Pirmais lielais bauslis

TAM1897 D 279.2Sprediķis, kas teikts otrdienas vakarā, 1897. gada 2. martā Publicēts „General Conference Daily Bulletin”, 1897. gada 5. martā, 1. sējums, Nr. 16, 279.–285. lpp.

TAM1897 D 279.3JŪS zināt, ka Kungs ir teicis par šo laiku un par cilvēkiem, kas dzīvo šajā laikā, ka „Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību.” Jūs un es pamatoti apliecinām, ka esam šie cilvēki, un mēs stāvam tur, kur apliecinām, ka Kungs var teikt par mums visam visumam: „Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību.” Un tas būs fakts ne tikai tāpēc, ka Viņš to saka, bet Viņš to teiks tāpēc, ka tas ir fakts.

TAM1897 D 279.4Šis teksts pilnībā attiecas uz jums un mani, kas esam šeit šajā namā; un Kungs vēlas, lai tas kļūtu par faktu tagad un paliktu par faktu turpmāk, lai Viņš varētu to nepārtraukti sludināt visai pasaulei un visam visumam: „Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību.”

TAM1897 D 279.5Tieši to mums ir jāpēta. Mums šajās nodarbībās ir jāpēta, lai uzzinātu, vai mēs turam Dieva baušļus vai nē; lai Kungs varētu par mums teikt: „Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību.”

TAM1897 D 279.6Ievērojot Dieva baušļus, noteikti vispirms nāk pirmais, un to mums noteikti ir jāievēro. Un šeit ir Viņa vārds: „Tas augstākais bauslis pār visiem ir: klausies Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka, šis ir tas augstākais bauslis.”

TAM1897 D 279.7Nu, vai Kungs var teikt par jums un mani saistībā ar šo bausli: „Lūk, tie, kas to ievēro”?

TAM1897 D 279.8Vai Kungam pieder visa jūsu sirds, tā ka jums nav sirds nekam citam kā vien Viņam un tam, kas pieder Viņam?

TAM1897 D 279.9Vai Kungs ir ieguvis visu jūsu dvēseli, ar pilnīgu mīlestību, tā, ka nav nevienas jūsu būtības izjūtas, kas nepiederētu Viņam?

TAM1897 D 279.10Vai Kungs ir pārņēmis visu jūsu prātu, tā ka jūsu prātā nav nevienas domas, nevienas darbības, nevienas prāta daļas, kas nepiederētu Viņam — kas nebūtu veltīta Viņa kalpošanai? Jo ar prātu mēs kalpojam Kungam, mūsu Dievam. Ne tikai ar kādu tā daļu, ne tikai ar daļu no tā, bet ar visu to. Tā, ka jums nav prāta, ko veltīt vai vērst uz kaut ko, kas nav no Dieva.

TAM1897 D 279.11Vai viss jūsu spēks pieder Viņam, tā ka jums nav spēka, ko veltīt kaut kam citam, kā vien tam, kas pieder Dievam, un Viņa kalpošanai?

TAM1897 D 279.12Ja tas viss attiecas uz jums, tad par jums patiesi var teikt: „Še ir tie, kas tur Dieva baušļus.”

TAM1897 D 279.13„Bet tas otrs tam līdz: tev būs savu tuvāku mīļot kā sevi pašu.” Kad Dieva mīlestība ir mūsu sirdīs, kā teikts pirmajā bauslī, būs pietiekami viegli mīlēt savus tuvākos kā sevi pašu.

TAM1897 D 279.14Kā tika minēts brāļa Kelloga runā nesen, par to mazo zēnu Čikāgā, kurš piegāja pie kāda vīrieša, pilnīgi sveša cilvēka, un teica viņam: „Vai tu zini, ka esi lielākais grēcinieks pasaulē?” Un kad vīrietis pārsteigts jautāja, kā tas var būt, sakot, ka viņš nekad nav nogalinājis nevienu, nekad nav izdarījis nekādu lielu noziegumu, mazais zēns viņam teica: „Lielākais bauslis ir: tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka. Vai tu to dari?” Viņš atbildēja: „Nē, es to nedaru. Es nevaru teikt, ka to daru vispār.” „Nu,” teica mazais zēns, „tas ir lielākais no baušļiem. Tu pārkāp lielāko bausli; tātad tu esi lielākais grēcinieks.” Vīrietis to atzina un tika vadīts pie Dieva un pilnīgas pestīšanas. Tas ir pietiekami skaidrs: tā kā šis ir lielākais bauslis, tas, kurš to pārkāpj, ir lielākais grēcinieks. Vai tas esat jūs?

TAM1897 D 279.15Jūs un es apliecinām, ka ievērojam Dieva baušļus un Jēzus ticību. Vai mēs pārkāpjam pirmo no visiem Dieva baušļiem? Ja mēs neievērojam vislielāko, pirmo no visiem baušļiem, mēs to pārkāpjam. Ja mēs pārkāpjam šo vienu, mēs neievērojam baušļus; tas ir skaidrs. Jums un man tagad ir jāizlemj, un mums ir jāizlemj uz visiem laikiem, vai mēs kalposim Kungam ar visu sirdi, ar visu dvēseli, ar visu prātu un ar visu spēku.

