2. nodaļa — Atklātais pestīšanas plāns

GSAM 38.1„Cerība, kas kavējās, grauž sirdi, bet kad nāk, ko gaida, tas ir dzīvības koks.”¹ „Jo tā saka Tas Kungs Cebaot: vēl mazs brīdis, tad Es kustināšu debesis un zemi, jūru un sausumu, Un visus pagānus Es kustināšu, un tad nāks visu tautu Ilgotais (burtisks KJV tulkojums). Un Es piepildīšu šo namu ar godību, saka Tas Kungs Cebaot.”²

GSAM 38.2Kopš brīža, kad Ādams tika izdzīts no Ēdenes dārza un dzīvības koka, vārdi, kas vērsti pie Sātana par sievas pēcnācēju — „Šis samīs tev galvu” —, ir devuši cerību uz velna galīgo sakāvi, viņa viltīgo plānu izgāšanu un atgriešanos pie dzīvības koka. Gaidītais — apsolītais Pēcnācējs — tādējādi kļuva par „visu tautu Ilgoto”.

GSAM 38.3Iepriekš minētajā citātā no Hagaja grāmatas redzams, ka šī Ilgotā atnākšana ir saistīta ar laiku, kad Kungs satricinās gan debesis, gan zemi. Pāvils, rakstot ebrejiem, šo satricinājumu attēloja nākotnē, sacīdams: „vēl vienreiz Es kustināšu ne vien zemi, bet arī debesi. Un tas vārds ‚vēl vienreiz’ parāda, ka tam, kas ir kustinājams, būs tapt pārceltam, jo tas ir darīts, lai paliek tas, kas nav kustinājams. Tādēļ nu, ka dabūjam nekustinājamu valstību, lai esam pateicīgi un tā lai Dievam kalpojam, kā Viņam labi patīk, ar baiļošanos un bijāšanos.”³ Šī valoda par to vienīgo satricinājumu, kas vēl ir gaidāms, šķiet, to cieši saista ar Dieva valstības galīgo iedibināšanu zem Kristus, apsolītā Pēcnācēja, „visu tautu Ilgotā”.

GSAM 39.1Atjaunošanu, kas tiks paveikta caur Kristu, šajās pēdējās dienās var skaidri saskatīt ikviens, kam priekšā ir atvērta visa Bībele. Senajiem tā nebija. Kunga vārds nāca pie viņiem „pavēli uz pavēli, pavēli uz pavēli, likumu uz likumu, likumu uz likumu, maķenīt še, maķenīt te.”⁴ Tādējādi atklāsme par pestīšanas plānu viņiem bija kā taisnīgo ceļš, „kā spožs gaišums, kas spīd un spīd, līdz diena aust.”⁵ Tādēļ ir ļoti interesanti īsumā izsekot šī plāna pakāpeniskajai atklāšanai Viņa senajiem ļaudīm.

GSAM 39Sākumā netika atklāts kavējums

GSAM 39.2Kungs nekavējoties neatlika viņu cerības, sagādājot viņiem sāpes sirdī, atklājot, ka paies simtiem gadu, pirms viņi sasniegs savu cerību piepildījumu apsolītajā Pēcnācējā. No reģistrētajiem faktiem mēs secinām, ka viņiem bija atļauts domāt, ka pirmais dzimušais bērns būs šis Pēcnācējs un ka ļoti drīz, kādā veidā, Ēdene tiks atjaunota un viņiem atkal būs pieeja dzīvības kokam. Kad piedzima Kains, Ieva iesaucās: „es esmu dabūjusi vīru ar To Kungu.”⁶ Daži ebreju valodas pētnieki liecina, ka burtiski un pilnībā tulkotais teksts skan: „es esmu dabūjusi vīru, To Kungu.” Tas ir, šeit ir Pēcnācējs, kuram jāveic šis augstais darbs – uzvarēt Sātanu. Nav nekādu ziņu par tādu Ievas izteikumu, kad piedzima Ābels. Viņa varēja un, protams, arī pieņēma, ka pirmdzimtais ir tas, kurš piepildīs apsolījumu. Cik gan viņas cerības noteikti bija sarukušas un pat izdzisušas, redzot, kā attīstījās Kaina raksturs, un viņa kļuva lieciniece viņa ļaunajam ceļam, kas galu galā noveda pie brāļa nogalināšanas. Pirms Ābels tika nogalināts, viņiem noteikti bija jāsaņem kāda gaisma un zināšanas par nākotnes upuri, kas tiks veikts viņu labā; jo Ābels, kā Dievs bija norādījis, atnesa savu jēru kā upuri, kamēr Kains, kurš bija mācīts tāpat kā viņa brālis, atnesa upuri no zemes augļiem, un tas pat bija sajaukts ar dusmu un skaudības garu. Ābela upuris bija pieņemamāks nekā Kaina, jo tas tika veikts „ticībā”, un par to Pāvils raksta: „viņš vēl runā, jebšu miris.”⁷

GSAM 40Vai Sēts ir Pēcnācējs?

GSAM 40.1Pēc Ābela nāves piedzima Sēts, un tad atdzīvojās cerība; jo Ieva teica: „Dievs man ir licis citu dzimumu Ābela vietā, jo Kains to ir nokāvis.”⁸ Pēc tam Sēts tika iekļauts Ādama pēcnācēju rindā. (Skat. 1. Mozus gr. 5:3.) Kains, īstais pirmdzimtais, šajā ciltskokā nav iekļauts. Diezgan iespējams, ka Ieva domāja, ka Sēts tagad ir apsolītais Pēcnācējs. No rakstītā izriet, ka pēc Sēta dzimšanas cilvēki sāka sevi saukt Kunga vārdā. (Skat. 1. Mozus grāmatas 4:26 piezīmi.) Varbūt viņi to darīja, pieņemot, ka Sēts ir tas, kurš kļūs par galīgo valdnieku, Kungu, un gāzīs Sātana nelikumīgi ieņemto varu.

