Ēģipte un Israēls

TAM1897 Q1 20.8Sprediķis, kas teikts 1897. gada 4. marta ceturtdienas vakarā Publicēts „General Conference Bulletin”, 1897. gada 1. ceturksnis, 2. sējums, Nr. 1, 20.–26. lpp.

TAM1897 Q1 20.9Pirmajā nodarbībā mēs iepazināmies ar valsts izcelsmi – ar pirmo valsts izveidi vēsturē. Otrajā nodarbībā mēs iepazināmies ar pirmo piemēru baznīcas un valsts nošķiršanai vēsturē. Jau tajos senajos laikos Kungs skaidri norādīja, cik pilnīgai jābūt baznīcas un valsts nošķiršanai. Šovakar mums jāizseko abām šīm — valstij un baznīcai —, līdz tās atkal satiekas tajā pašā zemē.

TAM1897 Q1 20.10Nimrods bija Kuša dēls; Kušs apdzīvoja Etiopiju; Kušs bija Hama dēls; un Ēģipte bija Hama zeme. Tādējādi mēs varam izsekot Nimroda ģenealoģiju tieši līdz Ēģiptei; un mēs varam izsekot arī viņa piemēram līdz Ēģiptei. Lai gan Nimrods bija pirmais cilvēks, kurš valkāja karaļa kroni, pirmais, kurš nesa šo titulu un paziņoja par karaļa varu, tomēr Ēģiptē šis Nimroda piemērs visās tā izpausmēs tika ievērots vispilnīgāk un vispamatīgāk iedibināts.

TAM1897 Q1 20.11Ēģiptē karalis parādījās tikai pēc Nimroda laika; tikai pēc tam, kad viņš bija uzurpējis karaļa vietu un varu. Jo, kā jūs atceraties, kad Nimrods to izdarīja, tas bija pret Dievu, pret tautas priekšstatu par Dievu un pret viņu zināšanām par Viņu. Tajā laikā tauta zināja, ka šajā ziņā Nimrods ieņēma Dieva vietu; un viņa vārds norāda uz uzskatiem, kas tolaik dominēja attiecībā uz šo rīcību. Ēģiptē tika ievērota tā pati prakse. Ēģiptes avoti liecina, ka pirmie Ēģiptes valdnieki bija dievi, nākamie – pusdievi, tas ir, daļēji dievi; pēc tiem sekoja paši karaļi, kuri bija cilvēki.

TAM1897 Q1 20.12Tādējādi jūs redzat, ka šajā zemē rīcība bija identiska tai, kāda bija Sineārzemē. Ēģiptē karalis apzināti un atklāti, no savas puses, iestājās Dieva vietā tautas acīs. Tauta uz viņu raudzījās kā uz Dievu. Saule bija dievs; Ēģiptes karalis bija saules dēls. Viņš bija Dievs tautai. Tauta dzīvoja no viņa elpas. Viņš bija viņu dzīvības elpa. Viņi smēlās garu no viņa. Viņiem viņš bija „dzīvības devējs, līdzīgs mūžīgajai saulei”. (Skat. „Empires of the Bible”, 7. nodaļa, 27., 38., 43., 44., 49., 64., 71.–83., 96., 102. punkts; 14. nodaļa, 15., 16. punkts.) Tādējādi Ēģiptē karalis nebija vienkārši dieva pārstāvis vai vietvaldis; viņš bija dieva iemiesojums. Dieva dzīvība mājoja karalī un caur karali nonāca pie tautas. Tādējādi karalis bija dzīvība tautai, jo viņā bija iemiesots lielais, visu caurstrāvojošais dievs — saule. Nebija neviena dieva atribūta, ko karalis nepārstāvētu tautas priekšā. Tāda bija karaļvaras un valdības sistēma senajā Ēģiptē.

TAM1897 Q1 21.1Tagad atgriezīsimies pie Kaldejas, kad Dievs nodalīja baznīcu no valsts, kā mēs lasījām iepriekšējā nodarbībā, kad Viņš sacīja Ābrahāmam: „izej no savas zemes un no savas dzimtenes un no sava tēva nama uz to zemi, ko Es tev rādīšu.” Un paturiet prātā, ka tikai pēc tam, kad Ābrahāms bija atdalījies no pēdējā no saviem radiniekiem, Kungs viņam parādīja zemi. Ābrahāms vispirms atdalījās no savas zemes; otrkārt, no sava tēva nama; un, treškārt, no saviem radiniekiem. Tikai pēc tam, kad Lats devās uz Sodomas ieleju, Dievs parādīja Ābrahāmam zemi. 1. Mozus grāmata 13:14, 15. Kad Dievs bija aicinājis Ābrahāmu un viņš bija atdalījies no savas zemes — ar visu sirdi un dvēseli —, no sava tēva nama un visiem saviem radiniekiem, un stāvēja tur, kur Kungs gribēja, lai viņš stāvētu, tad Kungs sacīja viņam: „pacel jel savas acis un lūko no tās vietas, kur tu esi, uz ziemeļa pusi un uz dienvidiem un uz rītiem un uz jūru. Jo visu to zemi, ko tu redzi, Es došu tev un tavam dzimumam mūžīgi.” Es to došu kā mūžīgu īpašumu.

TAM1897 Q1 21.2Tagad es jums jautāju: kad Dievs teica Ābrahāmam pacelt acis un paskatīties, vai Ābrahāms redzēja vairāk, nekā viņš būtu redzējis, ja būtu pacēlis acis bez Dieva norādījuma?

TAM1897 Q1 21.3(Draudze) Jā.

TAM1897 Q1 21.4Tātad viņš redzēja kaut ko tādu, ko nebūtu varējis redzēt, ja Dievs nebūtu viņam teicis paskatīties. Un, kad Dievs viņam teica pacelt acis un paskatīties, tas, ko viņš redzēja, bija zeme, ko Dievs viņam bija apsolījis. Tajā brīdī Dievs viņam parādīja apsolīto zemi, un tā bija zeme, uz kuru Kungs viņu aicināja. Viņš to viņam tajā brīdī nedeva, „ir ne pēdas platumā; un tomēr viņam to solīja par mantu dot un viņa dzimumam pēc viņa.” Un viņš nemitīgi skatījās uz to debesu zemi; uz to zemi, kurā ir pilsēta ar pamatiem, kuras celtnieks un veidotājs ir Dievs. Bija „tā apsolīšana, ka viņš būšot pasaules mantinieks”; un Ābrahāms to saņēma „caur ticības taisnību”. Tad, kad Dievs teica Ābrahāmam, lai viņš paskatās uz to, un ka Viņš to dos viņam un viņa pēcnācējam par mūžīgu īpašumu, ko viņš ieraudzīja? Pasauli?

