1. nodaļa — Ievads

GSAM 21.1Kad mēs runājam par Kristus otro atnākšanu, mēs pieskaramies tēmai, kas patiesībā ir bijusi Dieva tautas cerība kopš mūsu pirmvecāku izraidīšanas no Ēdenes dārza. Vārdos, kas tika teikti čūskai, ka sievas pēcnācējs sasitīs tai galvu, bija apliecinājums, ka galu galā ieradīsies atjaunotājs, kurš uzvarēs sātana uzurpācijas un piepildīs Dieva nodomu uz zemes. Var pieņemt, ka Ādams un Ieva domāja, ka šis darbs tiks paveikts ļoti drīz un ka uzvarētājs būs kāds no viņu tiešajiem pēcnācējiem. Tomēr Dieva plānā apsolījums par Glābēju no šķietamās pazudināšanas ietvēra visu to, kas kopš tā laika ir attīstījies, Viņa „īpašas apņemšanās un žēlastības, kas mums dota iekš Kristus Jēzus no mūžīgiem laikiem” īstenošanā.¹

GSAM 21.2Ja Ādamam un Ievai uzreiz būtu dota iespēja ieraudzīt to postu un bēdas, kas piepildītu pasauli garajos laikmetos starp tās sabrukumu un atjaunošanu, viņu skumjas būtu bijušas nepanesamas. Debesu Dievs savā maigajā žēlsirdībā un līdzjūtībā slēpa no viņiem šo skatu, ļaujot viņiem lolot mīļo cerību drīz tikt atbrīvotiem uz Dieva bērnu godības svabadību. Doma par to, ka atpestīšana ir tuvu, dabiski mudināja viņus ar vēl lielāku nopietnību gatavoties šim notikumam.

GSAM 22.1Tāpat ir bijis ar Dieva tautu visās paaudzēs kopš Ādama laikiem. Viņi bija pārliecināti, ka nākotnē notiks liels un svarīgs notikums — ka Kristus beidzot atnāks un nodibinās Savu valstību. Arī viņi, tāpat kā Ādams un Ieva, ticēja, ka šis notikums ir tuvu, un, tāpat kā viņi, neapzinājās, kas notiks starp viņu pašu laiku un šo notikumu; citādi viņi varētu zaudēt drosmi, tiecoties uz balvas mērķi.

GSAM 22.2Šo domu var ilustrēt, izmantojot notikumus, kas saistīti ar lieliem atklājumiem. Cilvēki, kas tos aizsāka, lai gan paši to neapzinājās, faktiski pildīja Dieva nodomu; tomēr viņus iedvesmoja idejas, kas ne visos aspektos saskanēja ar viņu pašu teorijām, kuras mudināja viņus rīkoties.

GSAM 22Kolumba atklājumu tālejošās sekas

GSAM 22.3Montgomerijs savā grāmatā American History², 1902. gada izdevums, 8., 9. lpp., runājot par teoriju, kas pamudināja Kolumbu doties ceļā, un par viņa plāna īstenošanu sasniegt Austrumindiju, burājot uz rietumiem, saka:—

GSAM 22.4„Kolumbs domāja, ka varētu uzlabot Portugāles karaļa projektu. Viņš bija pārliecināts, ka pastāv īsāks un labāks ceļš, kā sasniegt Indiju, nekā maršruts, ko bija iezīmējis Diazs. Dženovas jūrnieka [Kolumba] plāns bija tikpat drosmīgs, cik oriģināls. Tā vietā, lai burātu uz austrumiem vai uz dienvidiem un austrumiem, viņš ierosināja burāt tieši uz rietumiem. Viņam, kā viņš uzskatīja, bija trīs labi un pamatoti iemesli šādai iecerei: pirmkārt, tāpat kā labākie viņa laika ģeogrāfi, Kolumbs bija pārliecināts, ka Zeme nav plakana, kā to pieņēma lielākā daļa cilvēku, bet gan sfēra. Otrkārt, viņš pieņēma, ka šī lode ir daudz mazāka, nekā tā ir patiesībā, un ka lielāko daļu no tās veido sauszemes, nevis ūdens. Treškārt, tā kā viņš neko nezināja un neko neuzminēja par Amerikas kontinenta vai Klusā okeāna pastāvēšanu, viņš iedomājās, ka Āzijas vai Indijas krasts atrodas tieši pretī Spānijai un Eiropas rietumu krastam. Viņš aprēķināja, ka kopējais attālums līdz Cipango jeb Japānai, visticamāk, nepārsniegtu apmēram četrus tūkstošus jūdžu.

GSAM 23.1„Viņa plāns bija šāds: viņš izbrauktu no Eiropas; virzītu savu kuģi rietumu virzienā uz Japānu un sekotu zemeslodes izliekumam, līdz tas viņu aizvestu pie tā, ko viņš meklēja. Viņam tas šķita tikpat droši un vienkārši kā mušai apstaigāt ābolu.

GSAM 23.2„Ja ekspedīcija būtu veiksmīga, viņam būtu šī milzīgā priekšrocība: viņš ienāktu Indijā tieši pa galvenajām durvīm, nevis sasniegtu to apļveida ceļā un caur sava veida sānu ieeju, kā to bija spiesti darīt portugāļi.

