10. nodaļa — Pusnakts sauciens

GSAM 160.1„NAKTS vidū balss atskanēja: redzi, brūtgāns nāk, ejat ārā viņam pretī. Tad visas tās jumpravas cēlās un sataisīja savus eļļas lukturus.”¹

GSAM 160.2Mēs jau esam runājuši par gaidīšanas laiku, kas atspoguļots šajā līdzībā par „desmit jaunavām”, un tagad pievērsīsim īpašu uzmanību tai daļai, kas minēta iepriekšējā tekstā un ko adventisti dēvē par „pusnakts saucienu”. Izcilais rakstnieks, kas pievērsies šai tēmai, žurnālā Midnight Cry, 1844. gada 3. oktobrī, raksta:—

GSAM 160.3„Bet kā mēs nonācām šajā gaidīšanas naktī? Tāpēc, ka mēs sākām redzējumu [par divtūkstoš trīs simtiem dienu] pavasarī, nevis rudenī, 457. gadā pirms Kristus. Mums pietrūka sešu mēnešu un dažu dienu, lai sasniegtu paredzēto galamērķi. Tas mūs iegrūda gaidīšanas naktī, kas ilga sešus mēnešus.”

GSAM 160.4Cits autors, S. S. Snows, 1844. gada 22. augusta izdevumā Cry, runājot par divtūkstoš trīs simtiem dienu, teica:—

GSAM 160.5„Tās sākās brīdī, kad tika izdots dekrēts par Jeruzalemes atjaunošanu un celtniecību. Dekrēts sākotnēji tika izdots Kīra valdīšanas laikā, atjaunots Dārija valdīšanas laikā un pabeigts Artakserksa Longimanusa valdīšanas septītajā gadā. Tas tika izsludināts un stājās spēkā 457. gadā pirms Kristus rudenī, kad Ezra, ar Kunga labvēlību ieradies Jeruzalemē, atjaunoja ebreju kopienu, iecēla amatpersonas un tiesnešus un sāka mūra celtniecību.”²

GSAM 160.6Tā kā redzējuma laiks bija divtūkstoš trīs simti pilnu gadu, lai sasniegtu divtūkstoš trīs simtus, būtu nepieciešami viss 457. gads un viss 1843. gads, un, ja dekrēts tika izdots tikai 457. gada pirms Kristus septītajā mēnesī, tika mācīts, ka šis periods beigsies tikai 1844. gada septītajā mēnesī. Tā kā septītā mēneša desmitās dienas svinēšana šķita būt notikums, kas iezīmēja perioda sākumu, tika pārliecinoši pierādīts, ka septītā mēneša desmitajā dienā (pēc ebreju kalendāra), 1844. gada 22. oktobrī, beigsies divtūkstoš trīs simti dienu un pienāks laiks svētnīcas šķīstīšanai. Visi pierādījumi, kas tika izmantoti, lai noteiktu perioda beigas 1843. gadā, ar tādu pašu spēku attiecinājās uz aprēķiniem attiecībā uz 1844. gadu, un līdz ar to radās pārliecība, ka viņi bija atklājuši to, kas šķita drošs risinājums viņu vilšanās cēlonim. To, kā adventisti sludināja „patieso pusnakts saucienu”, kā to toreiz dēvēja, nevar labāk ilustrēt kā citējot no to rakstiem, kuri tajā laikā bija ievērojami iesaistīti šajā darbā.

GSAM 161„Ejat ārā viņam pretī”

GSAM 161.11844. gada 3. oktobra izdevumā The Cry bija publicēts Džordža Storsa raksts ar virsrakstu „ejat ārā viņam pretī”, kurā viņš teica:—

GSAM 161.2„Es ņemu rokā pildspalvu ar tādām jūtām, kādas nekad agrāk neesmu piedzīvojis. Manā prātā nav nekādu šaubu, ka septītā mēneša desmitajā dienā notiks mūsu Kunga Jēzus Kristus atklāšanās debesu mākoņos. Mums ir palikušas tikai dažas dienas līdz šim notikumam — briesmīgam brīdim tiem, kas nav sagatavojušies, bet krāšņam tiem, kas ir gatavi.

