7. nodaļa — Vēsts straujā izplatība

GSAM 126.1„UN ES redzēju citu spēcīgu eņģeli no debesīm nokāpjam, tas bija apģērbts ar mākoni, un varavīksne bija uz viņa galvas, un viņa vaigs bija tā kā saule un viņa kājas tā kā uguns stabi. Un tam atvērta grāmatiņa bija rokā, un tas lika savu labo kāju uz jūru un kreiso uz zemi. Un tas sauca ar stipru balsi, kā lauva rūc; un kad tas bija saucis, tad tie septiņi pērkoni runāja savās balsīs.... Un tas eņģelis, ko es redzēju stāvām uz jūras un uz zemes, pacēla savu roku uz debesīm Un zvērēja pie Tā, kas dzīvo mūžīgi mūžam, kas ir radījis debesis un, kas tur iekšā, un zemi un, kas tur iekšā, un jūru un, kas tur iekšā, ka laiks vairs nebūs. Bet iekš tā septītā eņģeļa balss dienām, kad tas bazūnēs, tad Dieva noslēpums taps piepildīts, kā Viņš Saviem kalpiem, tiem praviešiem, ir pasludinājis.”¹

GSAM 126Eņģelis kā cilvēku vēstnešu simbols

GSAM 126.2Kā jau parādīts, evaņģēlija sludināšanas darbs ir uzticēts cilvēkam, un Kungs ir apsolījis savu svētību šim līdzeklim līdz pat „pasaules galam”.² Tātad eņģelis, kas nes šo vēsti, noteikti ir simbols vēstij par laiku, kas jāsludina zemes iedzīvotājiem. Vēsts tiek pasludināta no „atvērtas” grāmatas, kas skaidri liecina, ka tā kādreiz bijusi aizvērta. Šie vēstneši ir Dieva godāti; jo pār viņiem ir „loks” — Dieva derības zīme —, un viņi stāv, apģērbti ar Dieva godības gaismu, un sludina vēstījumu, pamatojoties uz Visu lietu Radītāja autoritāti. Tas, kas šeit tiek sludināts, ir laika vēstījums, kas kādreiz bija „aizzīmogots”, bet tagad tiek sludināts no „atvērtas” grāmatas.

GSAM 127.1Iepriekšējās nodaļās tika pierādīts, ka Kungs noteica laiku, kad jāpiešķir gaisma saistībā ar lielā pravietiskā perioda — divtūkstoš trīs simti dienu — beigām, kas ved uz izmeklēšanas tiesu; ka pareģojums par to, ka zināšanas palielināsies, precīzi piepildījās, daudziem cilvēkiem kļūstot par Viņa apgaismotajiem; un ka Viņš arī noteica laiku, kad jāapgūst līdzība „no vīģes koka”, tajā brīdī un tajā vietā aicinot savus skolotājus doties un sludināt šo līdzību pasaulei. Tieši tik precīzi Viņš noteica brīdi, kad laika vēstij jāpieaug līdz skaļajam saucienam, un tieši tik precīzi tas piepildījās.

GSAM 127Pirmā vēstījuma skaļais sauciens

GSAM 127.2Laika brīdis, kad bija jāizskan šīs sludināšanas skaļajam saucienam, ir interesants jautājums. Tas šeit ir novietots starp sestās un septītās trompetes skaņām, ko var redzēt ne tikai pēc tā novietojuma Rakstu ierakstā, bet arī pēc pašas vēsts, kas saka: „iekš tā septītā eņģeļa balss dienām, kad tas bazūnēs, tad Dieva noslēpums taps piepildīts, kā Viņš Saviem kalpiem, tiem praviešiem, ir pasludinājis.” Tas ir nepārprotams pierādījums tam, ka šajā vēstījumā paziņotais laiks sniedzas līdz septītās trompetes skaņai.

GSAM 127Skaļā sauciena laiks

GSAM 127.3Kad septītais eņģelis bazūnē, mēs lasām, ka „Dieva nams debesīs tapa atvērts, un Viņa derības šķirsts tapa redzams Viņa namā.”³ Zemes svētnīcas kalpošanā telpa, kurā atradās šķirsts — Vissvētākā vieta — tika atvērta tikai reizi gadā; tas notika izpirkšanas dienā, un mērķis bija izdzēst grēkus — svētnīcas šķīstīšana. Laiks, par kuru runāja pravieši, kad šim attīrīšanas darbam, ko paveica Kristus, bija jānotiek, ir divtūkstoš trīs simtu dienu beigās.⁴ Turklāt ir teikts, ka, kad septītais eņģelis bazūnē, balsis debesīs saka, ka ir pienācis laiks mirušo tiesāšanai.⁵

GSAM 128.1Šis pravietiskais simbols no Atklāsmes grāmatas 10. nodaļas attēlo laiku, kad šim vēstījumam jāizplatās „ar stipru balsi” un, visbeidzot, „kā lauva rūc”. Laiks, kad saskaņā ar šo pravietojumu vēstij bija jāpieaug līdz „skaļam saucienam”, ir no sestās trompetes beigām līdz tā pravietiskā perioda beigām, kas ved uz svētnīcas šķīstīšanu, citiem vārdiem sakot, līdz divtūkstoš trīs simtu dienu beigām. Pirmās četras trompetes piepildījās gotu, vandālu, hunu u. c. karos, kas sadalīja Rietumu Romu desmit daļās jeb karalistēs.

