Pestīšanas zinātne. – Nr. 1

TAM1897 D 46.2Sprediķis, kas teikts piektdienas vakarā, 1897. gada 12. februārī Publicēts „General Conference Daily Bulletins” 1897. gada 16. februārī, 1. sēj., Nr. 3, 46.–47. lpp., un 1897. gada 17. februārī, 1. sēj., Nr. 4, 49.–53. lpp.

TAM1897 D 46.3IKVIENS zina, ka šis ir ļoti zinātnisks laikmets, vismaz pēc nosaukuma, apgalvojumiem un centieniem. Dievs vēlas, lai Viņa tauta vienmēr ietu līdzi laikam. Vairāk nekā to: Viņš vēlas, lai Viņa tauta vienmēr būtu priekšā savam laikam. Jo īpaši Viņš vēlas, lai Viņa tauta vienmēr būtu reformatori, un, lai cilvēks būtu reformators, viņam jābūt laikam priekšā. Tā kā šis ir īpaši zinātnisks laikmets, gan pēc apgalvojumiem, gan citādā ziņā, Dieva lietai, Viņa ļaudīm, ir jābūt zinātniskiem, lai atbilstu laikmeta prasībām. Tas ir apgalvojums, kuru es šovakar aicinu jūs pētīt. Kungs vēlas, lai jūs un es pieņemtu šo apgalvojumu, to pētītu un balstītos uz to, līdz mūsos pasaules priekšā tiks pierādīts, ka šis apgalvojums ir zinātniski pareizs. Ja jūs un es, ja visi, kas apliecina Kristus vārdu, to darīsim, tad Kungs to paveiks. Pasaule to redzēs, un pasaule to redzēs neatkarīgi no tā, vai jūs un es tajā piedalāmies vai nē. Jo, ja jūs un es tajā nepiedalāmies, tajā piedalīsies tie, kuri ļaus Kungam to parādīt caur sevi; un, ja jūs un es Viņam to neļausim, mēs to palaidīsim garām.

TAM1897 D 46.4Bet jūs sakāt: „Pestīšana ir Dieva tautas darbs. Pestīšana ir Kunga vienīgā lieta.” To ir teikuši arī citi brāļi. To mēs dzirdējām šopēcpusdienas nodarbībā, un to mēs esam dzirdējuši visās nodarbībās par Vēstuli Ebrejiem. Tā ir mācība, ko esam dzirdējuši arī citās Rakstu vietās. Un Raksti saka, ka mums nav jāzina nekas cits kā vien Jēzus Kristus un Viņš, kas krustā sists. Jūs to sakāt; jā, un es to saku. Es saku, ka Dieva tautas darbs — viss, kas ir Dieva lieta šajā pasaulē, ir pestīšanas darbs. Un tas precīzi saskan ar to, ko mēs jau esam teikuši. Tāpēc pestīšana ir zinātne.

TAM1897 D 46.5Vairāk nekā tas: pestīšana nav vienkārši zinātne, tā nav vienkārši viena no zinātnēm; tā ir galvenā, atslēga, visu zinātņu centrs. Tā ir viszinātniskākā no visām lietām, ar kurām nodarbojas cilvēku prāti šajā pasaulē. Tādējādi, kad Dieva tauta pieņems Dieva pestīšanu tādu, kāda tā ir Dievā; kad Viņa pestīšanas lieta pasaulē patiesi atspoguļos Viņa pestīšanas idejas, tad pasaulei tiks atklāta zinātne, kas ir augstāka par visām pārējām zinātnēm. Tad Dieva tauta varēs stāvēt pat pašu zinātnes karaļu priekšā un nekaunēties šajā zinātniskajā laikmetā.

TAM1897 D 47.1Es esmu pilnībā uzticīgs šai patiesībai. Un es vēlos, lai jūs redzētu, cik pilnīgi tā ir patiesība. Jūs un es esam uzticīgi Dieva pestīšanai. Un es vēlos, lai jūs, balstoties uz Bībeli — visu patiesību grāmatu —, redzētu, ka pestīšana ir zinātne. Tad jūs kopā ar mani būsiet uzticīgi šai patiesībai.

TAM1897 D 47.2Tātad, vispirms es vēlos, lai jūs domātu nopietni un paši pārliecinātos ne tikai par to, ka pestīšana ir zinātne, bet arī par to, ka tā ir augstākā no visām zinātnēm.

TAM1897 D 47.3Vārds „zinātne” burtiski nozīmē „zināšanas”. Botānikas zinātne ir zināšanas par botāniku. Astronomijas zinātne ir zināšanas par astronomiju. Tāpēc kāds zinātnieks ir definējis zinātni kā „domāšanas rezultātu”. Visas zināšanas — zinātne —, kas pasaulei ir par astronomiju, ir pasaules domāšanas rezultāts par astronomijas tēmu.