GSAM 161.3„‚redzi, brūtgāns nāk’ šogad; ‚ejat ārā viņam pretī.’ Mēs esam sarāvuši saites ar nominālajām baznīcām un visiem ļaunajiem, izņemot tiktāl, ciktāl šis aicinājums var tos ietekmēt. Mūsu uzdevums tagad ir pamodināt jaunavas, ‚kas savus eļļas lukturus ņēma un izgāja brūtgānam pretim’. Kur mēs tagad esam? ‚jebšu tā gan kavējās, tomēr gaidi.’ Vai tā nav mūsu atbilde kopš pagājušā marta vai aprīļa? — Jā. Kas notika, kamēr Līgavainis kavējās? — Visas jaunavas snauda un gulēja, vai ne? Kristus vārdi nav pievīluši; un ‚to rakstu nevar atmest’. Nav nekādas jēgas mums izlikties, ka esam bijuši nomodā; mēs esam snauduši, nevis attiecībā uz pašu Kristus atnākšanu, bet gan attiecībā uz laiku. Mēs nonācām gaidīšanas laikā; mēs nezinājām, ‚cik ilgi’ tas kavēsies, un šajā jautājumā mēs esam snauduši. Daži no mums savā miegā teica: ‚Neizvirzi citu laiku!’, tāpēc mēs gulējām. Tagad grūtākais ir mūs pamodināt. Kungs, palīdzi, jo cilvēka palīdzība ir veltīga. Runā pats, Kungs! Ak, lai ‚Tēvs’ tagad ‚atklātu’ laiku.

GSAM 162Vēstījuma pusnakts

GSAM 162.1„Cik ilgi ilgs gaidīšanas laiks? — Pusgadu. Kā tu to zini? — Tāpēc, ka mūsu Kungs saka: ‚pusnaktī’, kamēr Līgavainis kavējās. Redzējums attiecas uz ‚divtūkstoš trīs simtiem vakaru un rītu’ jeb dienām. ‚Vakars’ jeb nakts ir puse no vienas šādas pravietiskās dienas un tādējādi ir seši mēneši. Tas ir viss gaidīšanas laika ilgums. Pašreizējais spēcīgais laika aicinājums sākās ap jūlija vidu un ir izplatījies ar lielu ātrumu un spēku, un to pavada Svētā Gara parādīšanās, kādu es nekad neesmu pieredzējis, kad aicinājums bija ‚1843. gads’. Tagad tas burtiski nozīmē: ‚ejat ārā viņam pretī!’ Notiek tāda visu atstāšana, kādu es nekad nebiju pat sapņojis redzēt. Kad šis aicinājums pārņem sirdi, lauksaimnieki pamet savas saimniecības kopā ar ražu. Notiek spēcīgs raudājošs sauciens un visu veltīšana Dievam, kādu es nekad neesmu redzējis. Šajā patiesībā valda tāda pārliecība, kādu iepriekšējā aicinājumā nekad nebijām izjutuši tādā pašā mērā, un tajā ir raudoša vai sirdis kausējoša godība, kas pārsniedz jebkādu sapratni, izņemot tiem, kuri to ir izjutuši.

GSAM 162.2„Par šo pašreizējo patiesību es, pateicoties žēlastībai, uzdrošinos riskēt ar visu un jūtu, ka ļauties šaubām par to nozīmētu aizvainot Dievu un uzvilkt sev ‚ātru pazušanu’. Es esmu pārliecināts, ka tagad ‚kas meklēs savu dzīvību paturēt’, ja šis sauciens ir godīgi izteikts, ļaujoties domām ‚ja tas nenotiks’ vai baidoties riskēt ar šo patiesību, ‚tas to zaudēs’. Tam nepieciešama tā pati ticība, kas veda Ābrahamu upurēt Īzāku, vai Noasu celt šķirstu, vai Latu pamest Sodomu, vai Israēla bērniem stāvēt visu nakti, gaidot savu iziešanu no Ēģiptes, vai Daniēlam iet lauvu bedrē, vai trim ebrejiem iet ugunīgajā krāsnī. Mēs esam iedomājušies, ka ieiesim valstībā bez šāda ticības pārbaudījuma, bet es esmu pārliecināts, ka tā nav. Šī pēdējā patiesība rada šādu pārbaudi, un neviens neuzdrošināsies to uzņemties, izņemot tos, kuri uzdrošinās tikt uzskatīti par muļķiem, trakiem vai jebko citu, ko pirmsplūdu sodomieši, remdenā baznīca vai miega apņemtās jaunavas ir gatavi uzkraut uz viņiem. Vēlreiz es gribētu saukt: ‚Izglāb jel savu dzīvību’; ‚neskaties atpakaļ’; ‚Pieminiet Lata sievu.’”