TAM1897 D 279.16Ir rakstīts: „Dieva valstība ir iekš jums.” Valstība, kas ir mūsos, ir Dieva valstība; tā bija, kad cilvēks tika radīts, bet ienaidnieks uzurpēja Dieva vietu; un Kungs atkal atbrīvoja cilvēku, lai tas izvēlētos, vai Dievam būs Sava vieta Savā valstībā, vai arī uzurpētājam būs Dieva vieta Dieva valstībā. Valstība, kas ir jūsos, pieder Kungam. Jums ir jāizlemj, vai tur valdīs Kungs, vai arī ienaidnieks. Un, ja jūs neizvēlaties, lai tur valdītu Kungs, jūs izvēlaties, lai tur valdītu ienaidnieks. Tas pilnībā ir atkarīgs no cilvēka izvēles – kurš tur valdīs.

TAM1897 D 280.1Kādam ir jāvalda. Cilvēks nav radīts, lai valdītu pats pār sevi, neatkarīgi no Dieva. Viņš ir radīts, lai kopā ar Dievu būtu viņš pats, un bez Dieva viņš nevar būt viņš pats. Cilvēks ir radīts, lai stāvētu kopā ar Dievu. Dieva valstība bija viņā. Dievs valdīja viņā. Bet viņš sāka rīkoties pēc sava prāta, sekojot sātanam. Taču cilvēks var rīkoties pēc sava prāta tikai tad, ja seko Dievam. Dieva valstība ir jūsos. Mums jāizvēlas, lai Dievs ieņemtu Savu vietu mūsos, Savā valstībā mūsu sirdīs. Viņš tur ieņems Savu vietu un valdīs tur, kad varēs ieņemt Savu vietu Savā valstībā.

TAM1897 D 280.2Jūs zināt, ka Dieva valstība uz zemes stiepsies no jūras līdz jūrai un no upes līdz zemes galiem. Dieva valstība – šī valstība, kas nāks, kad atnāks Kungs, – kā jūs zināt, aptvers katru collu, katru zemes daļiņu, kas ir šajā pasaulē. Tagad Dieva valstība ir jūsos. Vai šī valstība jūsos, kurā valda Dievs — vai Viņa valdīšana aptver katru telpas daļiņu, katru zemes daļiņu jūsu sirdī? Vai tā ir? Tas ir jautājums, un šie jautājumi attiecas uz mums vairāk nekā vienā nozīmē.

TAM1897 D 280.3Es vienkārši lasu bausli un vēršu jūsu uzmanību uz to, ko saka šis bauslis. Un to es daru, lai jūs un es vienmēr turētu savas domas un sirdis atvērtas jautājumam: vai par mums var teikt: „Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību” ar visu sirdi, dvēseli, prātu un spēku?

TAM1897 D 280.4Uz ko koncentrējas jūsu prāts, ko tas pēta, pie kā tas strādā — vai tajā ir Dievs? Vai tas ir Dieva godam? Pētījumi, ko veicat, studijas, kurām sekojat, visas jūsu prāta domas — vai tas ir tāpēc, lai tur iespiestos Dieva tēls? Vai tas ir, lai savā prātā atrastu vairāk Dieva? Vai tas ir, lai Viņu vairāk pagodinātu? Vai Viņš ir pirmais un viss visā jūsu intelektuālajos centienos? Vai jūs Viņu mīlat, kalpojat Viņam ar visu prātu?

TAM1897 D 280.5Un ar visu savu spēku. Lauku, ko jūs arat, vai jūs to arat Dievam? Ēveli, ko jūs stumjat, lai noēvelētu dēli gludu, vai jūs to darāt Dievam, lai viss, ko jūs saņemat, piederētu Dievam un nemaz ne jums pašiem? Vai jūsu spēks ir tik pilnībā veltīts Dievam, ka jūs strādājat Dieva labā, kur vien jūs pieliekat roku?

TAM1897 D 280.6Ir izplatīta doma, ka cilvēkam ir jāpārtrauc strādāt savā amatā vai jebkurā fiziskā darbā, kurā viņš ir nodarbināts, pirms viņš var kļūt par darbinieku Dieva lietā. Daudzi saka: „Es gribu izkļūt no tā, ar ko nodarbojos. Kaut es redzētu kādu izeju. Gribētu izkļūt no šīs darbnīcas. Es gribētu būt darbinieks Dieva lietā.” Ja jūs neesat darbinieks Dieva lietā tur, kur atrodaties, jūs nebūsiet darbinieks Dieva lietā arī tad, kad nonāksiet tur, kur vēlaties būt. Ja jūs neesat darbinieks Dieva lietā, arot lauku, jūs nebūtu darbinieks Dieva lietā, pat ja mēģinātu sludināt no kanceles. Ja tu esi kalējs un dienu no dienas strādā pie laktas — ja jūs nestrādājat Dieva lietā tik rūpīgi, tik sirsnīgi, tik no visas sirds, kā es to daru no kanceles, tad jūs nebūtu darbinieks Dieva lietā, ja kaut kur izplatītu traktātus.