GSAM 40Cerība, kas vērsta uz Noasu

GSAM 40.2Īsajā notikumu aprakstā no Ādama laikiem līdz Noasa dzimšanai ir sniegts mazliet vairāk nekā tikai cilvēces ģenealoģija. Ar Noasa („taisnīgā”, piezīme) dzimšanu cerība atkal atdzīvojās, un ļaudis sacīja: „šis mūs iepriecinās mūsu darbos un mūsu mokās, kas nāk no šīs zemes, ko Tas Kungs nolādējis.”⁹ Dievišķais vārds neko nesaka par to, kā vai kādā veidā viņi gaidīja mierinājumu; taču pastāvēja cerība, ka lāsts, kas gulst uz zemi, kaut kādā veidā tiks mīkstināts. Zināšanas par ļaunumu, kas valdīja Noasa laikos, kad cilvēki bija tik ļoti piepildījuši pasauli ar grēku un vardarbību, ka cilvēces dzimta tiktu iznīcināta ar plūdiem un tikai Noass un viņa ģimene izglābtos no iznīcības; kā arī fakts, ka viņam bija jābrīdina pasaule par gaidāmo iznīcību simt divdesmit gadus, — tas viss tika no viņiem noslēpts.

GSAM 41Bābeles celtniecība

GSAM 41.1Pēc plūdiem cilvēkiem caur Noasu tika dots uzdevums atjaunot zemes iedzīvotāju skaitu; taču, sākot vairoties, viņi noraidīja Kunga plānu valdīt pār viņiem. Nimrods nodibināja Bābeles karalisti (vēlāk sauktu par Babilonu — pirmo no zemes valdībām).¹⁰ Nedaudz vēlāk cilvēki sāka celt Bābeles torni, lai izveidotu sev slavu un novērstu savu izkliedēšanos pa pasauli, tieši pretēji tam, ko Kungs caur Noahu viņiem bija mācījis. Tā vietā, lai pacietīgi gaidītu, kamēr Dievs piepilda Savus nodomus, viņi ņēma lietas savās rokās, un tad Dievs sajauca viņu valodas, un tādējādi viņi tika izkliedēti.

GSAM 41Ābrahams – pasaules mantinieks

GSAM 41.2Izsekojot šo īso aprakstu līdz desmitajam pēcnācējam no Noasa, nonākam pie Ābrahama aicinājuma, kuram Kungs sacīja: „visu to zemi, ko tu redzi, Es došu tev un tavam dzimumam mūžīgi. Un Es darīšu tavu dzimumu tā kā zemes pīšļus, ja kas varēs izskaitīt zemes pīšļus, tas varēs izskaitīt arī tavu dzimumu. Celies, pārstaigā to zemi krustām šķērsām, jo tev Es to gribu dot.”¹¹ Neskatoties uz šo apsolījumu Ābrahamam, ka viņš iegūs šo zemi, Kungs viņam apliecināja, ka viņš mirs. Pāvils saka, ka viņš devās uz „to vietu, ko tam bija mantot.”¹² Šis jautājums par apsolījuma piepildīšanos neapšaubāmi tika izskaidrots Ābrahamam redzējumā no Dieva, jo viņš „gaidīja to pilsētu, kam stipri pamati un kam cēlējs un uztaisītājs pats Dievs”.¹³ Vēstulē romiešiem 4:13 ir teikts, ka apsolījums bija „ka viņš būšot pasaules mantinieks”; ne tās pašreizējā stāvoklī, bet agrāk vai vēlāk, pēc tam, kad viņš atkal atdzīvosies.

GSAM 42.1No cilvēciskā viedokļa Ābrahams nespēja saprast, kā apsolītais pēcnācējs varētu būt viņa paša pēcnācējs. Tāpēc viņš ieteica par pēcnācēju izredzēt savu pārvaldnieku Eliezeru. Kungs sacīja: Nē, bet tas būs tas, kas „no tavām miesām nāks”. Tagad Kungs sāk viņam atklāt, ka viņa pēcnācēja galīgais darbs netiks pabeigts uzreiz. Viņš sacīja Ābrahamam: „tavs dzimums piemitīs kādā zemē, kas tam nepieder, un tur viņus kalpinās un tiem grūti darīs četrsimt gadus.... Un tu aiziesi pie saviem tēviem mierā un tapsi aprakts labā vecumā.”¹⁴

GSAM 42.2Ābrahama sieva ierosināja nepārdomātu plānu, lai paātrinātu apsolījuma piepildīšanos; bet pēc tam, kad piedzima Īzāks — īsts Ābrahama un Sāras, viņa likumīgās sievas, dēls —, Kungs teica par Ismaēlu un viņa māti Hāgaru: „izdzen šo kalponi un viņas dēlu.”

GSAM 42.3Ābrahama ticības pārbaudījumā, kad viņam bija jāupurē Īzāks uz altāra, viņš guva mācību par mirušo augšāmcelšanos. Par viņu ir teikts: „viņš domāja, ka Dievs spēcīgs [Īzāku] arī no miroņiem uzmodināt; tādēļ viņš to arī kā priekšzīmi atdabūja.”¹⁵

GSAM 42Īstais Pēcnācējs

GSAM 42.4Ābrahamam kādreiz tika paskaidrots, ka patiesais Pēcnācējs, caur kuru visas tautas tiks svētītas, lai gan pēc miesas viņš būs no viņa pēcnācējiem, patiesībā būs Dieva Kristus; jo Kungs viņam neteica: „‚Un tavām sēklām’, tā kā no daudziem, bet tā kā no vienas: ‚Un tavai Sēklai’, Tas ir Kristus.”¹⁶ Apustulis Pāvils par to teica: „tas raksts paredzēdams, ka Dievs caur ticību pagānus taisno, Ābrahāmam papriekš sludinājis to prieka vārdu: ‚Iekš tevis visas tautas taps svētītas.’”¹⁷ Solījums Ābrahamam tika atjaunots Īzākam un viņa pēcnācējiem,¹⁸ kā arī Jēkabam.