GSAM 163Storsa Plakanais Akmens

GSAM 163.11844. gada 10. oktobra izdevumā Midnight Cry parādījās Džordža Storsa raksts ar virsrakstu „Fināls”, ko adventisti dēvē par „Storsa Plakano Akmeni”:—

GSAM 163.2„Kā mums sagatavoties šai dienai? — Ticiet Dieva patiesībai un uzticieties tai ar stipru ticību, kas dod godu Dievam. Mums jābūt tādā pašā garīgajā stāvoklī, kādā mēs būtu, ja zinātu, ka tajā dienā mums jāmirst, — ar tādu pašu pilnīgu veltīšanos Dievam un atmiršanu no pasaules.

GSAM 163.3„Es nevaru labāk ilustrēt to, ko es domāju, kā vien iedomājoties lielu plakanu akmeni okeāna vidū. Slavenais un varenais princis ir devis solījumu, ka noteiktā laikā viņš nosūtīs krāšņu tvaikoni, lai nogādātu uz brīnišķīgu zemi visus cilvēkus, kurus viņš tur atradīs ar pierādījumu, ka viņi pilnībā ticēja viņa vārdam. Daudzi dodas uz šo akmeni. Daži, kad ir drošībā uz akmens, pārgriež virvi, un laiva, ar ko viņi tur nonāca, aizpeld prom, un viņi vairs par to neraizējas, bet gaida tvaikoņa ierašanos. Viņiem nav šaubu par solījuma patiesumu, un viņi uz to liek visu. Citi, kas tur ierodas, domā, ka pietiek ar to, ka viņi ir uz akmens. Bet viņi vēlas būt ‚gudri’ un neuzņemties pārāk lielu risku.

GSAM 164.1„‚Kā tu tici, tā tev notiks’ – šie vārdi bija izskanējuši jau pirms tvaikoņa gaidāmās ierašanās. Diena ir pienākusi. Piesardzīgie, iespējams, plāno atlaist savas laivas un ļaut tām aizpeldēt, ja ieraudzīs tvaikoņa tuvošanos. Tas parādās redzeslokā; taču tagad ir par vēlu atlaist laivas, netiekot pamanītiem; turklāt tā pati piesardzība liek viņiem tagad neļaut laivām aizpeldēt, kamēr nav pārliecības, ka viņi nav kļūdījušies par tuvojošos kuģi. Tagad tas ir tik tuvu, ka viņi vairs nevar atlaist laivas, netiekot pamanītiem.

GSAM 164.2„Tvaikonis piestāj pie klints. ‚Kāds ir pierādījums tam, ka jūs pilnībā paļāvāties uz solījumu par tvaikoņa ierašanos?’ — ‚Mūsu laivas ir atlaistas un aizpeldējušas prom no mums, tāpēc mums nebūtu nekādas iespējas nokļūt krastā, un mēs noteikti būtu gājuši bojā, ja tvaikonis nebūtu ieradies, jo tā ir klints, gar kuru nekad nebrauc citi kuģi.’ ‚Ar to pietiek,’ iesaucas tvaikoņa komandieris; ‚nāciet uz klāja; šāda paļāvība netiks pievilta.’