TAM1897 D 47.4Tagad pestīšana ir Dieva atziņa: „Bet šī ir tā mūžīgā dzīvība, ka viņi Tevi atzīst, to vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” Tātad tā ir zinātne. Bet šī atziņa nav cilvēka domāšanas rezultāts: tā ir Dieva domāšanas rezultāts. Jo „Ko acs nav redzējusi, un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sataisījis tiem, kas Viņu mīļo. Bet mums Dievs to ir parādījis caur Savu Garu; jo Tas Gars izmana visas lietas, arī Dieva dziļumus.” Tādēļ pestīšana, būdama Dieva domāšanas rezultāts, ir ne tikai zinātne, bet ir augstākā no visām zinātnēm.

TAM1897 D 47.5Vēlreiz: tas, ko pasaule atzīst par zinātni — dabas zinātnes —, ir cilvēku domāšanas rezultāts. Cilvēki domā ar prātu. Tātad cilvēki nodarbojas ar visām šīm zinātnēm, izmantojot prātu. Bet pestīšana attiecas uz pašu prātu. Kura tad ir augstāka? Kura ir augstāka — tā, kas attiecas uz visām pārējām lietām, vai tā, kas attiecas uz to, kas attiecas uz visām pārējām lietām? — Protams, pēdējā. Tā kā cilvēki ar prātu nodarbojas ar visām pārējām zinātnēm, bet pestīšana nodarbojas ar pašu prātu, ir pilnīgi skaidrs ne tikai tas, ka pestīšana ir zinātne tikpat noteikti kā jebkura cita zinātne, bet arī tas, ka tā ir augstāka zinātne nekā visas pārējās zinātnes. Tā ir augstākā zinātne, kādu var izzināt cilvēka prāts.

TAM1897 D 47.6Vēlreiz: pestīšana nodarbojas ar prātu. Bet kurš tad pestīšanā un caur pestīšanu nodarbojas ar prātu? — Tas ir pats Dievs. Tātad, tā kā pats Dievs izstrādā un atklāj šo zinātni; un tā kā šī zinātne ir Dieva domāšanas auglis; no tā izriet, ka pestīšanas zinātne ir visaugstākā, visdziļākā, visplašākā zinātne, kas ir pazīstama ne tikai cilvēka prātam, bet visam visumam.

TAM1897 D 47.7Lasīsim dažas Rakstu vietas. „nepaliekat šai pasaulei līdzīgi, bet pārvēršaties, savā prātā atjaunodamies.” Romiešiem 12:2. „Tad nu es pats ar savu prātu kalpoju Dieva bauslībai.” Romiešiem 7:25. „mēs zinām, ka Dieva Dēls ir nācis un mums tādu prātu devis.” „mums ir Kristus prāts.” Vienīgais veids, kā Kungs var sasniegt mūs, ir caur prātu. Viņš rīkojas ar mums tikai caur prātu. Viņš mūs vada tikai caur mūsu prātu. Lūk: „es pats ar savu prātu kalpoju Dieva bauslībai, bet ar savu miesu grēka bauslībai.” Un pirmais no visiem baušļiem ir šis: „klausies Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta.” „miesas prāts ir naids pret Dievu; jo tas Dieva bauslībai nepaklausa un arī nespēj.” Miesas prāts, kas nevar pakļauties Dieva bauslībai — nevar — ir jāmaina, ir jāaizstāj ar citu prātu, kas vienmēr kalpo Dieva bauslībai. Šī prāta pārmaiņa ir pestīšana. Šo prāta atjaunošanu veic Dievs Savā pestīšanas darbā, un to nevar veikt neviens cits. Tāpēc tā ir visaugstākā no visām zinātnēm — visaugstākā, kas ir zināma cilvēka prātam, visaugstākā, kas ir zināma visumam.

TAM1897 D 47.8Vai jūs nesākat saprast, kāpēc Liecībās tiek runāts par „pestīšanas zinātni”?

TAM1897 D 49.1Tagad es gribu, lai jūs redzētu, ka arī citi tā domā. Es gribu, lai jūs redzētu, ka es šajā jautājumā neesmu viens pats. Es gribu, lai jūs redzētu, ka šim viedoklim mums ir autoritāte — zinātniskā autoritāte — tas ir, to cilvēku autoritāte, kuri saprot zinātni.

TAM1897 D 49.2Ja es šovakar varētu jums sniegt pierādījumus, ka tie, kuri vislabāk no visiem šajā pasaulē izprot visas pārējās zinātnes, liecina, ka viņus šī zinātne interesē vairāk nekā visas pārējās zinātnes kopā, ka viņi tajā saskata vairāk tāda, kas ir viņu uzmanības vērts, nekā visās pārējās zinātnēs kopā, vai jūs tad neteiktu, ka es varu droši runāt tā, kā es runāju — no zinātniskā viedokļa? Nu, man ir tieši tāda kompānija — kompānija, kas saprot visas pārējās zinātnes, un man ir patiesi apstiprināti pierādījumi, ka viņi par to interesējas vairāk nekā par visām pārējām kopā ņemot.