GSAM 42.5Tā kā Jēkabam bija divpadsmit dēli, tagad dabiski rodas jautājums: caur kuru no viņiem ir izsekojama patiesā Pēcnācēja cilts? Jēkaba iedvesmotajā liecībā par saviem dēliem šis jautājums tika atrisināts: „Scepteris nezudīs no Jūda, nedz valdības zizlis no viņa kājām, tiekams tas ŠĪLO (miers) nāks, un viņam tās tautas paklausīs.”¹⁹ Kā šī pareģojuma piepildījumu šeit ir vērts atzīmēt, ka izraēliešiem, lai gan tie bija pakļauti dažādām tautām, bija atļauts turēt savu Sanhedrīnu. Tādējādi Jūdas ciltij — ebreju ciltij, kas nosaukta Jūdas vārdā, — līdz brīdim, kad Šilo (Kristus) patiešām ieradās, bija zināma ietekme uz savu pārvaldi.

GSAM 43Slēptais laiks

GSAM 43.1Patriarhiem bija zināma informācija par atjaunošanu un apsolīto Pēcnācēju; taču, kad un cik ilgi vēl līdz viņa atnākšanai, viņiem joprojām bija noslēpums. Tā kā Jēkaba pēcnācēji vairojās Ēģiptē un asīriešu faraons (Jesajas 52:4) — kurš „Jāzepu nepazina”²⁰ — tos apspieda, viņu domas dabiski atgriezās pie tiem 400 (faktiski 430) gadiem, kas minēti Ābrahamam kā laika posms, kurā viņi cietīs no apspiestības un dzīvos kā svešinieki, cerot, ka atbrīvošanās no šīm ciešanām ievadīs apsolīto mantojumu.

GSAM 43.2Kad piedzima Mozus, viņa vecāki redzēja, „viņu esam krāšņu bērniņu”.²¹ Viņiem noteikti bija dota atklāsme, ka viņš, Dieva vadībā, kļūs par Israēla atbrīvotāju no viņu nežēlīgās verdzības. Neapšaubāmi šī atziņa tika nodota arī Mozum; jo, kad četrdesmit gadu vecumā viņš pilnībā nolēma doties kopā ar apspiestajiem izraēliešiem un ciest kopā ar viņiem, nevis tikt dēvēts par faraona meitas dēlu un Ēģiptes troņa mantinieku,²² un kad viņš sāka aizstāvēt savas tautas intereses un, to aizstāvot, nogalināja ēģiptieti, viņš ļoti brīnījās, ka viņi nespēja atpazīt viņa darbu; jo „viņš domāja, ka viņa brāļi nomanīšot, ka Dievs caur viņa roku tiem dodot pestīšanu.”²³

GSAM 44.1Kad pienāca Kunga noteiktais laiks, lai izraēlieši atstātu Ēģipti, viņi devās ceļā, un tas notika tieši paredzētajā laikā, līdz pat dienai. 2. Mozus gr. 12:40, 41. Viņi nevarēja uzskatīt Mozu par savu galīgo valdnieku un pēcnācēju, kuram tika dots apsolījums, jo viņš bija no Levja cilts, un vai tad Jēkabs savā iedvesmotajā pareģojumā nebija paziņojis, ka Jūda būs viņu valdnieks, līdz ieradīsies Šilo?

GSAM 44„Es viņu redzu, bet ne tagad.”

GSAM 44.2Kad izraēlieši bija ceļā uz Kānaānu, Moāba karalis Balaks (Lota pēcnācējs) aicināja Bileāmu nolādēt Israēlu. Kungs pārvērta viņa lāstu par svētību, caur kuru viņi saņēma papildu gaismu, kas bija paredzēta, lai izkliedētu domas, ka galīgā atbrīvošanās no sātana uzurpācijas notiks tūlīt pēc viņu ienākšanas Kānaānā. Rakstos par to ir rakstīts, ka Bileāms, saņemot redzējumu no Dieva, teica: „Es viņu redzu, bet ne tagad, es viņu ieraugu, bet ne tuvu klāt. Zvaigzne uzlēks no Jēkaba, un scepteris celsies no Israēla, tas satrieks Moaba robežas un izpostīs visus dumpja ļaudis.”²⁴

GSAM 44.3Par šo daudzskaitlīgo pēcnācēju, kas cēlies no Ābrahama, Pāvils runā šādi: „Tādēļ arī no viena, un no tā paša izdēdējušā, ir dzimuši tik daudz kā debess zvaigznes un kā smiltis jūrmalā, kas neskaitāmas. Šie visi ir miruši iekš ticības un to, kas bija apsolīts, nav panākuši, bet no tālienes redzējuši un ar mieru bijuši un apliecinājuši, ka viņi esot virs zemes viesi un svešinieki.”²⁵

GSAM 44.4Israēla sirdij nebija jāzaudē drosme vai jāpagurst Bileāma pareģojuma dēļ, ka viņu cerības piepildījums ir „ne tagad”, ne „tuvumā”; jo Kungs neilgi pirms šīs pravietības bija apsolījis ar savu dzīvību, ka šis godības stāvoklis beidzot pienāks. Caur Mozu Viņš sacīja: „Un nu, tik tiešām kā Es dzīvoju un visa pasaule taps pilna Tā Kunga godības.”²⁶ Pravieša Habakuka laikos, 863 gadus vēlāk, šī pati patiesība tika atkārtota, taču par to runāja kā par notikumu, kas vēl ir nākotnē: „jo zeme taps piepildīta ar Tā Kunga godības atzīšanu, kā ūdens apklāj jūras dibenu.”²⁷

