Pravietošanas gars. – Nr. 2

TAM1897 D 21.2Sprediķis, kas teikts trešdienas priekšpusdienā, 1897. gada 10. februārī Publicēts „General Conference Daily Bulletin”, 1897. gada 15. februārī, 1. sējums, Nr. 2, 21.–22. lpp.

TAM1897 D 21.3Turpmāk ir tikai izvilkums no mācītāja Džonsa teiktā. Tā kā kopš iepriekšējās sanāksmes bija ieradušies daudzi jauni dalībnieki, bija nepieciešams veltīt ievērojamu laiku, lai atkārtotu iepriekšējā dienā izklāstītos punktus. Papildus tam runātājs teica, ka mūsu kā tautas problēma nav tajā, ka mēs formāli neticam, ka Liecības ir no Dieva; bet mums ir jāzina, kā tām ticēt. Ja vienīgais veids, kā mēs varam izteikt savu ticību Liecībām, ir stāstīt cilvēkiem, ka mēs tām ticam, tad mūsu ticība neko nenozīmē. Tādējādi mēs dodam cilvēkiem iemeslu apšaubīt mūsu ticības patiesumu. Ja mēs patiešām ticam Liecībām, mums nebūs nepieciešams to cilvēkiem stāstīt. Mūsu dzīve būs liecība par ticību, kas mūsos mīt.

TAM1897 D 21.4Ir notikusi atkāpšanās no Dieva, un templim ir nepieciešama attīrīšana, tieši tāpat kā senajos laikos Jeruzālemē. Mēs esam nonākuši šādā stāvoklī, neievērojot Dieva Gara Liecības. Taču daudzi no tiem, kuri tās neievēroja, ticēja tām un tajā laikā turēja šīs Liecības savās rokās, neuzskatot, ka tās neievēro. Tādējādi mums ir jāzina, kā izturēties pret Dieva Gara Liecībām.

TAM1897 D 21.5Un mēs ne mirkli nedrīkstam domāt, ka, kad tiek sniegts liecības vārds un tiek nosaukts cilvēks, Dievs uzbrūk viņam, lai viņu iznīcinātu. Kunga mērķis ir atdalīt viņu no kļūdām, kas viņam kaitē un traucē Dieva darbu. Tas ir, lai glābtu cilvēku un iznīcinātu kļūdu. Dievs neiznīcinās un nenosodīs cilvēku, ja vien viņš nav nešķirami saistīts ar grēku. Kad šis cilvēks pagriež muguru savam nepareizajam ceļam, atzīst liecību un izlabo savu stāvokli Dieva acīs, viņš vairs neatrodas tajā stāvoklī, kādā liecība viņu atrada. Šo liecību tad var izmantot kā brīdinājumu citiem, bet to nekad nedrīkst izmantot, lai nosodītu cilvēku, kurš ir atzinis savu kļūdu.

TAM1897 D 21.6Dieva ceļš ir padarīt cilvēku par kaut ko, kas viņš nav; dot cilvēkam kaut ko, kas viņam nav. Mēs nevaram piemērot Liecības citiem. Nē, pat ne sev no ārpuses. Mums jāatver sirds Dievam, lai saņemtu liecību, lai Kungs varētu iedēstīt dievišķo principu, dodot mums to, kā mums nav, padarot mūs par kaut ko, kas mēs neesam, un tādējādi pats ar Savu Svēto Garu patiesi īstenojot liecības piemērošanu. Tad mūsu dzīvē parādīsies, mūsu rīcībā izpaudīsies tas, ko Dievs ir iedēstījis mūsos. Tā ir Liecību pieņemšana. Jebkas, kas ir mazāks par to, nav to pieņemšana.

TAM1897 D 21.7Spēks, ko Dievs iedēsta un kas tiek uzņemts sirdī, ļaus cilvēkam izturēt kārdinājumus un palikt stingram savas vājības vidū. Tas dos viņam to, kas viņam nav, un padarīs viņu par to, kas viņš pēc dabas nav.

