Israēla atkāpšanās no ticības. – Nr. 2

TAM1897 Q1 40.5Sprediķis, kas teikts svētdienas vakarā, 1897. gada 14. martā Publicēts „General Conference Bulletin”, 1897. gada 1. ceturksnis, 2. sējums, Nr. 1, 40.–45. lpp.

TAM1897 Q1 40.6Kā redzējām iepriekšējā nodarbībā, Israēls atkrita no ticības un pieprasīja karali, lai tas kļūtu tāds kā visas citas tautas. Šajā nodarbībā mēs redzēsim, cik pilnīgi tas kļuva līdzīgs citām tautām. Bet Israēls atkrita no Dieva, jo tas neticēja Dievam no visas sirds. Vārds netika apvienots ar ticību tajos, kas to dzirdēja. Tas kļuva formālistisks, un tad ļaunumi, no kuriem tas būtu izvairījies, ja būtu palicis uzticīgs Dievam, piemeklēja to tāpat kā jebkuru citu pagānu; un tad, kā mums vēsta pravietošanas gars, tas vainoja Dieva valdību visos ļaunumos, kas bija tā paša atkāpšanās sekas. Viņi uzskatīja, ka Viņa valdība ir cietusi neveiksmi; tā viņiem nebija pietiekami laba, tā viņiem šajā pasaulē nebija pietiekama, un viņiem bija vajadzīga sava valdība — tāda, ko viņi varētu vadīt un ar kuras palīdzību varētu sevi pārvaldīt un aizsargāt.

TAM1897 Q1 40.7Tad viņi sacīja Samuēlam: „cel mums ķēniņu … kā tas ir visām tautām”, „mēs gribam būt, kā visas citas tautas”; un, lai gan Kungs caur Samuēlu svinīgi iebilda pret to, viņi iebilda pret šo iebildumu un sacīja: „ne tā, bet ķēniņš lai ir pār mums … mēs gribam būt, kā visas citas tautas.” Tā kā viņi to tā gribēja, Kungs ļāva viņiem to iegūt. Viņi ne tikai bija nolēmuši un izlēmuši, ka viņiem būs karalis, bet jau bija izlēmuši, ko tieši viņi grib par karali. Tas bija Sauls, Ķisa dēls; un Kungs ļāva viņiem iegūt arī viņu, jo visam bija jānotiek pēc viņu prāta.

TAM1897 Q1 40.8Bet visi ļaunumi, par kuriem Kungs viņiem teica, ka tie nāks, jo viņi izvēlējās karali un karalisti, patiešām piemeklēja viņus. Daļu no tiem viņi sāka izjust jau Saula dienās. No šiem ļaunumiem viņus ievērojami palīdzēja izglābt Dāvida ietekme un valdīšana. Lai gan viņi noraidīja Dievu, Viņš viņus neatstāja, Viņš joprojām palika kopā ar viņiem, lai vadītu visus, kas vēlējās tikt vadīti, un, ja iespējams, glābtu viņus no nelaimēm, kas noteikti nāks un par kurām Viņš zināja, ka tās nāks, un no kurām viņi kā tauta nevarēja izvairīties. Bet Viņš glābtu visus, kas no tām vēlētos izglābties kā atsevišķas personas. Viņi bija uzsākuši ceļu, kas neizbēgami un neatgriezeniski veda viņus tālāk, soli pa solim, līdz, kā mēs redzēsim, pienāca sabrukums.

TAM1897 Q1 40.9Ar Salamanu visvairāk sāka parādīties grūtības, kas bija neizbēgamas sekas ceļam, kuru viņi bija izvēlējušies, neraugoties uz Kunga iebildumiem. Un Ēģipte vienmēr bija saistīta ar to. Ēģipte vienmēr iejaucas. Salamans apprecēja sievu no Ēģiptes, pretēji Kunga vārdam. Viņš sūtīja uz Ēģipti pēc zirgiem, pretēji Kunga vārdam. Slavu, ko Kungs viņam deva, viņš izkropļoja, lai kalpotu Ēģiptei un ēģiptiešu kalpošanai elkiem, kā arī visu apkārtējo tautu kalpošanai elkiem. Nasta, kas tika uzlikta tautai, lai uzturētu Salamana septiņsimt sievas un trīssimt blakussievas no visām pagānu tautām un to elku pielūgšanu, bija tāda, kādu nevajadzēja nest un ko tauta nevarēja nest, nekaitējot sev; un abu tautu labā Kungs nolēma atdalīt desmit ciltis no pārējām divām.

TAM1897 Q1 40.10Mēs nevaram zināt, kāds bija tas labums, ko Kungs bija paredzējis desmit ciltīm vai divām, jo tas nekad netika īstenots. Jerobeams tika izraudzīts par to, kuram vispirms vajadzēja valdīt pār desmit ciltīm. Bet Jerobeams, aizmirstot Dāvida brīnišķīgo piemēru – gaidīt Kunga izvēlēto laiku un ļaut Viņam Savā veidā vest viņu pie desmit cilšu troņa –, vēl pat tad, kad Salamans bija dzīvs, pacēla roku pret karali, veicot soli, kas liecināja par nodomu pārņemt desmit cilšu troni un valdīt pār tām, lai ieceltu sevi par karali pret Salamanu. Tā bija nodevība un sacelšanās. Salamans domāja viņu par to sodīt, un viņš aizbēga uz Ēģipti un palika tur līdz pat Salamana nāvei.