TAM1897 Q1 21.5(Balsis) Viņš redzēja nākamo pasauli.

TAM1897 Q1 21.6Un tā ir zeme, kas no tā laika piederēja viņam. „Un ja jūs Kristum piederat, tad jūs esat Ābrahāma dzimums un pēc apsolīšanas mantinieki.” Un tā ir jūsu zeme un mana. Un, ak! Iedomājieties, cik šauras, cik pilnīgi nevērtīgas domas ir tam, kurš apmierinās ar jebkuru citu zemi, vai izjūt kādu tieksmi uz jebkuru citu zemi, vai izjūt jebkādu pieķeršanos jebkurai citai zemei. Kā gan kāds var tā rīkoties, ja viņa acis ir vērstas uz to zemi, ko Dievs viņam ir parādījis un uz kuru Viņš viņu aicina!

TAM1897 Q1 21.7Ābrahāms nomira. Īzaks dzīvoja un nomira. Jēkabs un viņa ģimene tika aizvesti uz Ēģipti, kā Kungs teica Ābrahāmam: „tavs dzimums piemitīs kādā zemē, kas tam nepieder”, un tā bija Ēģipte. Tagad padomājiet rūpīgi. Neaizmirstiet šo Kunga izteikumu par Ēģipti, jo tas noderēs turpmākajās nodarbībās. Zeme, kurā viņiem bija jābūt svešiniekiem un jākalpo Kungam, bija Ēģipte. Viņi tur dzīvoja simtiem gadu — zemē, kas nebija viņu zeme. Un atcerieties, ka tā bija tā Ēģipte, ko mēs esam aprakstījuši, kurā karalis bija Dieva vietā un bija Dievs tautai.

TAM1897 Q1 21.8Apskatīsim šo baznīcu vēl uz brīdi un redzēsim, ko Kungs ar to darīja. Šovakar mums priekšā ir karte, kas rāda šo zemi. Šeit ir Kaldeja, no kuras Ābrams tika aicināts; un viņš devās uz šejieni, uz Mezopotamiju, uz Hāranu, kur nomira viņa tēvs. Tur viņš tika atdalīts no sava tēva nama, un tad viņš ieradās zemē, kur tika atdalīts no Lata.

TAM1897 Q1 21.9Kamēr Ābrams atradās šajā zemē, tika rakstīta vēsture – austrumu tautas iekaroja teritorijas rietumu virzienā, pat līdz Ēģiptes robežām. Bet tajā laikā, kad Israēls devās uz Ēģipti, vai nedaudz pirms tam, Ēģiptes impērija jau bija izpletusies pār visu šo austrumu reģionu. Tā sniedzās pāri visai Ēģiptei, līdz pat Etiopijai, aptvēra visu Mazāzijas dienvidu un rietumu robežu līdz pat Armēnijai, Asīrijai un Sineārzemei; tādējādi Ēģiptes impērija aptvēra visu austrumu reģionu, toreizējo zināmo pasauli. Ēģiptes impērija savā laikā bija tikpat vispasaules mēroga kā Romas impērija savā laikā vai jebkura cita tauta, kas sekoja tai.

TAM1897 Q1 21.10Tagad, kamēr vēsture veidojās no austrumiem un šo zemju karaļi iekaroja visu rietumu reģionu, pat līdz Ēģiptes robežām, Dievs iedibināja Savu baznīcu Kanaāna zemē, lai saglabātu dzīvu patiesā Dieva atziņu starp tautām, kas tur ieradās un atkal aizceļoja. Un kad Ēģiptes karaliste izplatījās pa visu šo zemi un pasaules impērijas centrs bija pašas Ēģiptes galvaspilsēta, Dievs aizveda Savu tautu uz Ēģipti, lai visu tautu sūtņi un valdnieki, ceļojot no visām šīm zemēm uz savas valdības centru Ēģiptē, nonāktu saskarsmē ar Dieva tautu.

TAM1897 Q1 21.11Ēģiptē Kungs apmetināja Savu tautu Gošenē, ceļā starp šīm pagānu tautām un Ēģiptes galvaspilsētu, lai šīs tautas, to vēstnieki un valdnieki šķērsotu Gošeni — zemi, kurā dzīvoja Dieva tauta — un lai viņu uzmanība tiktu pievērsta patiesajam Dievam.

TAM1897 Q1 22.1Arī Ēģiptē Jāzeps atradās pie troņa, tāpēc vēstniekiem, ierodoties Ēģiptē, bija jātiekas ar Jāzepu, kurš viņiem sniedza zināšanas par patieso Dievu. Pēc Jāzepa nāves atmiņas par viņu un viņa ietekme saglabājās Ēģiptes galvaspilsētā līdz pat Mozus laikam. Tad Mozus atradās pilī un pie troņa. Ne vienkārši blakus tam, kā tas bija bijis Jāzepam, bet Mozus stāvēja uz pirmā pakāpiena pie troņa, jo viņš bija Faraona meitas dēls. Faraona meita bija Faraona sieva; un Mozus, būdams Faraona meitas dēls, bija divkāršs likumīgais troņa mantinieks. Ja Faraona sieva nebūtu bijusi viņa meita, viņas adoptētais pirmdzimtais dēls būtu bijis troņa mantinieks. Turklāt, ja Faraonam būtu bijusi vēl viena sieva un citu bērnu nebūtu, viņa meita būtu kļuvusi par troņa mantinieci. Bet, tā kā Faraona meita bija Faraona sieva, tad viņas adoptētais dēls bija divkāršs troņa mantinieks. Neviens neapstrīdēja viņa tiesības uz Ēģiptes troni, kas tolaik bija pasaules tronis.