TAM1897 D 21.8Kad cilvēks piedzīvo neveiksmi amatā, kurā viņš ir iecelts, mums ir tendence domāt, ka Dievs ir pieļāvis kļūdu, ļaujot viņam ieņemt šo amatu; taču tas tā nav. Dievs nepieļāva kļūdu, ieceļot Saulu par Israēla karali; taču Sauls pieļāva kļūdu, nekļūstot par to, ko Dievs gribēja, lai viņš būtu. Viņš pieļāva kļūdu, sekojot saviem ceļiem un plāniem, nevis klausoties Dieva balsī. Tāpat arī Dievs nepieļāva kļūdu, ieceļot Jerobeamu par Israēla karali. Lai gan Dieva nolūks atdalīt desmit ciltis no Jūdas netika īstenots tautas nepaklausības dēļ, Dievam tomēr bija plāns, bet Jerobeams neļāva to īstenot. Dievs var aicināt mani vai jūs uz kādu amatu, un, ja mums ir kāds vājuma punkts, kas traucēs mūsu lietderīgumu, un Dievs mums sūta vēstījumu, tad šis vēstījums ir domāts, lai padarītu mūs par to, ko Viņš vēlas, lai mēs ar Viņa žēlastību varētu stāvēt tur, kur Viņš vēlas, lai mēs stāvētu.

TAM1897 D 22.1„Diena no dienas cilvēki atklāj, vai Dieva valstība ir viņos. Ja Kristus valda viņu sirdīs, viņi iegūst principiālu stingrību, spēku un spēju stāvēt kā uzticīgi sargi, patiesi reformatori; jo nevar būt nekādas reformas, ja nav pilnīgas sadarbības ar Jēzu Kristu. Ar Kristus žēlastību cilvēkiem ir jāizmanto savas Dieva dotās spējas, lai reformētu paši sevi [nevis lai reformētu citus, bet lai reformētu paši sevi]; ar šo sevis noliegšanas rīcību, uz kuru debesu Kungs raugās ar apstiprinājumu, viņi gūst uzvaras pār savām iedzimtajām un izkoptajām tieksmēm. Tad, tāpat kā Daniēls, viņi atstāj iespaidu uz citu sirdīm, kas nekad netiks izdzēsts. Šī ietekme tiks izplatīta visās pasaules malās.”

TAM1897 D 22.2Reformācijas darbs sākas ar sevi pašu. Es varu atstāt iespaidu uz citu sirdīm tikai tad, ja esmu reformējis sevi. Dievs sasniedz citus, sasniedzot mūs, un sasniedz citus caur mums. Atveriet 2. Korintiešiem 1:3, 4:—

TAM1897 D 22.3Slavēts lai ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, Tas apžēlošanas Tēvs un visas iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās, Ka mēs tos, kas ir visādās bēdās, varam iepriecināt ar to iepriecināšanu, ar ko mēs paši no Dieva topam iepriecināti.

TAM1897 D 22.4Dievs mūs mierina, lai mēs varētu mierināt citus; Dievs mums palīdz, lai mēs varētu palīdzēt citiem. Mēs tiekam novesti situācijā, kurā mums ir vajadzīgs Dieva mierinājums, lai mēs varētu mierināt citus. Viņš domā par citiem, kad mūs mierina. „Bet kad mēs topam apbēdināti, taču tas jums ir par iepriecināšanu un pestīšanu.” Ja es ciešu, tas ir kāda cita cilvēka mierināšanai un pestīšanai. Varbūt gadiem ilgi es nesatikšu to cilvēku, kurš man jāmierina; bet kādreiz es viņu satikšu, un mana pieredze mani sagatavo sēdēt viņam blakus vai ņemt viņu aiz rokas un būt viņam par palīdzību un mierinājumu. Viņš no manis saņem to, ko esmu saņēmis no Dieva, un viņš to saņem, lai savukārt to nodotu citiem, un tie – citiem; un tādējādi Dieva žēlastības ietekme, kas mums dota, izplatās pa visu zemi, lai gan mēs varbūt nemaz neizbraucam no štata, kurā dzīvojam. Brāļi, tieši to Dievs vēlas darīt ar mums, un tad mūsu ietekme tiks izplatīta visās pasaules malās.