TAM1897 Q1 40.11Ja iepriekš viņš sirdī nebija Ēģiptietis, tad pēc ierašanās tur viņš tāds kļuva. Kad Salamans nomira, Jerobeams atgriezās no Ēģiptes. Bija pienācis laiks, kad desmit ciltis atdalījās no pārējām divām, un Rekabeams izvēlējās ceļu, kas tās sadalīja. Kad tauta nāca pie viņa un lūdza atvieglot nastu, ko viņa tēvs bija uzlicis, tas bija saprātīgs un pamatots lūgums. Vecie vīri, kas bija bijuši Salamana padomdevēji, ieteica viņam tā rīkoties. Bet Rekabeams nevēlējās ieklausīties šo padomos, jo negribēja būt tautas kalps, kā viņi viņam ieteica; viņš gribēja būt tautas valdnieks, un tāpēc viņš apspriedās ar jauniešiem, kas bija auguši kopā ar viņu. Viņa māte bija Amoniete, viena no viszemākajām elku pielūdzēju sievām, kādas Salamanam bija; un jaunieši, kas bija auguši kopā ar viņu, bija citu elku pielūdzēju sieviešu dēli, kuras Salamans bija ņēmis par sievām. Šie jaunieši bija auguši visās pagānisma riebībās, ko Salamans bija praktizējis kopā ar savām sievām. Rekabeams pievienojās viņu uzskatiem un sekoja viņu ceļam, un, protams, noraidīja Kunga padomu, kā arī to vīru padomu, kuriem sirdī bija Kunga bijība.

TAM1897 Q1 41.1Rekabeams deva tautai atbildi, kas mums visiem ir labi pazīstama: „Jūs lūdzāt man atvieglot jūsu nastu, bet tā vietā es to padarīšu smagāku; ja tā bija kā jūsu mazais pirksts, es to padarīšu kā jūsu jostasvietu.” Viņi sacīja: „Israēl, ej savos dzīvokļos; zinies nu par savu namu, Dāvid!” Rekabeams, redzot, kas noticis, bija patiesi pārsteigts; un tomēr tas nav tik dīvaini no viņa puses, jo, ja viņš bija tik akls, ka nespēja saskatīt, ka tas, ko viņš viņiem teica, bija visneprātīgākā lieta, ko varēja teikt, tad nav vispār dīvaini, ka viņš bija pārsteigts par to, kas sekoja, kad viņš to teica. Viņš nosūtīja pie viņiem savu kases pārvaldnieku, lai nomierinātu viņus, izlīdzinātu situāciju un, ja iespējams, atvestu viņus atpakaļ. Bet viņi kases pārvaldnieku uzreiz nomētāja ar akmeņiem līdz nāvei, un Rekabeams, redzot, kāds bija iznākums, nobijās, steidzās uz saviem ratiem un steidzās atpakaļ uz Jeruzālemi, savāca armiju, lai dotos uz turieni, pakļautu viņus un piespiestu kalpot viņam. Bet Kunga pravietis viņam teica, ka tā nedrīkst darīt, un ka viņiem jāpaliek mājās, un viņi tā arī izdarīja.

TAM1897 Q1 41.2Tad Jerobeams pārņēma varu un uzstādīja zelta teļus, kurus bija atvedis no Ēģiptes, tā ka desmit ciltis tika uzreiz ievilktas Ēģiptē, Ēģiptes kalpošanā elkiem un Ēģiptes valdības sistēmā, kad tās tika atdalītas no pārējām divām ciltīm. Tādējādi Jerobeams aizsāka šo tendenci un radīja paraugu, kuram sekoja visi pārējie desmit cilšu karaļi. Un vienmēr pēc tam tiek teikts: „Jerobeams, Nebata dēls, kas grēkoja un lika Israēlam grēkot.” Un atkāpšanās no ticības notika pakāpeniski, pakāpeniski lejupslīdoši, līdz visa karaliste gāja bojā un par to vairs nekad netika dzirdēts, un nekad vairs netiks dzirdēts. Atkāpšanās no ticības desmit cilšu karaļu pēctecībā gāja no slikta uz vēl sliktāku un sliktāku. Jerobeams bija ļauns; arī tie, kas viņam tūlīt sekoja, bija ļauni. Tad nāca Omrus, un viņš bija sliktāks par pārējiem; tad nāca Ahabs, un viņš bija sliktāks par visiem pirms viņa. Tā tas turpinājās visā karalistē, līdz tā pilnībā pazuda un vairs nebija.

TAM1897 Q1 41.3Bet Kungs visu laiku darīja visu iespējamo, lai panāktu, ka viņi Viņam kalpo. Viņš sūtīja viņiem vienu pravieti pēc otra; Viņš atkal un atkal aicināja karaļus baidīties no Viņa un kalpot Viņam. Kad nonākam pie Israēla pēdējām dienām, īpaši pravietoja Amos un Hozeja. Amos, Hozeja un Miha pravietoja par Israēlu un Israēlam tā pēdējās dienās. Tomēr tikai neliela daļa no Mihas pravietojumiem tieši attiecas uz desmit ciltīm. Gandrīz visi Amosa pravietojumi attiecas uz tām, tāpat arī lielākā daļa no Hozejas pravietojumiem. Amosa un Hozejas pravietojumi lielākoties, gandrīz pilnībā, attiecas uz Israēlu un ir Kunga pēdējais aicinājums Israēlam vēlreiz atgriezties pie Viņa un tikt izglābtam no pilnīgas iznīcības.