GSAM 23.3„Mēs redzam, ka šis cilvēks, kurš praktiskajā matemātikā, ģeogrāfijā un navigācijā izpratās tikpat labi kā jebkurš cits viņa laikabiedrs, nekļūdījās pirmajā jautājumā — par Zemes formu —, bet pilnīgi kļūdījās abos pārējos.

GSAM 23Laimīga kļūda

GSAM 23.4„Tomēr, cik dīvaini, viņa kļūdas vienā ziņā viņam palīdzēja. Kļūda, ko viņš pieļāva attiecībā uz attālumu, bija vislaimīgākā. Ja Kolumbs būtu pareizi aprēķinājis zemeslodes izmērus un šāda ceļojuma patieso garumu, viņš, visticamāk, nebūtu devies ceļā, jo viņš uzreiz būtu redzējis, ka ierosinātais portugāļu maršruts ir gan daudz īsāks, gan lētāks. Turklāt, ja viņš būtu varējis iedomāties vai kā citādi paredzēt, ka Amerikas kontinents atrodas tieši viņa ceļā, tas pats par sevi, iespējams, nebūtu pamudinājis viņu doties atklājumu ceļojumā, jo viņa mērķis nebija atrast jaunu zemi, bet gan jaunu ceļu uz jau pazīstamu.”

GSAM 23Laiku lielā cerība

GSAM 23.5Tāpēc Dieva tauta, kas gājusi cauri gadsimtiem, ir turējusies pie cerības uz Kristus atnākšanu kā „uzticīgs un stiprs dvēseles enkurs”³. Lai gan bieži vien skumjās un ciešanās viņi sāpēs sauc: „Cik ilgi vēl, ak, Kungs, līdz nāks atbrīvošana?”, tomēr viņi ir turpinājuši virzīties uz priekšu un, tāpat kā Pāvils, ir teikuši un joprojām saka: „kas ir mūsu cerība vai prieks vai goda kronis? Vai arī ne jūs mūsu Kunga Jēzus Kristus priekšā pie Viņa atnākšanas?”⁴

GSAM 24Pāvils, ko stiprina cerība

GSAM 24.1Šajā sakarā pietiks ar dažiem piemēriem par šīs cerības stiprinošo spēku. Kad Pāvils tika stādīts priekšā Fēliksam un viņam atļāva runāt savā aizstāvībā, viņš teica: „es savu tēvu Dievam kalpoju pēc tā ceļa, ko tie sauc par atkāpēju ticību, ticēdams visu, kas bauslībā un praviešos rakstīts; Un man ir uz Dievu tā cerība, uz ko šie arīdzan gaida, ka miroņi augšāmcelsies, gan taisniem, gan netaisniem.”⁵

GSAM 24.2Savā prasmīgajā aizstāvības runā, stāvot Agrippas priekšā, Pāvils teica: „nu es stāvu un topu tiesāts par to cerību uz to no Dieva mūsu tēviem doto apsolīšanu. Pie tās cer nākt mūsu divpadsmit ciltis, bez mitēšanās naktīm un dienām Dievam kalpodamas. Par šo cerību, ķēniņ Agrippa, es no tiem Jūdiem topu apsūdzēts. Kā? Vai tā jums šķiet neticama lieta, ka Dievs miroņus uzmodina?”⁶ Kad viņš beidzot nonāca Romā, lai stātos Cēzara priekšā, viņš sacīja jūdiem: „Jo Israēla cerības dēļ es ar šīm ķēdēm esmu saistīts.”⁷

GSAM 24.3Pāvils brīvi runāja par šo cerību savā vēstulē Titam: „Jo Dieva žēlastība, kas visiem cilvēkiem pestīšanu atnes, ir atspīdējusi Un mūs pamāca, lai mēs bezdievību un pasaulīgas kārības aizliegdami, šķīsti un taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī pasaulē, Gaidīdami to mūžīgo cerības labumu un tā lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus godības atspīdēšanu.”⁸

GSAM 24Pēteris, kas priecājas par cerību

GSAM 24.4Pēteris par to pašu cerību runā šādi: „Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas pēc Savas lielās apžēlošanas mūs atdzemdinājis uz dzīvu cerību caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, Uz neiznīcīgu un neapgānītu un nesavīstamu mantību, kas top paturēta debesīs priekš jums, Kas iekš Dieva spēka topat glabāti caur ticību uz pestīšanu, kas ir gatava parādīties pēdīgā laikā: Par to jūs priecājaties, mazu brīdi tagad, ja vajag, noskumdināti dažādās kārdināšanās, Lai jūsu pārbaudītā ticība top atrasta dārgāka nekā zelts, kas iznīkst un ugunī kļūst pārbaudīts, - par slavu un godu un teikšanu, kad Jēzus Kristus taps redzams.”⁹