TAM1897 Q1 22.2Tajā laikā Ēģiptes karalis bija apmēram astoņdesmit gadus vecs, tāpēc starp Mozu un viņa divkārši likumīgo vietu tronī, kā arī visu Ēģiptes impērijas varu, kas aptvēra visu pasauli, bija tikai neliels laika sprīdis. Un tajā laikā tuvojās arī apsolījuma laiks, ko Dievs bija zvērējis Ābrahāmam, un Mozus tam ticēja, tāpēc apzināti un pilnībā noraidīja troni un visu Ēģiptes varu un slavu — viņš „liedzās saukties par Faraona meitas dēlu”.

TAM1897 Q1 22.3Mozus ticēja, ka tuvojās apsolījuma laiks, ko Dievs bija zvērējis Ābrahāmam. Un, starp citu, mums labāk būtu noskaidrot, vai mēs tam ticam; jo, ja esam pārliecināti, ka tam ticam, mēs labāk sapratīsim Mozus ticību tam. Atveriet Apustuļu darbus 7:17:—

TAM1897 Q1 22.4kad tas apsolīšanas laiks tuvu klāt nāca, ko Dievs Ābrahāmam bija zvērējis, tad tie ļaudis auga un vairojās Ēģiptes zemē.

TAM1897 Q1 22.5Laikā, kad piedzima Mozus, Faraons nolēma iznīcināt tautu, lai tā nevairotos un nekļūtu tik spēcīga, ka spētu izkļūt no zemes. Lieta tāda, ka Ēģiptē ne tikai dzīvoja Jūdi kā svešzemnieki, bet tur bija arī daudz citu svešzemnieku — gūstekņi, kas bija atvesti no citām zemēm uz Ēģipti. Tātad tajā laikā aptuveni trešdaļa Ēģiptes iedzīvotāju bija svešzemnieki. Ebreju vārds, kas apzīmē, ka tauta vairojās, nozīmē, ka tā „spietoja” kā bites vai zivis. Kad Faraons redzēja, ka tauta vairojas tik bagātīgi un ka zeme turklāt ir tik pārpildīta ar ārzemniekiem, viņš sāka baidīties, ka viņi sacelsies un pārņems zemi savā varā, lai izietu no zemes.

TAM1897 Q1 22.6Vēl viens iemesls, kas noveda pie šādas situācijas, bija tas, ka laikā, kad Israēls atradās Ēģiptē un Ēģiptes impērija aptvēra visus Austrumus, valsts vara mērķtiecīgi centās piespiest visu impēriju pielūgt vienīgi sauli. Impērijā bija izplatītas dažādas saules pielūgšanas formas, taču tika pieliktas visas impērijas varas pūles, lai izskaustu jebkādu saules pielūgšanu, izņemot pašu kailo saules disku debesīs vai saules diska attēlu viņu priekšā. Tagad, protams, Israēls nepakļāvās šim rīkojumam. Viņi nevēlējās pielūgt sauli. Viņi iestājās par Dieva patiesību, un šis fakts joprojām bija šā karaļa prātā. Bija cits karalis, kurš mēģināja uzspiest saules pielūgšanu; bet, kad šis karalis nāca pie varas, šī lieta bija viņa prātā un bija pamats, uz kura viņš varēja secināt, ka, ja šai tautai radīsies iespēja, tā uzņemsies vadību iziešanā no zemes.

TAM1897 Q1 22.7Tagad par to laiku ir rakstīts ne tikai, ka „tie ļaudis auga un vairojās”, bet arī, ka „tas apsolīšanas laiks tuvu klāt nāca, ko Dievs Ābrahāmam bija zvērējis”. Kādu apsolījumu Dievs bija zvērējis Ābrahāmam? Kāds bija Dieva apsolījums Ābrahāmam? — Dot viņam zemi, ko viņš redzēja. Kāda tā bija zeme?

TAM1897 Q1 22.8(Balsis) Pasaule.

TAM1897 Q1 22.9Kāda pasaule?

TAM1897 Q1 22.10Nākamā pasaule.

TAM1897 Q1 22.11Tie ir Stefana vārdi: „tas apsolīšanas laiks tuvu klāt nāca, ko Dievs Ābrahāmam bija zvērējis.” Vai tā bija? Vai jūs tam ticat? Vai jūs ticat, ka bija tuvu laiks, kad Dievs Ābrahāmam dos to zemi, ko Viņš viņam bija parādījis? Tur teikts: „Ābrahāmam.” Tur būs arī citi, bet tas bija paredzēts Ābrahāmam. Ne kādam citam bez Ābrahāma, bet Ābrahāmam un viņa pēcnācējam. „Viņš nesaka: “Un tavām sēklām”, tā kā no daudziem, bet tā kā no vienas: “Un tavai Sēklai”, Tas ir Kristus.”

TAM1897 Q1 22.12Vai tad bija tuvu solījuma laiks, kad Dievs Ābrahāmam un Kristum dāvinātu to zemi, ko Dievs bija parādījis Ābrahāmam? Es nejautāju, vai jūs par to kādreiz esat domājuši vai nē. Es jautāju, vai jūs ticat tam, kas teikts. Es nemēģināšu to izskaidrot. To nav nepieciešams izskaidrot, ja mēs tam vienreiz ticam, jo tā ir teikts. Jūs pietiekami labi zināt, neatsaucoties uz pantiem, no savām Bībeles zināšanām, ka Dievs šo apsolījumu katru reizi deva Ābrahāmam un viņa pēcnācējam. Nekad pēcnācējam bez Ābrahāma. Nekad Ābrahāmam bez pēcnācēja — un „ne pēcnācējiem”, bet tavam pēcnācējam. Tad, kad tuvojās apsolījuma laiks, lai to dotu Ābrahāmam, kam citam tas pienāca? — Kristum. Kā tam bija jānonāk pie Ābrahāma? — Caur Kristu.

TAM1897 Q1 22.13S. H. Leins.—Kad solījums tika atkārtots Īzakam un Jēkabam, vai valoda nebija tā pati?

TAM1897 Q1 22.14Jā. Tā vienmēr bija tā pati.

TAM1897 Q1 22.15S. H. Leins.—Tad jautājums būtu: vai Ābrahāmam noteikti bija jābūt klāt, lai piepildītos Stefana paziņojums?

