Pravietošanas gars. – Nr. 1

TAM1897 D 2.2Sprediķis, kas teikts otrdienas priekšpusdienā, 1897. gada 9. februārī Publicēts „General Conference Daily Bulletin”, 1897. gada 12. februārī, 1. sējums, Nr. 1, 2.–6. lpp.

TAM1897 D 2.3ES DOMĀJU, ka šajā telpā nav neviena, kurš nedomātu, ka viņš patiesi tic pravietošanas garam; tas ir, ka pravietošanas gars pieder baznīcai — šim vēstījumam, kā tas atklājas caur māsu Vaitu, un ka šīm lietām tic, vismaz vārdos šo ticību apliecina, ciktāl tas attiecas uz ideju un Rakstiem, kas pierāda, ka šādas lietas ir daļa no šī darba. Bet problēma nav tajā, jo mēs jau tagad esam nonākuši grūtībās. Ja mēs to neapzināmies, mums klājas daudz sliktāk, nekā tad, ja mēs būtu nonākuši grūtībās un to apzinātos. Un ne tikai tas — Dieva lieta, kā arī jūs un es, esam nonākuši tādās grūtībās, ka mums katru dienu draud Dieva dusmas, jo mēs atrodamies tur, kur atrodamies. Kungs mums to saka vairāk nekā vienu reizi, un Viņš stāsta, kā mēs tur nonācām, un kā no tā izkļūt. Un vienīgais, ko es šeit varu jums ieteikt, ir pētīt pravietošanas garu un smelties tajā to, kas jums nepieciešams.

TAM1897 D 2.4Tas ir tikai viens no izteikumiem, kas ir pausts. Zinot šos izteikumus un jau kādu laiku tos pazīstot, es būtu priecājies palikt mājās un turpināt darbu tur, jo tur ir tik daudz darāmā un iesaistīto cilvēku ir tik daudz. Dievs aicina veikt daudzas pārmaiņas to cilvēku vidū, kuri ir izveidojuši komitejas, valdes, padomes utt., un tieši šie cilvēki, kas veido šīs komitejas, valdes un padomes, ir tie, kuri šeit ir sapulcējušies un kuriem būs jāveic šīs pārmaiņas. Tagad, kā šie vīri varēs veikt pārmaiņas, kurās viņi paši ir iesaistīti, ja vispirms paši nav mainījušies? Vienīgais veids, kā panākt pārmaiņas, ir panākt, lai mainītos paši cilvēki. Dievs darbosies caur visiem, kas to darīs, un visiem, kas to nedarīs — kas ar viņiem notiks? Tāpēc es saku, ka mēs šodien esam nonākuši grūtībās. Kad Kungs mums stāsta, kādās grūtībās mēs atrodamies, Viņš mums stāsta, kā mēs tur nonācām un kā no tām izkļūt. Tas viss rodas, neievērojot Liecības. Tad, kad mēs nonākam grūtībās, neievērojot Liecības, un Liecības mums stāsta, kā tieši izkļūt no šīm grūtībām, un mēs sekojam liecībai, kas mūs izved, tad mēs būsim uz pareizā ceļa attiecībā uz Liecībām.

TAM1897 D 2.5Man nav nekā, ko uzvelt jums, jo es esmu tajās kopā ar jums visiem. Kungs saka, ka lieta ir nonākusi grūtībās, un es esmu daļa no šīs lietas; es piederu pie tās, mana dzīve ir ar to saistīta, tāpat kā jūsu; tā mums ir viss. Tātad, ja lieta ir nonākusi grūtībās, tad gan jūs, gan es esam nonākuši grūtībās. Varbūt jums personīgi nebija nekādas konkrētas saistības ar notikumiem, kas lika lietai nonākt grūtībās; tomēr mēs, būdami daļa no šīs lietas, un tā kā pati lieta ir mūsu dzīve, esam nonākuši grūtībās tāpat, jo lieta ir nonākusi grūtībās. Bet Dievs mums saka, ko darīt, lai izkļūtu no tām.