GSAM 25Dieva mērķis radīšanā

GSAM 25.1Svētie Raksti atklāj Dieva nolūku pasaules radīšanā; un no pravietiskajiem vārdiem mēs uzzinām arī Viņa plānu attiecībā uz nākotni: „tā saka Tas Kungs, kas debesis radījis, tas Dievs, kas zemi iztaisījis un darījis; Viņš to ir cēlis, Viņš to nav radījis, ka būtu tukša, bet Viņš to taisījis, lai tur dzīvo.”¹⁰ Kad Viņš to bija veidojis, Viņš to deva cilvēkam. Psalmists saka: „Debesu debesis Tam Kungam pieder, bet zemi Viņš devis cilvēku bērniem.”¹¹ Bet, kad Viņš to deva cilvēkam, cilvēks bija taisns, kā to izteica gudrais vīrs: „to tikai es esmu atradis, ka Dievs cilvēku ir radījis taisnu, bet tie dodas uz daudz gudrošanām.”¹²

GSAM 25.2Mēs lasām par Tā Kunga rīcību ar cilvēces dzimtu, ka „kad tas visuaugstais tautām deva viņu daļas un šķīra cilvēku bērnus, tad Viņš tautām cēla robežas pēc Israēla bērnu skaita”,¹³ tas ir, atbilstoši patiesā Israēla skaitam, kas galu galā tiks sapulcēts uz zemes kā Viņa nākotnes valstības pavalstnieki. Pāvils to izsaka šādi: „Viņš ir darījis, ka no vienām asinīm visas cilvēku tautas dzīvo pa visu zemes virsu, un ir nolicis papriekš nospriestus laikus un robežas, kur tiem būs dzīvot, Ka tie To Kungu meklētu, lai tie Viņu varētu just un atrast, - jebšu Viņš nav tālu no neviena no mums. Jo iekš Viņa mēs dzīvojam un kustam un esam.”¹⁴ Kad šis sākotnējais nodoms attiecībā uz zemi tiks īstenots, arī „tavi ļaudis būs visnotaļ taisni”.¹⁵ Atkal par viņiem šajā stāvoklī ir teikts: „neviens iedzīvotājs nesacīs: es esmu vājš; jo tiem ļaudīm, kas tur dzīvo, grēki būs piedoti.”¹⁶ Tas būs laiks, kad „lēnprātīgie iemantos zemi un priecāsies lielā mierā”.¹⁷

GSAM 26Kristus otrā atnākšana nav pasaka

GSAM 26.1Pētera otrajā vēstulē ir teikts, ka „mēs neesam dzinušies pakaļ izgudrotām pasakām, kad mēs jums esam sludinājuši mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet mēs paši Viņa augsto godību ar acīm esam redzējuši. Jo no Dieva, Tā Tēva, Viņš dabūjis slavu un godību, kad tāda balss uz Viņu notika no tās augsti teicamās godības: Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kā Man ir labs prāts. Un šo balsi mēs esam dzirdējuši no debess nākam, kad mēs ar Viņu bijām uz tā svētā kalna. Un mums ir jo stiprs praviešu vārds, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami tā kā sveci, kas spīd tumšā vietā, tiekams diena aust un rīta zvaigzne uzlec jūsu sirdīs.”¹⁸

GSAM 26.2Šajā Rakstu vietā apustulis atsaucas uz pārveidošanos kalnā kā uz pierādījumu Kristus otrajai atnākšanai. Pirms šīs ainas mūsu Glābējs bija teicis saviem apustuļiem: „kādi no tiem, kas šeitan stāv, nāvi nebaudīs, iekams neredzēs To Cilvēka Dēlu nākam Savā Valstībā”¹⁹ — kā to pierakstījis Lūkas: „ir kādi no tiem, kas še stāv, kas nāvi nebaudīs, kamēr Dieva valstību redzēs.”²⁰

GSAM 26.3Šis solījums burtiski piepildījās pašā pārveidošanās brīdī. Šajā „redzējumā” uz kalna viņi redzēja Jēzu pagodinātu, tādu, kāds Viņš parādīsies, kad nāks Savā valstībā. Viņi redzēja Eliju, kurš tika uzņemts debesīs, nepiedzīvojot nāvi, un kurš simbolizēja tos, kuri tiks pārvērsti — pārveidoti no mirstīgiem par nemirstīgiem — „piepeši, acumirklī”, kad Kungs nāks.²¹ Tur bija arī Mozus, kurš bija miris, simbolizējot tos, kuri tiks augšāmcelti no mirušajiem, lai satiktu Kungu. Tātad šajā „redzējumā” viņi ieraudzīja Kristu, kas nāk Savā valstībā, kā Viņš viņiem bija apsolījis.

GSAM 27Pravietojums — drošāks vārds

GSAM 27.1Lai gan apustuļi bija redzējuši šo krāšņo skatu uz Pārveidošanās kalna un dzirdējuši Dieva apstiprinājuma balsi, apustulis Pēteris apgalvo: „mums ir jo stiprs praviešu vārds.” Ar šo apgalvojumu viņš nenoniecina to, ko viņi redzēja un dzirdēja tajā neaizmirstamajā brīdī. Toreiz viņi dzirdēja Dieva balsi vienreiz, bet lielajos pravietojumos, kas sniedzas līdz pat Kristus otrajai atnākšanai, mums ir Dieva balss, kas bieži atkārtota. Faktiski katrs konkrēts pravietiskais pareģojums, kas ir piepildījies vai ierakstīts vēsturē, ir Dieva balss mums. Tieši šajā nozīmē praviešu vārds ir „jo stiprs”. Revised Version to tulko kā „apstiprināts”. Pravietojums tiek apstiprināts ar katru piepildīto detaļu. Katrs paredzētais notikums, kad tas piepildās, ir apliecinājums tam, ka arī pārējie paredzētie notikumi noteikti piepildīsies.