TAM1897 D 280.7Mums ir dots piemērs tam, kāda var būt cilvēce, un kādam jābūt katram Jēzus ticīgajam. Dieva Dēls nāca šajā pasaulē, lai parādītu jums un man, ko īsti nozīmē ievērot baušļus un kā to darīt. Un Viņš strādāja amatā aptuveni sešas reizes ilgāk nekā sludināja. Sākot no divpadsmit gadu vecuma, kad Viņš varēja sākt strādāt kopā ar Jāzepu galdnieka amatā, kad Viņš varēja darīt ievērojamu darbu — jo divpadsmitgadīgs zēns var darīt ļoti daudz lietu, palīdzot galdniekam. Tātad no divpadsmit gadu vecuma līdz apmēram trīsdesmit gadu vecumam, kad Viņš tika kristīts un sāka sludināt, pagāja astoņpadsmit gadi. Šos gadus Viņš strādāja galdnieka amatā. No trīsdesmit līdz trīsdesmit trīs ar pusi gadu vecumam Viņš pavadīja sabiedriskajā kalpošanā, sludinot. Tātad, kā redzat, Viņš galdnieka amatā strādāja gandrīz sešas reizes ilgāk nekā sludināja.

TAM1897 D 280.8Vai Viņš bija tikpat lielā mērā Dieva Dēls šajos astoņpadsmit gados, kad strādāja par galdnieku, kā arī tajos trīs ar pusi gados, kad nodarbojās ar sludināšanu? — Jūs zināt, ka bija. Vai Viņš bija mans Glābējs un jūsu Glābējs, kad Viņš tur zāģēja dēli, taisīja solu un piestiprināja tam kājas, — vai Viņš toreiz bija tikpat lielā mērā mans Glābējs un jūsu Glābējs kā tad, kad Viņš bija pie krusta? — Jūs zināt, ka bija. „Jo mēs tapsim glābti caur Viņa dzīvību.”

TAM1897 D 281.1Neaizmirstiet, ka tieši šo astoņpadsmit gadu beigās, kad Viņš nāca kristīties un tika kristīts, sākot Savu kalpošanu un beidzot galdnieka darbu, — tieši tad Dievs sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kā Man ir labs prāts.” Vai tad Viņš šajos astoņpadsmit gados nebija tikpat liels darbinieks šajā lietā, kā pēdējos trīs ar pusi gados? — Jūs zināt, ka bija. Tad, ja jūs esat galdnieks un atzīstaties par Jēzus Kristus ticīgo, vai jūs nevarat būt Viņa sekotājs? Vai jums nav jābūt Viņa sekotājam un darbiniekam šajā lietā tieši tur, tikpat patiesi, it kā jūs stāvētu kancelē? Es nesaku, ka jums ir pienākums vienmēr palikt galdniekam. Viņš tā nedarīja. Es nesaku, ka jums būs pienākums vienmēr palikt par kalēju vai lauksaimnieku; bet es saku un uzstāju, ka, kamēr jūs esat galdnieks, kamēr esat kalējs, kamēr esat lauksaimnieks, jums jābūt šīs lietas darbiniekam tikpat patiesi, kā jūs jebkad varētu būt, kur vien jūs atrastos.

TAM1897 D 281.2Tādējādi Jēzus ir parādījis katram no mums, ko nozīmē būt kristietim un kādai jābūt mūsu dzīvei, neatkarīgi no tā, ar ko nodarbojas mūsu prāts, sirds vai rokas. Viņš mīlēja Dievu no visas sirds, no visas dvēseles, no visa prāta un no visiem spēkiem, kad bija galdnieks. Kad Viņš zāģēja dēļus, kad taisīja galdus, kad izgatavoja durvis un tās uzstādīja, tas viss bija Dieva godam. Dievs Viņam bija viss. Kad kāds cilvēks nāca pie Viņa kā pie galdnieka, redzot Viņu tikai kā galdnieku, nevis kā pasaules Glābēju, — kad kāds cilvēks nāca pie Viņa tikai kā pie galdnieka, apsēdās pie Viņa un teica: „Es gribu, lai Tu man izgatavotu galdu. Vai Tu to man izgatavosi?”, un Viņš atbildēja: „Kādu galdu tu vēlies?”, un cilvēks to Viņam aprakstīja, un Jēzus teica: „Jā, Es to tev izgatavošu”; kad Jēzus bija izgatavojis galdu un nesis to uz muguras līdz cilvēka mājām, ienesis to cilvēka mājās un tur novietojis, lai cilvēks to varētu lietot — visā šajā darījumā Jēzus piederēja pilnībā Dievam. Dievs bija visās Viņa darbībās. Nevienā no galda savienojumiem nebija plaisu, neviena plaisa nebija aizsegta ar putekļiem, nekas nebija noslēpts — tas bija godīgs galds. Tas visādā ziņā bija tāds galds, kādu Dievs varētu apstiprināt.