TAM1897 D 2.6Es nevēlos sniegt jums cilvēka padomu, bet gan Kunga padomu. Varbūt mēs redzēsim cilvēku vārdus, un, ja tā, es no tā neizvairīšos. Ja kāds vārds tiek izlaists un netiek nolasīts, un mēs zinām, kas tas ir, tas nenozīmē, ka tiek vērsts uzbrukums šim brālim. Iedomāsimies, ka es izdaru kļūdu, un Kungs man par to stāsta liecībā. Kad šī liecība nonāk pie manis, es pagriežu muguru šai kļūdai, un jūs to varat izmantot, cik vien vēlaties, un tas nebūs vērsts pret mani; jo es tajā vairs neesmu iesaistīts, ja esmu no tās novērsies, to atzīstot un rīkojoties atbilstoši.

TAM1897 D 3.1Faktiski rodas jautājums, vai kāds vispār savā sirdī atrod ticību Liecībām, kamēr viņš nav saņēmis vienu, divas vai trīs liecības un ir pieņēmis tās visas; tikai tad viņš būs diezgan pārliecināts, ka tic Liecībām, un ne agrāk, kamēr viņam nav bijusi šāda pieredze. Es sākšu un beigšu ar Vārdu. Šeit ir kaut kas, kas mums stāsta, ko darīt, kad nonākam tādās vietās kā šī: „Ja Kungs ir jūsu sapulču vidū, redzot jūsu kārtību, mīlestību un bijību, kā arī jūsu drebēšanu Viņa vārda priekšā, tad jūs esat gatavi veikt Viņa darbu nesavtīgi.”

TAM1897 D 3.2Šeit mēs esam sapulcē. Lai gan mums ir atšķirīgs raksturs, ja mūs veido viens un tas pats Kristus gars, mēs esam viens. Tad baznīca var pacelties skaidra kā pusdienas saule un doties uz priekšu briesmīga kā armija ar karogiem.

TAM1897 D 3.3Dievs ir ticis izslēgts no Sava darba, no Sava darba vadības vispār – darbā pavalstīs, padomēs, valdes sēdēs, baznīcās utt. Mums ir bijuši viltus dievi, jo cilvēki ir iecēluši cilvēkus, un cilvēki ir ļāvuši sevi iecelt starp Dievu un darbu. Dievs jebkurā gadījumā darbosies Savas lietas labā, un, ja jūs neatkāpsieties no Viņa ceļa un neļausiet Viņam darboties pēc Sava prāta, Dieva dusmas nāks pār tiem, kas stāv ceļā. Cilvēki paši paliek un ļauj sevi turēt vietās, no kurām viņiem jau sen vajadzēja būt prom. Ja mēs atkāpsimies no Viņa ceļa un ļausim Viņam darboties, Viņš darbosies ar maigu roku. Mēs nevēlamies pātagu no auklām. Labāk ir tagad piedzīvot nelielu pārsteigumu nekā vēlāk lielu; un labāk saņemt mīlestībā izteiktu aizrādījumu, nekā turpināt dzīvot, nezinot šīs lietas, un tikt padzītiem no tempļa, kā tas notika tajā dienā, vai arī tikt pilnīgi pārsteigtiem, kad vairs neko nevarēsim darīt.

TAM1897 D 3.4Tātad, ja Kungs ir jūsu sapulču vidū, redzot jūsu mīlestību un jūsu bijību, un jūsu drebēšanu Viņa vārda priekšā, tad jūs esat gatavi darīt Viņa darbu; un Viņš nebūs iesaistīts nevienā netaisnīgā darījumā.

TAM1897 D 3.5Atkal es lasu: „Cilvēka ceļš ir izdomāt un plānot. Dievs iedēsta principu.” Un tur, kur Dievs ir iedēstījis principu, mūsu dzīve un rīcība kopā ir vienkārši šī principa izpausme. Un, ja Dieva principa tur nav, tad tur ir velna princips. „Apstākļi nevar veikt reformas. Kristietība ierosina reformu sirdī. Tas, ko Kristus veic iekšienē, tiks īstenots saskaņā ar atgrieztā prāta norādījumiem. Plāns sākt no ārpuses un mēģināt strādāt uz iekšieni vienmēr ir cietis neveiksmi un vienmēr cietīs neveiksmi.”