GSAM 27Pravietojuma būtība

GSAM 27.2Šādas izcilu Bībeles pētnieku liecības par pravietojuma būtību ir pārliecinošas:—

GSAM 27.3Tomass Ņūtons apgalvo, ka „pravietojums ir vēsture, kas paredzēta un saīsināta; vēsture ir pravietojums, kas piepildījies un izvērsts. Pasaulē ir bijuši melīgi pareģojumi; taču ne cilvēku, ne velna vislielākais prāts un ļaunums nespēj radīt tādus pravietojumus, kādi ir ierakstīti Rakstos.”

GSAM 27.4Sers Īzaks Ņūtons liecina, ka „ieklausīšanās praviešos ir patiesās baznīcas pamatraksturīga iezīme.”

GSAM 27.5Dr. A. Kīts saka, ka „pravietojums ir līdzvērtīgs jebkuram brīnumam un pats par sevi ir brīnumains... Tikai Visvarenā balss varēja izsaukt mirušos no kapiem — tikai Viszinošā balss varēja atklāt visu, kas slēpās tumšajā nākotnē, kura cilvēkam ir tikpat neizdibināma kā mirušo mājvietas — un abas ir vienlīdz Dieva balss.”

GSAM 28.1Metjū Henrijs teica, ka „Dieva laikā, kas ir labākais laiks, un Dieva ceļā, kas ir labākais ceļš, pravietojums noteikti piepildīsies. Katrs Kristus vārds ir ļoti tīrs un tādēļ ļoti drošs.”

GSAM 28Pravietojuma mērķis

GSAM 28.2No Kristus vārdiem, ko Viņš teica saviem apustuļiem, mēs varam uzzināt vienu no Kunga mērķiem, dodot pravietojumus. Pravietiski runājot par notikumiem, kas notiks Jūdas dzīvē, Viņš teica: „Es jums to saku, pirms tas notiek, lai, kad tas notiek, jūs ticat, ka Es Tas esmu.”²²

GSAM 28.3Kungs caur pravieti Jesaju saka arī: „Es esmu Dievs, un nav neviena kā Es, Kas no iesākuma galu dara zināmu, un no senlaikiem to, kas vēl nav noticis, kas saka: Mans padoms pastāvēs, un Es darīšu visu, kas Man patīk.”²³

GSAM 28.4Atkal: „Tās priekšējās lietas Es sen jau esmu pasludinājis, un no Manas mutes tās nākušas, un Es tās esmu darījis zināmas. Piepeši tās esmu izdarījis, un tās notikušas.... tev to sen esmu pasludinājis, pirms tas notika, Es tev to esmu devis dzirdēt, ka tu nesacītu: mans elkadievs to darījis un mans tēls un mana bilde to pavēlējuši. Tu to esi dzirdējis, redzi nu visu to! Vai tad jums to nebūs pasludināt? No šā brīža Es tev daru zināmas jaunas lietas un apslēptas lietas, ko tu nezini. Tagad tās radītas un nevis sen, un ne dienu iepriekš tu no tām neesi dzirdējis, lai nevari sacīt: redzi, es to esmu zinājis.”²⁴

GSAM 28.5No šiem vārdiem redzams pravietisko piepildījumu spēks kā pierādījums pravietojuma dievišķajai izcelsmei, kā arī tas, ka tas ir Kunga varenības apliecinājums pār visiem pagānu dieviem. No šiem vārdiem var secināt arī to, ka pravietojumiem ir ļoti svarīga vieta patiesības Rakstos. Ņemot vērā šos faktus, ir pārsteidzoši dīvaini, ka tik daudzi cilvēki pievērš maz vai vispār nekādu uzmanību Svēto Rakstu pravietisko daļu pētīšanai.

GSAM 29Pravietojumi nav aizzīmogoti

GSAM 29.1Neinformētie saka, ka viņi ir neizglītoti un tādēļ nevar saprast pravietojumus. No otras puses, daudzi izglītotie, tostarp arī daži sludinātāji, saka: „Pravietojumi ir aizzīmogoti un tos nevar saprast. Mēs visi zinām, ka Atklāsmes grāmata ir aizzīmogota grāmata.”