GSAM 45Svētnīcas kalpošana – patiesās kalpošanas paraugs

GSAM 45.1Kad Kungs izveda Israēlu no Ēģiptes, Viņš visas nometnes klātbūtnē pasludināja Savus morālos priekšrakstus un deva viņiem to kopiju uz akmens, ko Viņš pats ar savu pirkstu bija iegravējis, lai viņi nepārtraukti tiktu virzīti uz to Glābēju, kurš galu galā upurētu Sevi par viņiem; un lai, pateicoties Viņa dārgajām asinīm, viņu grēki tiktu nomazgāti, Viņš lika uzcelt svētnīcu tuksnesī. Mozus tika pamācīts šo telti jeb svētnīcu visā tās uzbūvē veidot tieši tādu, kāds bija paraugs, ko Kungs viņam parādīja kalnā.²⁸ Kalpošana šajā svētnīcā bija ēna patiesajai Kristus kalpošanai debesu svētnīcā.²⁹ Kamēr Dieva mērķis attiecībā uz svētnīcas upuriem un ziedojumiem bija cilvēku priekšā saglabāt „nākamo labumu” ēnu,³⁰ sātana centieni bija novest cilvēkus pie tā, lai tie pievērstu uzmanību pašam upurim, nevis Kristum un Viņa patiesajai kalpošanai, kurai tas bija tikai piemērs. Tādējādi viņš centās panākt, lai viņi paļautos uz saviem darbiem, lai iegūtu pestīšanu.

GSAM 45.2Tā bija Kunga griba — būt par savas tautas, izraēliešu, valdnieku, cīnīties viņu kaujās un pakļaut tautas. Viņam bija sava valdīšanas metode, kā to parāda šis teksts: „izdeldējis septiņas tautas Kanaāna zemē un tiem izdalījis viņu zemi par mantību. Un pēc tam pie četrsimt un piecdesmit gadiem Viņš tiem deva soģus līdz pravietim Samuēlim.”³¹

GSAM 45Israēls prasa karali

GSAM 45.3Acīmredzot izraēliešiem nepatika Kunga valdīšanas veids. Tomēr Viņa nolūks un griba bija, lai viņi būtu īpaša tauta, atšķirīga no visām citām apkārtējām tautām. Ja viņi būtu stingri ievērojuši Viņa norādījumus, pat citas tautas teiktu par viņiem: „tiešām gudri un prātīgi ļaudis ir šī lielā tauta. Jo kur ir cita tāda liela tauta, kam dievi tik tuvu, kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums, cikkārt viņu piesaucam?”³²

GSAM 46.1Neapmierinātībā viņi lūdza Samuēlam iecelt viņiem karali, un Kungs sacīja Samuēlam: „Mani tie ir atmetuši, ka Man vairs nebūs ķēniņam būt pār tiem.”³³ Atkal viņi sacīja Samuēlam, šoreiz nedaudz uzstājīgāk: „tad nu cel mums ķēniņu, kas mūs tiesā, kā tas ir visām tautām.”³⁴ Samuēls rūpīgi izklāstīja viņiem to apspiestību, kas viņus piemeklētu, ja viņiem būtu karalis, bet „tie ļaudis negribēja klausīt Samuēla balsij un sacīja: ne tā, bet ķēniņš lai ir pār mums. Un mēs gribam būt, kā visas citas tautas, un mūsu ķēniņam būs mūs tiesāt un mūsu priekšā iziet un vest mūsu karus.”³⁵

GSAM 46.2Tāpēc viņiem bija ķēniņi, kas valdīja apmēram piecus simtus gadu — sākumā kā viena karaliste Saula, Dāvida un Salamana valdīšanas laikā; pēc tam sadaloties divās karalistēs — Israēlā un Jūdā. Ļoti nedaudzi no viņu ķēniņiem bija labi un taisnīgi, bet lielākā daļa bija ļauni, vedot tautu elku pielūgšanā un smagās netaisnībās. Tādējādi tauta ne tikai līdzinājās apkārtējām tautām, kam bija karalis, bet arī līdzinājās tām ļaunumā, atkāpjoties no savu tēvu Dieva un pielūdzot elkus un debesu pulkus.

GSAM 46.3Kungs, runājot caur pravieti Hozeju, par šo karaļa valdīšanu teica: „Tas tev par postu, Israēl, ka tu esi pret Mani, pret savu palīgu. Kur nu ir tavs ķēniņš? Lai tas tev palīdz visās tavās pilsētās! Un kur tavi tiesneši, par kuriem tu sacīji: dod man ķēniņu un virsniekus? Es tev devu ķēniņu savā dusmībā un to esmu atņēmis savā bardzībā.”³⁶

GSAM 47Karalistes gāšana

GSAM 47.1Šī karaļa valdīšana turpinājās līdz brīdim, kad kaldeji nodedzināja Jeruzalemi, aiznesa tempļa traukus un aizveda Jūdu gūstā uz Bābeli, kur tā palika septiņdesmit gadus, kā pret to bija paredzēts. Šīs monarhiskās valdīšanas beigās Kungs caur pravieti Ecēhiēlu sacīja Zedekijam, viņu pēdējam karalim: „tu, nesvētais, bezdievīgais Israēla valdnieks, kam pienākusi sava diena, kurā noziegumi beidzās, Tā saka Tas Kungs Dievs: liec nost galvas glītumu un ņem zemē kroni, jo tas nepaliks, kā tas bija: zemais [Bābeles valdnieks] tiks paaugstināts un augstais [šis ļoti pašpaaugstinātais Jūdas cilts valdnieks] pazemots. Es to likšu postā, postā, postā, un šī nebūs, līdz kamēr nāk, kam tā tiesa pieder, - tam Es to došu.”³⁷