TAM1897 D 3.6Es nevaru piemērot liecību nevienam citam kā vien sev, jo tā ir jāpiemēro sirdī un tai jādarbojas no iekšienes. Tad Dievs to piemēros visur, kur vien es eju. Un tāpat ir ar mums visiem attiecībā uz liecību, kas tiek dota jebkuram, jebkurā sapulcē, padomē vai Vispārējās konferences sanāksmē. Prezidents nevar visā darbības jomā piemērot liecību, kas sniegta viņam. Viņam tā jāpieņem savā dvēselē un jāpakļaujas tai ar ķermeni, dvēseli un garu; un tad Jēzus Kristus piemēros šo liecību visur, kur vien viņš, prezidents, dosies. Tā ir dzīva lieta viņā, un tad, ja viņš virzās uz priekšu, Kungs piemēro šo liecību, kur vien viņš atrodas. Bet cilvēki ir mēģinājuši piemērot Liecības citiem cilvēkiem, nepadarot šo liecību par dzīvu lietu sevī. To ir mēģinājuši atkal un atkal, un tieši tur slēpjas problēma. Ja liecība nav pieņemta ar ķermeni, dvēseli un garu, lai tajā ietvertais princips kļūtu par dzīvu lietu viņā, nav nozīmes, cik daudz viņš šo liecību lasa un piemēro citiem cilvēkiem – viņa paša ietekme būs pretrunā ar liecību, ko viņš piemēro. Jo, ja liecība nav iemiesota viņa dzīvē un visā, ko viņš saka un dara, viņa rīcība to iznīcina. Un tieši tas ir radījis apstākļus, kādi pastāv šobrīd. „Dieva ceļš ir dot cilvēkam to, kā viņam nav.” Mums jāpieņem tas, kā mums nav, ko Dievs mums dod, un tas padarīs mūs par spēku Kungā. 2. Korintiešiem 2:14: „Un pateicība Dievam, kas mums allaž dod uzvarēt iekš Kristus un Savas atzīšanas labo smaržu caur mums izlaiž visās malās!” Kad šis princips darbojas, kur vien mēs ejam, Dievs runā; Viņš runā. Viņš caur mums visur dara zināmu Sevi. Tas var būt darījums; tam nav nozīmes. Viss, ko mēs darām, atgādinās viņiem par Dievu pēc tam, kad mēs būsim aizgājuši, tāpēc Viņš caur mums visur dara zināmu Savas atzīšanas smaržu.

TAM1897 D 3.7„Dieva ceļš ir padarīt cilvēku par kaut ko, kas viņš nav;” padarīt mani par kaut ko, kas es neesmu. Tad, kad man nāk liecība, kas man saka, ka es neesmu uz pareizā ceļa, šī liecība ir domāta, lai padarītu mani par to, kas es neesmu, — lai nostādītu mani uz pareizā ceļa. Es nevaru palikt tur, kur esmu, un to piemērot; bet, kad es to piemērošu, es kļūšu par to, kas es nebiju, un visur, kur es eju, Dievs var atklāt Sevi.

TAM1897 D 3.8„Cilvēka ceļš ir atrast ērtu vietu un apmierināt savu ēstgribu un ļauties savtīgām ambīcijām. Dieva ceļš ir darboties ar spēku. Viņš dod žēlastību, ja slimais saprot, ka viņam tā ir vajadzīga. Cilvēks pārāk bieži apmierinās ar to, ka ārstējas pēc šarlatānu metodēm, un pēc tam attaisno savu rīcību kā pareizu.” Dieva ceļš ir citāds. Mēs visi esam slimi cilvēki, un, ja mēs to saprastu, Dievs dotu nepieciešamo dziedināšanu. Cilvēks dod priekšroku šarlatāniem un uzskata, ka viņa darbības veids ir pareizs; bet Dievs vēlas attīrīt dvēseli. Jāņa 7:38: „Kas tic uz Mani, kā tie raksti saka, no tā miesas dzīvā ūdens straumes tecēs.” Tā ir Dieva valstība viņā. „Diena no dienas cilvēki atklāj, vai Dieva valstība ir viņos. Ja Kristus valda viņu sirdīs, viņi iegūst principu stingrību, spēku, spēju stāvēt kā uzticīgi sargi, patiesi reformatori; jo nevar būt nekādas reformācijas, ja nav pilnīgas sadarbības ar Jēzu Kristu. Ar Kristus žēlastības palīdzību cilvēkiem jāizmanto savas Dieva dotās spējas, lai reformētu paši sevi. Ar šo sevis noliegšanas rīcību, ko debesu Kungs vērtē atzinīgi, viņi gūst uzvaras pār savām iedzimtajām un izkoptajām tieksmēm; tad, tāpat kā Daniēls, viņi atstāj uz citiem iespaidu, kas nekad netiks izdzēsts. Šī ietekme izplatīsies visās zemes malās.”