GSAM 29.2Atklāsmes grāmatā mīļajam Jānim tika dots īpašs pavēlējums grāmatu neaizzīmogot.²⁵ Arī šajā grāmatā tiek pasludināts svētījums tiem, kas „dzird šās praviešu mācības vārdus un patur, kas te ir rakstīts.”²⁶ Kā gan varētu ievērot to, kas ietverts aizzīmogotā grāmatā, ja to nesaprot un nevar saprast? Kungs caur Mozu teica: „Noslēpumi pieder Tam Kungam, mūsu Dievam; bet atklātās lietas pieder mums un mūsu bērniem mūžam (burtisks KJV tulkojums), ka mums būs darīt visus šīs bauslības vārdus.”²⁷

GSAM 29.3Tas, ka Kungs paredzēja, lai Daniēla pravietojumi tiktu saprasti, ir skaidrs no Viņa vārdiem, ko Viņš teica saviem mācekļiem par tiem. Mēs lasām: „Kad jūs nu redzēsiet to izpostīšanas negantību, par ko pravietis Daniēls sacījis, ka tā stāv tai svētā vietā, (kas to lasa, tas lai to labi apdomā!),”²⁸ kas faktiski nozīmē: saprotiet pravieti Daniēlu.

GSAM 29.4Kungs ar šiem vārdiem atmasko kļūdaino apgalvojumu, ka pravietojumus nevar saprast: „jums visa parādīšana palikusi kā aizzieģelētas grāmatas vārdi, ko vienam dod, kas māk lasīt, un saka: lasi jel šo! Un viņš saka: es nevaru, ja tā ir aizzieģelēta. Un to grāmatu dod vienam, kas nemāk lasīt, un saka: lasi jel šo! Un viņš saka: es nemāku lasīt. Jo Tas Kungs ir sacījis: tādēļ ka šie ļaudis pie Manis nāk ar savu muti un Mani godā ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu no Manis nost, un ka tie Mani bīstas pēc cilvēku baušļiem, kas tiem top mācīti, Tādēļ, redzi, Es joprojām ar šiem ļaudīm darīšu brīnišķi, brīnišķi un apbrīnojami, ka viņu gudro gudrība zudīs, un viņu prātīgo prāts apslēpsies.”²⁹ Ja tauta, uz kuru šeit atsaucas pravietis, būtu sekojusi drošajam pravietojuma vārdam, tai nebūtu bijis jānovirzās no Dieva likuma un jāaizstāj Viņa priekšraksti ar cilvēku pavēlēm.

GSAM 30Pravietojums nav privāta interpretācija

GSAM 30.1Nav tā, ka pravietojumam būtu kāda dziļa, slēpta, noslēpumaina nozīme, kuru tik daudzi nespēj saprast. Apustulis Pēteris par to ir teicis: „To pār visām lietām atzīdami, ka neviena praviešu mācība rakstos nav izstāstāma pēc cilvēku domām. Jo praviešu mācība nekad nav notikusi caur cilvēka gribēšanu, bet tie svētie Dieva cilvēki ir runājuši, dzīti no Svētā Gara.”³⁰ No šiem vārdiem skaidri izriet, ka pravietojuma izpratnei būtiska ir tā Gara saņemšana, kas runāja caur praviešiem. Par šo Garu, kas apsolīts visiem, kuri to meklē, ir rakstīts: „Tas jūs vadīs uz visu patiesību.”³¹

GSAM 30Pravietojuma piepildīšanās

GSAM 30.2Pētot pravietojumus, ir daži fakti, kas vienmēr jāpatur prātā: Dievs, kurš ir nemaldīgs, ir pravietojumu autors, un, kad pienāk laiks, lai piepildītos pareģojums, tieši paredzētais notikums notiks. Turklāt, tā kā Kungs, kam ir vara paredzēt, ko tieši cilvēki darīs, nosaka laiku, kad kaut kas notiks, tad, kad šis laiks pienāk, notiek pravietojuma patiesa piepildīšanās. Citiem vārdiem sakot, pravietojuma viltus piepildīšanās laikā, kas paredzēts patiesajam, ir neiespējama. Saskaņā ar šo aksiomu mēs varam teikt, ka, kad pienāk Kunga laiks, lai Viņa patiesības vēsts tiktu pasludināta pasaulei, šī vēsts parādās katru reizi.

GSAM 30.3Kādreiz, kad rakstītājs bija nolasījis runu par pravietojuma piepildīšanos, klātesošais neticīgais piegāja klāt un teica: „Man jāapsveic jūs, pravietojumu skaidrotāji, ar to, ka esat ļoti laimīgi. Pētot vēsturi, jums šķiet tik viegli atrast to, kas precīzi atbilst pravietojumam.” „Jā,” bija mūsu atbilde, „tas atbilst, jo tas tika radīts, lai atbilstu. Ja jūs dotos uz cimdu veikalu, lai nopirktu cimdu pāri, vai jūs necerētu atrast tādus, kas derētu jūsu rokai?” Viņš atbildēja: „Protams, ka cerētu, jo tie tika radīti, lai derētu.” „Tātad,” teica rakstnieks, „Dievs, kurš precīzi zināja, ko cilvēki darīs, izteica par viņiem pareģojumus, un, kad šie cilvēki parādās darbības skatuvē un dara tieši to, ko Viņš paredzēja, patiesais vēsturnieks fiksē viņu rīcību, kas, salīdzinot ar pareģojumu, precīzi saskan.”