TAM1897 Q1 41.4Visi šie pravietojumi, kā arī Israēla vēsture, ir iekļauti Bībelē, lai brīdinātu cilvēkus, kuri dzīvo šīs pasaules vēstures pēdējās dienās. Un Dieva pamācība ir paredzēta cilvēkiem pēdējās dienās — atgriezties pie Dieva, lai viņi tiktu izglābti no faktiskas bojāejas. Tāpēc šīs lietas ir tur iekļautas. Tādējādi Amos un Hozeja ir tikpat tagadējā patiesība šodien – jums un man, un visiem pasaulē – kā tā bija desmit cilšu ļaudīm tajā laikā, kad viņi rakstīja.

TAM1897 Q1 41.5Amos pravietoja, un priesteris, kas bija Bētelē, sacīja viņam: „Nepravieto šeit; šī ir karaļa māja un karaļa galms; dodies uz Jūdu.” Un viņš aizgāja un pastāstīja otrajam Jerobeamam, ka Amos pravietoja ļaunu par zemi un mācīja sacelšanos pret karali, sakot, ka Kunga zobens nāks pār to visu un ka zeme nespēs izturēt visus viņa vārdus.

TAM1897 Q1 41.6Tagad pievērsīsimies konkrētajai vietai un izlasīsim Amosa 7:10–15:—

TAM1897 Q1 41.7Tad Amacīja, Bēteles priesteris, sūtīja pie Jerobeama, Israēla ķēniņa, un sacīja: Amos ceļ dumpi pret tevi Israēla nama vidū, zeme nevar panest visus viņa vārdus. Jo tā saka Amos: Jerobeams nomirs caur zobenu, un Israēls vešus no savas zemes taps aizvests. Un Amacīja sacīja uz Amosu: tu redzētāj, ej, bēdz uz Jūda zemi, un ēd tur savu maizi, Un sludini tur, bet Bētelē tev joprojām vairs nebūs sludināt, jo te ir ķēniņa svētā vieta, un te ir valsts pilsēta. Tad Amos atbildēja un sacīja uz Amacīju: es neesmu pravietis nedz pravieša dēls, bet es esmu lopu gans un lasu meža vīģes; Bet Tas Kungs mani ņēmis no ganāmā pulka, un Tas Kungs uz mani sacījis: ej, sludini Maniem Israēla ļaudīm.

TAM1897 Q1 41.8Un viņš pravietoja viņiem; bet neaizmirstiet, ka tās bija Israēla pēdējās dienas. Bet, kad viņi neļāva Amosam pravietot šajā zemē, izdzina viņu un vajāja, kā iepriekš bija darījuši ar daudziem praviešiem, Kungs uzcēla Hozeju Jūdas zemē; un viņš, atrodoties Jūdas zemē, kur šis elku pielūdzējs priesteris lika Amosam doties, varēja pravietot par Israēlu, un viņi nevarēja viņu vajāt un darīt ar viņu, ko vien vēlējās.

TAM1897 Q1 42.1Tagad tikai vārds, vēlreiz pārskatot visu šo jomu: jūs zināt, ka no Samuēla laikiem sākot Israēla karaļi vajāja Dieva tautu, vajāja praviešus, nogalināja priesterus, kā vien viņiem patika. Viņi to darīja, jo viņiem bija gan vara, gan vēlēšanās to darīt. Bet, ja Israēlam nekad nebūtu bijis sava karaļa, savas karalistes vai savas valdības, vai viņi būtu varējuši tā rīkoties? — Nē; tas būtu bijis neiespējami. Jūs zināt, ka Israēla karaļi pret Dieva vīriem un Kunga praviešiem izturējās sliktāk nekā pagānu karaļi: tā, ka tur, kur Israēla un Jūdas karaļi pilnībā ļaunprātīgi izturējās pret Kunga praviešiem, pagānu karaļi viņus cienīja un labvēlīgi izturējās pret viņiem.

TAM1897 Q1 42.2Hozeja, kā jau teicu, pravietoja arī par to. Tagad es nolasīšu dažus pantus no Hozejas grāmatas, lai jūs redzētu, ko viņš par to saka. Paskatīsimies vispirms uz devīto nodaļu, tikai pāris vārdus:—

TAM1897 Q1 42.3Tie nepaliks Tā Kunga zemē, bet Efraīms griezīsies atpakaļ uz Ēģipti.

TAM1897 Q1 42.4Efraīms bija viena no desmit ciltīm; taču šis vārds šeit tiek lietots, lai apzīmētu visas desmit ciltis. Desmit ciltis devās uz Asīriju; Asirieši tās aizveda gūstā. Taču, ja Asirieši tās aizveda gūstā, ko tad Kungs domā, sakot, ka tās atgriezīsies Ēģiptē? — Ēģipte simbolizē vislielāko iespējamo atkāpšanos no Dieva. Tumsība, kas ir pilnīgi ēģiptiešu tumsība, ir tur, kur cilvēki valda Dieva vietā, un visa valdība — gan valdība, gan cilvēki, gan viss pārējais — ir vērsta pret Dievu un pret Viņa tautu, tāpat kā tā bija vērsta pret Israēlu, kad tas atradās Ēģiptes zemē tieši pirms Ēģipti piemeklēja sodības un Israēls tika atbrīvots. Un, kad Kungs šeit saka, ka Efraīms dosies uz Ēģipti, lai gan Asīrija — Asīrijas valdība — tos aizvedīs gūstā, tas liecina, ka viņi bija apņēmušies nonākt absolūtā atkāpšanā no Dieva, un tādēļ viņi nevarēja, vienkārši tāpēc, ka nevēlējās, dzīvot „Kunga zemē”.