TAM1897 D 4.1Šī ir liecība, par kuru es runāju pirms brīža. Kad jūs saņemat liecību un uzņemat to savā sirdī un dzīvē, tas padara jūs par kaut ko tādu, kāds jūs iepriekš nebijāt, un tad Dieva valstība ir jūsos, un šī liecība tiks nesta uz visām zemes malām. Varbūt jūs nekad neizbrauksiet no savas pavalsts. Tad kā tas vispār var notikt? Kur jūs ejat un kur es eju, Dievs atstāj sirdī iespaidus, kas nekad netiks izdzēsti, un ar to palīdzību rada vēl citus iespaidus, un tā tālāk. Cilvēks var sevi pret to nocietināt, bet tas tur nonāks tik un tā; un, kad šo iespaidu radīsiet jūs, viņš sapratīs, ka tas nāk no Kunga. Saduceji neticēja augšāmcelšanai, bet arī viņi teica, ka atpazina mācekļus, kuri bija bijuši kopā ar Jēzu un mācījušies no Viņa pēc Viņa nāves. Sirdī viņi zināja, ka Viņš ir augšāmcēlies. Fakts bija acīmredzams, bet tas viņus nepamudināja atgriezties pie Dieva. Tas ir princips, kas ir atrodams Bībelē. No 1896. gadā rakstītas liecības es lasīju: „Daudzi vīri, kuri ir darbojušies kā padomnieki valdes un padomes sanāksmēs, ir jāizslēdz.” Pievērsiet uzmanību, te ir teikts „daudzi”. Kopumā to nav ļoti daudz, tāpēc, ja daudzi no viņiem tiek izslēgti, daudzi nevar palikt. „Citiem vīriem jāieņem viņu vietas, jo viņu balss nav Dieva balss. Viņu plāni un ieceres neatbilst Dieva kārtībai. Tie paši vīri ir tikuši paturēti amatos kā valdes direktori, līdz viņu pašu vadībā un pēc viņu pašu metodēm parastā uguns tiek izmantota Dieva paša aizdedzinātās svētās uguns vietā. Šos vīrus vairs nesauc par Israēlu, bet par pievilējiem.” Pievilēji Israēla vietā! Kādās vēl sliktākās nepatikšanās mēs varētu atrasties?

TAM1897 D 4.2Atkal no liecības, kas rakstīta 1894. gadā: „Izmaiņas bija jāveic jau sen. Dievs vēlētos, lai baznīca atbrīvotos no sava kauna.” Šeit ir vārdi: „Tie paši vīri nedrīkst veidot jūsu valdi gadu no gada; izmaiņas bija jāveic jau sen. Dievs vēlētos, lai baznīca atbrīvotos no sava kauna; bet tikmēr, kamēr vīri, kuri ir uzskatījuši sevi par pilnībā kompetentiem strādāt, nepieņemot Dieva padomu, gadu no gada tiek paturēti amatā, to nevar izdarīt. Šis stāvoklis ietekmē katru darba nozari, jo vīri nejūt vajadzību pēc Svētā Gara vadības.”

TAM1897 D 4.3Ko darīt? Vai Kungam tagad būs iespēja darboties? Vai Viņam ļaus veikt nepieciešamās izmaiņas? Šo liecību nedrīkst piemērot tā, ka mēs paši uzņemamies šo darbu un pēkšņi sākam veikt izmaiņas. Manai sirdij jābūt taisnai, pirms es varu piedalīties jebkurās izmaiņās. Jādara ir tas, ka mums jāpakļaujas Dievam un tad jāļauj Viņam darboties caur mums. Mums nav svarīgi, kas ir šie cilvēki, ja vien Dievs ir klāt.