GSAM 47.2Šis likumīgais valdnieks, patiesais Pēcnācējs, ir Kristus. Par Viņu pravietis Miha rakstīja: „tu ganības torni, Ciānas meitas stiprums, pie tevis nāks un tev tiks tā pirmā valdība [valdība pār zemi, atjaunota Kristū], Jeruzālemes meitas valstība.”³⁸

GSAM 47.3Kad Israēls zaudēja sceptru, tas nonāca Bābeles karaļa rokās. Tā kā izraēlieši secīgi atradās Medo-Persijas, Grieķijas un Romas valdījumā, karaliste tika trīs reizes gāzta. Romas imperatora Cēzara Augusta valdīšanas laikā piedzima Kristus, likumīgais Dāvida troņa mantinieks — patiesais sievas, Ābrahama un Dāvida Pēcnācējs —, un tas notika tā, kā bija paredzēts.

GSAM 47.4Lai tauta saprastu, ka likumīgais Valdnieks, patiesais Pēcnācējs, bija kas vairāk nekā parasts mirstīgs cilvēks ar īslaicīgu karalisti, Kungs iedvesmoja psalmistu rakstīt šādi: „Es viņu iecelšu par to pirmdzimušo, par to visaugsto starp tiem ķēniņiem virs zemes. Savu žēlastību Es viņam turēšu mūžīgi, un Mana derība ar viņu paliks pastāvīga. Es viņam došu dzimumu mūžīgi un darīšu viņa goda krēslu kā debesu dienas.” „Viņa dzimums būs mūžīgi, un viņa goda krēsls manā priekšā kā saule. Viņš būs mūžīgi stiprs kā mēnesis un būs pastāvīgs, kā tas liecinieks padebešos.”³⁹

GSAM 48.1Jesajas pravietojumā mēs lasām turpmāk par šo Valdnieku šādi: „viens bērns mums dzimis, viens dēls mums dots, un valdība ir uz Viņa kamieša; un Viņa vārds top saukts: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs, Miera lielkungs. Lai valdība top vairota, un mieram nav gala uz Dāvida goda krēsla un Viņa valstībā, ka Viņš to sataisa un stiprina ar tiesu un taisnību no šī laika mūžīgi. To darīs Tā Kunga Cebaot karstums.”⁴⁰

GSAM 48Ēnoka un Elijas paņemšana

GSAM 48.2Ir fiksēti gadījumi, kad senos laikos cilvēki tika pārcelti uz debesīm, nepiedzīvojot nāvi. Par Ēnoku, septīto no Ādama, ir teikts, ka viņš „staigāja ar Dievu un viņa vairs nebija, jo Dievs viņu paņēma.”⁴¹ „Caur ticību Enohs ir aizņemts, tā ka nāvi neredzēja; un viņš netapa atrasts, tāpēc ka Dievs viņu bija aizņēmis; jo pirms viņš tapa aizņemts, viņš liecību ir dabūjis, ka viņš Dievam paticis.”⁴²

GSAM 48.3Tāpat, kad Elija un Elīsa gāja kopā, notika tā, ka, „šiem tā ejot un runājot, redzi, ugunīgi rati un ugunīgi zirgi nāca, kas tos abus šķīra. Tā Elija aizbrauca vētrā uz debesīm. Un Eliša to redzēja un brēca: mans tēvs, mans tēvs! Israēla rati un viņa jātnieki! Un viņš to vairs neredzēja.”⁴³

GSAM 48.4Ēnoks pravietoja par Kristus atnākšanu kā visas zemes tiesnesi ar šādiem vārdiem: „redzi, Tas Kungs nāks ar Saviem daudz tūkstošiem svētiem, Tiesu turēt par visiem, visus bezdievīgos starp tiem pārmācīt par visiem viņu bezdievīgiem darbiem, ko tie bezdievīgie darījuši, un par visiem negantiem vārdiem, ko tie bezdievīgie grēcinieki pret Viņu runājuši.”⁴⁴

GSAM 49Ījabs mācīja par Kunga atnākšanu

GSAM 49.1Ījabs, kurš, domājams, dzīvoja Mozus laikā, zināja kaut ko par Kristus atnākšanu un augšāmcelšanos; jo viņš teica: „Ak kaut mani vārdi taptu sarakstīti, ak kaut tie taptu iezīmēti grāmatā! Kaut tie ar dzelzs kaltu un svinu par mūžīgu piemiņu taptu iecirsti akmenī. Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem. Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad savā miesā es skatīšu Dievu (burtisks KJV tulkojums). Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs.”⁴⁵

GSAM 49Dāvida tronis – Kunga tronis

GSAM 49.2Dāvida tronis tika saukts par Kunga troni. „Salamans sēdās Tā Kunga krēslā par ķēniņu sava tēva Dāvida vietā.”⁴⁶ Kungs „zvērēdams viņam [Dāvidam] bija solījis, ka tas Kristu gribot celt no viņa gurnu augļiem pēc miesas un to sēdināt uz viņa krēslu, To tas paredzēdams ir runājis par Kristus augšāmcelšanos, ka Viņa dvēsele nav pamesta kapā nedz Viņa miesa redzējusi satrūdēšanu.”⁴⁷ Un par Kristus nākotnes valdīšanu ir teikts arī: Viņš sēdēs uz Dāvida troņa. (Skat. Jesajas 9:7.) Turklāt: „Ķēniņi virs zemes saceļas un valdnieki sadomājās kopā pret To Kungu un pret Viņa svaidīto.... Bet Es Savu ķēniņu esmu svaidījis pār Ciānu, Savu svēto kalnu. Es sludināšu likumu: Tas Kungs uz mani sacījis: tu esi Mans Dēls, šodien Es tevi esmu dzemdinājis.”⁴⁸ Turklāt: „Tas Kungs sacījis uz manu Kungu: ‚Sēdies pa Manu labo roku, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.’”⁴⁹