TAM1897 D 49.31. Pētera vēstulē 1:10–12 apustulis runā par pestīšanu, un tur es lasu šādi:—

TAM1897 D 49.4Pēc šīs pestīšanas rūpīgi vaicājuši un meklējuši tie pravieši, kas par to jums novēlēto žēlastību papriekš sludinājuši, Izmeklēdami, kuru un kādu laiku Kristus Gars, kas iekš tiem bija, zīmēja, papriekš apliecinādams Kristus ciešanas un to godību pēc tām. Tiem ir parādīts, ka tie nav kalpojuši sev pašiem, bet jums ar to, ko jums tagad pasludinājuši tie prieka sludinātāji iekš Svētā Gara, kas no debesīm sūtīts; tādas lietas SKATĪTIES ARĪ EŅĢEĻIEM ĻOTI GRIBĀS.

TAM1897 D 49.5Kādas lietas eņģeļi vēlas izpētīt? — Dieva pestīšanu, kad tā tiek sludināta ar Svēto Garu, kas nosūtīts no debesīm. Grieķu vārds „vēlēties” šeit nozīmē „pievērst savu sirdi”. Un Grieķu vārds „izpētīt” nozīmē „noliekties pie kaut kā, lai to apskatītu; skatīties ar uz priekšu noliektu galvu; skatīties, saliecot ķermeni; rūpīgi izpētīt, ziņkārīgi pārbaudīt — par kādu, kas vēlas ar kaut ko iepazīties.” Tāda ir eņģeļu attieksme pret pestīšanas tēmu.

TAM1897 D 49.6Nu, vai eņģeļi saprot citas zinātnes — bioloģiju, ģeoloģiju, ihtioloģiju, astronomiju — visas pārējās zinātnes? Jūs zināt, ka saprot. Ikviens zina, ka eņģeļi pilnībā izprot visas pārējās zinātnes. Ikviens zina, ka var pilnīgi droši teikt, ka visi eņģeļi izprot visas pārējās zinātnes bezgalīgi daudz dziļāk, nekā jebkurš cilvēks izprot vai jebkad ir izpratis kādu atsevišķu zinātni. Bet eņģeļus vairāk interesē pestīšanas jautājums nekā visas pārējās zinātnes. Tie, kas par visām pārējām zinātnēm zina visvairāk, visvairāk interesējas par šo vienu. Ak, labi, jūs pirms brīža piekritāt man, ka, ja es varētu citēt tādu autoritāti kā šo, jūs teiktu, ka mēs varam droši ieņemt šo nostāju. Nu tad, mēs esam drošībā. Mēs esam vislabākajā kompānijā — jā, vislabākajā zinātniskajā kompānijā. Šajā jautājumā pastāv neapstrīdama autoritāte — zinātniskā autoritāte.

TAM1897 D 49.7Es šovakar šeit neizmantoju vārdu „zinātne” kā vārdu spēli. Es lietoju vārdus „zinātne” un „zinātnisks” saistībā ar pestīšanu kā absolūti patiesus vārdus. Dieva pestīšana patiesi ir zinātniska — tā nav nepamatoti tā nosaukta, bet ir patiesi, visaugstākajā mērā zinātniska. Tāpēc nekādā gadījumā nedomājiet, ka es spēlējos ar vārdiem „zinātne” vai „zinātnisks”. Es tos lietoju patiesi, jo šajā kontekstā tas ir pareizi.

TAM1897 D 49.8Bet tas vēl nav viss: eņģeļi ne tikai vēlas to izpētīt, kā tie, kas vēlas kaut ko iepazīt; bet viņi patiešām kaut ko iepazīst. Viņi mācās, to izpētot un pētot. Atveriet Efeziešiem 3:8–11, un jūs redzēsiet šo domu izteiktu:—

TAM1897 D 50.1Man, tam vismazākajam no visiem svētiem, šī žēlastība ir dota, Kristus neizdibinājamo bagātību caur evaņģēliju pasludināt starp pagāniem, Un visus [es izlaižu vārdu „cilvēki”, jo to ir pievienojuši tulkotāji] apgaismot, lai saprot, kā ir gājis ar to noslēpumu, kas no iesākuma bija apslēpts iekš Dieva, tā visu radītāja; Ka [Lūk, tagad man jāsludina Kristus neizdibināmās bagātības, lai visi redzētu, kas ir noslēpuma sadraudzība, kas ir bijusi paslēpta Dievā, un tas ir nolūkā, ar mērķi] Dieva daudzkārtīgā gudrība tagad caur to draudzi taptu zināma tām varām un spēkiem debesīs, Pēc tā mūžīgā nodoma, ko Viņš ir izdarījis iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga.