TAM1897 Q1 23.1Jā, jo tur visu laiku ir teikts: „Tev un tavam pēcnācējam.” Bet sekos citi panti, kas to apstiprinās.

TAM1897 Q1 23.2Vienu vārdu vēl. Jēkabs nomira Ēģiptē, tika pārvests uz zemi un tur apglabāts. Jāzeps nomira Ēģiptē, bet viņš teica: „Neapglabājiet mani; pat ne tur, zemē.” Jāzeps nevēlējās, lai viņu pārvestu uz Palestīnu, kur tika pārvests Jēkabs un tur apglabāts. Jāzeps teica: „Dievs jūs apmeklēs. Saglabājiet manu līķi, un, kad Dievs jūs apmeklēs, ņemiet mani līdzi. Ņemiet manus kaulus līdzi.” Un viņi tā arī izdarīja. Un, kad viņiem vajadzēja nokļūt zemē, kāda zeme bija tā, ko Dievs domāja Savā apsolījumā Ābrahāmam?

TAM1897 Q1 23.3(Draudze) Nākamā pasaule.

TAM1897 Q1 23.4Vai jūs neredzat, ka Jāzeps nekad negaidīja, ka tiks apglabāts šajā pasaulē?

TAM1897 Q1 23.5Paskatīsimies uz to no citas puses. Rakstīts, ka „tas apsolīšanas laiks tuvu klāt nāca, ko Dievs Ābrahāmam bija zvērējis”. Dievs bija zvērējis dot Ābrahāmam zemi, ko Viņš viņam bija parādījis, kā mūžīgu īpašumu. Bet Ābrahāms tagad bija miris un bija miris jau simtiem gadu. Kā tad Dievs varēja dot zemi Ābrahāmam, ja viņš bija miris? Acīmredzot, Viņš nevarēja. Tā kā Dievs bija zvērējis dot zemi Ābrahāmam; tā kā tagad bija tuvu laiks, ko Dievs bija zvērējis Ābrahāmam; un tā kā Ābrahāms tagad bija miris, ir skaidrs, ka zemi nevarēja dot Ābrahāmam, kamēr viņš bija miris; un tikpat skaidrs ir tas, ka bija tuvu laiks, kad Ābrahāms tiks augšāmcelts no mirušajiem, lai Dievs varētu viņam dot zemi, ko Viņš bija zvērējis dot viņam par mūžīgu īpašumu. Tādējādi, vai jūs neredzat, kāpēc Jāzeps neļāva apglabāt viņa ķermeni — pat Kanaāna zemē, kā tas bija ar Jēkabu? Patiesība ir tāda, ka Jāzeps ticēja, ka tuvojās laiks, kad Dievs, kā bija zvērējis Ābrahāmam, viņam dos zemi, un Jāzeps cerēja kopā ar Ābrahāmu stāties šajā mantojuma valdījumā.

TAM1897 Q1 23.6(Balss) Vai šis solījums neattiecās uz to solījumu, ko Dievs deva Ābrahāmam un kas minēts 1. Mozus grāmatas piecpadsmitajā nodaļā?

TAM1897 Q1 23.7Jā, tieši tā tas ir, pateicos Kungam. Tātad Jāzeps nomira, tika balzamēts Ēģiptē un ielikts zārkā, un, kad Israēls atstāja Ēģipti, Jāzepa kauli tika nesti līdzi četrdesmit gadus tuksnesī; un visu šo laiku Jāzepa līķis bija kopā ar viņiem, tur, viņu acu priekšā, dienu no dienas, un tas bija pārmetums viņu neticībai.

TAM1897 Q1 23.8Esmu pamanījis, ka daudzi cilvēki, lasot šo pantu no Stefana runas, to skaidro šādi, tā un citādi, nevis tic tam, kas tur teikts, nevis pievērš uzmanību apsolījumam, ko Dievs deva Ābrahāmam un ko Viņš viņam zvērēja, ka dos viņam zemi, ko Viņš viņam parādīja. Bet jūs esat piekrituši, ka zeme, ko Dievs parādīja Ābrahāmam, bija pasaule, un ne šī pasaule, bet nākamā pasaule? Tā ir zeme, ko Dievs zvērēja viņam dot; un tā ir zeme, ko viņš gaidīja. Tā ir zeme, kurā atradās pilsēta, ko viņš gaidīja, kuras celtnieks un veidotājs ir Dievs. Un viņš pat nedomāja par iespēju atgriezties tajā citā zemē, no kuras viņš bija izgājis.

TAM1897 Q1 23.9Visu laiku Dieva zvērests bija dot šo zemi Ābrahāmam un viņa sēklai. Nelietojiet daudzskaitli „sēklas”, ja Dievs to ir atmetis; nepievienojiet angļu vārdam „seed” daudzskaitļa galotni „s”, ja Dievs to ir atmetis. „Viņš nesaka: “Un tavām sēklām”, tā kā no daudziem, bet tā kā no vienas: “Un tavai Sēklai”, Tas ir Kristus.” Viņu bija daudzi, tas ir taisnība. No Ēģiptes izgāja trīs miljoni, bet tie nav tie, par kuriem Dievs runāja, kad teica: „Tev un tavai Sēklai,” kas bija „tā kā no vienas” un „Tas ir Kristus.” Vai jūs to redzat? Neļaujiet Israēla pūlim ienākt jūsu prātā, kad lasāt vārdus: „Tev un tavai Sēklai.” Kad Dievs atmet daudzskaitli, mums to tur vispār nav atļauts pievienot. Mēs to nedrīkstam pievienot pat savās domās. Kas bija Sēkla? — Kristus. Kad Viņš saka: „Tev un tavai Sēklai,” mēs ar jums to nedrīkstam lasīt citādi kā vien: „Tev un Kristum Es to došu kā mūžīgu īpašumu.” Mēs tur nedrīkstam ielikt nevienu citu kā vien Kristu, izņemot caur Kristu. „Tev un Kristum Es to došu.”