TAM1897 Q1 42.5Jūs atceraties, ka mēs lasījām, ko Kungs teica Ābramam: „izej no savas zemes un no savas dzimtenes un no sava tēva nama uz to zemi, ko Es tev rādīšu.” Tātad tā zeme ir Kunga zeme. Un, kad Viņš caur Hozeju saka, ka Israēls nedzīvos Kunga zemē, tas neattiecas uz to nelielo zemes gabaliņu ap Samariju, bet gan uz zemi, kas tika parādīta Ābrahāmam un uz kuru Dievs aicināja Savu tautu, kad Viņš izveda viņus no Ēģiptes. Viņi nedzīvos Kunga zemē; pēc tam seko Ēģipte, pilnīga atkāpšanās no ticības. Jūs to redzēsiet tālāk, kad es lasīšu.

TAM1897 Q1 42.6Tie nepaliks Tā Kunga zemē, bet Efraīms griezīsies atpakaļ uz Ēģipti, un Asīrijā tie ēdīs nešķīstu. Tie Tam Kungam nenesīs dzeramus upurus no vīna, un viņu kaujamie upuri viņam nepatiks; tie viņiem būs kā bēru maize. Visi, kas to ēd, apgānās, jo viņu maize ir priekš viņiem pašiem, un nenāk Tā Kunga namā. Ko tad jūs darīsiet svētkos un Tā Kunga svētā dienā? Jo redzi, tiem jāaiziet tā posta dēļ, Ēģipte tos sapulcinās, Memfisa viņus apraks. Nātres mantos viņu sudraba dārgumus, ērkšķi būs viņu dzīvokļos.

TAM1897 Q1 42.7Desmitā nodaļa:—

TAM1897 Q1 42.8Israēls ir kupls vīna koks, kas nes augļus; jo vairāk bija viņa augļu, jo vairāk viņš cēla altāru; jo labāka viņa zeme, jo labāki viņš iztaisīja elku stabus. Viņu sirds ir viltīga; nu tiks atmaksāts. Viņš salauzīs viņu altārus, postīs viņu elku stabus. Nu tie sacīs: ķēniņa mums nav.

TAM1897 Q1 42.9Tajā laikā viņiem nebija karaļa. Viņš bija nogalināts, un bija iestājies bezkaraļa periods. Cits karalis vēl nebija nācis viņa vietā. Bet pievērsiet uzmanību tam, ko Viņš saka: „Nu tie sacīs: ķēniņa mums nav.” Kungs teica viņiem, kad viņi pret Viņa iebildumiem izvēlējās to karali, ka viņi Viņu noraida. „ne tā, bet ķēniņš lai ir.” Vai viņiem bija karalis? — Jā; un pienāca laiks, kad viņi bija spiesti teikt: „ķēniņa mums nav.” Bet ko Kungs teica tieši šajā brīdī?

TAM1897 Q1 42.10Nu tie sacīs: ķēniņa mums nav, jo mēs To Kungu neesam bijušies; ko mums ķēniņš var darīt? Tie runāja vārdus, nepatiesi zvērēdami un derības derēdami, tāpēc sodība zaļos kā nāves zāle uz tīruma vagām. Samarijas iedzīvotāji iztrūcinājās par BetAvenas teļu, viņa ļaudis par to bēdājās un viņa priesteri par to trīc, jo viņa godība no tā aiziet.

TAM1897 Q1 42.11Trīspadsmitajā nodaļā ir rakstīts, ko saka Kungs. Devītais pants:—

TAM1897 Q1 42.12Ak Israēl, tu pats sevi esi pazudinājis, bet Manī ir tava palīdzība. Es būšu tavs ķēniņš.

TAM1897 Q1 42.13Bet viņi to negribēja. Tātad jūs redzat, ka visā šajā procesā Kungs gribēja būt vienīgais viņu ķēniņš; gribēja, lai viņi atzīst Viņu par savu ķēniņu un nepieņemtu nevienu citu. Tad, kā Viņš saka nākamajā pantā: „Es tev devu ķēniņu savā dusmībā un to esmu atņēmis savā bardzībā.” Tāpēc es nolasīšu visu šo pantu:—

TAM1897 Q1 42.14Es būšu tavs ķēniņš: kur ir kāds cits, kas tevi varētu izglābt visās tavās pilsētās? Un kur tavi tiesneši, par kuriem tu sacīji: dod man ķēniņu un virsniekus?