GSAM 49Jūdi bija apmulsuši

GSAM 49.3Šie teksti mulsināja jūdus. Šeit bija problēma, ko viņi nespēja atrisināt: ja Dāvids viņu sauca par Kungu, kā tad viņš varēja būt viņa dēls? Kā viņš varēja būt bērns, dzimis no Dāvida dzimtas, un tomēr būt Immanuels — Dievs ar mums? Taču Jesaja, viņu pašu pravietis, paziņoja: „jumprava būs grūta un dzemdēs dēlu un nosauks viņa vārdu Immanuel.”⁵⁰

GSAM 50.1Kristus labi zināja, kāds jautājums liktu klusēt strīdīgajiem farizejiem, tāpēc Viņš tiem jautāja: „Kas jums šķiet no Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie uz Viņu sacīja: „Dāvida.” Un Viņš uz tiem sacīja: „Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, Tas Kungs sacījis uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām. Ja nu Dāvids To sauc par Kungu, kā tad Tas viņa Dēls?”⁵¹

GSAM 50.2Uz šo tēmu atkal tiek norādīts 45. psalmā, 6. un 7. pantā: „Tavs godības krēsls, ak Dievs, paliek mūžīgi mūžam, Tavas valstības scepteris ir taisns scepteris. Tu mīļo taisnību un ienīsti bezdievību, tādēļ Dievs, Tavs Dievs, Tevi svaidījis ar prieka eļļu pāri pār Taviem biedriem.”⁵² Paturot prātā šīs Rakstu vietas, ebreju tautai noteikti bija cildeni priekšstati par nākotnes Valdnieka un Atjaunotāja raksturu. Citādi tas nevarēja būt.

GSAM 50Dievišķas izcelsmes Pēcnācējs

GSAM 50.3Par Kristu un Viņa dzimšanu tika sniegti sīki norādījumi, jo Kungs caur pravieti Mihu norādīja uz Viņa dievišķo izcelsmi un pat uz to nelielo ciematu, kurā Viņam bija jādzimst: „Un tu Bētleme Efrata, jebšu tu esi maza starp tiem tūkstošiem no Jūda, no tevis Man izies (Tas), kas būs Valdnieks iekš Israēla, un kura iziešana ir no iesākuma, no mūžīgām dienām” (lappuses malā, ebr., no „mūžības dienām”).⁵³

GSAM 50Dieva klātbūtne, kas atklājas Šekinā un mākonī

GSAM 50.4Vēlāk izraēliešu vēsturē, kad Salamans bija pabeidzis tempļa celtniecību, par kuru viņš teica, ka tam jābūt ārkārtīgi „krāšņam”, Dieva godības Šekina ieņēma savu vietu starp ķerubiem virs žēlastības sēdekļa. Rakstos teikts, ka tempļa iesvētīšanas brīdī, kad priesteri iznāca no svētnīcas, „mākonis piepildīja Tā Kunga namu; Un tie priesteri nevarēja stāvēt un kalpot tā mākoņa dēļ. Jo Tā Kunga godība bija piepildījusi Tā Kunga namu.”⁵⁴ Kunga klātbūtne šajā templī tautas acīm bija redzama godības mākonī. Kungs šajā gadījumā atbildēja uz Salamana lūgšanu un sacīja viņam: „Es esmu paklausījis tavu lūgšanu un šo vietu izredzējis Sev par upuru namu.”⁵⁵

GSAM 51.1Tauta grēkoja — pievērsās elku pielūgšanai — un tādēļ viņu pilsēta un svētnīca septiņdesmit gadus atradās drupās. Pēc gūsta laika templis tika atjaunots Zerubābela vadībā. Lai gan tas nevarēja sacensties ar krāšņumu, kāds piemita Salamana celtajam templim, tomēr Kungs caur savu pravieti teica: „Šā pēdīgā nama godība būs lielāka nekā tā pirmā.”⁵⁶ Šo namu izdaiļoja Herods, un tā pagalmā mācīja Glābējs. Pirmajā namā bija godības mākonis, kas simbolizēja Kunga godību, bet otrajā ienāca pats Glābējs, visu lietu Radītājs.

GSAM 51Isajus celma krāšņā valdīšana

GSAM 51.2Tiem, kas Jesajas laikos gaidīja un cerēja, viņa pravietojumos attēlotās krāšņās lietas, kas saistītas ar galīgo atpestīšanu, noteikti bija spēka un iedrošinājuma avots. Šie pravietojumi atkal ļoti skaidri iezīmē cilts līniju, no kuras bija jānāk šim gaidītajam Atbrīvotājam, kā seko: „Un atvase nāks no Isajus celma, un zars no viņa saknēm nesīs augļus. Un uz Tā dusēs Tā Kunga Gars, gudrības un saprašanas Gars, padoma un stipruma Gars, atzīšanas un Dieva bijāšanas Gars. Un salda smarža Viņam ir Tā Kunga bijāšana. Un Viņš netiesās pēc tam, ko Viņa acis redz, un nesodīs pēc tam, ko Viņa ausis dzird. Bet Viņš tiesās nabagus ar taisnību un spriedīs pazemīgiem tai zemē pēc patiesības un sitīs zemi ar Savas mutes zizli un nokaus bezdievīgo ar Savu lūpu dvašu.”⁵⁷

