgi tie, kas mieru tur [nevis miera grāvēji], jo tie taps saukti Dieva bērni.” Mateja 5:7, 9. Klausieties, ko Jānis saka karavīriem, kad tie jautā, ko viņiem darīt. Viņš atbild: „Nedariet nevienam pāri.” Lūkas 3:14.
TAM1897 Q1 53.7Atcerieties, ka Jēzus teica Pēterim, kad visiem kristiešiem tika mācīta šī lielā praktiskā mācība par to, ko darīt ar zobenu: „Bāz savu zobenu savā vietā, jo visi, kas zobenu ņem, tie caur zobenu tiks nomaitāti.” Mateja 26:52.
TAM1897 Q1 53.8Lai kristieši dzīvo šo patiesību gaismā, un tad būtu tikai nedaudzi kristiešu ģenerāļi vai karavīri, kas izmantotu „mācītāja Bīčera divdesmit piecas Šarpa šautenes”, lai gan pie katras šautenes pakaļgala būtu svētulīgi piestiprināta Bībele.
TAM1897 Q1 53.9Viņi dzird Jēzu sakām: „Mana valstība nav no šīs pasaules; ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, tad Mani kalpi par to kautos.” Jāņa 18:36. Kristieši, kas tādējādi ir bruņoti ar šiem evaņģēlija ieročiem un pilnībā atbruņoti no miesīgiem ieročiem, būdami pilnīgi nošķirti no pasaules valdībām, var ļaut pasaulei, kas ir bruņota ar nāves ieročiem, kā tā ir, traukties pa plašo ceļu, piemērojot savus nekristīgos likumus ar nāvessodu.
TAM1897 Q1 53.10Tā ir neaprakstāma baznīcas atlikuma privilēģija, kad viņi atskatās uz pagātnes vēsturi un redz, ka, lai gan Kristus mācekļi, tāpat kā Pāvils, ir saukuši: „Tevis dēļ mēs topam nāvēti augu dienu; mēs esam turēti līdzi kaujamām avīm [Romiešiem 8:36]”; kamēr viņu ceļš ir apliets ar asarām, piesātināts ar viņu asinīm un klāts ar viņu saplēstajiem līķiem un izbalinātajiem kauliem; — tā ir viņu privilēģija kopā ar Bileāmu izsaukties, redzot, ka Dieva „tauta, kas savrup dzīvo un netiks pieskaitīta pie tautām”, „Lai mana dvēsele mirst šo taisno nāvē, un lai mans pastara gals ir tāds kā viņiem.” 4. Mozus 23:9, 10.
TAM1897 Q1 53.11Šajā brošūrā ir vēl daudz kas cits, bet man nav vajadzības lasīt to tālāk. Es nolasīšu vēl vienu vai divus fragmentus no Kunga, kas ir domāti mums šodien. Tas tika mums dots pirms četriem gadiem no pravietošanas gara un tika nolasīts mums šajā Tabernakulā:—
TAM1897 Q1 53.12„Kungs ir izvēlējies Jēkabu sev un Israēlu par savu īpašo dārgumu. Jo es zinu, ka Kungs ir liels un ka mūsu Kungs ir pārāks par visiem dieviem.” Apdomājiet, mani brāļi un māsas, ka Kungam ir tauta, izredzēta tauta, Viņa baznīca, kas pieder Viņam, Viņa paša cietoksnis, ko Viņš tur grēka skartā pasaulē, kas sacēlusies pret Viņu; un Viņš paredzēja, ka tajā nedrīkst būt pazīstama nekāda vara, nedrīkst tikt atzīti nekādi likumi, izņemot Viņa paša.
TAM1897 Q1 53.13Šogad Vispārējā konferencē mums tika sniegts vēl viens vēstījums. Tas mūs atgriež tieši tur, kur sākās atkāpšanās no ticības, un liek mums stāties aci pret aci ar Dievu, ar Viņa patiesību un ar visu šo tēmu tādu, kāda tā ir no Kunga; tā, kā Viņš vēlas būt kopā ar Savu tautu šodien.
TAM1897 Q1 53.14Robežlīnija starp tiem, kas atzīst, ka ievēro Dieva baušļus, un pasauli vairs nav tik skaidra kā agrāk. Tie, kas dzīvo saskaņā ar Dievu, nepiedalās politiskās sapulcēs. Tie, kas to dara, liecina, ka nav uzticīgi Jēzus kalpi. Viņi tik ilgi ir rīkojušies ar parasto uguni, ka ir zaudējuši spriestspēju. Ir ļaudis, kas ir pievienojušies, lai stāvētu zem Jēzus karoga. Viņi ir Kristus armija. Viņi ir apņēmušies iziet no pasaules un būt atdalīti. Viņi ir apņēmušies lietot Gara zobenu – Dieva vārdu –, lai veiktu agresīvu cīņu pret grēku un visu netaisnību. Mums ir jāparāda sava lojalitāte.
TAM1897 Q1 53.15Tas ir termins, kas attiecas uz valdību; tas ir termins, kas attiecas uz pilsonību. Kam mums jāparāda sava lojalitāte? Tas ir jautājums.
TAM1897 Q1 53.16Mums jāparāda lojalitāte pret mūsu ķēniņu, Kungu Jēzu Kristu. Apustulis Jēkabs paziņo: „Tāpēc ikviens, kas grib būt pasaules draugs, ir Dieva ienaidnieks.” Un mīļotais Jānis, garā visvairāk Jēzum līdzīgais māceklis, ir devis brīdinājumu: „Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad Tēva mīlestība nav viņā.” Neviens cilvēks neatradīs laimi, sekojot Ādama piemēram un novirzoties no sava Radītāja.
TAM1897 Q1 54.1Tātad šīs mācības noslēdzas tieši tur, kur mēs sākām — pie Ādama un viņa Radītāja, un pie pirmā no visiem visuma baušļiem: „TEV būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka.” Tad jūs neattālināsieties no sava Radītāja. Tad nebūs atkāpšanās no ticības. Tad nebūs kalpošanas elkiem. Tad netiks izveidota valdība pēc pagānu parauga, kuri ir novērsušies no Dieva; bet Dievs būs viss visā, un Viņš vadīs Savu tautu uz to brīnišķīgo zemi, ko Viņš parādīja mūsu tēvam Ābrahāmam, kad atdalīja viņu no visām pasaules valdībām un turēja viņu atdalītu, kamēr viņš dzīvoja šajā pasaulē.
TAM1897 Q1 54.2Tas, kurš aicina mūs sekot un staigāt tās ticības pēdās, kāda bija mūsu tēvam Ābrahāmam, kad viņš vēl bija neapgraizīts, tad aizvedīs mūs uz to zemi, kas ir visu zemju slava; un tur mēs paliksim Kunga klātbūtnē un Visuvarenā krāšņo spārnu aizsegā uz visiem laikiem — mīlot Dievu no visas sirds, no visas dvēseles, no visa prāta un no visiem spēkiem; un Viņš var norādīt uz mums tagad, tad un uz visiem laikiem visuma klātbūtnē un sacīt: „Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību.”
TAM1897 Q1 54.3Un visi ļaudis lai saka: „Āmen un Āmen.”