TAM1897 Q1 42.15Viņš norāda viņiem tieši uz to laiku, kad viņi teica: „Dodiet mums karali, kas valdītu pār mums.” Tagad Viņš saka: „Es toreiz iebildu, ka jums nevajadzētu viņu ņemt, un brīdināju, ka šis ļaunums nāks; tagad jūs paši atzīstat, ka jums nav karaļa, bet esat paši sevi iznīcinājuši. Es būšu jūsu ķēniņš; ļaujiet Man būt jūsu ķēniņam.” Tagad paskatīsimies uz vienpadsmito nodaļu, pirmo pantu:—

TAM1897 Q1 42.16„Kad Israēls bija bērns, tad Es viņu mīlēju, un Savu dēlu atsaucu no Ēģiptes.”

TAM1897 Q1 43.1Kāpēc Viņš to saka šeit, Israēla pēdējās dienās, tūkstoš gadus pēc tam, kad Viņš to bija izvedis no Ēģiptes? Kādam nolūkam?

TAM1897 Q1 43.2Kad Israēls bija bērns, tad Es viņu mīlēju, un Savu dēlu atsaucu no Ēģiptes. Bet jo (tie pravieši) tos sauca, jo vairāk tie no viņiem nogāja; tie upurēja Baāliem un kvēpināja elku tēliem. Es tomēr Efraīmu mācīju staigāt, Es tos ņēmu uz Savām rokām, bet tie neatzina, ka Es tos dziedināju. Es tos vilku ar cilvēka valgiem, ar mīlestības saitēm, un tiem biju kā kas apaušus no viņu žokļiem atvieglina, un Es tiem pasniedzu barību. Viņš neatgriezīsies atpakaļ uz Ēģiptes zemi, bet Asurs, tas būs viņa ķēniņš, tāpēc ka tie liedzās atgriezties. Un zobens zibēs viņu pilsētās un nobeigs un aprīs viņu aizšaujamos viņu padomu dēļ. Jo Maniem ļaudīm prāts nesās, no Manis nogriezties; tie gan top aicināti uz augšu, bet neviena nav, kas ceļas.

TAM1897 Q1 43.3Kungs tagad sēro par Israēlu, tieši tad, kad tas atrodas uz sabrukuma sliekšņa. Viņš izsaka pēdējo aicinājumu: tagad nāk pēdējā pravietojuma vārdi; un līdz ar to, tieši šajā brīdī, Jūdā valda Hizkija. Kad viņš kāpa tronī, viņš ķērās pie karaļvalsts reformēšanas un tās atgūšanas no Ahaza atkāpšanās no ticības. Kad viņš bija attīrījis templi un visu sakārtojis, viņi svinēja divu nedēļu garus Pasa svētkus. Bet pirms šiem Pasa svētkiem Hizkija sūtīja vēstnešus pa visām desmit ciltīm, kas no tām bija palikušas, lai aicinātu tās uz Pasa svētkiem Jeruzālemē, lai pielūgtu Kungu, Dievu Cebaot; taču rakstīts, ka tie izsmēja vēstnešus un izsmējās par viņiem; tomēr „liels ļaužu pulks” no Īsašara, Zebulona, Naftalus un dažādām provincēm ieradās Jeruzālemē, svinēja Pasa svētkus un pievienojās Kungam. Un, kad šie ļaudis devās uz Jeruzālemi un ieņēma savas vietas starp Jūdas tautu, tieši tajā pašā laikā ieradās Asīrijas karalis un ieņēma visu desmit cilšu zemi. Un tādējādi tie, kuri paklausīja Hizkijas aicinājumam doties uz Jeruzālemi, lai pielūgtu Kungu, tika izglābti no gūsta Asīrijā.

TAM1897 Q1 43.4Tagad, tieši pirms Hizkijas lūguma, Hozeja raksta šo, un Kungs sēro par to, ko tauta ir nolēmusi darīt. Redziet, ko Viņš saka:—

TAM1897 Q1 43.5Es tomēr Efraīmu mācīju staigāt, Es tos ņēmu uz Savām rokām.

TAM1897 Q1 43.6Kungs tik ļoti vēlējās, lai viņi ietu pareizajā ceļā, ka paņēma viņus aiz rokām un vadīja tos; bet viņi atvilka rokas, nevēloties ļauties vadīt pat šādā veidā. Tomēr Viņš nevar viņus pamest. Lūk:—

TAM1897 Q1 43.7Kā Es tev darīšu, Efraīm? Vai Man tevi būs nodot, Israēl? Vai Es tev darīšu kā Admai? Vai tevi postīšu kā Ceboīmu? Mana sirds ir griezusies, un Mana apžēlošanās visai iedegusies. Es nedarīšu pēc Savas bardzības karstuma, nedz Efraīmu atkal postīšu, jo Es esmu Dievs un ne cilvēks, tas Svētais tavā vidū. Un dusmās Es nenākšu.

TAM1897 Q1 43.8Tādējādi Viņš atturas no sodiem, kas tiem jāpiedzīvo. Tā kā Viņš ir Dievs, Viņš tos vēl neļaus notikt, pat ja tiem ir jānotiek. Bet tie joprojām sacēlās; joprojām turpināja iet pa savu ceļu. Un rezultāts ir aprakstīts 2. Ķēniņu grāmatā 17:5–8:—

TAM1897 Q1 43.9Jo Asīrijas ķēniņš apņēma visu zemi un nāca uz Samariju un apmeta lēģeri pret to trīs gadus. Un Hosejas devītā gadā Asīrijas ķēniņš uzņēma Samariju un aizveda Israēli uz Asīriju un tiem lika dzīvot Helahā un pie Haboras, Gozanas upes, un Medijas pilsētās. Un notikās, kad Israēla bērni apgrēkojās pret To Kungu, savu Dievu, kas tos no Ēģiptes bija izvedis, no Ēģiptes ķēniņa Faraona rokas, un kalpoja citiem dieviem, Un staigāja pēc pagānu likumiem, ko Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis, un pēc Israēla ķēniņu (likumiem), ko tie bija cēluši.