GSAM 164.3„Tie, kas bija atstājuši savas laivas piestiprinātas pie klints, tagad pulcējas ap tvaikoņa pusi un cenšas iekāpt uz tā. Kapteinis jautā: ‚Ko nozīmē tās laivas, ko redzu piestiprinātas pie klintīm tur tālumā, vai kuru troses ir pārgrieztas tikai kopš brīža, kad es parādījos redzeslokā?’ Viņi atbild: ‚Mēs domājām, ka būsim piesardzīgi, lai gadījumā, ja tvaikonis neierastos, mums būtu ar ko atgriezties krastā.’ ‚Tātad jūs rūpējāties par miesu,’ iesaucas komandieris, ‚vai ne, un tādējādi apšaubījāt manus vārdus? Kā jūs ticējāt, tā jums notiks. Pierādījumi ir pret jums. Jūs sagatavojāties atgriezties, un tagad jums jāpļauj savas neticības augļi.’ Tāpēc ‚tie nav varējuši ieiet neticības dēļ.’ Ak, briesmīgs izmisuma stāvoklis!

GSAM 164.4„Tagad pārgrieziet savas virves, brāļi; ļaujiet savām laivām aizpeldēt no redzesloka; jā, steidzieties, pirms parādās ‚Cilvēka Dēla zīme’. Tad jau būs par vēlu. Riskējiet tagad un riskējiet ar visu. Ak, mana sirds sāp par jums; nevilcinieties; atgrūdiet to laivu, citādi jūs esat pazuduši; jo ‚kas meklēs savu dzīvību paturēt, tas to zaudēs,’ tā saka Jēzus Kristus, mūsu Kungs un Tiesnesis. Tātad steidzieties, vēlreiz es jūs lūdzu, ak, steidzieties! Atlaidiet katru laivu, ar kuru jūs tagad plānojat aizbēgt uz krastu, ‚ja tas nenāks’. Šis ‚ja’ tevi pazudinās. Tagad ir pēdējais pārbaudījums un kārdinājums. Rīkojies tā, kā mūsu Kungs rīkojās ar velna pēdējo kārdinājumu — ‚Atkāpies, sātan!’ viņš teica. Tad velns atstāja viņu, un ‚redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja.’ Tāpat būs ar tevi, kad būsi guvis šo uzvaru.”

GSAM 165Pusnakts sauciena straujais darbs

GSAM 165.1Attiecībā uz „pusnakts sauciena” vēstījuma ātrumu, spēku un ietekmi mēs iegūstam pareizu priekšstatu no N. Sautarda vārdiem, kurš bija laikraksta Midnight Cry redaktors, no kura mēs iepriekš citējām. 1844. gada 31. oktobra numurā viņš saka:—

GSAM 165.2„Sākumā konkrētajam laikam vispār tika izrādīta pretestība; taču šķita, ka tā sludināšanai piemita neapturams spēks, kas visu savā priekšā pakļāva. Tas pārņēma zemi ar viesuļvētras ātrumu un gandrīz vienlaikus sasniedza sirdis dažādās un attālās vietās tādā veidā, ko var izskaidrot tikai ar pieņēmumu, ka tajā bija Dievs. Tas visur izraisīja visdziļāko sirds pārbaudi un dvēseles pazemību Augstā Debesu priekšā. Tā izraisīja sirds atraušanos no šīs pasaules lietām, strīdu un naida izlīgšanu, kļūdu atzīšanu, pazemošanos Dieva priekšā un nožēlojošas, sirdī salauztas lūgšanas Viņam pēc piedošanas un pieņemšanas. Tā izraisīja pašpazemošanos un dvēseles pazemību, kādu mēs nekad agrāk nebijām redzējuši. Kā Dievs caur Joēlu bija pavēlējis, ka, tuvojoties Dieva lielajai dienai, notiks siržu, nevis drēbju plīšana, un atgriešanās pie Kunga ar gavēšanu, raudāšanu un sēru. Kā Dievs teica caur Zahariju, žēlastības un lūgšanas gars tika izliets pār Viņa bērniem; viņi skatījās uz To, ko bija caurdūruši, un zemē valdīja liels sēru laiks, katra ģimene atsevišķi, un sievas atsevišķi; un tie, kas gaidīja Kungu, pazemojās Viņa priekšā.”