TAM1897 D 4.4Mums tagad nav jāsāk skatīties apkārt, lai redzētu, kādus kandidātus mēs varam izvirzīt, kurus mēs varam atbalstīt un iecelt amatos, kurus tagad ieņem citi; jo tad, lai gan viņi vairs nebūtu šajos amatos, mēs būtu šajos amatos, un Kungs būtu tikpat tālu kā iepriekš. Problēma tagad ir tā, ka Kungs ir palicis malā. Ja tagad mēs paši ieņemtu viņu vietas, Kungs joprojām tiktu atstāts novārtā, un lieta būtu sliktākā stāvoklī nekā iepriekš. Bet tas nav tas, kas ir vajadzīgs. Šeit nedrīkst būt nekādas politiskas spēles; bet, ja mūsos ir politika, tā būs šeit un parādīsies šeit. Ja cilvēkam patiešām ir politika sevī, labākā vieta, kur to izpaust, ir atklātajā pasaulē, starp tiem, kas ir politiķi un nekas cits, jo tas ir viss, kas viņš ir; un, ja viņš to neizpaudīs tur, viņš to izpaudīs baznīcā un tur izplatīs tikai ļaunprātību un velnišķību. Un, protams, ir labāk, lai šāds darbs notiktu atklāti pasaulē, nevis baznīcā. Tātad tas nav iemesls, kāpēc mēs esam šeit. Mēs esam šeit, lai atrastu Dievu un atvērtu savas sirdis, lai Viņš varētu ieņemt vietu no centra līdz perifērijai, katrā domā, vārdā un darbā; un Dievs nav politiķis; Viņš ir Dievs. Mūsu uzdevums ir meklēt Dievu no visas sirds, lai Dievs darītu visu, kas jādara; un Viņš to darīs, ja mēs Viņam ļausim. Dodiet Dievam iespēju. Tiem, kas stāv ceļā, ir jānovācas no ceļa, un pārējiem no mums ir jāpaliek malā. Tad Dievs var ieņemt vietu, kas Viņam pieder.

TAM1897 D 5.1Tālāk šeit mums tiek citēts stāsts par Nikademu un Kristu. Nikademus bija valdnieks Israēlā, un teikts, ka „Nikademus naktī meklēja tikšanos ar Jēzu, sacīdams: ‘Rabī, mēs zinām, ka tu esi no Dieva nācis skolotājs, jo neviens cilvēks nevar darīt tos brīnumus, ko tu dari, ja vien Dievs nav ar viņu.’ Viss tas bija taisnība, ciktāl tas attiecas uz šo situāciju, bet ko teica Jēzus? Viņš ‘atbildēja un sacīja viņam: Patiesi, patiesi es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no jauna, viņš nevar ieraudzīt Dieva valstību.’ Šeit bija cilvēks, kurš ieņēma augstu uzticības amatu, cilvēks, uz kuru skatījās kā uz tādu, kurš bija izglītots ebreju paražās, cilvēks, kura prāts bija piepildīts ar gudrību. Viņam patiešām piemita neparasti talanti. Viņš nevēlējās doties pie Jēzus dienas gaismā, jo tas padarītu viņu par apspriedes objektu; ebreju vadonim būtu pārāk pazemojoši atzīt, ka viņš simpatizē nicinātajam Nacarietim. Nikademus domā: ‘Es pats pārliecināšos par šī skolotāja misiju un apgalvojumiem, vai Viņš patiešām ir gaisma, kas apgaismo pagānus, un Israēla slava.’

TAM1897 D 5.2„Jēzus faktiski saka Nikademum: Tava lieta netiks atrisināta ar strīdiem. Tava dvēsele netiks apgaismota ar argumentiem. Tev ir jāiegūst jauna sirds, citādi tu nespēsi saskatīt Debesu valstību. Tevi pareizajā stāvoklī ievedīs nevis lielāki pierādījumi, bet gan jauni mērķi, jauni rīcības avoti: tev ir jāpiedzimst no jauna. Kamēr nenotiks šī pārmaiņa, kas visu padara jaunu, pat visstiprākie pierādījumi, ko varētu uzrādīt, būtu bezjēdzīgi. Trūkums ir tavā pašā sirdī; viss ir jāmaina, citādi tu nespēsi ieraudzīt Dieva valstību.

TAM1897 D 5.3„Šis bija ļoti pazemojošs apgalvojums Nikademum, un, sajūtot aizkaitinājumu, viņš atsaucas uz Kristus vārdiem, sakot: ‘Kā cilvēks var piedzimt, ja viņš jau ir vecs?’ Viņš nebija pietiekami garīgi noskaņots, lai saprastu Kristus vārdu nozīmi. Bet Glābējs neatbildēja uz argumentu ar argumentu. Paceldams roku svinīgā, klusā cieņā, Viņš ar vēl lielāku pārliecību uzsver patiesību: ‘Patiesi, patiesi es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no ūdens un Gara, viņš nevar ienākt Dieva valstībā. Tas, kas piedzimis no miesas, ir miesa; un tas, kas piedzimis no Gara, ir Gars. Nebrīnies, ka es tev teicu: jums jāpiedzimst no jauna. Vējš pūš, kur grib, un tu dzirdi tā skaņu, bet nezini, no kurienes tas nāk un kurp tas iet; tāds ir ikviens, kas dzimis no Gara.’ Nikademus sacīja Viņam: ‘Kā tas var būt?’