TAM1897 Q1 43.10Tad teksts turpinās līdz trīspadsmitajam pantam:—

TAM1897 Q1 43.11Un kad Tas Kungs pret Israēli un pret Jūdu liecību deva caur visiem praviešiem un visiem redzētājiem un lika sacīt: “Atgriežaties no saviem nikniem ceļiem un turat Manus baušļus un Manus likumus, pēc visas bauslības, ko Es jūsu tēviem pavēlējis, un ko Es pie jums esmu sūtījis caur Saviem kalpiem, tiem praviešiem!” Tad tie neklausīja, bet apcietinājās stūrgalvīgi pēc savu tēvu stūrgalvības, kas nebija ticējuši uz To Kungu, savu Dievu. Un tie nicināja Viņa baušļus un Viņa derību, ko Tas ar viņu tēviem bija darījis, un Viņa liecības, ko Tas viņu starpā bija apliecinājis, un dzinās uz nelietību un kļuva nelieši un (gāja) pakaļ apkārtējiem pagāniem, par ko Tas Kungs tiem bija pavēlējis, lai tā nedara kā viņi.

TAM1897 Q1 43.12Tādējādi desmit ciltis tika zaudētas. Hozeja, pravietojot par to, sacīja: „Jūda vēl valda ar Dievu un ir uzticīgs kopā ar svētajiem”. Jūda vēl kādu laiku spēja noturēties. Par karali bija Hizkija; pēc Hizkijas nāca Manasus, un viņš atkal iegrūda karalisti atkāpšanās ceļā; viņa dēls sekoja viņa pēdās; pēc viņa sekoja Josija, kurš vēlreiz reformēja karalisti; un, kad Josija tika nogalināts, karaliste nonāca tiešā sabrukumā. Pēc Josijas vairs nebija neviena, kas baidītos no Kunga. Pat Hizkijas laikā viņi pastāvīgi lūdza palīdzību Ēģiptei un turējās pie Ēģiptes, mēģinot panākt, lai Ēģipte viņus glābtu, mēģinot saņemt palīdzību no Ēģiptes, lai gan grūtības, kas bija nākušas pār viņiem, bija radušās tikai viņu neticības un atkāpšanās no Kunga dēļ.

TAM1897 Q1 43.13Tagad aplūkosim Jūdas pēdējās dienas. Ahazs sūtīja pie Asīrijas karaļa Tiglat Pilezera un lūdza viņam ierasties un izglābt viņu no Damaskus karaļa un Samarijas karaļa rokām. Tiglat Pilezers tā arī izdarīja; viņš ieņēma Damasku, tādējādi atbrīvojot Ahazu. Ahazs maksāja viņam nodevas un devās uz Damasku, lai satiktos ar viņu un izrādītu pakļautību kā pavalstnieks. Tur viņš atrada elku pielūgšanas altāri, lika izgatavot tādu pašu un uzstādīja to pie Tā Kunga tempļa durvīm. Tādējādi viņš noveda tautu atkāpšanā no ticības, tāpat kā citi Israēlā.

TAM1897 Q1 43.14Jūdā Ahaza pēctecis bija Hizkija. Kad Hizkija kļuva par karali, viņš vēlējās atbrīvoties no Asīrijas valdības un nodevas. Jūdā bija grupa, kas atbalstīja Hizkiju un bija apņēmusies atbrīvoties no Asīrijas. Šī grupa uzskatīja, ka vienīgais veids, kā to izdarīt, ir lūgt Ēģiptes palīdzību. Tolaik pravietoja Jesaja, un viņš teica viņiem, ka, lai atbrīvotos gan no Ēģiptes, gan no Asīrijas, viņiem jāpaļaujas uz Kungu. Viņš teica, ka viņi tiek apspiesti tieši tāpēc, ka ir grēkojuši pret Kungu. Viņš teica, ka viņu mēģinājums lūgt palīdzību no Ēģiptes nebūs lietderīgs; jo, mēģinot lūgt palīdzību no Ēģiptes, viņi piedzīvos vēl lielāku apspiestību, jo Ēģipte viņus tikai apspiestu, nevis palīdzētu; ka Ēģipte nevar atbrīvot.

TAM1897 Q1 44.1Tagad aplūkosim Jesajas astoto nodaļu. Kuru Rakstu vietu no Jesajas grāmatas mēs tik bieži izmantojam saistībā ar Kunga atnākšanu un gaidīšanu uz Viņa atnākšanu? Kur mēs to atrodam? Vai atceraties, ka Jesajas astotā nodaļa ir tā, kurā runāts par tiem, kas vēršas pie garu izsaucējiem, kas čukst un murmina — atsaucoties uz spiritismu? Tur ir teikts: „Sasien to liecību, aizzieģelē to mācību iekš maniem mācekļiem, Un es ceru uz To Kungu, kas Savu vaigu apslēpis no Jēkaba nama, un es gaidu uz Viņu.” Vai tā ir nodaļa par Kunga atnākšanu? — Jā. Vai tā ir nodaļa, kas attiecas uz Kunga atnākšanu? — Jā.