TAM1897 D 22.5Tagad pie jautājuma: kā mums jāuztver Liecības? Lasīsim, kā tās patiesībā tika noraidītas, kad šķita, ka tās tiek pieņemtas. Tad mēs zināsim, kā izvairīties no šīs kļūdas, un zināsim, kā tās pieņemt. Šeit es lasu par kādu, kura „piemērs ir daudz darījis, lai satricinātu uzticību Liecībām”. Kā viņš to izdarīja? — „Viņš pats ir rīkojies tieši pretēji gaismai, ko Dievs ir devis.” Bet viņš neuzskatīja, ka rīkojas tieši pretēji tām. Viņš domāja, ka rīkojas pareizi attiecībā uz tām. Kā tad viņš tik ļoti kļūdījās? Šeit ir atbilde: „Kunga pārmetumi un brīdinājumi ir tikuši apieti, interpretēti un atcelti ar cilvēku viltībām.”

TAM1897 D 22.6Kā tie tika „apieti”? Šeit ir atbilde: „Kāpēc jūs izdomājāt vājus attaisnojumus?” „Ak, kā būtu jākaunas tiem, kuri ir novērsušies no Dieva padoma un mēģinājuši noslēpt iespaidu, ko Dievs būtu radījis.”

TAM1897 D 22.7Kā tie tika „interpretēti”? Lūk, atbilde: viņi „piemēroja tiem savu interpretāciju, sakot, ka tie nav bijuši tā domāti.”

TAM1897 D 22.8Un tieši tā Liecības tika apietas, interpretētas un atceltas to rokās, kuri domāja, ka tām tic, un kuri domāja, ka tās pieņem. Nu, vai arī jūs esat tās apgājuši ar vājiem attaisnojumiem? Vai esat tās interpretējuši un atcēluši, piešķirot tām savu interpretāciju un sakot, ka tās nav domātas tā un tā? — Protams, ka esat; jūs zināt, ka esat. Tad pārtrauksim to šajā brīdī.

TAM1897 D 22.9Kā tad tās ir jāuzņem? Kā mēs varam zināt, ko tās nozīmē? Šeit ir atbilde: „Tās nozīmē tieši to, kas teikts.” Ko tās nozīmē? — „Tieši to, kas teikts.” Vai jūs varat pateikt, ko tās saka? — Jā, tas ir pietiekami vienkārši. Tad uztveriet tās tieši tā, kā tās saka. Plaši atveriet savu sirdi Dievam, lai Viņš ar Savu labo Garu tur iedēstītu to principu, kas ir tieši tajā, kas teikts, tad šis princips parādīsies, tas spīdēs jūsu dzīvē; tad jūs būsiet pieņēmuši Liecības. Tad jūs zināsiet, ka ticat Liecībām. Tad nebūs nekādu briesmu kļūdīties šajā jautājumā. Citi to zinās, jo jūs atstāsiet iespaidu uz sirdīm, kas nekad netiks izdzēsts, un viņi slavēs Dievu apmeklējuma dienā.

TAM1897 D 22.10Dieva Vārds ir mūsu mēraukla. Par katru mīlestības darbu, katru laipnības vārdu, katru lūgšanu par cietējiem un apspiestajiem tiek ziņots mūžīgā troņa priekšā, un tas viss tiek ierakstīts Debesu neizdzēšamajā grāmatā. Dievišķais Vārds ieliek gaismu pat visvairāk aptumšotajā sapratnē, un šī gaisma liek pat visizglītotākajiem sajust savu nespēju un grēcīgumu. — Liecība Nr. 31.