TAM1897 D 281.3Un, noslēdzot vienošanos par galda izgatavošanu, Viņš noslēdza tādu vienošanos, kas bija godīga, tādu, uz kuru Dievs varētu paskatīties un teikt: „Tā ir godīga vienošanās.” Viņš nepieprasīja vīrietim samaksāt vairāk, nekā taisnīgi pienācās par šādu darbu. Vīrietis Viņam jautāja: „Vai Tu izgatavosi šādu un šādu galdu?” „Jā.” „Cik Tu par to prasīsi? — cik tas maksās?” Viņš to aprēķināja un teica vīrietim: „Kokmateriāli izmaksās tik daudz, un tā izgatavošanai būs nepieciešams tik ilgs laiks, un Mans darbs ir tik daudz vērts. Vai tu tā nedomā? Vai tu nedomā, ka Mans darbs, ņemot vērā laiku, kas tam būs nepieciešams, būs tik daudz vērts?” Un vīrs teiktu: „Jā, es tā domāju. Es domāju, ka tas ir vērts visu to. Tas ir godīgi. Tas ir skaidrs darījums.” Un, kad Viņš uzcēla galdu uz muguras, nogādāja to turp un nolika, vīrs samaksāja Viņam to, ko paredzēja darījums, un Dievs varēja paskatīties uz visu šo darījumu un teikt: „Tas ir godīgi. Tas ir viss, ko ikviens var darīt.”

TAM1897 D 281.4Vai jūs esat tāds galdnieks? Jūs apliecināt, ka esat kristietis. Vai jūs esat tāds strādnieks, lai ko jūs arī darītu?

TAM1897 D 281.5Vai jūs mīlat Dievu no visas sirds, no visas dvēseles, no visa prāta un no visiem spēkiem? Lai ko jūs darītu vai būtu aicināti darīt; lai kādas darījumu attiecības jums būtu ar savu tuvāko, vai tas būtu pagāns vai kristietis; vai tas tiek darīts tādā veidā, ka Dievs var uz to paskatīties un teikt: „Tas ir pietiekami labs Dieva valstībai,” jo visa jūsu sirds, visa jūsu dvēsele, viss jūsu prāts, visi jūsu spēki ir tajā Dieva godam.

TAM1897 D 281.6Vai mēs turam baušļus, vai nē? Tas ir jautājums. Un ir pienācis laiks, lai mēs to noskaidrotu tik pamatīgi, ka Kungs Savā vēstī varētu apliecināt: „Še ir tie, kas tur Dieva baušļus.”

TAM1897 D 281.7Tagad jūs varat redzēt, ka šis bauslis aptver visu, un ka mēs nevaram pieskarties nevienai domai visā domu sfērā, kas neietilptu šajā tekstā, ar kuru mēs sākām. Tātad mums ir jāskatās uz visu savā domāšanā, mums ir jāskatās uz visu, uz ko vēršas mūsu prāts, šīs Rakstu vietas gaismā – pirmā no visiem baušļiem.

TAM1897 D 281.8Viss, ko mēs esam aicināti darīt, ir jāapskata šī vislielākā no visiem baušļiem gaismā. Vai tā ir lieta, kurā es, Dievu baidoties, varu iesaistīties ar visu savu sirdi, dvēseli, prātu un spēku? Ja nē, tad vai es gribu ar to nodarboties? — Nē. Ja tā ir tāda lieta, kurā es nevaru iesaistīties ar visu savu sirdi, prātu, dvēseli un spēku, un kopā ar Dievu, tad kāda man ar to vispār ir darīšana? Ja Dievs nevar iet kopā ar mani, tad es pārkāpju baušļus. Es neveltu Viņam visu. Visi mani spēki ir niecība, ja tie tiek veltīti kaut kam, kurā Viņš nevar iesaistīties, kam Viņš nevar pieskarties vai apstiprināt, vai ko Viņš nevar pieņemt.

TAM1897 D 282.1Es zinu, ka tas ir skarbi, bet tā ir kristietība. Tā ir kristietība, un ne jūs, ne es nedrīkstam apmierināties ne ar ko, kam līdz tieši tam pietrūkst kaut vai sešpadsmitās daļas. Mēs nedrīkstam atļauties pat uz mirkļa ēnu apmierināties ar kaut ko šajā pasaulē, kas ir mazāks par to, ka visu, ko mēs uzsākam, mēs darīsim kopā ar Dievu, un tad iesaistīsimies tajā ar visu sirdi, visu dvēseli, visu prātu un visu spēku. Un es jums saku – kad mēs visi nonāksim līdz tam, ja visi šajā namā jau tagad pakļausies Viņam un stingri turpinās to darīt, mēs pat nevaram iedomāties, kāds Dieva spēks atklāsies šajā pasaulē.

TAM1897 D 282.2Lielākā grūtība no paša sākuma ir bijusi tā, ka cilvēki nevēlējās Dievam atvēlēt savās sirdīs to vietu, kas Viņam pieder. Dievs sākotnēji radīja cilvēku tā, ka Viņam bija šī vieta cilvēka sirdī, bet cilvēks novērsās no Dieva un pievērsās visam pārējam, pilnībā izslēdzot Dievu no savas dzīves. Dievs atbrīvoja viņu no šīs tumsas, deva viņam brīvību izvēlēties un aicināja izvēlēties, vai viņš mīlēs Dievu ar visu sirdi, visu dvēseli, visu prātu un visu spēku. Viņam tika dota brīvība izvēlēties atkal atvēlēt Dievam Viņa vietu; taču tik daudzi izvēlējās, ka Kungam nedrīkst būt Viņa vieta, ka plūdi tos noskaloja no zemes virsas.