GSAM 166Tauta, ko aizkustināja pārdabiska spēka iedarbība

GSAM 166.1Atkal par šo satraucošo sludināšanu viņš saka:—

GSAM 166.2„Mums šķita, ka tas bija tik neatkarīgs no cilvēku rīcības, ka mēs to varējām uzskatīt tikai par ‚pusnakts sauciena’ piepildījumu pēc līgavaiņa kavēšanās un jaunavu snaudēšanas un gulēšanas, kad viņām visām bija jāceļas un jāsakārto savas lampas. Un šķiet, ka pēdējais darbs ir paveikts; jo nekad agrāk attiecīgās atnākšanas grupas nav bijušas tik labi sagatavotas Kunga atnākšanai.”

GSAM 166Atbrīvošanās no pasaulīgajām mantām

GSAM 166.3Iedvesmojošās Adventa mācības sludināšanas ietekmē daudzi atbrīvojās no saviem laicīgajiem īpašumiem, izmantojot savus līdzekļus, lai atbalstītu publiskos runātājus viņu darbā, izplatītu drukātos izdevumus un brošūras vai apgādātu trūcīgos, tādējādi pasaulei sniedzot vislabāko liecību par savu sirsnību un nopietnību; savukārt tie, kuri turējās pie saviem laicīgajiem īpašumiem un neveica nekādas īpašas upurēšanās šī darba labā, tika uzskatīti par cilvēkiem, kas patiesībā netic tam, ko apliecina. Ilustrācijas nolūkā es minēšu divus piemērus — pa vienam no katras puses.

GSAM 166Kartupeļu lauks

GSAM 166.4Pirmais ir par ticīgo vārdā Hastings, kurš dzīvoja Ņūipsvičā, Ņūhempšīrā, un kuram piederēja liels lauks ar lieliskiem kartupeļiem, kurus viņš atstāja neizraktus. Viņa kaimiņi par tiem uztraucās un nāca pie viņa, piedāvājot tos izrakt un bez maksas nogādāt pagrabā, ja vien viņš to atļautu, „jo,” viņi teica, „varbūt jums tie būs vajadzīgi.” „Nē!” teica Hastings kungs, „es ļaušu šim kartupeļu laukam sludināt manu ticību tam, ka Kungs drīz parādīsies.”

GSAM 167.1Tajā rudenī, kā var uzzināt no laikraksta Claremont (N.H.) Eagle, New York True Sun un dažādiem citiem publiskiem izdevumiem, kartupeļu raža gandrīz pilnībā tika zaudēta „kartupeļu puves” dēļ. Kā rakstīts laikrakstā Sun: „Cik sāpīgi ir uzzināt, ka visa šī vērtīgā pārtikas kultūra ir iznīcināta puves dēļ. Filadelfijas laikraksta korespondents ziņo, ka kartupeļu raža šajā štatā ir iznīcināta. Vienīgais apgabals, no kura dzirdamas mazāk sūdzības, ir Meina, bet pat tur raža nav izvairījusies no slimības.”

GSAM 167.2Tā kā rudens bija maigs un Hastinga kunga kartupeļi tika atstāti zemē līdz novembrim, neviens no tiem nesapuva. Tādējādi viņam bija bagātīgs krājums gan sev, gan saviem nelaimīgajiem kaimiņiem, kuri iepriekšējā oktobrī bija tik ļoti rūpējušies par viņa labklājību un kuri pavasarī bija spiesti pirkt sēklas kartupeļus no viņa, labprāt samaksājot par tiem labu cenu. To, ko viņi uzskatīja par lielu nelaimi Hastinga kungam, Dievs pārvērta par laicīgu svētību, un ne tikai viņam, bet arī viņa kaimiņiem.