GSAM 31Pravietojums – gaisma tumsā

GSAM 31.1Apustulis Pēteris saka, ka mums jāpievērš uzmanība pravietojumiem kā gaismai, kas spīd tumšā vietā. Bez pravietojuma gaismas nākotne būtu pilnīgs tumšums. Gaismas mērķis ir izkliedēt tumsu — ceļojot tumšā vietā, parādīt ceļu un parādīt to skaidri, lai ceļotājs varētu soli pa solim redzēt un izvēlēties ceļu. „Tavs vārds,” saka psalmists, „ir manas kājas spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.”³² Gudrais cilvēks saka: „taisno celiņš ir kā spožs gaišums, kas spīd un spīd, līdz diena aust.”³³ Tādējādi, virzoties pa laika straumi, redzams, ka Dieva vārds, it īpaši tā pravietiskajās piepildīšanās, atklāsies arvien vairāk un vairāk, padarot Bībeles pētniekam arvien skaidrāku un skaidrāku, ka viņš noteikti atrodas ceļā, kas ved uz mūžīgo gaismu un mūžīgo dienu.

GSAM 31Trīs izcilākie notikumi no Ēdenes līdz beigām

GSAM 31.2Apskatot Kunga tautas ceļu no Ēdenes līdz pat beigām Svēto Rakstu gaismā, ir trīs notikumi, kas izceļas ar īpašu nozīmi. Pirmais ir Kristus pirmā atnākšana, iemiesošanās, Emanuela atnākšana — Dievs, kas parādījies miesā; otrais — lielā reformācija pēc tumšajiem viduslaikiem — 1260 gadu ilgā apspiestības perioda, kurā Dieva vārds tika gandrīz pilnībā slēpts no vienkāršajiem ļaudīm — baznīcas izkļūšana no tās tuksneša stāvokļa un Svēto Rakstu nodošana tur, kur ikviens varētu tos lasīt un iepazīt Viņa gribu; trešais — mūsu Kunga otrā atnākšana, lai ievadītu to laiku, kad viss būs atjaunots, par ko Dievs jau sen ir runājis caur visu Savu svēto praviešu muti; tas, lai noslēgtu „gadsimtu konfliktu” — konfliktu starp grēku un taisnību — un ievadītu godības laikmetu, uz kuru ir virzījušies visi laikmeti.

GSAM 32Pravietojums rāda ceļa zīmes uz beigām

GSAM 32.1Pievēršot uzmanību drošajam pravietojuma vārdam kā gaismai, kas vada mūsu soļus, atklājot mums pareizo ceļu cauri tumsai, nevar būt citādi, kā vien to, ka mēs atradīsim ceļu, kas skaidri iezīmēts pravietiskajā vārdā visā laika plūdumā līdz pat Kristus otrajai atnākšanai. Tā kā tas tā ir, tie, kas cieši seko pravietojuma gaismai, ne tikai atpazīs zīmes un pazīmes, ka lielā diena ir tuvu, bet arī atpazīs Kunga darbu, kas nemainīgi virzās uz priekšu patiesības vēstījumos, kuru uzdevums ir sagatavot tautu, lai tā Viņu sagaidītu mierā Viņa atnākšanas brīdī.

GSAM 32.2Lai gan Raksti paziņo, ka Kunga diena nāks pār masām kā „zaglis naktī”³⁴, tajos ir teikts arī par tiem, kas stāv Kunga padomē: „jūs, brāļi, neesiet iekš tumsības, ka šī diena kā zaglis jūs sagrābj. Jūs visi esat gaismas bērni un dienas bērni.”³⁵

GSAM 32Atcerieties Kunga vadību

GSAM 32.3Atceroties Kunga vadību adventa kustībā, ir vērts atzīmēt, ka Dieva nodoms vienmēr ir bijis, lai Viņa tauta atcerētos Viņa gādības un varenības izpausmes savā labā. Izskaidrojot iemeslus, kāpēc Israēls novirzījās no Dieva, psalmists saka: „Viņi aizmirsa Dievu, savu Pestītāju, kas lielas lietas bija darījis Ēģiptes zemē, Brīnumus Hama zemē, briesmīgus darbus pie niedru jūras.”³⁶ Ja Israēlam bija labi atcerēties Kunga vadību, vai tad tas nav labi arī mums? Ekstāzē psalmists atkal saka: „Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev laba darījis.”³⁷

GSAM 33.1Visos laikmetos Kungam ir bijušas svarīgas patiesības, kas, pateicoties Viņa žēlastībai, bija paredzētas, lai izvestu tautu no grēka verdzības un sagatavotu to ieiešanai debesu Kānaānā; un ir lietderīgi apsvērt Kunga rīcību pret tiem, kuri ir sludinājuši šīs patiesības.