TAM1897 D 282.3Tad Kungs deva cilvēcei jaunu sākumu. Un vienīgais, ko Viņš prasīja no katra, bija, lai viņš mīlētu Kungu Dievu ar visu sirdi, ar visu dvēseli, ar visu prātu un ar visu spēku, un savu tuvāko kā sevi pašu. Tas ir viss, ko Viņš prasīja no tiem astoņiem, kuri iegāja šķirstā un iznāca no tā. Ja pirmais cilvēks būtu mīlējis Dievu no visas sirds, no visas dvēseles, no visa prāta un no visiem spēkiem, nekāds grēks nekad nebūtu ienācis.

TAM1897 D 282.4Pēc tam, kad viņš bija grēkojis un Kungs bija atbrīvojis viņu no šīs verdzības, ja Ādams un visi viņa bērni būtu mīlējuši Dievu ar visu sirdi, dvēseli, stiprumu, prātu un spēku, kāds būtu bijis stāvoklis pasaulē? — Viņi būtu ievērojuši Dieva baušļus un Jēzus ticību, un taisnība būtu pārklājusi zemi tāpat kā ūdeņi pārklāj jūru. Vai ir neiespējami, ka tas varētu piepildīties cilvēkā, kas atrodas lāsta verdzībā, grēcīgās miesas verdzībā? Vai Dievs var tā atbrīvot grēcinieku no grēka varas miesā, lai viņš varētu mīlēt Dievu ar visu sirdi, dvēseli, stiprumu, prātu un spēku? — Jā. Grēks nebūtu varējis nolādēt zemi tādā stāvoklī, kādā tā ir, pat ja cilvēki atrastos grēcīgās miesas verdzībā, ja vien viņi būtu ticējuši Dievam un ievērojuši Dieva baušļus un Jēzus ticību. Tā ir patiesība, jo tā ir kristietība. Tātad jūs redzat, ka viss, ko Kungs jebkad ir vēlējies no mums, viss, ko Viņš jebkad ir vēlējies no cilvēka kopš Ādama grēka, bija un ir tas, lai cilvēks ievērotu Dieva baušļus un Jēzus ticību. Un pirmais no visiem baušļiem ir: „tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka.”

TAM1897 D 282.5Romiešiem 1:21 teikts, ka sākumā „viņi pazina Dievu”. Paskatieties uz to: cilvēks savas dzīves sākumā pazina Dievu. Ādams sākumā pazina Dievu, bet šo atziņu nesaglabāja. Kad Ādams grēkoja un tika atjaunots, viņš pazina Dievu. Kad cilvēce pēc plūdiem atkal sāka savu pastāvēšanu, tā sākumā pazina Dievu; tātad cilvēce visu laiku ir novirzījusies no Dieva. Pasaule bija tik grēcīga, ir tik grēcīga un būs tik grēcīga, jo tā pazina Dievu un noraida Viņu, nevis tāpēc, ka nepazina Dievu. Tātad pasaule nav ļaunumā tumsas dēļ; pasaule ir tumsā ļaunuma dēļ.

TAM1897 D 282.6Pasaule sākās ar gaismu; un tas, ka tajā ir ienākusi tumsa, ir cilvēku izvēles dēļ; „tie Dievu atzīdami, to kā Dievu nav godājuši nedz Viņam pateikušies, bet savās domās nelieši tapuši un viņu neprātīgā sirds ir aptumšota. Teikdamies gudri esoši, tie palikuši par ģeķiem, Un ir apmainījuši tā neiznīcīgā Dieva godību par ģīmi, kas līdzīgs nīcīgam cilvēkam un putniem un četrkājīgiem lopiem un tārpiem.”

TAM1897 D 282.7Tagad pievērsiet uzmanību: kas bija vispirms? — Viņi pazina Dievu, bet negodāja Viņu kā Dievu; viņi nepiešķīra Viņam to vietu savā sirdī, kas Viņam pienākas. Viņi negodāja Dievu — neatklāja Viņu cilvēkiem, nepadarīja Viņu redzamu uz zemes; jo Jēzus teica: „Es esmu Tevi pagodinājis uz zemes,” un Viņš bija Dievs, kas atklājies miesā. Šie cilvēki, kas pazina Dievu, neļāva Dievam atklāties miesā. Viņi nebija pateicīgi. Tad viņu domas kļuva tukšas; tad viņu neprātīgās sirdis aptumšojās; tad savā tumsā viņi pasludināja sevi par gudriem. Šī gudrība bija neprāts, un tad viņi izgatavoja tēlus.