GSAM 128Piektā trompete

GSAM 128.2Piektā trompete attēlo islāma uzplaukumu ar tā kļūdu mākoni, bet jo īpaši „piecu mēnešu” periodu, jeb simt piecdesmit burtiskos gadus no brīža, kad viņiem „bija ķēniņš”. 1299. gada 27. jūlijā Osmans, Osmaņu impērijas dibinātājs, iebruka Nikomedijas teritorijā. No tā laika osmaņi vajāja un „mocīja” Austrumromas impēriju līdz 1449. gada 27. jūlijam — simt piecdesmit gadiem kopš piektās trompetes atskanēšanas. Tajā laikā turki ar saviem karaspēkiem devās pret pašu Konstantinopoles pilsētu, karadarbībā izmantojot šaujampulveri; un no smaga lielgabala, kuru, kā vēsta vēsturnieks Gibbons, vilka sešdesmit vērši, viņi šāva lielus akmeņus pret Konstantinopoles mūriem.

GSAM 128Sestās trompetes beigas

GSAM 128.3Apmēram šajā laikā nomira Jānis Paleologs, kuru vēsturnieki uzskata par pēdējo grieķu imperatoru. Konstantīns Dekozs bija likumīgais troņa mantinieks, taču tiek teikts, ka viņa bailes no turku sultāna Amurata, kurš pret viņu vadīja šo karu, lika viņam lūgt Amurata atļauju kāpt tronī. Šāda rīcība gandrīz šķita kā troņa nodošana turkiem. Faktiski jau pavisam drīz osmaņi ieņēma Konstantinopoles pilsētu un Austrumromas impēriju. Tādējādi viņi (politiski) „nogalināja” to impēriju, kuru iepriekš bija „mocījuši”. Bija noteikts, ka viņi to „nokautu” „uz to stundu un dienu un mēnesi un gadu”.

GSAM 129.1Ja to uzskatām par pravietisko laiku, kurā viena diena atbilst vienam gadam, cik ilgs laiks tas būtu? Problēma ir vienkārša: gads — 360 dienas vai gadi; mēnesis — 30 dienas vai gadi; un viena diena — viens gads, — kopā 391 diena vai, burtiski, 391 gads. Stunda, kas ir divdesmit ceturtā daļa no dienas, kā simbols būtu puse mēneša jeb piecpadsmit dienas. Tādējādi kopējais laiks, kurā musulmaņi neatkarīgi valdīja Austrumromas teritorijā, būtu 391 gads un 15 dienas. Pievienojot to 1449. gada 27. jūlijam, mēs nonākam pie 1840. gada 11. augusta kā Turcijas neatkarības perioda beigām, kā izklāstīts sestās trompetes aprakstā.

GSAM 129Dr. Džosija Ličs paredz Osmaņu impērijas sabrukumu

GSAM 129.21838. gadā Dr. Džosija Ličs no Filadelfijas, Pensilvānijas štatā, pieņēmis Viljama Millera izklāstīto patiesību, iesaistījās darbā, lai plašāk izplatītu vēstījumu. Viņš sagatavoja publikācijām rakstus par Atklāsmes grāmatas septiņām trompetēm. Viņš ieņēma nepārprotamu nostāju, ka sestā trompete pārtrauks skanēt un Osmaņu impērija sabruks 1840. gada 11. augustā, un ka tas pierādīs pasaulei, ka simboliskajā pravietojumā viena diena atbilst vienam gadam reālajā laikā.

GSAM 129.3Daži brāļi, pat tie, kuri šajā jautājumā viņam piekrita, drebēja bailēs par to, kas notiks, „ja tas nepiepildīsies”, kā viņš teica. Tas viņu tomēr neatturēja, un viņš turpināja darīt visu, kas bija viņa spēkos, lai izplatītu savus uzskatus par Turcijas jautājumu. Publiskie laikraksti izplatīja viņa apgalvojumu par šo tēmu. Neticīgo klubi savās sanāksmēs apsprieda šo jautājumu un teica: „Šeit ir cilvēks, kurš uzņemas risku, un, ja šī lieta izrādīsies tā, kā viņš saka, tas bez šaubām apstiprinās viņa apgalvojumu, ka viena diena pravietojumā simbolizē vienu gadu, ka divtūkstoš trīs simti dienu ir tik daudz gadu un ka tie beigsies 1844. gadā.”