TAM1897 D 50.2Kāds ir „mērķis”, lai cilvēki to ieraudzītu? — Lai „debesu vietās” (citos tulkojumos teikts „debesīs”; tas ir pareizi) esošajām varām un spēkiem kļūtu zināma Dieva daudzveidīgā gudrība. Eņģeļi, varas un spēki dedzīgi vēlas iedziļināties šajā pestīšanas evaņģēlijā, kad to sludina ar Svēto Garu, kas nosūtīts no debesīm. Viņi patiešām skatās un pēta. Un, pētot, viņi gūst jaunas atklāsmes par Dieva gudrību — Dieva daudzveidīgo gudrību — saskaņā ar Viņa mūžīgo nodomu, ko Viņš izlēma Kristū Jēzū, mūsu Kungā. No citām Rakstu vietām jūs zināt, ka šis Dieva noslēpums, šis mūžīgais nodoms, ir atklāts evaņģēlijā. Jūs zināt, ka debesu varas un spēki nav mūžīgi vienā nozīmē — tie nav no mūžības līdz mūžībai. Tie ir no noteikta brīža līdz mūžībai, tāpat kā jūs un es. Gabriēls ir mūžīgs tikai no brīža, kad viņš tika radīts. Viņš nav no mūžības līdz mūžībai.

TAM1897 D 50.3Bet Dievs pastāv no mūžības līdz mūžībai. Tagad, no mūžības līdz mūžībai bija un ir nodoms — Viņa mūžīgais nodoms, kas ir paredzēts Kristū Jēzū, mūsu Kungā. Cik ilgs laiks eņģeļiem būs nepieciešams, lai izprastu šī mūžīgā nodoma dziļumu, lai izpētītu to līdz galam? — Līdz mūžībai. Tas ir pietiekami skaidrs. Tad, tā kā šis nodoms ir atklāts evaņģēlijā, darīts zināms caur Dieva noslēpumu, kas ir: „Kristus iekš jums, tā godības cerība”, ir pietiekami skaidrs, ka eņģeļi to pēta. Un, to pētot, viņi redz, ka tur atklājas Dieva daudzveidīgā gudrība saskaņā ar Viņa mūžīgo nodomu. Viņi vēlas to izpētīt. Viņi to dara un tādējādi mācās.

TAM1897 D 50.4Nu, tad, tā kā viņi saprot visas pārējās zinātnes labāk nekā jebkurš cilvēks saprot kādu vienu, ja viņi par to interesējas vairāk nekā par visām pārējām un mācās no tās, vai tas nav fakts, uz kuru jūs un es varam droši paļauties? Tad vai arī šis nav temats, kas ir vairāk pelnījis mūsu domas, mūsu augstāko domāšanu, nekā visas pārējās kopā ņemtas? Un vai mēs nevaram veltīt tam savas sirdis un atdot tam visu savu dvēseli, nezaudējot zinātniskumu? O, mēs varam, mēs varam! Darīsim to.

TAM1897 D 50.5Tagad, lūdzu, nesaprotiet mani nepareizi. Es neuzbrūku citām zinātnēm. Es nesaku, ka visas pārējās zinātnes būtu jāignorē un jāuzskata par maldugunīm, kas nav pelnījušas nekādu uzmanību. Nē; es saku, ka šī ir lielāka par visām pārējām; un ka viss, ko mēs tajās pētām, ir jāpēta, pakļaujoties šai, kas ir lielāka par tām. Es saku tikai to, ka visām pārējām ir jāieņem vismaz otršķirīga vieta salīdzinājumā ar šo vienu, ja mēs gribam būt zinātniski.

TAM1897 D 50.6Padomājiet par to! Ņemiet vērā mūsu pašu dabisko prātu, ar kuru mēs nodarbojamies ar citām zinātnēm. Vai es, vai jebkurš cilvēks, būtu stingri zinātnisks, ja veltītu savas labākās un augstākās domas kādai zinātnei, ja visaugstākā iespējamā autoritāte viņam apliecinātu, ka viņam ir pieejama augstāka zinātne? Vai tas būtu zinātniski? — Nē. Nu, tad mēs līdz šim redzam, ka šī ir zinātne; ka tā ir augstākā zinātne. Tātad ikviens cilvēks, kurš vispirms nevelta savas augstākās domas, savas labākās domas un visas savas spējas šai zinātnei un neļauj tai vadīt visas pārējās zinātnes, pēc būtības nav zinātnisks.

TAM1897 D 50.7Un viņš arī nav gudrs. Jo kas ir šī zinātne? — Pestīšana. Ļoti labi. Un tā ir mūžīgā dzīvība. Pieņemsim, ka es veltu visu savu dzīvi, visus savus spēkus citām zinātnēm, ignorējot šo vai uzskatot to par mazāk svarīgu, vai es to iegūšu? — Nē. Cik ilgi man tad būs laika, lai pētītu citas zinātnes? — Pats ilgākais tikai dažus gadus. Tad mans darbs pie šīm zinātnēm būs pabeigts uz visiem laikiem, un man vairs nekad nebūs iespējas tās pētīt.