TAM1897 D 282.8Tādējādi jūs redzat, ka tēls, kas tiek likts cilvēku acu priekšā viņu kalpošanā elkiem, ir tikai kalpošanas elkiem ārējā izpausme, tās ārējais attēlojums. Kalpošana elkiem jau ir dziļi sirdī un ir virzījusies vairākus soļus uz āru. Padomājiet par to. Kur sākas kalpošana elkiem? — Sirdī. Kur šajā procesā sākas kalpošana elkiem? — Kad viņi pazina Dievu, viņi Viņu negodāja kā Dievu; tieši tur viss sākas. Tad kur ir kāds vidusceļš starp Dieva pazīšanu un kalpošanu elkiem?

TAM1897 D 283.1Tagad padomājiet rūpīgi. Viņi pazina Dievu, un: „šī ir tā mūžīgā dzīvība, ka viņi Tevi atzīst.” Dieva pazīšana ir mūžīgā dzīvība; tas ir skaidrs. Viņi patiešām pazina Dievu; viņiem bija mūžīgā dzīvība Dieva pazīšanā. Tas ir rakstīts. Bet viņi nonāca kalpošanā elkiem. Cik soļus no Dieva pazīšanas viņi veica, lai nonāktu pie kalpošanas elkiem? — Tikai vienu. Tad, cik soļus no Dieva mīlēšanas ar visu sirdi, visu varu, visu prātu un visu spēku ir jāveic, lai nonāktu pie kalpošanas elkiem? — Tikai vienu. Tad, ja es nemīlu Dievu ar visu savu sirdi, visu savu dvēseli, visu savu prātu un visu savu spēku, kas es esmu? — Elku pielūdzējs.

TAM1897 D 283.2Varbūt man nav nekāda izgrebtā tēla priekšā. Šiem cilvēkiem sākumā tāda arī nebija. Bet viņiem bija tēls, priekšstats, kas veidojies prātā, un, kad viņi izgreba savu tēlu, tas bija vienkārši acu priekšā novietots attēlojums tam, kas viņiem jau bija prātā. Pirmajam cilvēkam, kurš izgreba tēlu, prātā jau bija šis priekšstats, pirms viņš to izgreba. Pirmajam cilvēkam, kurš izgatavoja tēlu, bija priekšstats, ka tam jābūt viņa dievam, un šis priekšstats pastāvēja jau pirms viņš izgatavoja tēlu no koka vai akmens. Tad šis akmens tēls, ko viņš novietoja savu acu priekšā, bija tikai ārējā forma, ko viņš izveidoja, lai šādā veidā attēlotu to dievu, kurš jau bija viņa prātā. Tad vai viņam nebija dieva, pirms viņš izveidoja to izgrebto tēlu? — Jā. Kur tas bija? — Viņa sirdī.

TAM1897 D 283.3Viņu iztēle kļuva tukša. Kuru iztēle? — Viņu pašu. Lūk, šis cilvēks, kurš kaut ko iztēlojas; viņš izveido tēlu no savas iztēles un novieto to sev priekšā ārpus sevis. Iztēloties nozīmē vienkārši veidot mentālus tēlus. Un tēls akmenī ir tikai sirdī radītā tēla taustāma forma. Kur šis tēls tika radīts vispirms? — Viņa prātā; viņa paša iztēlē, viņa paša domās. Bet kurš tur bija, kad viņš bija atdalījies no Dieva? — Neviens cits kā vien sātans un viņš pats. Tad no kurienes var nākt viņa domas? — Tikai no viņa paša un sātana.

TAM1897 D 283.4Tātad jūs redzat pietiekami skaidri, ka kalpošana elkiem ir sirdī; koncepcija, tēls jau ir tur, pirms tēls var parādīties ārpusē. Lai arī viņa dievs būtu saule, mēness vai zvaigznes, šī koncepcija, viņa ideja, viņa iztēle ir tur, pirms viņš to iemieso ārējā formā saulē, mēnesī un zvaigznēs.

TAM1897 D 283.5Viss, kas parādās kalpošanā elkiem, ir vienkārši atspoguļojums tam, kas ir sirdī. Un Dievam ir jābūt sirdī — ar visu sirdi, visu dvēseli, visu prātu un visu spēku —, citādi tur valda kalpošana elkiem. Nav nekāda vidusceļa.

TAM1897 D 283.6Patiesībā pēc plūdiem, kad cilvēki pirmo reizi atkāpās no patiesā Dieva un aizgāja, izveidojot savus dievus, — viņi ļāva šiem dieviem ieņemt Dieva vietu savā dzīvē, tādējādi parādot, ka, kad viņi pazina Dievu, viņi atzina Viņu par savu vienīgo valdnieku. Kad es mīlu Dievu ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli, ar visu savu prātu un ar visu savu spēku, kurš vienīgais būs mans Dievs? — Dievs. Kas būs mana vienīgā autoritāte? — Dievs. Kam vienīgajam būs vara pār mani? — Dievam. Vai Viņš spēj īstenot pareizu varu? — Jā. Vai Viņš spēj turēt cilvēku uz pareizā ceļa? — Jā. Kad cilvēks mīl Dievu no visas sirds, no visas dvēseles, no visa prāta un no visiem spēkiem, viņam nav vajadzīgs neviens cits likums vai autoritāte, lai turētu viņu uz pareizā ceļa šajā pasaulē. Kas ir viņa valdnieks? — Dievs. Un vai Dievs spēj valdīt, ja mēs Viņu mīlam visvairāk? — Jā. Bet, ja cilvēks atkāpjas no Dieva un pievēršas kalpošanai elkiem, vai viņš spēj valdīt pats pār sevi? — Nē.