TAM1897 D 5.4„Daži patiesības stari iespraucās valdnieka prātā. Kristus vārdi viņu piepildīja ar bijību un lika jautāt: „Kā tas var būt?” Jēzus ar dziļu nopietnību atbildēja: „Tu esi Israēla skolotājs, un tu to nezini?” Viņa vārdi Nikademum iemācīja, ka, tā vietā, lai sajustu aizkaitinājumu par skaidrajiem patiesības vārdiem un ļautos ironijai, viņam vajadzētu būt daudz pazemīgākai attieksmei pret sevi, ņemot vērā savu garīgo neziņu. Tomēr Kristus vārdi tika teikti ar tik svinīgu cieņu, un gan skatiens, gan balss tonis izteica viņam tik lielu mīlestību, ka viņš neapvainojās, apzinoties savu pazemojošo stāvokli. Protams, cilvēkam, kuram uzticētas tautas reliģiskās intereses, būtu jāzina patiesība, kuru tautai ir tik svarīgi saprast, proti, kāds ir nosacījums ieiešanai debesu valstībā. „Patiesi, patiesi es tev saku,” turpināja Jēzus, „mēs runājam par to, ko zinām, un liecinām par to, ko esam redzējuši; bet jūs nepieņemat mūsu liecību. Ja es jums esmu stāstījis par zemes lietām, un jūs neticat, kā tad jūs ticēsiet, ja es jums stāstīšu par debesu lietām?”

TAM1897 D 5.5„Šo mācību, kas veltīta Nikademum, es uzskatu par ļoti piemērotu tiem, kuri šodien ieņem atbildīgus amatus kā Israēla valdnieki un kuru balsis bieži dzirdamas padomē, liecinot par to pašu garu, kāds piemita Nikademum.” Kas šodien klausīsies un ļaus šiem pašiem vārdiem atstāt tādu pašu iespaidu uz savām sirdīm un dzīvi? Rezultātā Nikademus atgriezās.

TAM1897 D 5.6Šie vārdi tika vērsti pie konferenču prezidentiem, draudžu vecajiem un tiem, kas ieņem oficiālus amatus mūsu iestādēs. Jūs zināt, vai esat konferences prezidents. Tas vēršas pie jums; tas saka: „Jums jāpiedzimst no jauna.” Jūs zināt, vai esat draudzes vecais. Tas vēršas pie jums; tas saka: „Jums jāpiedzimst no jauna.” Jūs zināt, vai ieņemat oficiālu amatu kādā no mūsu iestādēm. Tas vēršas pie jums; tas saka: „Jums jāpiedzimst no jauna.” Tas saka: „Jums jāatgriežas.” Tas nesaka, ka jūs nekad neesat atgriezušies; lai gan mēs esam atgriezušies, laiki ir tādi, ka Dievs aicina uz pilnīgāku atgriešanos, dziļāku veltīšanos, nekā jūs vai es esam pieredzējuši iepriekš. Nav nekādas nozīmes ne jums, ne man, ka mēs atgriezāmies pirms pieciem, desmit vai piecpadsmit gadiem, ja mēs neesam atgriezušies tagad, šodien. Un šodien Viņš saka: ja jūs dzirdat Viņa balsi, neapcietiniet savas sirdis. Šodien, kamēr vēl ir šodiena, Viņš saka jums un man: „Jums jāpiedzimst no jauna; jums jāatgriežas; un, ja cilvēks nepiedzimst no jauna, viņš nevar ieraudzīt Dieva valstību.” Un tur ir svētītais solījums: „Es jums došu jaunu sirdi.” Pateicieties Kungam! Meklēsim Kungu ar tādu sirdi, ar tādu dedzību kā nekad agrāk, lai Viņš mūs varētu izmantot kā nekad agrāk; un tad Viņš noņems kaunu no Savas baznīcas, un tā celsies, lai dotos ceļā neierobežota, skaista kā mēness, skaidra kā saule un briesmīga kā karaspēks ar karogiem. Tas ir tas, ko Kungs šodien vēlas no jums un manis. Vai Viņš to saņems?