TAM1897 D 50.8Bet ja es vispirms pievēršos šim jautājumam un ļauju pārējiem palikt otrajā plānā, līdz būšu to nostiprinājis, vai tad man būs iespēja pētīt pārējos? — Jā. Cik ilgi? — Līdz mūžībai. Ak, vai tad tas nav gudrs ceļš? Vai tas nav vienīgais gudrais ceļš? Un vai tas nav vienīgais zinātniskais un saprātīgais ceļš? — Protams, ka ir. Nāciet, tad būsim zinātniski, stingri zinātniski, visaugstākajā mērā zinātniski.

TAM1897 D 50.9Tagad paskatīsimies nedaudz tālāk. Pirmais fragments, ko mēs aplūkojām saistībā ar eņģeļiem, sākās ar vārdiem par praviešiem: „Pēc šīs pestīšanas rūpīgi vaicājuši un meklējuši tie pravieši, kas par to jums novēlēto žēlastību papriekš sludinājuši,” kad viņi iepriekš liecināja par Kristus ciešanām un par godu, kas sekos.

TAM1897 D 51.1Tātad pravieši rakstiski izklāstīja, kā mums tas šeit ir dots, šo pestīšanas zinātni, šo Dieva domāšanas rezultātu par pestīšanas tēmu. Šī zinātnes grāmata, šī pestīšanas zinātne, nāca caur praviešiem. Vai viņi zināja kaut ko par citām zinātnēm? — Jā.

TAM1897 D 51.2To varam atrast vairākās vietās — vairāk, nekā mums šovakar būtu laika pieminēt. Bet mēs aplūkosim divus vai trīs punktus, lai mūsu prātā nostiprinātos fakts, ka viņiem patiešām bija zināšanas par šīm jomām.

TAM1897 D 51.3Pirmās Korintiešiem vēstules piecpadsmitajā nodaļā ir zinātnisks apgalvojums, kas tika izteikts apmēram tūkstoš septiņsimt gadu pirms tam, kad to atklāja zinātne. Tas tur bija visus šos gadsimtus, bet zinātnieki, kuru jomā tas atradās, to nezināja, izmantojot savu domāšanas procesu. Tas ir apgalvojums par patiesību astronomijā. Ikviens, kurš ticēja Bībeles apgalvojumam, to, protams, zināja visu laiku, pat ja nekad nebija dzirdējis vārdu „astronomija”; taču cilvēces zinātne to nezināja un atklāja to tikai pēc tik ilga laika.

TAM1897 D 51.4Vēl viena doma: kad šis Bībeles autors izteica šo zinātnisko apgalvojumu, kuru tūkstoš septiņsimt gadu vēlāk zinātnieki atzina par zinātniski pareizu, vai tas nebija tikpat patiesi zinātnisks apgalvojums visu laiku, kā tas bija pēc tā atklāšanas? — Noteikti. Tad vai tas tāds nebija jau tad, kad autors to uzrakstīja? — Protams. Šis fragments ir 1. Korintiešiem 15:41:—

TAM1897 D 51.5Cits spožums ir saulei, un cits spožums mēnesim, un cits spožums zvaigznēm; jo viena zvaigzne ir spožāka pār otru.

TAM1897 D 51.6Tas nebija zināms pirms simts gadiem, jo aptuveni pirms tik ilga laika kāds vīrs, kurš uzskatīja sevi par ievērojamu astronomu un tika tā uzskatīts arī savu kolēģu vidū, kritizēja šo apgalvojumu kā nepareizu un kā Bībeles autoru neziņas pierādījumu; jo viņš domāja (tas ir, Bībeles autors domāja), ka viena zvaigzne no otras atšķiras godībā, spožumā, nevis attālumā. Tas ir šī kritiķa apgalvojums par to. Viņa uzskats bija — un viņš runāja astronomijas zinātnes vārdā —, ka vienīgais iemesls, kāpēc viena zvaigzne mums šķiet spožāka un skaistāka par citu, ir tas, ka viena atrodas mums tuvāk nekā otra, tāpēc mēs saņemam vairāk tās gaismas. Bet šodien visās zinātnes jomās ir atzīts par patiesību, ka starp zvaigznēm pastāv tikpat lielas atšķirības to krāšņumā, skaistumā un toņos kā starp ziediem uz zemes. Tātad, ja mēs varētu redzēt visus zemes ziedus, kas izkārtoti mūsu priekšā plašā laukā, visā to krāšņumā un krāsu daudzveidībā, un tad varētu redzēt debesu zvaigznes tikpat skaidri, kā mēs redzam šos ziedus, mēs redzētu, ka zvaigznes ir tikpat daudzveidīgas un skaistas kā ziedi. Tagad tas ir zināms, bet tas nebija zināms, kad šis fragments tika rakstīts Korintiešiem.