GSAM 167Viņš noliedza savu ticību

GSAM 167.3Otrais gadījums notika manā dzīvesvietā. Tas bija saistīts ar kādu draudzes locekli, kurš sapulcēs daudz runāja par Kunga atnākšanu 1844. gada rudenī. Viņš bija cilvēks ar ievērojamu mantu, un cita starpā viņam piederēja daudz cūku, kas bija tieši piemērotā vecumā, lai tās paturētu līdz pavasara tirgum. Mans tēvocis, kurš neizrādīja nekādas reliģiskas pretenzijas un kura nodarbošanās bija lopu pirkšana un pārdošana, devās pie šī pašpasludinātā adventista, lai nopirktu viņa cūkas, bet uzzināja no viņa, ka viņš nevēlas tās pārdot, jo grasās tās paturēt līdz nākamajam pavasarim kā „krājcūkas”. Tēvocis atnāca pie mana vectēva, kurš bija adventistu ticīgais, un teica: „Šis vīrs netic tam, ko izliekas ticam.” „Kāpēc?” jautāja vectēvs. „Tāpēc,” teica tēvocis, „ka viņš saka, ka Kungs nāk un šoruden pasaulei pienāks gals, bet viņš grib paturēt savas cūkas līdz nākamajam pavasarim. Viņam nav jārunā ar mani; viņš netic ne vārdam no tā.”

GSAM 168Līdzekļi piedāvāti pārāk vēlu

GSAM 168.1Bija cilvēki, kuri turējās pie saviem līdzekļiem, visu laiku cīnoties ar pārliecību, ka tiem vajadzētu tos izmantot darba veicināšanai, līdz bija par vēlu tos ieguldīt. Tādi nāca pie tiem, kas nodarbojās ar vēstījuma drukāšanu, ar asarām mudinot tos pieņemt savu naudu, bet atbilde bija: „Jūs esat par vēlu! Mēs esam samaksājuši par visu drukāto materiālu, ko vien iespējams izplatīt līdz beigām. Mēs esam nolīguši vairākas jaudīgas tipogrāfijas mašīnas, kas strādā dienu un nakti; mums vairs nav vajadzīga nauda.” Acu liecinieks man liecināja, ka redzējis vīrus, kuri uz galda Voice of Truth izdevēja priekšā nolika tūkstošiem dolāru un sirdssāpēs lūdza viņu tos pieņemt un izmantot. Atbilde bija: „Jūs esat ieradušies pārāk vēlu! Mums tagad nav vajadzīga jūsu nauda! Mēs to nevaram izmantot!” Tad viņi jautāja: „Vai to nevar dot nabadzīgajiem?” Atbilde bija tā pati: „Mēs esam parūpējušies par tūlītējām vajadzībām visiem tiem, kurus varam sasniegt.” Garīgā izmisumā vīri paņēma savu naudu atpakaļ, paziņojot, ka Dieva neapmierinātība ir vērsta pret viņiem par viņu ticības trūkumu un par alkatību, kas bija likusi viņiem atturēt līdzekļus no Dieva lietas, kad tie bija vajadzīgi un būtu labprāt izmantoti.

GSAM 168Iecelti aizbildņi

GSAM 168.2To cilvēku raksturs un principi, kuri atstāja savu ražu nenovāktu un savas darbnīcas pamestas, lai izplatītu drukātos materiālus vai runātu un lūgtos ar cilvēkiem no mājas uz māju, bija nevainojami. Cilvēki neapšaubīja, ka šie vīrieši un sievietes ticēja katram savam vārdam, un turklāt viņus pavadīja tāda spēka klātbūtne, ka godīgi sirdīgie nevarēja ne apstrīdēt, ne pretoties viņu vārdiem. Tādējādi tūkstošiem cilvēku tika vadīti pie ticības patiesībai un meklēja un atrada Dieva žēlastību.

GSAM 169.1Tomēr izsmējošie grēcinieki un pasaulīgie ticīgie nolēma, ka šis darbs — adventistu publikāciju izplatīšana — ir jāaptur. Šie vīri, kuri devās pa pagastiem vai pat visiem apgabaliem, ejot no mājas uz māju ar šo adventistu mācību un atstājot novārtā savus darbus un ģimenes, esot zaudējuši prātu, viņi teica, un tādēļ viņiem esot jānorīko aizbildņi. Tie it kā pierādījumi par garīgo neskaidrību, ko izrādīja ticīgie (kas bija vienkārši darbs savu līdzcilvēku glābšanai, bez liecības, ka ģimenes cieta tāpēc, ka viņi pameta savus darbus), nebija pietiekams pierādījums par ārprātu; tādēļ tikai nedaudzi cilvēki tika nodoti aizbildniecībā. Spriežot pēc viegluma, ar kādu šodien pretinieki runā par šo faktu, varētu domāt, ka tādu gadījumu bija daudz; tomēr visā savā darbā kā adventistu sludinātājs, kas aptver vairāk nekā piecdesmit sešus gadus, esmu saskāries tikai ar diviem gadījumiem, kad „millerīti” tika nodoti aizbildniecībā. Neliels apraksts par šiem gadījumiem varbūt nebūs lieks.