GSAM 33Lieli rezultāti no visniecīgākajiem līdzekļiem — D’Aubigné liecība

GSAM 33.2D’Aubigné savā grāmatā History of the Reformation saka: „Dievs, kurš gadsimtu gaitā sagatavo savu darbu, to paveic ar vājākajiem līdzekļiem, kad ir pienācis Viņa laiks. Panākt lielus rezultātus ar vismazākajiem līdzekļiem — tāds ir Dieva likums. Šis likums, kas valda visur dabā, ir sastopams arī vēsturē.”³⁸

GSAM 33.3Kad Dievs senos laikos sāka izvēlēties īpašu tautu, lai to iedibinātu kā sev īpašu nāciju, Viņš to darīja, aicinot vienu cilvēku — Ābrahamu —, kurš dzīvoja pagānu vidū, Urā, Kaldeju zemē. No viņa izauga daudz pēcnācēju; bet par tiem, kad tie tika paaugstināti līdz tautas godam, debesu Dievs sacīja: „Tam Kungam nav tāpēc labs prāts pie jums bijis, Viņš arī jūs nav tāpēc izredzējis, ka jūsu pulks būtu bijis jo liels pār visām tautām, jo jūs bijāt tā vismazākā no visām tautām.”³⁹

GSAM 33.4Tad atkal, kad Viņš vēlējās atbrīvot Savu tautu no verdzības Ēģiptē, Viņš par tās vadoni izvēlējās vienu, kurš savā zīdaiņa vecumā trīs mēnešus bija paslēpts savas mātes mājā, un pēc tam ievietots vienkāršā, rupjā šķirstā, kas bija izgatavots no niedrēm un apsmērēts ar darvu, un nodots Nīlas upes gādībā. Tomēr šis pats Mozus bija tas, kurš, sasniedzis saprāta vecumu, izvēlējās pazemīgo ceļu – ciest kopā ar Dieva tautu, nevis „uz īsu laiku baudīt grēka laimi”.⁴⁰

GSAM 34Gideona uzvara

GSAM 34.1Vēlāk, kad Kungs vēlējās atbrīvot Israēlu no midjaniešiem un amalekiešiem, kuri iebruka viņu zemē „tā kā siseņu pulks” un iznīcināja zemes ražu, neatstājot „pārtikas iekš Israēla, nedz sīku lopu nedz vēršu nedz ēzeļu”, Kungs sūtīja eņģeli pie Gideona. Šis Joāša dēls bija nonācis tik lielā nabadzībā, ka viņam nācās izkulstīt nedaudz kviešu un tos paslēpt no ienaidniekiem. Kad eņģelis paziņoja viņam, ka viņam jāatbrīvo Israēls, Gideons pārsteigts jautāja: „ar ko es Israēli atpestīšu? Redzi, mans radu pulks ir tas mazākais Manasū, un es esmu tas mazākais sava tēva namā.”⁴¹ Šis pats pazemīgais, nabadzīgais vīrs devās ceļā ar saviem trīs simtiem vīru, ar vienkāršām laternām un krūzēm (rīcība, kas ierobežotam prātam šķistu kā muļķība), un, padarot Dievu par savu spēku, viņi guva varenu uzvaru. Pirms atbrīvošanas Gideons, iespējams, bija izteicis tādu sēru dziesmu kā pravietis Amoss, kad viņš jautāja: „Kā Jēkabs varēs pastāvēt, jo viņš ir mazs.”⁴²

GSAM 34Bērns silītē

GSAM 34.2Kunga noteiktajā laikā piedzima cilvēces Glābējs, un gani atrada Viņu guļam silē. Viņa zemes radinieki nodarbojās ar pazemīgām, lai gan godājamām dzīves nodarbēm. Par savu zemes nabadzību Glābējs teica: „Lapsām ir alas un putniem apakš debess ir ligzdas, bet Tam Cilvēka Dēlam nav, kur likt Savu galvu.”⁴³ Viņš izvēlējās savus apustuļus „no zemākajām aprindām, kas, lai gan nav visnabadzīgākās, tomēr nesasniedz vidusšķiras līmeni. Tādējādi viss bija paredzēts, lai pasaulei parādītu, ka šis darbs nav cilvēka, bet Dieva darbs.”

GSAM 35Nav daudz aicinātu gudro

GSAM 35.1Pāvils par darbu agrīnās baznīcas laikos teica: „Dieva ģeķība ir gudrāka nekā cilvēki, un Dieva nespēcība spēcīgāka nekā cilvēki. Jo raugāt, brāļi, savu aicināšanu, ka nav daudz gudru pēc miesas, ne daudz spēcīgu, ne daudz no augstas dzimtas; Bet kas ģeķīgs pasaulei, to Dievs ir izredzējis, ka Viņš tos gudros liktu kaunā, un kas nespēcīgs pasaulei, to Dievs ir izredzējis, ka Viņš tos spēcīgos liktu kaunā, Un kas necienīgs pasaulei un pulgots, un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, ka Viņš iznīcinātu to, kas ir kas, Lai neviena miesa Viņa priekšā nelielās.”⁴⁴

GSAM 35Pazemīgi cilvēki reformācijā

GSAM 35.2To pašu principu mēs redzam ilustrētu 16. gadsimta lielo reformatoru dzīvēs. Vēsturnieks saka: „Reformators Cvinglis nāca no Alpu ganu būdas; Melanhtons, reformācijas teologs, no bruņu kalēja darbnīcas; un Luters no nabaga kalnrača mājiņas.” Par sevi Luters teica: „Mani vecāki bija ļoti nabagi. Mans tēvs bija nabadzīgs mežizstrādātājs (vēlāk viņš kļuva par kalnraci), un mana māte bieži nesa malku uz muguras, lai varētu nodrošināt līdzekļus savu bērnu audzināšanai. Viņi mūsu dēļ pacieta smagāko darbu.”