TAM1897 D 51.7Tagad es jautāju: vai tas nebija zinātnisks apgalvojums, vai tas nebija zinātniskas patiesības apgalvojums tajā dienā, kad Pāvils to uzrakstīja un nosūtīja uz Korintu, tikpat noteikti kā tagad? Zinātnes atklājums, ka tas ir patiesība, to par patiesību nepadarīja, tāpat tas nepievienoja ne mazāko daļiņu tās kā patiesības svarīgumam. Viņu atklājums vienkārši parādīja, ka viņi bija atklājuši kaut ko, kas ir patiesība, bet ko viņi iepriekš nezināja, jo neticēja Bībelei. Ja vien viņi būtu to izlasījuši Bībelē, noticējuši tam un pieņēmuši to, tad šo zinātnes faktu viņi būtu zinājuši jau ilgi pirms jebkura zinātnieka atklājuma.

TAM1897 D 51.8Ir vēl viena zinātne: sers Īzaks Ņūtons kādu dienu sēdēja zem ābeles. No zara viņam blakus nokrita ābols. Āboli jau daudzkārt bija krituši no kokiem. Viņš jau iepriekš bija redzējis, kā āboli krīt no kokiem. Bet tajā dienā viņš bija meditatīvā noskaņojumā un sāka domāt. Kāpēc tas ābols nokrita? Tas noteikti notika tāpēc, ka Zeme uz to iedarbojās, pievelkot to sev klāt. Tā kā Zeme ir lielāka par ābolu, tā to pievilka sev klāt, kad tas atdalījās no koka. Viņš teica: „Ja es paņemšu šo ābolu un metīšu to tik augstu, cik vien varu, tas atkal nokritīs uz zemes. Tad, ja tieši zemes ietekme to atveda šo nelielo attālumu, tad, ja es to metu tik augstu, cik vien varu, un tas atgriežas atpakaļ, tas ir pierādījums, ka zemes ietekme sniedzas tik tālu no zemes, tur šo lietu un atved to atpakaļ. Ja es varētu to mest vienu jūdzi augstu un tas atgrieztos, tad būtu skaidrs, ka šī ietekme sniedzas vienu jūdzi tālu, lai atvestu šo priekšmetu atpakaļ.” Tad viņš teica: „Ja tā ir patiesība, šai ietekmei vajadzētu sasniegt Mēnesi. Interesanti, vai tā patiešām sniedzas līdz Mēnesim? Es došos un paskatīšos.” Viņš devās uz savu māju, apsēdās tur, paņēma astronomiskos aprēķinus par Mēness orbītu un izrēķināja garu skaitļu virkni. Bet tie nesaskanēja. Viņš mēģināja to atkal un atkal, bet tie nesaskanēja; viņam neizdevās panākt, lai šī ietekme sasniegtu Mēnesi.

TAM1897 D 52.1Viņš šo lietu nolika malā uz aptuveni desmit gadiem, ja es pareizi atceros, pirms atkal pie tās ķērās. Kādu dienu tika publicēti jauni aprēķini par Mēness orbītu, kuros tika labotas dažas neprecizitātes iepriekšējos skaitļos. Kad tie tika publicēti, Ņūtons teica: „Es domāju, vai tas sniegs to, ko es vēlos.” Viņš ieguva skaitļus, ķērās pie darba un aprēķināja garu skaitļu virkni, par ko mēs, protams, būtu pārsteigti. Bet beidzot viņš nonāca līdz diviem vai trim skaitļiem pirms gala, un saprata, ka tas saskanēs. Viņš bija tik pārņemts ar šo brīnišķīgo atklājumu, ka nespēja pabeigt aprēķinus. Pildspalva izkrita no viņa rokas, un viņam nācās lūgt draugam to pabeigt viņa vietā. Draugs to izdarīja, un sers Īzaks Ņūtons bija pierādījis zinātnisku faktu, vai drīzāk – jaunu zinātnes nozari. To sauc par gravitāciju. Un kopš tā laika viņš ir kļuvis nemirstīgs.

TAM1897 D 52.2Tas patiešām bija liels sasniegums. Tomēr tas bija rakstīts Bībelē jau divus tūkstošus piecsimt gadu pirms sers Īzaks Ņūtons to atklāja dabā. Gravitācija ir vienkārši visuma līdzsvars. Tas ir tas princips, tas likums, kā teiktu zinātnieki, ar kura palīdzību tiek uzturēts visuma līdzsvars. Tas nozīmē, ka katrs ķermenis visumā ietekmē katru citu ķermeni un ir ar to līdzsvarā. Ne tikai katrs ķermenis, bet katra matērijas daļiņa visumā pievelk un ietekmē katru citu matērijas daļiņu visumā.