GSAM 130.1Dr. Liča lekcijas publicēšana izraisīja vispārēju satraukumu, un tādējādi tūkstošiem cilvēku tika aicināti gaidīt to grūtību beigšanos, kas bija radušās starp Ēģiptes pašu Mehemetu Ali un Turcijas sultānu. Simtiem cilvēku teica: „Ja šī lieta beigsies tā, kā apgalvoja doktors, tas apstiprinās ‚gada-dienas’ principu simboliskā laika interpretācijā, un mēs kļūsim par adventistiem.”

GSAM 130Turcijas sultāns karā ar Ēģiptes pašu

GSAM 130.2Vairākus gadus pirms 1840. gada sultāns bija iesaistījies karā ar Ēģiptes pašu Mehemetu Ali. 1838. gadā nesaskaņas starp sultānu un viņa ēģiptiešu vasali uz laiku tika ierobežotas ārvalstu vēstnieku ietekmes dēļ. Tomēr 1839. gadā karadarbība atsākās un turpinājās līdz brīdim, kad vispārējā kaujā starp sultāna un Mehemeta armijām sultāna armija tika pilnībā sakauta un iznīcināta, bet viņa flote nonāca Mehemeta rokās un tika nogādāta uz Ēģipti. Sultāns bija tik pilnīgi sakauts, ka, kad augustā karš atsākās, viņam kā kādreiz varenās turku flotes skumjās paliekas bija palikuši tikai divi pirmās klases kuģi un trīs fregates. Mehemets kategoriski atteicās atdot šo floti un nodot to atpakaļ sultānam, kā arī paziņoja, ka, ja lielvalstis mēģinātu to atņemt, viņš to sadedzinātu. Tādā situācijā lietas atradās, kad 1840. gadā Anglija, Krievija, Austrija un Prūsija iejaucās un nolēma atrisināt šo strīdu; jo bija skaidrs, ka, ja to atstātu novārtā, Mehemets drīz kļūtu par sultāna troņa valdnieku.

GSAM 131Sabiedroto valstu iejaukšanās

GSAM 131.1„Sultāns piekrita šai sabiedroto valstu iejaukšanai un tādējādi brīvprātīgi nodeva šo jautājumu to rokās. Londonā notika šo valstu konference, kurā kā Osmaņu impērijas pilnvarotais piedalījās šeihs Efendi Bejs Likgis. Tika izstrādāts ultimāts, kas bija jāiesniedz Ēģiptes pašam, kurā sultāns viņam piedāvāja iedzimtu varu pār Ēģipti un uz mūžu pārvaldīt visu to Sīrijas daļu, kas stiepjas no Suecas līča līdz Tiberijas ezeram, kopā ar Akres provinci; savukārt viņam bija jāevakuē visas pārējās sultāna valdījumu daļas, kuras viņš tobrīd bija okupējis, un jāatdod atpakaļ Osmaņu flote. Gadījumā, ja viņš noraidītu šo sultāna piedāvājumu, četrām lielvarām bija jāuzņemas lieta savās rokās un jāizmanto citi līdzekļi, ko tās uzskatītu par piemērotiem, lai panāktu vienošanos.

GSAM 131.2„Bija skaidrs, ka tiklīdz šis ultimāts nonāks Mehemeta Ali rokās, lieta uz visiem laikiem izslīdēs no pirmā [sultāna] kontroles, un no tā brīža viņa lietu kārtošana būs ārvalstu lielvaru rokās.

GSAM 131Pravietojuma piepildīšanās — Turcijas neatkarības beigas

GSAM 131.3„Sultāns nosūtīja Rifatu Beju ar valdības tvaikoni uz Aleksandriju, lai paziņotu ultimātu pašam. Tas tika nodots viņa rokās, un viņš to pārņēma savā pārziņā 1840. gada 11. augustā! Tajā pašā dienā sultāns nosūtīja vēstuli četru lielvaru vēstniekiem, jautājot, kāds plāns tiks pieņemts gadījumā, ja paša atteiksies izpildīt ultimāta nosacījumus; uz ko viņi atbildēja, ka ir paredzēti pasākumi un nav nekāda iemesla viņam satraukties par jebkādiem neparedzētiem notikumiem, kas varētu rasties. Tajā dienā beidzās trīs simti deviņdesmit viens gads un piecpadsmit dienas, kas bija atvēlētas Osmaņu impērijas pastāvēšanai; un kur palika sultāna neatkarība? — Pazudusi!”⁶

GSAM 132.1No tā laika līdz šodienai sultānam ir nācies rīkoties lielvaru diktāta vadībā un vērot savas karalistes sadalīšanu, kā tā gabals pa gabalam tiek piesavināta to pašu vajadzībām.