TAM1897 Q1 23.10Stefans saka, ka „tas apsolīšanas laiks tuvu klāt nāca, ko Dievs Ābrahāmam bija zvērējis.” Stefans to uzzināja no Bībeles. Es gribu, lai jūs redzētu, ka tā nebija kāda īpaša Svētā Gara iedvesma, kas tika dota Stefanam tieši tajā brīdī, bet tas viss jau iepriekš bija Bībelē, un Svētais Gars to deva šiem citiem caur Stefanu, atgādinot viņam to, ko viņš iepriekš bija lasījis Bībelē. Lūdzu, atveriet 2. Mozus grāmatas sesto nodaļu. Rakstos tas ir tik skaidrs, ka nav nekādas iespējas to izskaidrot citādi. Tas ir laiks, kad notika Israēla atbrīvošana, un Kungs to grasījās īstenot. 2. Mozus grāmata 6:1–5:—

TAM1897 Q1 23.11Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: nu tev būs redzēt, ko Es Faraonam darīšu, jo caur stipru roku viņam tos būs atlaist, un caur stipru roku viņam tos būs izdzīt no savas zemes. Un Dievs runāja ar Mozu un uz to sacīja: Es esmu Tas Kungs. Un Es esmu parādījies Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, kā tas visuvarenais Dievs, bet Mans vārds “Kungs” viņiem nav bijis zināms. Es arī esmu uzcēlis Savu derību ar tiem, tiem dot Kanaāna zemi, to zemi, kur viņi piemituši, kur tie bijuši svešinieki. Es arī esmu dzirdējis Israēla bērnu nopūtas, ko ēģiptieši kalpina, un esmu pieminējis Savu derību.

TAM1897 Q1 23.12Kāds bija Viņa derības saturs? — Dot viņiem zemi. Ko šī zeme simbolizēja? Kas tā bija? — Zeme, pasaule, ko Kungs parādīja Ābrahāmam un zvērēja dot viņam par mūžīgu īpašumu.

TAM1897 Q1 24.1(Balsis) Nākamā pasaule.

TAM1897 Q1 24.2Tagad Viņš saka: „esmu pieminējis Savu derību.” Ko tas nozīmēja? „esmu pieminējis Savu derību.” Vai Viņš to bija aizmirsis? — Nē; bet bija pienācis laiks izpildīt to, ko Viņš bija apsolījis. Jūs atceraties, ka Atklāsmes grāmatas astoņpadsmitajā nodaļā ir teikts: —

TAM1897 Q1 24.3Un es dzirdēju citu balsi no debesīm sakām: izejat no viņas, Mani ļaudis, ka jūs viņai nepaliekat par biedriem pie viņas grēkiem un ka jūs nedabūjiet no viņas mocībām. Jo viņas grēki ir līdz debesīm kāpuši, un Dievs ir pieminējis viņas noziegumus. Atmaksājiet viņai, kā viņa jums ir atmaksājusi, un dariet viņai divkārtīgi pēc viņas darbiem, ielejat viņai divkārtīgi tai biķerī, kur viņa ielējusi. Cik viņa pati sevi ir pagodinājusi un kārumā dzīvojusi, tik lielu mocību un bēdas padariet viņai, jo viņa saka savā sirdī: es sēžu tā kā ķēniņiene, un neesmu atraitne, un bēdas es neredzēšu. Tādēļ viņas mocības nāks vienā dienā, nāve un bēdas un bads, un viņa taps sadedzināta ugunī, jo spēcīgs ir Tas Kungs Dievs, kas viņu soda.

TAM1897 Q1 24.4Kad Dievs atcerējās viņas netaisnības, bija pienācis laiks, kad viņa tiek tiesāta. Kad Viņš atcerējās Savu derību, kāds laiks bija pienācis? — Bija pienācis laiks izpildīt zvērestu. Bet kāda bija derība ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu? — Tā bija dot viņiem to zemi par mūžīgu īpašumu un dot to viņiem un viņu pēcnācējam. Kas bija šis pēcnācējs? — Kristus.

TAM1897 Q1 24.5Tāpēc saki Israēla bērniem: Es esmu Tas Kungs un jūs izvedīšu no Ēģiptes nastām un jūs izraušu no viņu kalpošanas un jūs atpestīšu ar izstieptu roku un ar lielām sodībām. Un Es jūs pieņemšu par Saviem ļaudīm un jums būšu par Dievu, un jūs atzīsiet, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izvedis no Ēģiptes nastām.

TAM1897 Q1 24.6Ja Israēls tam būtu ticējis, vai viņiem vispār būtu bijis nepieciešams noslēgt to darījumu pie Sinaī? Pirms Viņš vispār sāka ceļu ar viņiem no Ēģiptes, Viņš teica: „Es būšu jūsu Dievs, jūs būsiet Mana tauta. Jūs atzīsiet, ka Es esmu Kungs.”

TAM1897 Q1 24.7„Un Es jūs ievedīšu tai zemē, par ko Es Savu roku esmu uzcēlis, to dot Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, un došu jums to par īpašumu, Es, Tas Kungs.”

TAM1897 Q1 24.8„tas apsolīšanas laiks tuvu klāt nāca, ko Dievs Ābrahāmam bija zvērējis.” „Es ievedīšu tevi zemē, ko esmu zvēris tev dot.” Kas tad ir šis apsolījums? Uz kādu zemi Dievs gribēja ievest Israēlu? Kāda zeme tur viņiem bija paredzēta? — Nākamā pasaule. Tagad nemēģiniet to visu izskaidrot. Man nav tam nekāda skaidrojuma. Ir tas, ko saka Vārds, un es tam ticu. To nav nepieciešams izskaidrot. Tam ir nepieciešams vienīgi ticēt. Nē, nemēģiniet to izskaidrot pat sev pašiem. Ja tas jums ir jauns, ja jums par to ir bijušas citas domas, nemēģiniet tās pielāgot šim. Atlaidiet tās visas un skatieties, ko te saka.

TAM1897 Q1 24.9Es atkal jautāju. Kāda zeme tā bija, ko Dievs zvērēja dot Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam?

TAM1897 Q1 24.10(Draudze) Nākamā pasaule.

TAM1897 Q1 24.11Vai jūs pie tā paliksiet? Jūs pirms brīža piekritāt, ka tas ir pareizi. Mūsu dvēseļu labad tagad neatteiksimies no tā.

TAM1897 Q1 24.12(Balss) Vai viņiem būtu pienākusi pestīšana?