TAM1897 D 52.3Fiziskajā pasaulē tas ir vienkārši fakts, kas atbilst tam, ko mēs šopēcpusdien Bībeles nodarbībā apspriedām saistībā ar dzīvi. Mēs atklājām, ka jūs nevarat pieskarties nevienam un nekam, lai tas nebūtu zināms visā visumā. Neviens zvirbulis nekrīt bez jūsu Tēva ziņas, un šis zvirbulis nekrīt tā, ka tā kritiens nebūtu jūtams visā visumā. Tas ir vienkārši fakts, kas atbilst tam.

TAM1897 D 52.4Ir arī garīgs fakts, kas atbilst šiem diviem.

TAM1897 D 52.5Kur man būs aiziet no Tava Gara, un kur man būs bēgt no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, tad Tu tur esi; ja es nogultos ellē, redzi, Tu tur arīdzan esi. Ja es ņemtu ausekļa spārnus un paliktu jūras galā. Tad arī tur Tava roka mani vadīs, un Tava labā roka mani turēs. Psalms 139:7-10.

TAM1897 D 52.6Kad jūs un es domājam pareizu domu, vai to uztver kaut kur citur? Mēs domājam nepareizu domu. Kas ir nepareiza doma? — Grēks. Kur tad sākas grēks? — Domā. Vai mans grēks tiek uztverts kaut kur citur visumā, izņemot mani pašu? Kas to saskata? — Dievs ar Savu Garu. Ak, tad vai visumā pastāv kāds garīgs fakts, kas netiek saskatīts? Netiek sajusts? Vai kāda doma, kas vērsta uz labu vai ļaunu, netiek sajusta? Vai jūs tad neuzskatāt gravitāciju par zinātni? Sers Īzaks Ņūtons atklāja visumā patiesību, kas saskan ar citām visuma patiesībām.

TAM1897 D 52.7Likums, ko atklāja Ņūtons, ir, kā jau teicu, tas, ar kura palīdzību tiek uzturēts visuma līdzsvars. Tagad es nolasīšu Rakstu vietu, kas liecina, ka tas bija zināms divus tūkstošus piecsimt gadu pirms Ņūtons to atklāja. Jesajas 40:12:—

TAM1897 D 52.8Kas izmērojis ūdeni ar sauju un apņēmis debesis ar sprīdi un satvēris zemes pīšļus ar sieciņu(mērtrauku) un nosvēris kalnus ar svaru un pakalnus svaru kausā.

TAM1897 D 52.9Kad kalni un pauguri tika radīti, tie bija savstarpēji līdzsvaroti. Vai Dievs to tā noteica, lai saglabātos to līdzsvars? Kāds ir zinātniskais nosaukums likumam, ar kura palīdzību tiek uzturēts lietu līdzsvars? — Gravitācija. Par ko tad runāja Jesaja? — Par gravitāciju. Protams, ka par to.

TAM1897 D 52.10Zinātnieks ilustrē šo faktu ar mazu ziedu, ko sauc par sniegpulkstenīti. Iedomājieties divu veidu ziedus, kas vairojas no sēklām. Viens ir stāvošs zieds, otrs — nolīcis zieds. Jūs esat pamanījuši, ka ziedos ap centrālo vārpstiņu stāv mazās vārpstiņas. Tagad — stāvošā ziedā, kas vairojas no sēklas, centrālā vārpstiņa vienmēr ir īsāka nekā apkārtējās. Ja tas ir nokāries zieds, centrālā vārpstiņa ir garāka nekā apkārtējās. Iemesls tam ir tas, ka ziedu putekļiem — ziedputekšņiem —, kas atrodas uz apkārtējām vārpstiņām, ir jākrīt uz centrālo, citādi zieds nevar vairoties.

TAM1897 D 52.11Tagad, stāvošā ziedā, kas vairojas no sēklas, šai centrālajai vārpstiņai jābūt īsākai par pārējām, lai pārējo vārpstiņu putekšņi varētu nokrist uz to. Ja tā būtu garāka, redzat, putekšņi nokristu zemāk un to nepārklātu, un tādējādi nevarētu veidoties sēkla. Ja tas ir nokāries zieds un šī vārpstiņa ir īsāka par pārējām, putekšņi nokristu garām, un atkal nevarētu veidoties sēkla. Tātad katrā stāvošā ziedā, kas vairojas no sēklas, centrālā vārpsta ir īsāka par apkārtējām. Katrā nokārušajā ziedā, kas vairojas no sēklas, centrālā vārpsta ir garāka.