TAM1897 Q1 44.2Tagad paskatīsimies, kas ir šajā nodaļā. Paskatīsimies, kas ir šīs nodaļas sākumā, sākot ar piekto pantu.

TAM1897 Q1 44.3Tas Kungs vēl runāja uz mani un sacīja: Tādēļ ka šie ļaudis nicina Šiloas ūdeni, kas lēniņām tek, un tiem ir prieks pie Recina un Remalijas dēla [tas bija Asīrija un Damaska], Redzi, tad Tas Kungs pār tiem atvedīs stipro un vareno lielupes ūdeni, Asīrijas ķēniņu un visu viņa godību, un tas plūdīs pār visiem saviem krastiem un ies pār visām savām malām, Un tas ielauzīsies Jūdā un to pārplūdīs, un ies cauri un sniegsies līdz pat kaklam, un tas izstieps savus spārnus un piepildīs visu tavu zemi, Immanuel!

TAM1897 Q1 44.4Tas burtiski piepildījās attiecībā uz viņiem. Asīrijas karalis nāca un pārpludināja visu zemi. Bet kāpēc tas ir rakstīts saistībā un vietā, kur gaida Kunga atnākšanu, un par tautu, kurai jāgaida Kunga atnākšana? Tas ir uzrakstīts šajā vietā un nodots mums, lai parādītu visiem cilvēkiem mūsdienās, ka grūtības, likstas un apmulsumi piemeklēs visu zemi un visas tautas, ka tie pārpludinās un pārklās, sasniegs pat līdz kaklam un piepildīs visas zemes platumu, un ka cilvēki nezinās, kā no tā izglābties. Tāpēc šis fragments ir nodots mums, kas gaidām Kungu. Lasīsim tālāk un redzēsim.

TAM1897 Q1 44.5Apvienojieties, ak ļaudis, un jūs tiksiet satriekti; un klausieties, visi jūs no tālām zemēm: apjozieties, un jūs tiksiet satriekti; apjozieties, un jūs tiksiet satriekti. (burtisks KJV tulkojums) Izdomājiet padomu, bet tas iznīks, runājiet vārdu, bet tas nenotiks, jo ar mums ir Dievs (Immanuels.) Jo tā Tas Kungs uz mani runājis, mani satverdams ar Savu roku, un mani mācījis, nestaigāt šo ļaužu ceļu, un sacījis: Jums nebūs sacīt, „derība“ visur, kur šie ļaudis saka „derība“, un nebūs bīties, kur tie bīstas, nedz baiļoties.

TAM1897 Q1 44.6Vai tagad ir tādi laiki, tieši tad, kad gaida Kunga atnākšanu? Vai viņi apvienojas tāpēc, ka viņus pārņem bailes un apmulsums? Tāpēc, ka uz zemi nāk bēdas? Vai mēs kaut kur redzam kaut ko tādu? Vai kāds no jums to ir redzējis? — O, jā, jūs esat redzējuši! Vai kāds cits, izņemot Septītās dienas adventistus, to ir redzējis? — Patiesībā, ja vispār varētu būt kāda atšķirība, tad gandrīz visi to redz daudz skaidrāk nekā adventisti. Bet tas ir redzams; tas ir pietiekami skaidrs. Un viņi apvienojas, savienojas grupās un kopās un apjožas. Kāpēc viņi apjožas? Kas gaidāms? — Viņi tiks sasmalcināti gabalos. Tad kāpēc viņi apjožas? — Lai tiktu sasmalcināti gabalos. Tomēr viņi tā nedomā; viņi domā, ka apjožas pret ļaunumiem, kas nāk. Un viņu mēģinājumi atbrīvoties no ļaunumiem tikai pasliktina stāvokli un vēl vairāk tuvina viņus iznīcībai un sasmalcināšanai gabalos.

TAM1897 Q1 44.7To Kungu Cebaot, to jums būs svētīt, un Viņš lai ir jūsu bijāšana, un Viņš lai ir jūsu bailība. Tad Viņš jums būs par svētumu, bet par pieduršanās akmeni un par piedauzīšanās klinti abiem Israēla namiem, par valgu un slazdu Jeruzālemes iedzīvotājiem. Un daudzi no tiem klups un kritīs un taps satriekti un savaldzināti un sagūstīti. Sasien to liecību, aizzieģelē to mācību iekš maniem mācekļiem, Un es ceru uz To Kungu, kas Savu vaigu apslēpis no Jēkaba nama, un es gaidu uz Viņu. Redzi, es un tie bērni, ko Tas Kungs man devis, par zīmēm un par brīnumiem iekš Israēla no Tā Kunga Cebaot, kas mājo Ciānas kalnā.

TAM1897 Q1 44.8Ir skaidrs, ka tas attiecas uz Kunga atnākšanu. Tas ir pamudinājums cilvēkiem, kuriem jāsastopas ar Kungu. Bet kāpēc šeit tiek pieminētas grūtības laikā, kad Asīrija apspieda Jūdu? Tāpēc, ka tas vienkārši visuzskatāmāk parāda, kādas grūtības piemeklēs visu zemi un nomocīs visus cilvēkus Kunga atnākšanas laikā. Un Jūdas mēģinājumi izvairīties no šiem ļaunumiem un atbrīvoties no tiem ir tieši tādi paši mēģinājumi, kādus veiks tie, kuri apgalvo, ka ir Dieva tauta, lai atbrīvotos no gaidāmajiem ļaunumiem.