GSAM 52Pravieši māca par augšāmcelšanos

GSAM 52.1Arī pravietis Jesaja mācīja mācību par mirušo augšāmcelšanos ar šiem mierinošajiem vārdiem: „Un Tas Kungs Cebaot darīs uz šī kalna visām tautām taukas dzīres, dzīres no veca vīna, no taukiem ēdieniem un no veca izkāsta vīna. Un Viņš izdeldēs uz šī kalna to vaiga apsegu, ar ko visas tautas ir apsegtas, un to deķi, ar ko visi pagāni apklāti. Viņš nāvi aprīs mūžīgi. Un Tas Kungs Dievs noslaucīs asaras no visiem vaigiem un atņems Savu ļaužu negodu no visas zemes virsas; jo Tas Kungs to ir runājis. Un tai dienā sacīs: redzi, šis ir mūsu Dievs, uz Viņu esam gaidījuši, ka Viņš mūs izpestī. Šis ir Tas Kungs, uz Viņu esam gaidījuši, lai priecājamies un līksmojamies par Viņa pestīšanu.”⁵⁸

GSAM 52Atjaunotās zemes valstība

GSAM 52.2Tas pats pravietis saka, ka tā būs atjaunota zeme, kurā tiks iedibināta galīgā valdīšana: „Jo redzi, Es radu jaunas debesis [atmosfēras debesis] un jaunu zemi, un tās pirmās lietas vairs nepieminēs, un tās vairs nenāks prātā [lappuses malā, ebr., „nāks uz sirdi”, tas ir, vairs netiks ilgotas]. Bet priecājaties un līksmojaties mūžīgi mūžam par to, ko Es radu. Jo redzi, Es radīšu Jeruzālemi par prieku un viņas ļaudis par līksmību. Un Es priecāšos par Jeruzālemi un līksmošos par Saviem ļaudīm, un tur vairs netaps dzirdēta ne raudāšanas balss, ne kaukšanas balss. Tur nebūs vairs [no brīža, kad tiks radīta jaunā zeme] bērniņi, kas ilgi nedzīvos, [īss dzīves ilgums] nedz veci, kas savas dienas nepiepilda; [priekšlaicīga vecuma iestāšanās] bet jauneklis mirs simts gadus vecs būdams, [laikā, kad cilvēki sasniedza deviņsimt gadu dzīves ilgumu, bērni varēja būt simt gadus veci] un bezdievīgais taps nolādēts simts gadus vecs būdams. [simtgadu dzīves vēlākajos gados] [Tie, kas mirst brīdī, kad tiek iedibināta jaunā zeme, ir tie, kas iet bojā „bezdievīgo cilvēku sodības un nomaitāšanas” dienā. 2. Pētera 3:7.] Un tie uztaisīs namus un dzīvos iekš tiem, tie dēstīs vīna dārzus un ēdīs viņu augļus. Tie neuztaisīs, lai cits tur dzīvo, un nedēstīs, lai cits to ēd; jo Manu ļaužu mūžs būs ka koku [dzīvības koka, Septuaginta] mūžs un Mani izredzētie baudīs savu roku darbu.”⁵⁹

GSAM 53.1Ecēhiēls skatās cauri ilgajai laika perspektīvai uz mirušo augšāmcelšanos. Caur viņu Kungs saka: „redzi, Es atvēršu jūsu kapus un jūs izvedīšu no jūsu kapiem, Mani ļaudis, un Es jūs vedīšu uz Israēla zemi.”⁶⁰

GSAM 53„Viņš nesa mūsu sērgas un uzkrāvās mūsu sāpes”

GSAM 53.2Evaņģēlija pravietim Jesajam tika pilnīgāk atklāts Glābēja pārbaudījums, ciešanas un nāve cilvēku labā. „Kas,” saka pravietis, „tic mūsu sludināšanai? Un kam Tā Kunga elkonis ir parādīts? Jo Tas uzaug Viņa priekšā tā kā zariņš un kā sakne no sakaltušas zemes. Viņam nebija nekāda jaukuma nedz skaistuma, un mēs viņu uzlūkojām, un tur nebija nekāda krāšņuma, kas mums būtu paticis. Viņš bija nievāts un ļaužu atstāts, pulgots, pilns sāpju un vājības. Un Viņš bija pulgots, ka vaigu priekš Viņa apslēpa, un mēs Viņu necienījām. Tiešām, Viņš nesa mūsu sērgas un uzkrāvās mūsu sāpes; bet mēs Viņu turējām par sodītu, Dieva sasistu un nospaidītu. Bet Viņš mūsu pārkāpumu dēļ ir ievainots un mūsu grēku dēļ sagrauzts. Tā sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk, un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.”⁶¹

GSAM 53.3Vai šie tik brīnišķīgie notikumi notiks manā laikā? – varētu būt jautājuši gan ļaudis, gan pravietis. Atbilde būtu bijusi: Tie nenotiks tagad; vēl nav pienācis laiks šī lielā Atbrīvotāja atnākšanai; bet pravietis saka: „Tavas acis redzēs ķēniņu viņa skaistumā. Tās redzēs plašu zemi.”⁶²

GSAM 54Daniēla pravietojumi atklāj nākotni

GSAM 54.1Tomēr tieši caur pravieti Daniēlu Kungs sāka mācīt savu tautu par secīgajām valstīm, kas celsies un valdīs līdz Viņa mūžīgās valstības nodibināšanai; un atklāt īpašu laika posmu, sākot no notikuma, kas tolaik vēl bija jānotiek, līdz pat Mesijas faktiskajai parādīšanās un nogalināšanai. Nebukadnecara sapņa izskaidrojums atklāja, ka četras valstis, kurām bija jāvalda pār pasauli, zaudēs savu varu un diženumu proporcionāli zelta, sudraba, vara un dzelzs vērtības samazinājumam; un ka galu galā šo valstu sadrumstalotais, nesaskaņotais stāvoklis būs salīdzināms ar dzelzs trauslumu, kas sajaukts ar dubļainu mālu. Tad bija jāatnāk debesu valstībai, kurai vajadzēja sekot pēc šo valstu sabrukuma, kuras kļūtu līdzīgas pelavām vasaras klonā, tā ka tām vairs nebūtu vietas, kamēr Dieva valstība piepildītu visu zemi.