TAM1897 D 53.1Sniegpulkstenītis vairojas no sēklas. Un, lai gan tas ir stāvs zieds, tomēr centrālā vārpstiņa ir garāka nekā apkārtējās. Kā tas var būt? Es to atkārtošu vēlreiz, lai jūs varētu skaidrāk saprast: sniegpulkstenīte ir, pareizi sakot, stāvošs zieds, un vairojas no sēklas. Tātad centrālajai vārpstai vajadzētu būt īsākai nekā pārējām. Bet tā ir garāka. Kā tad tā var vairoties no sēklas? Kungs par to ir parūpējies. Viņš to ir izveidojis tā, ka, lai gan tā ir stāvoša puķe, tā tomēr noliecas un nosliecas. Tāpēc centrālā vārpsta šai stāvošajai puķei ir garāka nekā pārējās. Tā aug un stāv taisni, līdz uzzied un ir nogatavojusies un gatava vairošanās procesam. Tieši tad tā noliec galvu, un, kad putekšņi ir nokrituši savā vietā, mazā puķīte atkal paceļ galvu un stāv.

TAM1897 D 53.2Nu, tas jau pats par sevi ir skaisti; bet šeit nāk klāt gravitācijas likuma ilustrācija. Šis zinātnieks man stāsta, ka tas, kas liek ziedam noliekties, noliekt galvu, ir Zemes pievilkšanas spēks. Tas ir pareizi. Kas liek ābolam krist? — Svars. Bet svars ir vienkārši gravitācija — no latīņu vārda gravus, kas nozīmē „svars”. Kas liek tam stāvošajam ziedam noliekt galvu? — Zemes svars. Bet kāpēc Zemes svars neizraisa to, ka zieds noliec galvu jau agrāk? — Ak, kad Dievs radīja to mazo ziediņu, Viņš sabalansēja Zemi, jā, Viņš sabalansēja visumu atbilstoši tā vajadzībām. Kad Dievs radīja to pieticīgo mazo sniegpulkstenīti, Viņš noturēja visumu līdzsvarā un pielāgoja to šī sīkā ziediņa vajadzībām! Un ja Dievs rūpējas par šo sīko ziediņu, vai tad Viņš neparūpēsies vēl daudz vairāk par jums, jūs, mazticīgie?

TAM1897 D 53.3Tagad šis zinātnieks man stāsta, ka, ja Zeme — un, protams, visums — būtu bijusi par vienu mārciņu vai vienu unci smagāka, nekā tā ir, tas būtu licis sniegpulkstenītei noliekt galvu pirms laika; jo, būdama smagāka, tā būtu uz to iedarbojusies spēcīgāk. Un šādā gadījumā pirmā sniegpulkstenīte būtu bijusi arī pēdējā. Bet lai šī mazā sniegpulkstenīte varētu dzīvot un iepriecināt cilvēci līdz pat pasaules galam, Dievs izveidoja visumu tieši atbilstoši šī zieda vajadzībām, tā, ka, pienākot precīzam brīdim, kad tas ir nepieciešams, svars ir tieši pietiekams, lai to noliektu. Tad, kamēr tas karājas, lai notiktu vairošanās, no saknēm pieplūst jauns spēks, un stumbrs kļūst nedaudz stingrāks, un zieds pārvar gravitāciju un stāv kā iepriekš.

TAM1897 D 53.4Kas izmērojis ūdeni ar sauju un apņēmis debesis ar sprīdi un satvēris zemes pīšļus ar sieciņu(mērtrauku) un nosvēris kalnus ar svaru un pakalnus svaru kausā.

TAM1897 D 53.5Kas ir noteicis visuma līdzsvaru? — Dievs. Jesaja to apgalvoja gandrīz divus tūkstošus piecsimt gadu pirms sers Īzaks Ņūtons to atklāja. Vai tas nebija zinātnisks fakts, kad Jesaja to uzrakstīja? — Jā. Vai tas nebija fiksēts visos šajos gadsimtos? — Jā. Vai tas visu laiku nebija zinātniska patiesība? — Bija. Vai tas kļuva par zinātnisku patiesību tikai tad, kad Ņūtons to atklāja? — Nē; zinātnieki uzzināja kaut ko, ko iepriekš nezināja, bet tas visu laiku bija rakstīts Bībelē.

TAM1897 D 53.6Padomājiet par šīm lietām. Dievs vēlas, lai mēs to darām. Viņš vēlas, lai jūs un es saprastu, ka pestīšana, Vārds, ko Viņš mums devis un uz kuru Viņš vērš mūsu augstākās domas, nav kāds sīks, šaurs blakusjautājums; bet gan vislielākā lieta, ko pasaule jebkad var izzināt. Tā ir vislielākā lieta, ko pasaules zinātne jebkad var izzināt. Tā ir galvenākā zinātne, ko pasaule jebkad var izzināt.

TAM1897 D 53.7Tomēr mums tas nav jāpēta, lai būtu zinātniski. Mums tas ir jāpēta, lai tiktu glābti; un tikt glābtiem ir zinātniski.