TAM1897 Q1 24.13Jā; pestīšana būtu nākusi pie viņiem. Pestīšana būtu nākusi pasaulē. Tas viss būtu noticis. Bet tas būtu noticis citādāk, nekā tas notika. Pasaule būtu piedzīvojusi ko citu nekā tā ir piedzīvojusi. Mēs kļūdāmies, kad skatāmies uz viņu pieredzi un domājam, ka tieši uz to Dievs viņus aicināja. Viņiem bija šī briesmīgā pieredze, jo viņi nevēlējās ticēt tam, uz ko Dievs viņus aicināja. Un, brāļi, ja mēs šodien skatāmies uz šīm lietām, kas toreiz tika liktas priekšā Israēlam, tāpat kā viņi uz tām skatījās, mēs rīkosimies tāpat kā toreiz rīkojās Israēls. Israēls toreiz neredzēja to, ko Dievs viņiem bija sagatavojis, un tādēļ viņi nesaņēma to, ko Dievs viņiem bija sagatavojis. Tagad, ja mēs ar jums šajās lietās neredzam neko vairāk par to, ko redzēja Israēls, mēs nesaņemsim neko vairāk par to, ko saņēma Israēls. Tikpat droši, cik mēs skatāmies uz šīm lietām tāpat kā Israēls, mēs šodien rīkosimies tāpat kā Israēls toreiz.

TAM1897 Q1 24.14arī mums tas evaņģēlijs ir pasludināts, tā kā viņiem; bet tas sludināšanas vārds tiem nekā nepalīdzēja, tāpēc ka tas nebija savienots ar ticību iekš tiem, kas to bija dzirdējuši. Tad nu lai bīstamies, ka jel tā apsolīšana, Viņa dusēšanā ieiet, netop aizkavēta un neviens no jums netop ieraudzīts tāds, kas būtu palicis to nesasniedzis.

TAM1897 Q1 24.15Vai tas tagad mums dos labumu, ja tas būs sajaukts ar ticību mūsos, kas to dzirdam? Dievs pasargi, lai Israēla pieredze neatkārtotos mūsos. Tas ir mums parādīts, lai mēs varētu izglābties.

TAM1897 Q1 24.16Paskatīsimies, ko viņi neredzēja, neticot Dievam. Paskatīsimies, ko Dievs bija sagatavojis viņiem, un sasniegsim to, nevis skatīsimies uz lietām tā, kā viņi skatījās, un neiegūsim to, kā viņi to neieguva.

TAM1897 Q1 24.17Atveriet 2. Mozus grāmatas piecpadsmito nodaļu, un tur tas ir ļoti skaidri izklāstīts. Kad Israēls bija izgājis no Ēģiptes un šķērsojis Sarkano jūru, trīspadsmitajā pantā ir šādi vārdi:—

TAM1897 Q1 24.18„Tu caur Savu žēlastību esi vadījis šos ļaudis, ko Tu atpestījis, Tu tos esi vadījis caur Savu spēku uz Tavas svētības mājas vietu.”

TAM1897 Q1 24.19Šī nodaļa ir Mozus dziesma. Tie, kas stāv uz Ciānas kalna un gūst uzvaru pār zvēru, viņa tēlu un viņa vārda skaitli, dzied Mozus dziesmu. Ne dziesmu, kas veidota pēc šīs dziesmas parauga. Ne dziesmu, kas kaut kādā mērā tai līdzinās. Bet viņi dzied Mozus dziesmu. Šī 2. Mozus grāmatas piecpadsmitā nodaļa ir mūsu dziesma.

TAM1897 Q1 24.20Uz kurieni Dievs bija paredzējis tos vest? — Uz Savu „svēto mājvietu”. Kur atradās šī svētā mājvieta?

TAM1897 Q1 24.21(Draudze) „to pilsētu, kam stipri pamati un kam cēlējs un uztaisītājs pats Dievs.”

TAM1897 Q1 24.22Vēl vairāk. „Tautas to dzird un trīc, bailība tos aizņēmusi, kas Fīlistejā mājo.”

TAM1897 Q1 24.23E. J. Vagoners. — Tā arī notika.

TAM1897 Q1 24.24Protams, ka tā notika. Kad viņi nonāca pie tās robežas, tad Edoma virsnieki bija pārsteigti. „trīcēšana aizņem Moaba varenos, sirds izkūst visiem, kas Kanaānā dzīvo.” Kas notiks ar iedzīvotājiem?

TAM1897 Q1 25.1(Balsis) Viņiem bija jāizkūst.

TAM1897 Q1 25.2E. J. Vagoners.—Tie jau bija izkusuši.

TAM1897 Q1 25.3Tieši tad, kad viņi tur nonāca, Israēls jautāja: „Vai jūs ļausiet mums iet cauri jūsu zemei?” Ko viņi atbildēja? — „Nē, kungs.” Viņiem netika atļauts pat kāju uzlikt uz viņu zemes. Bet, ja viņi būtu devušies taisni no Sarkanās jūras uz Edoma robežām, viss Edoms būtu stāvējis apstulbis, līdz viņi būtu pagājuši garām. Ak, Israēls joprojām nav atklājis, ko Israēls tur palaida garām. Brāļi, kad mēs uzzināsim, ko Israēls tur palaida garām, tas mums dos iedvesmu, kas nesīs Dieva spēku, un mēs tam ticēsim.

TAM1897 Q1 25.4Iztrūcināšana un bailība krīt uz tiem, caur Tava elkoņa lielumu tie paliek klusu kā akmens, tiekams Tavi ļaudis pārstaigās cauri, ak Kungs, tiekams tie ļaudis pārstaigās, ko Tu Sev esi mantojis.