GSAM 169Viņa paša aizbildnis

GSAM 169.2Pirmais gadījums notika Ņujorkas štatā, mazāk nekā trīsdesmit jūdžu attālumā no vietas, kur es dzīvoju. Vīrietis, kura īpašuma vērtība bija apmēram 100 000 dolāru, pieņēma Adventa mācību. Viņš apmēram pusi no šīs summas atdeva savai sievai un bērniem, kuri nepiederēja pie viņa ticības. Atlikušo daļu viņš uzskatīja par savu, ko var izmantot pēc saviem ieskatiem; un tā kā daļa no tās tika novirzīta Adventa kustībai, viņa bērni izteica iebildumus un konsultējās ar tiesnesi, lūdzot iecelt aizbildni pār savu tēvu. Pēc tam, kad tiesnesis viņiem izskaidroja aizbildņa pienākumus un pilnvaras īpašuma pārvaldībā, viņš lūdza viņiem izvirzīt kandidātu, kuru viņi vēlētos, lai viņš ieceltu. Pēc īsas apspriedes viņi nolēma, ka nezina nevienu cilvēku, kuram uzdrošinātos uzticēt šo īpašumu, un paziņoja tiesnesim, ka par sava tēva aizbildni ir izvēlējušies pašu tēvu. Tiesnesis vērsās pie vīrieša un teica: „Kungs _____, jūsu bērni ir izvēlējušies jūs par piemērotu personu, kas pārvaldīs jūsu paša īpašumu. Jūsu lietas stāvoklis ir tieši tāds pats kā pirms jūs tikāt izsaukts uz tiesu.”³

GSAM 170Absurda situācija

GSAM 170.1Otrs gadījums bija saistīts ar Stokbridžu Houlendu no Topšamas, Me. Viņš bija viens no labākajiem mehāniķiem visā šajā reģionā, meistars dzirnavu un tiltu būvniecībā. Šajā „pusnakts sauciena” kustībā Houlends kungs izjāja ar zirgu pa vairākām pašvaldībām, izplatot no mājas uz māju aģitācijas materiālus un brošūras, kas ļoti kaitināja pretiniekus un izsmējējus, kuri sūdzējās, ka, izplatot šos materiālus, viņš atstāj novārtā savu uzņēmējdarbību. Tāpēc viņi nekavējoties panāca aizbildņa iecelšanu, kuram bija vairāk darba, nekā viņš bija gaidījis, jo Houlends kungs nosūtīja pie viņa visus nodokļu iekasētājus un faktiski ikvienu, kurš ieradās ar rēķiniem, kas jāapmaksā; „jo,” viņš teica, „mani neuzskata par spējīgu veikt jebkādas darījumu lietas.” Drīz pēc tam apgabals vēlējās uzcelt tiltu pār Kennebecas upi — tiltu, kas izturētu straujo ūdeņu plūdus un peldošo ledu pavasara plūdu laikā. Apgabala komisāri un pilsētas padomes locekļi nolēma, ka Stokbridžs Houlends ir īstais cilvēks šim darbam. Kad viņi ieradās ar tehniskajām specifikācijām un līgumu par tilta būvniecību, viņš ironiski teica: „Kungi, jums būs jāvēršas pie mana aizbildņa. Jūs taču zināt, ka mani neuzskata par spējīgu rūpēties par saviem darījumiem, un jūs nākat pie manis, lai es uzceltu tiltu!” Situācija bija nedaudz pārāk absurda saprātīgiem cilvēkiem, un aizbildniecība pēkšņi tika pārtraukta. Pietiek ar to, ka viņa vajātāji vēlāk visdziļākajā pazemībā atzina savu netaisnīgo un nevajadzīgo rīcību.