GSAM 54.2Tad septītās nodaļas redzējumā, izmantojot četru lielu zvēru simbolus, šī pati tēma tiek atkal aplūkota, un tiek izklāstītas citas šo valstību iezīmes. Šajā nodaļā tiek izsekota „mazā raga” varas attīstība un darbība, kurai vajadzētu rasties pēc ceturtās valsts sadalīšanās desmit daļās, gāžot vai pakļaujot trīs no tām, lai iedibinātu sevi kā garīgo valdnieku pār visām. Šī pāvesta vara turpināsies ceturtās valstības sadalītajā un nestabilajā stāvoklī pat 1260 gadus. Tādējādi tika atklāti notikumi, kas sniedzas līdz laikam, kad Kristus saņems valstību no Sava Tēva un to nodos Visaugstākā svētajiem; valstība, kas beidzot valdīs pār visu zemi un pastāvēs mūžīgi.

GSAM 55Divtūkstoš trīs simti dienu

GSAM 55.1Daniēla grāmatas astotajā nodaļā, redzējumā par aunu, āzi un to, kā „mazs rags, tas tapa ļoti liels”, pravietis atkal tiek aizvests līdz laiku beigām. 13. un 14. pantā viņa uzmanība tiek vērsta uz laika periodu — 2300 dienām —, kas sniedzas līdz tiesai. Tas bija ilgs laika posms, un tā to saprata arī pravietis; jo eņģelis viņam paziņoja, ka redzējums attiecas uz vēl daudzām dienām. Līdz šim vēl nebija norādīts datums, kad sāksies šīs dienas, tāpēc viņš nobeidz nodaļu, sakot: „iztrūcinājos par šo parādījumu, bet neviens to nesaprata (burtisks KJV tulkojums).”

GSAM 55Septiņdesmit nedēļas līdz Mesijam

GSAM 55.2Devītajā nodaļā stāstīts par eņģeli, kurš, atbildot uz Daniēla lūgumu, nāca pie viņa, lai dotu viņam gudrību un sapratni. Viņš informēja Daniēlu par septiņdesmit nedēļu periodu. Sešdesmit deviņas no šīm gadu nedēļām [kā mums tiek paskaidrots, tā ir vārda shevooim, kas tulkots kā „nedēļas”, nozīme] ilgs līdz Mesijam. Laika posma sākuma punkts — „tas vārds izgājis, Jeruzālemi atkal uzcelt un uztaisīt” — vēl nebija dots. Rodas jautājums: kā Daniēls varēja zināt, kur beigsies šīs sešdesmit deviņas nedēļas? Divpadsmitajā nodaļā laika jautājums tiek apspriests atkal, un uz viņa jautājumu: „kas būs tam visam gals?” viņam tiek teikts doties savā ceļā, jo vārdi ir „apslēpti un aizzieģelēti līdz gala laikam”, kad „tie prātīgie to liks vērā”.

GSAM 55.3Neapšaubāmi šis laika jautājums ir viens no gadījumiem, uz kuriem atsaucas apustulis Pēteris, sakot: „Pēc šīs pestīšanas rūpīgi vaicājuši un meklējuši tie pravieši, kas par to jums novēlēto žēlastību papriekš sludinājuši, Izmeklēdami, kuru un kādu laiku Kristus Gars, kas iekš tiem bija, zīmēja, papriekš apliecinādams Kristus ciešanas un to godību pēc tām.”⁶³

GSAM 56Bezdievīgo liktenis

GSAM 56.1Malahija, pēdējais no Vecās Derības praviešiem, sniedz aizraujošu aprakstu par ļauno galīgo iznīcināšanu: „redzi, tā diena nāk degoša kā ceplis, tad visi lepnie un visi bezdievības darītāji būs rugāji, un tā nākamā diena tos iededzinās, saka Tas Kungs Cebaot, kas tiem nepametīs nedz sakni, nedz zaru. Bet jums, kas Manu vārdu bīstaties, taisnības saule uzlēks, un dziedināšana būs apakš viņas spārniem, un jūs iziesiet un lēksiet kā baroti teļi. Un jūs samīsiet bezdievīgos, jo tie būs pelni apakš jūsu pēdām tai dienā, ko Es darīšu, saka Tas Kungs Cebaot.”⁶⁴

GSAM 56.2Ņemot vērā, ka visi šie fakti bija ierakstīti Vecajā Derībā, kas atradās izraēliešu rīcībā, un atklāja viņiem tik daudzas pestīšanas plāna iezīmes, cik liela gan bija to rūpīgo Dieva Vārda pētnieku interese, kad viņi redzēja un saprata, ka tuvojas laiks, kad ieradīsies šis apsolītais Pēcnācējs. Kamēr plašās masas un pat tie, kas katru sabatu sinagogās lasīja Rakstus, nespēja saprast vārdu (Ap.d. 13:27), dievbijīgie un centīgie, kuri Svētā Gara vadībā uzticīgi pētīja Rakstus, neapšaubāmi lūdza sirsnīgi, tāpat kā apustulis Jānis šajā laikmetā: „Nāc, Kungs Jēzus, un nāc drīz!”