TAM1897 Q1 25.5Ko Viņš ar viņiem darīs? „Tu tos vedi un stādi Savas mantības kalnā.” Kā mantojuma? — Kunga. Bet „Dievs dažu reizi un dažādi vecos laikos uz tiem tēviem runājis caur tiem praviešiem, šinīs pēdīgās dienās uz mums ir runājis caur To Dēlu; To Viņš ir iecēlis par mantinieku pār visu.” Kas vadīja Israēlu? — Dievs. Uz ko? — „Uz Tavu mantojumu”; ne uz mūsu — uz Tavu. „Un ja jūs Kristum piederat, tad jūs esat Ābrahāma dzimums un pēc apsolīšanas mantinieki.” „Tavs mantojums, ak, Kungs.” Tas vēl nav viss. „Tu tos vedi un stādi Savas mantības kalnā, tai vietā, ko Tu, Kungs, esi darījis par Savu mājas vietu.” Tas vēl nav viss. „tai svētā vietā, ko Tavas rokas, ak Kungs, ir cēlušas.” Kāda ir tā svētnīca, ko Kunga rokas ir cēlušas?

TAM1897 Q1 25.6(Balsis) Patiesā svētnīca.

TAM1897 Q1 25.7Protams, ka tā ir. „Bet visu, kas sacīts, saņemot vienā vārdā: mums ir tāds augsts priesteris, kas sēž pa labo roku tam augstības goda krēslam debesīs, To svētumu kopējs un tās patiesās Dieva telts, ko Tas Kungs ir uzcēlis un ne cilvēks.” Tas ir mūsu šīvakara sarunas kopsavilkums, vai ne? Tieši tur Dievs gribēja aizvest Israēlu. Bet viņi to neredzēja. Vai jūs redzat? Tieši tur Viņš vēlas mūs aizvest.

TAM1897 Q1 25.8Vai jūs redzat, ka tieši tur Dievs toreiz gribēja vest Israēlu? Ja redzat, tad jūs būsiet gatavi doties uz to vietu, ko Israēls palaida garām. Bet, ja jūs domājat, ka tā bija kāda zemes svētnīca, ko uzcēla cilvēks, tad tas ir viss, ko redzēja Israēls, un tas ir viss, ko redzēsiet arī jūs. Un Israēls neiekļuva zemē, un arī jūs neiekļūsiet. Mums jāredz vairāk nekā redzēja Israēls, citādi mēs nekad netiksim tālāk par to, cik tālu nonāca Israēls. Bet kāpēc Israēls neredzēja vairāk, nekā redzēja? — Tas neticēja. Bet mums ar jums tagad jātic tam, kam Israēls toreiz neticēja, citādi mēs nekad nesaņemsim to, ko Israēls palaida garām. Bet, ja mēs ticēsim tam, kam Israēls neticēja, tad mēs tiksim ievesti mantojumā, kurā Israēls netika ievests, teltī, kurā Israēls neiegāja, Dieva svētajā mājvietā, pilsētā, kurai ir pamati, kuras celtnieks un veidotājs ir Dievs.

TAM1897 Q1 25.9Astoņpadsmitais pants: „Tas Kungs ir ķēniņš mūžīgi mūžam.” Viņš pats vēlas valdīt pār viņiem; vairs ne Faraons; vairs ne Nimrods; vairs ne šie elku pielūdzēji; vairs ne šie nepaklausīgie ļaudis. Dievs gribēja vest Israēlu svētītajā zemē un tur valdīt pār viņiem mūžīgi un mūžos, bet viņi to nezināja. Ak, ko gan viņi zaudēja, neticot Kungam! Ak, ko gan mēs esam zaudējuši visus šos gadus! Jo, kā es jums rīt vakarā nolasīšu, mēs jau sen būtu tur, ja vien būtu ticējuši Kungam. Dievs tā saka, un tā tas ir. Mums šovakar šajā Tabernakulā nav nekādas darīšanas. Patiesībā mums šeit vispār nav ko darīt, jo mums nav ko darīt šajā pasaulē. Tomēr, atrodoties šajā pasaulē, šī ir vieta, kur mums jābūt. Bet mums vispār nevajadzētu būt šajā pasaulē. Mums jau sen vajadzēja būt Dieva valstībā. Tas ir fakts, brāļi. Bībelē ir vairāk, nekā mēs varētu izklāstīt šeit vēl vienā stundā, runājot tikai par šo vienu domu.

TAM1897 Q1 25.10Mozus tam visam ticēja. Viņš ticēja, ka laiks, kad piepildīsies apsolījums, ir tuvu. Bet drīz viņam bija jāieņem Ēģiptes tronis. Viņam bija jābūt karalim. Viņam bija jāvalda; jāieņem amats, kas ir augstāks par jebkuras pilsētas mēra vai sekretāra amatu. Viņam bija jāvalda ne tikai pār karalisti, bet pār impēriju – pasaules impēriju, un tā bija viņa tiesība. Tā viņam piederēja ar divkāršu tiesību pamatu. Viņam nevajadzēja kandidēt uz amatu. Tas bija paredzēts viņam, un nebija neviena, kas apstrīdētu viņa tiesības. Līdz tronim bija tikai viens solis; tikai līdz brīdim, kad nomirs šis Faraons, un viņam bija gandrīz simts gadi. Tad šis Mozus kļūtu par pasaules karali, jo Ēģiptes impērija aptvēra visu pasauli.

TAM1897 Q1 25.11Arī Israēlam tajā laikā klājās grūti. Israēls tika apspiests, vajāts un spiests strādāt ķieģeļu cepļos. Mozus varēja teikt: „Tagad mūsu tauta tiek apspiesta; tā tiek vajāta; tā cieš sava Dieva lietas dēļ; bet tas, augstākais, ilgs ne pārāk ilgi, jo Faraons ir gandrīz simt gadus vecs un vairs ilgi nedzīvos. Tad es ieviesīšu reformas. Es sakārtošu šo valdību. Es valdīšu taisnīgi. Ne tā kā šie ļaunie Faraoni. Es ticu Dievam. Es esmu kristietis, un tieši tāpēc, ka esmu kristietis, esmu daudz piemērotāks valdīšanai.” Un viņš ne tikai varēja atbrīvot viņus no nastas, bet arī piešķirt viņiem amatus un valdīt pār pasauli ar Dieva tautas palīdzību. Vai ceļš nebija atvērts? Līdz tronim bija tikai viens solis, un šis solis drīz vien bija jāsper. Bet aplūkosim, ko šis kristietis darīja šādos apstākļos. Atveriet Ebreju vēstules 11. nodaļu. Skatieties uzmanīgi, lasiet to rūpīgi un redziet, kas tur rakstīts. 24. pants:—

TAM1897 Q1 26.1Caur ticību Mozus, kad bija liels palicis, liedzās saukties par Faraona meitas dēlu.