GSAM 35.3Apustulis Jēkabs, runājot par cilvēku aicinājumu uz Kunga kalpošanu, saka: „Klausiet, mani mīļie brāļi: vai Dievs nav izredzējis tos šās pasaules nabagus, kas ticībā ir bagāti un tās valstības mantinieki, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīļo?”⁴⁵

GSAM 35Agrīnie metodisti

GSAM 35.4Aplūkojot reformatoru virzību uz metodisma pirmsākumiem, kad tika neatlaidīgi sludināta brīvās žēlastības mācība, mēs redzam, ka tai līdzi nāca Dieva spēks. Tā kā tā tika uzticīgi pasludināta cilvēkiem ar Kristus maigo mīlestību un tika uztverta ar dzīvu ticību, ticīgie ne tikai atrada pagātnes grēku piedošanu, bet arī svētinošu spēku, kas ļāva viņiem dzīvot svētu dzīvi. Metodismam bija pieticīgi sākumi, un tas tika svētīts atbilstoši sludinātāju un laju ticībai un vienkāršajai paļāvībai.

GSAM 36.1Izsekojot notikumiem un pieredzēm, kas saistītas ar adventa kustību, mēs redzam, ka, tāpat kā ikvienā Tā Kunga darbā, kura īstenošanā cilvēks ir līdzstrādnieks, tās izcelsme bija starp nabadzīgajiem un neievērojamiem; taču nevienam nevajadzētu izdarīt secinājumus pret to, pirms rūpīgi pārbaudīti pierādījumi, uz kuriem balstās šis lielais darbs, lai nenonāktu tajā stāvoklī, par kuru Kungs jautāja: „kas nicina sīka iesākuma dienu?”⁴⁶

GSAM 36Eka atbilde Luteram

GSAM 36.2Tiem, kuri varētu sliekties izlemt, vai kāds doktrīnas punkts ir pareizs vai nepareizs, pamatojoties uz to, vai to pieņem daži vai daudzi, mēs citējam daļu no strīda starp Luteru un Eku. Tā kā Luters balstījās uz Rakstiem un uzdrīkstējās apstrīdēt cilvēku tiesības savus viedokļus izvirzīt augstāk par Dieva vārdu, Eks atbildēja ar šādiem ironiskiem vārdiem: „Esmu pārsteigts par to pazemību un pieticību, ar kādu godājamais doktors uzņemas viens pats pretoties tik daudziem izcilajiem baznīctēviem un izliekas zinām vairāk nekā pāvesti, koncili, doktori un universitātes! ... Neapšaubāmi būtu pārsteidzoši, ja Dievs būtu slēpis patiesību no tik daudziem svētajiem un mocekļiem līdz pat godājamā tēva parādīšanās brīdim.”

GSAM 36.3Šo atbildi varētu salīdzināt ar Cvingļa atbildi Jānim Fāberam Cīrihē, kad pēdējais izteica savu „izbrīnu par to, kādā stāvoklī lietas bija nonākušas, kad tika atmestas senās tradīcijas, kas bija pastāvējušas divpadsmit gadsimtus, un tika skaidri secināts, ka kristietība četrpadsmit simt gadus bija kļūdījusies.” Cvinglis ātri atbildēja, ka „kļūda nav mazāka kļūda tikai tāpēc, ka ticība tai bija pastāvējusi četrpadsmit simt gadus, un ka Dieva pielūgsmē senajiem ieradumiem nav nekādas nozīmes, ja vien to pamatojums vai attaisnojums nav atrodams Svētajos Rakstos.”⁴⁷

GSAM 37Kunga Vārds pret cilvēcisko gudrību

GSAM 37.1Briesmas, kas rodas, ja paļaujas uz cilvēku viedokļiem, nevis atbild uz jautājumu „Kas ir patiesība?” ar Kunga Vārdu, asā veidā raksturo pravietis Hozeja, sakot: „Jūs arat bezdievību, ļaunumu jūs pļaujat un ēdat melu augļus. Jo tu paļaujies uz savu ceļu, uz savu varoņu pulku.”⁴⁸ Cilvēka sirds vienmēr ir bijusi tendēta paļauties uz cilvēku; bet, tuvojoties laikam, kad Kungs „celsies, iztrūcināt zemi”, pravietis Jesaja pamāca: „nepaļaujaties uz cilvēku, kam dvaša nāsīs; jo par ko tas turams?”⁴⁹

GSAM 37.2Tā kā Rakstos mēs esam brīdināti par šīm briesmām, nevienam nevajadzētu pārsteidzīgi nosodīt adventistu kustību, it kā tā nebūtu vērta uzmanības tās pieticīgā sākuma dēļ vai tāpēc, ka tie, kurus pasaules acīs sauc par lieliem, nav atbalstījuši šo lietu. Drīzāk visiem vajadzētu rūpīgi apsvērt tās apgalvojumus. Patiesībai ir neizmērojama vērtība, salīdzinot ar kuru vienkārši cilvēku viedokļi ir tikai bezvērtīgas sēnalas.