GSAM 132Sabiedrības interese par pravietojumiem

GSAM 132.2Šī pārsteidzošā pravietojuma piepildīšanās atstāja milzīgu iespaidu uz sabiedrības apziņu. Tā pastiprināja cilvēku interesi dzirdēt par jau piepildītiem pravietojumiem un tiem, kas pašlaik piepildās. Dr. Ličs teica, ka dažu mēnešu laikā pēc 1840. gada 11. augusta viņš bija saņēmis vēstules no vairāk nekā tūkstoš ievērojamiem neticīgajiem, daži no kuriem bija neticīgo klubu vadītāji, kurās viņi paziņoja, ka ir pārtraukuši cīņu pret Bībeli un to pieņēmuši kā Dieva atklāsmi cilvēkiem. Daži no viņiem pilnībā pievērsās Dievam, un daudzi kļuva par spēcīgiem runātājiem lielajā otrās atnākšanas kustībā. Daži izteicās Dr. Ličam šādi: „Mēs esam teikuši, ka pravietojumu skaidrotāji citē no vēstures sapelējušajām lapām, lai pamatotu savus apgalvojumus par pravietisko piepildījumu; bet šajā gadījumā mums dzīvie fakti ir tieši acu priekšā.”

GSAM 132.3Lai ilustrētu, kā tieši sestās trompetes beigās Adventa vēsts sāka izplatīties „ar stipru balsi”, es minēšu gadījumu, ko man stāstīja viens no šīs vēsts dalībniekiem.

GSAM 132.41840. gadā E. C. Viljams, liela mēroga telšu un buru izgatavotājs no Ročesteras, Ņujorkas štatā, pieņēma šo vēsti un uzaicināja mācītājus Milleru un Haimsu ierasties Ročesterā un runāt ar tūkstošiem šīs pilsētas iedzīvotāju. Viņi atbildēja, ka viņiem trūkst naudas, lai nodrošinātu pietiekami lielu zāli, kurā varētu uzņemt cilvēkus. Viņš atbildēja: „Man ir apaļa telts ar 120 pēdu diametru. Es to uzcelsiu, aprīkošu ar sēdvietām un par to rūpēšos bez maksas. Nāciet un sludiniet vēsti.” „Viņi atbrauca,” viņš man stāstīja, „un telts neietilpināja pat pusi no tiem, kas bija ieradušies klausīties, tāpēc es pievienoju četrdesmit pēdu garu savienojumu, padarot telti 160 x 120 pēdu lielu. Šī telts katru dienu bija piepildīta ar cilvēkiem, un simtiem cilvēku drūzmējās ārpusē, visi dedzīgi vēloties dzirdēt vārdu.”

GSAM 133Simtiem cilvēku sludina vēsti

GSAM 133.1Lai apmierinātu pieaugošo interesi, tika izmantotas lielas teltis, un vasaras sezonā notika sapulces mežā. Ziemā tika izmantotas dažas no lielākajām baznīcu ēkām un sabiedriskajām zālēm, un visas bija piepildītas līdz pēdējai vietai ar ieinteresētiem klausītājiem. Tā vietā, lai mācītājs Millers tagad stāvētu, kā tas bija pirms 1840. gada, „gandrīz viens pats” sludinot vēsti, apmēram trīs simti cilvēku pievienojās viņam, publiski sludinot divtūkstoš trīs simtu dienu perioda beigšanos un saucot: „laiks vairs nebūs” un „Viņa sodības stunda ir nākusi.” Tādējādi mēs redzam, kā, kad pienāca Kunga laiks, lai vēsts izplatītos visā pasaulē, Viņa vārds piepildījās un miljoniem cilvēku pārņēma vēlme dzirdēt šo aicinājumu.

GSAM 133.2Tas, kas attiecināms uz kustību Amerikā, attiecināms arī uz citām valstīm. Sākot ar 1840. gadu, tā vietā, lai tikai daži atsevišķi cilvēki izplatītu savus izdevumus, desmitiem cilvēku, tā teikt, izvirzījās priekšplānā, lai sludinātu šo aicinājumu. Anglijā Anglikāņu baznīcā vien septiņi simti sludinātāju sludināja šo vēsti, nemaz nerunājot par desmitiem citu, kas bija iesaistījušies tajā pašā darbā. Vairāk nekā divdesmit dažādās pasaules vadošajās valstīs vēsts izplatījās ar tādu dedzību, kas lika vērotājiem teikt: „Šie cilvēki ir ārkārtīgi nopietni.”