TAM1897 Q1 44.9Dievs visu laiku aicina: nepaļaujieties uz Asīriju; nepaļaujieties uz Ēģipti; bet paļaujieties vienīgi uz Kungu. Pagrieziet muguru Asīrijai – tas ir pareizi. Bet neejiet uz Ēģipti, lai izvairītos no Asīrijas. Meklējiet Kungu. Nedodieties uz Ēģipti; dodieties pie Kunga. Un, kad jūs no visas sirds atradīsiet Kungu, jūs tiksiet atbrīvoti no visām šīm bēdām un Asīrijas apspiestības. Vēl tikai daži vārdi par to. Jesajas trīsdesmitā nodaļa mums atklāj šīs lietas noslēpumu.

TAM1897 Q1 45.1Ak vai, tiem stūrgalvīgiem bērniem, saka Tas Kungs, kas padomu ņemas, bet ne no Manis, un derību der, bet bez Mana Gara, un krāj grēku uz grēku! Kas ceļas iet uz Ēģipti, nevaicādami Manu muti, un stiprinājās ar Faraona spēku un meklē patvērumu apakš Ēģiptes ēnas. Faraona spēks jums būs par kaunu, un tas patvērums apakš Ēģiptes ēnas par apsmieklu. 1.–3. pants.

TAM1897 Q1 45.2Viņa sūtņi devās turp, lai izteiktu savus priekšlikumus Ēģiptei. Un, kad Jūda sūtīja sūtņus uz Ēģipti, Ēģipte kaunējās par šiem sūtņiem.

TAM1897 Q1 45.3Jo viņa (t.i. Jūda) virsnieki gan bijuši Coanā, un viņa vēstneši nākuši līdz Hanesai, Bet visi paliks kaunā pie tās tautas, kas viņiem nederēs nedz par palīgu, nedz par citu labumu, bet būs par kaunu vien un par apsmieklu. Spriedums par dienvidu Beēmotu(zvēru). Pa bēdu un izbaiļu zemi, kur lauvu mātes un lauvas, odzes un skrejoši pūķi, tie savu mantu vedīs kumeļu mugurā, un savu bagātību uz kamieļu kupriem, pie tautas, kas nekā nepalīdz. Jo Ēģiptes zeme nav nekas un it nekā nepalīdzēs; tādēļ Es to nosaucu par lielmuti, kas paliek sēžot uz vietas. 4.–7. pants.

TAM1897 Q1 45.4Lai jūs redzētu, ka tas nav nekas svešs, es tagad nolasīšu liecību, kas datēta ar 1896. gada 5. jūliju, šādi:—

TAM1897 Q1 45.5Brīdinājumi, kas Dieva vārdā doti Israēla bērniem, bija domāti ne tikai viņiem, bet visiem, kas dzīvos uz zemes. Viņš saka viņiem: „Bēdas nepaklausīgajiem bērniem, ... kas meklē padomu, bet ne no manis; un kas apklājas ar apklājumu, bet ne ar manu Garu, lai pievienotu grēku pie grēka; kas dodas uz Ēģipti, neprasījuši man padomu; lai stiprinātos Faraona spēkā un paļautos uz Ēģiptes ēnu.” Ja Kungs senatnē pārmeta savai tautai to, ka tā grūtībās nemeklēja Viņa padomu, vai tad Viņš šodien nebūs neapmierināts, ja Viņa tauta, tā vietā, lai paļautos uz Taisnības Saules spožajiem stariem, kas apgaismo tās ceļu, grūtībās un pārbaudījumos vēršas pēc palīdzības nevis pie Viņa, bet pie cilvēkiem, kuri ir tikpat kļūdīgi un nespējīgi kā paši? Kur ir mūsu spēks? Vai tas ir cilvēkos, kuri ir tikpat bezpalīdzīgi un atkarīgi kā mēs paši; kuriem tāpat kā mums ir vajadzīga Dieva vadība? Kristus saka: „Bez manis jūs neko nevarat darīt”; un Viņš ir devis Svēto Garu kā palīdzību ikreiz, kad tā ir vajadzīga.

TAM1897 Q1 45.6Bet jūs zināt, ka pagājušā gada sarežģījumos, kurus cerēja atrisināt ar politisko kampaņu, pat Septītās dienas adventisti tik ļoti novirzījās no savas uzticības Dievam, ka piedalījās kampaņā, mēģinot manipulēt ar politiskajām lietām, kontrolēt vēlēšanas un mēģinot ietekmēt notikumu gaitu. Kāpēc? — Ak, lai palīdzētu valstij izkļūt no grūtībām, par kurām viņi bija tik pārliecināti, ka tās piemeklēs valsti. Protams, grūtības nāk pār valsti. Bet vai Septītās dienas adventisti apvienosies grupās, lai veiktu kādu tādu darbu? Lai viņi tiek atbrīvoti no Asīrijas; lai viņi tiek atbrīvoti gan no Asīrijas, gan no Ēģiptes un nodoti Dievam. Tas ir vienīgais pestīšanas ceļš. Tas ir vienīgais atbrīvojums — gan toreiz, gan tagad, gan mūžīgi.