TAM1897 D 283.7Tagad, pēc plūdiem, kamēr viņi vēl pazina Dievu, viņi atzina Viņu par savu vienīgo ķēniņu un valdnieku. Viņiem nebija cita valdnieka. Kad viņi pirmo reizi novirzījās no Dieva un Viņa vietā iecēla citus dievus — es domāju sākumā, kad viņi novirzījās no Dieva un Dieva vietā iecēla citus dievus —, viņi ļāva šiem citiem dieviem ieņemt valdnieku vietu. Viņi apliecināja, ka šie dievi ir viņu valdnieki. Viņiem nebija karaļu; cilvēki vēl neapgalvoja, ka paši iecēlušies par valdniekiem. Cilvēki apgalvoja, ka dievi ir karaļi; un cilvēki, kuriem bija vara, bija tikai dievu pārstāvji, kamēr dievi bija patiesie karaļi.

TAM1897 D 283.8Pierādījumus tam jūs atradīsiet grāmatā „Empires of the Bible”, 50. lappusē. Šeit ir pirmie ieraksti, kas tika atrasti Babilonijā, kur sākās cilvēces vēsture un kur notika valodu sajaukums — tur, kur cilvēki aizmirsa Dievu. Es lasu:—

TAM1897 D 284.1Ninridam, viņa karalim, par Idadu, Ridu vicekaraļa, kalpa un Ninrida prieka avota, saglabāšanu.

TAM1897 D 284.2Šeit valdnieks Idadu, rakstot uzrakstu savam dievam, apliecināja, ka viņš ir vienkārši sava dieva vicekaralis. Viņš nepretendēja uz karaļa titulu. Tādējādi jūs redzat, ka dievs bija šī vīra karalis. Dievs tika uzskatīts par tautas karali, un šis vīrs, kurš bija pie varas, bija tikai dieva vicekaralis jeb vietnieks.

TAM1897 D 284.3Tas liecina, ka izpratne par Dievu kā likumīgo Valdnieku bija tik nesena, ka nevienam cilvēkam vēl nebija drosmes pasludināt sevi par karali. Vai jūs to redzat? Padomājiet rūpīgi. Kad Dievs bija vienīgais valdnieks, Viņš, protams, bija arī viņu vienīgais ķēniņš; bet, kad viņi novērsās no Viņa un pieņēma citus dievus, viņu izpratne par patieso Dievu bija tik nesena, atmiņas par viņu attiecībām ar Viņu vēl bija tik svaigas, ka, kad viņi Dieva vietā iecēla citus dievus un šos viltus dievus pasludināja par saviem karaļiem, nevienam cilvēkam, kam bija vara pār citiem, nebija drosmes pieņemt karaļa titulu; šāds cilvēks izvēlējās būt pazīstams kā tā dieva vicekaralis, kurš bija paredzēts par īsto karali. Es to atkārtoju. Zināšanas par patieso Dievu kā vienīgo ķēniņu šo cilvēku prātos bija tik nesenas, ka nevienam cilvēkam vēl nebija drosmes pieņemt karaļa titulu. Viņu atmiņas par Dievu kā vienīgo ķēniņu un valdnieku joprojām bija tik skaidras, ka jebkuram cilvēkam karaļa titula pieņemšana pārāk līdzinājās mēģinājumam gāzt Dievu no troņa.

TAM1897 D 284.4Es nolasīšu vēl vienu uzrakstu no šīs pašas zemes, no tā paša laika:—

TAM1897 D 284.8Šeit ir vīrs, kurš uzcēla namu sava dieva godam. Šis vīrs saka, ka viņš ir šī dieva, kurš ir karalis, vicekaralis. Šis vīrs Gudeja neapgalvo, ka ir karalis. Viņam ir vara, bet viņš neapgalvo, ka ir karalis. Kas ir karalis? — Viņa dievs. Tas jums atkal parāda, ka izpratne par patieso Dievu kā vienīgo ķēniņu to prātos bija tik nesenā pagātnē, ka viņi vēl nebija tik pilnīgi attālinājušies no Dieva un no priekšstata par Dievu kā vienīgo ķēniņu un valdnieku, lai būtu gatavi atmest priekšstatu par Dievu kā ķēniņu un ļautu cilvēkam pieņemt karaļa titulu.

TAM1897 D 284.9A. F. Balendžers. — Tātad cilvēks, kurš ieņēma varas amatu, apgalvoja, ka ir sava dieva vicekaralis, nevis karalis?