TAM1897 Q1 26.2Ko nozīmēja atteikties no tā, ka viņu sauca par Faraona meitas dēlu? — Atteikties no karaļa titula. Tur bija tronis. Līdz tam bija tikai viens solis. Bet tā vietā, lai uzkāptu tur un apsēstos tronī, viņš nokāpa. Viņš pagriezās ar muguru pret Ēģiptes troni un pret visiem Ēģiptes dārgumiem un baudām, un pagriezās pret citu zemi; jo bija pienācis laiks, kad Dievs aicinātu Savu tautu no tās zemes uz šo citu zemi. Mozus ticēja Jēzum Kristum un tādēļ ticēja baznīcas un valsts nošķiršanai. Tādēļ viņš nošķīrās no valsts un no visas sirds stāvēja baznīcas pusē. Dievs aicināja viņu prom no šīs zemes, tāpat kā sākumā aicināja viņa tēvu Ābrahāmu prom no viņa zemes. Bet tas vēl nav viss. Klausieties: „Izvēlēdamies labāk ciest ļaunu kopā ar Dieva ļaudīm, nekā uz laiku baudīt Ēģiptes priekus?”

TAM1897 Q1 26.3(Draudze) Grēks.

TAM1897 Q1 26.4Grēks? Viņš bija troņa mantinieks. Kas tad tas būtu bijis, ja viņš savas domas vērstu uz Ēģiptes troni, uz pasaules varu un baudām, kā arī uz pasaules valdībām? Kas tas bija? — Grēks. Vai tur tā ir rakstīts?

TAM1897 Q1 26.5(Balsis) Jā.

TAM1897 Q1 26.6Vai jūs tam ticat?

TAM1897 Q1 26.7(Balsis) Jā.

TAM1897 Q1 26.8Vai toreiz tas bija grēks Israēlam?

TAM1897 Q1 26.9(Balsis) Jā.

TAM1897 Q1 26.10Kas tas ir tagad?

TAM1897 Q1 26.11(Balsis) Grēks.

TAM1897 Q1 26.12Brāļi, Bībelē ir dažas lietas, par kurām mums vajadzētu padomāt. „labāki gribēja ļaunu ciest ar Dieva ļaudīm, nekā uz īsu laiku baudīt grēka laimi.” Bet neaizmirstiet, ka šeit minētie prieki — grēka laime — patiesībā ir Ēģiptes prieki; prieki būt par Ēģiptes karali, ieņemt amatu zemes valdībā, valdīt pār citiem cilvēkiem. Viss tas viņam pienācās pēc īstas izcelsmes, pēc mantinieka tiesībām. Viņam nevajadzēja izvirzīt sevi par kandidātu vai lūgt balsis. Tas viņam pienācās dabiski. Rakstos teikts, ka, ja viņš būtu pieņēmis un baudījis visus šos priekus, tas būtu nozīmējis baudīt grēka laimi. Bet viņš no tā atteicās. Kāpēc? — „turēja Kristus negodu par lielāku bagātību nekā visas Ēģiptes mantas.”

TAM1897 Q1 26.13Kāda bija Kristus attieksme pret Ēģiptes valdību un troni? Vai Kristus bija viens ar Ēģipti? — Nē. Vai Mozus varēja iegūt gan Kristu, gan Ēģiptes troni?

TAM1897 Q1 26.14(Balsis) Nē.

TAM1897 Q1 26.15Bet Ēģiptes tronis viņam pienācās tikpat dabiski, kā lapas krīt no kokiem. Viņam nevajadzēja cīnīties par amatu. Pat ne par to, lai tiktu izvirzīts par kandidātu.

TAM1897 Q1 26.16A. F. Balendžers.—Vai arī sagatavot lūgumrakstu.

TAM1897 Q1 26.17Nē. Viņam pat nebija jāmeklē pārstāvis, kas iesniegtu viņa lūgumrakstu prezidentam.

TAM1897 Q1 26.18Paskatīsimies vēlreiz uz situāciju. Tur bija Ēģipte ar savu troni, saviem priekiem un dārgumiem, kas viņam pienācās tikpat dabiski, kā lapas krīt no koka, bez jebkādām personīgām pūlēm no viņa puses. Viss, kas viņam bija jādara, bija sēdēt ar sakrustotām rokām, līdz karalis no vecuma nomirs, un tad viss piederēs viņam. Tomēr viņš labāk gribēja būt kopā ar Kristu un paciest Viņa pazemojumus, nekā atrasties tur, Ēģiptes tronī. Un īpaši ņemiet vērā, ka, lai būtu kopā ar Kristu, viņam bija jāpagriež mugura tronim un visiem Ēģiptes dārgumiem un baudām.

TAM1897 Q1 26.19Tagad nesakiet, ka es to tur ieliku, ka es to izdomāju. Pievērsiet uzmanību tam, ko saka Bībele, un jūs redzēsiet, ka tur viss ir. Vai tas tiešām tur nav?

TAM1897 Q1 26.20(Balsis) Jā.

TAM1897 Q1 26.21Lasīsim to vēlreiz, un tad būs laiks noslēgt šo vakaru; rīt vakarā mēs atkal pētīsim Israēlu:—

TAM1897 Q1 26.22Caur ticību Mozus, kad bija liels palicis, liedzās saukties par Faraona meitas dēlu, Un labāki gribēja ļaunu ciest ar Dieva ļaudīm, nekā uz īsu laiku baudīt grēka laimi, Un turēja Kristus negodu par lielāku bagātību nekā visas Ēģiptes mantas; jo viņš skatījās uz to algu.

TAM1897 Q1 26.23„Tuvojās laiks, kad piepildītos apsolījums, ko Dievs bija zvērējis Ābrahāmam”, lai dotu viņam svētīto atalgojumu. Mozus tam ticēja un atdalījās no valsts, pagriezās ar muguru pret troni, izvēloties Kristus pazemojumu, nevis visu Ēģiptes varu, baudu un slavu. Un neaizmirstiet, ka viņam bija jāpagriežas ar muguru pret visu to, lai kļūtu par Kristus pazemojuma dalībnieku.