TAM1897 D 284.10Jā. Toreiz vēl nebija karaļu. Mēs nerunājam par cilvēku kā karali. Cilvēku vidū vēl nebija karaļu. Bija cilvēki, kas ieņēma varas amatus. Cilvēks valdīja pār citiem. Viņam bija vara, bet viņš sevi nesauca par karali. Viņš nebija pazīstams kā karalis un vēl neļāva sev pieņemt karaļa titulu. Kāpēc? — Tāpēc, ka viņš vēl nebija tik tālu attālinājies no priekšstata par patieso Dievu kā vienīgo likumīgo ķēniņu, lai būtu pietiekami drosmīgs, lai viņam pietiktu bezdievīgas pārdrošības, lai atmestu jebkādu priekšstatu par dievišķību kā karali un pasludinātu sevi par karali.

TAM1897 D 284.11Šie ir senākie ieraksti, kas atrasti šajā zemē. Jūs varat redzēt, ka tie ir starp vissenākajiem. Tie ir ieraksti no laika, kad cilvēki vēl vispār nepieņēma karaļa titulu un kad viņiem bija priekšstats par patieso Dievu kā par ķēniņu.

TAM1897 D 284.12Bet šeit ir ieraksts, kas ir nedaudz senāks par to un kurā runāts par valodu sajaukšanos pie Bābeles torņa. Grāmatas „Empires of the Bible” ceturtajā lappusē ir atrodams Bībeles stāsts par valodu sajaukšanos. Šis ir stāsts, ko uzrakstīja tie cilvēki, kuru vidū notika valodu sajaukšanās. Bībelē ir atrodams Kunga stāsts par to. Šajā uzrakstā uz ķieģeļiem, kas bija aprakti Bābeles drupās un ir atrasti, ir viņu stāstījums par to. Jūs varat to salīdzināt ar stāstījumu Bībelē, 1. Mozus grāmatas vienpadsmitajā nodaļā, un redzēsiet, ka abi stāsti ir pilnīgi vienādi. Lūk, ko viņi par to teica:—

TAM1897 D 284.14Šis ir viens no senākajiem aprakstiem, kas ir saglabājušies. Pārējie tam seko senuma ziņā. Bet šie citi liecina, ka bija laiks, kad starp cilvēkiem vēl nebija karaļa; ka cilvēks, kurš bija pie varas, nepieņēma karaļa titulu; ka viņa dievs bija viņa karalis; un doma par to, ka patiesais Dievs ir ķēniņš, bija tik nesenā pagātnē, ka viņam nebija pietiekami daudz drosmes, lai teiktu, ka viņš ir karalis. Tolaik tas nozīmēja pārāk lielu pilnvaru uzurpēšanu, ņemot vērā viņa priekšstatu par patieso Dievu.

TAM1897 D 285.1Tas bija pirms Nimroda. Nimrods bija pirmais cilvēks, kam bija drosme pieņemt karaļa titulu, neraugoties uz priekšstatu, ka Dievs ir ķēniņš. Tā es lasu grāmatas „Empires of the Bible” piecdesmitajā lapā:—

TAM1897 D 285.2Nimrods bija šis drosmīgais vīrs. Viņa vārds nozīmē sacelšanos, augstprātīgu nicinājumu un, pēc Geseniusa domām, ir līdzvērtīgs ārkārtīgi bezdievīgam dumpiniekam. Un „šis sāka varens būt virs zemes”. Vai, kā to atspoguļo cits tulkojums, viņš „bija pirmais varenais vīrs uz zemes”.

TAM1897 D 285.3Nimrods bija pirmais cilvēks, kurš jebkad sev piešķīra karaļa titulu; pirmais, kurš pārņēma karaļa varu un atklāti nēsāja karaļa titulu. Un viņa vārds precīzi atspoguļo to, ko tas nozīmēja tās tautas vidū, pār kuru viņš sevi iecēla.

TAM1897 D 285.4Tas nav mans apgalvojums; kāda autoritāte šajā jautājumā saka šādi:—

TAM1897 D 285.5Ar Nimroda karalistes izveidošanu visa senā pasaule iegāja jaunā vēsturiskā posmā. Austrumu tradīcija, kas šo karavīru uzskata par pirmo cilvēku, kurš valkāja karaļa kroni, norāda uz faktu, kas ir nozīmīgāks par jauna apģērba rotājuma uzlikšanu vai pat provinces iekarošanu. Viņa valdīšana ieviesa pasaulē jaunu attiecību sistēmu starp valdnieku un valdītajiem. Iepriekšējo valdnieku autoritāte balstījās uz radniecības sajūtu, un vadītāja pārākums bija vecāku kontroles tēls. Nimrods, gluži pretēji, bija teritorijas suverēns un valdīja pār cilvēkiem tikai tiktāl, ciktāl tie bija tās iedzīvotāji, neņemot vērā personiskās saites. Līdz tam bija pastāvējušas ciltis — paplašinātas ģimenes — sabiedrība; tagad radās tauta, politiska kopiena — valsts. Turpmāk pasaules politiskā un sociālā vēsture ir nošķiramas un, iespējams, pat iet katra savu ceļu. — „Empires of the Bible”, 51. lpp.

TAM1897 D 285.6Kāda tad bija valsts izcelsme?