21. nodaļa — Vadošā roka darbā

GSAM 322.1„Es tev došu saprašanu un tev mācīšu to ceļu, pa kuru jāiet.”¹

GSAM 322.2Tam, kurš paļaujas uz Kungu, Viņa rūpes nepārtraukti izpaužas. Tomēr ir brīži, kad šīs rūpes tiek īpaši izjustas, piemēram, īpašos atbrīvojumos no ļaunuma un briesmām — redzamām un neredzamām —, kā arī tiešos, Dieva vadītos atvērumos, lai izplatītu Viņa patiesību. Tieši par šīm tēmām stāsta šī nodaļa.

GSAM 322Pirmais redzējums Mičiganā

GSAM 322.31853. gada maijā mācītājs Vaits un viņa sieva apmeklēja Mičiganu. Tā bija pirmā reize, kad viņi bija devušies uz rietumiem no Bufalo, Ņujorkas štatā. Pēdējā maija sabatā viņi atradās Taironā, un šajā vietā Vaitas kundzei redzējumā tika parādītas dažādas sabata ievērotāju grupas šajā štatā, kā arī brīdinājumi par ietekmēm, kas varētu vērsties pret viņiem. 2. jūnijā Džeksonā viņa uzrakstīja astoņas lapas folskapa formāta papīra, aprakstot dažas no lietām, kas viņai bija parādītas. Viņa man iedeva ar zīmuli rakstītu redzējuma kopiju ar nosacījumu, ka es viņai sagatavošu skaidru kopiju, kas uzrakstīta ar pildspalvu un tinti.

GSAM 322Sieviete, kas apgalvoja, ka ir svēta

GSAM 322.4Starp citām parādītajām lietām tika aprakstīts gadījums ar sievieti, kura mēģināja iebāzties mūsu cilvēku vidū. Viņa teica, ka šī sieviete apliecināja lielu svētumu. Vaitas kundze nekad nebija ar viņu tikusies un neko par viņu nezināja, izņemot to, kas viņai tika atklāts šajā redzējumā. Viņa ne tikai aprakstīja šīs sievietes rīcības veidu, bet arī to, ka, ja viņai tiks izteikts pārmetums, viņa uzliks svētulīgu izskatu un teiks: „Kungs — zina — manu — sirdi.” Viņa teica, ka šī sieviete ceļoja pa valsti kopā ar jaunu vīrieti, kamēr viņas vīrs, vecs vīrs, bija mājās un strādāja, lai uzturētu viņus viņu ļaunajā dzīvesveidā. Vaitas kundze teica, ka Kungs viņai bija parādījis, ka „neskatoties uz sievietes pretenzijām uz svētumu, viņa un jaunais vīrietis bija vainīgi septītā baušļa pārkāpšanā”. Ar šī gadījuma rakstisko aprakstu kabatā es ar zināmu satraukumu gaidīju, kā lietas attīstīsies.

GSAM 323Sapulce Vergennesā, Mičiganā

GSAM 323.1Mums bija sapulces Džeksonā, Batlkrīkā, Bedfordā un Hastingā, un tad mēs ieradāmies Vergennesā, Kenta apgabalā, kas izrādījās vieta, kur dzīvoja minētā sieviete. 11. jūnijā, nedaudz pirms sabata, mēs ieradāmies vietā, kur bija paredzēts pavadīt nakti. Mūsu naktsmītne bija kāda cita mācītāja Vaita māja, kurš agrāk bija kristiešu konfesijas sludinātājs. Tā kā šis bija nesen apdzīvots apvidus, mūsu sapulcēm bija sagatavota liela, nesen uzcelta klēts, kas atradās trīs jūdzes tālāk, un, kā izrādījās, redzējumā redzētā sieviete dzīvoja vēl divas jūdzes tālāk no sapulces vietas.

GSAM 323Liecība fanātiķim

GSAM 323.212. jūnijā plkst. 10.30 mēs sapulcējāmies klētī, lai notiktu sapulce. Vaitas kundze sēdēja tribīnes kreisajā galā, es sēdēju blakus viņai, mācītājs Kornels – blakus man, bet mācītājs Vaits atradās tribīnes labajā pusē un runāja. Pēc tam, kad viņš bija runājis apmēram piecpadsmit minūtes, kopā ienāca kāds vecs vīrietis un kāds jauns vīrietis un apsēdās priekšējā rindā blakus tribīnei. Viņiem līdzi bija gara, slaida, tumšādaina sieviete, kura apsēdās pie durvīm. Pēc īsas mācītāja Vaita runas Vaitas kundze piecēlās un savu uzrunu sāka ar to, ka runāja par to, cik rūpīgiem jābūt sludinātājiem, lai tie nesabojātu viņiem uzticēto darbu, izmantojot tekstu: „šķīstaties, kas Tā Kunga rīkus nesat.” Viņa teica, ka Dievs nav pavēlējis aicināt sievieti ceļot pa valsti kopā ar kādu citu vīrieti, kas nav viņas vīrs. Beigās viņa skaidri teica:

GSAM 323.2„Tā sieviete, kas pirms brīža apsēdās pie durvīm, apgalvo, ka Dievs viņu ir aicinājis sludināt. Viņa ceļo kopā ar šo jauno vīrieti, kurš tikko apsēdās pie tribīnes, kamēr šis vecais vīrs, viņas vīrs — Dievs, apžēlojies par viņu! — mājās smagi strādā, lai nopelnītu līdzekļus, kurus viņi izmanto, lai turpinātu savu grēku. Viņa apgalvo, ka ir ļoti svēta, — ka ir svētdarīta, — bet, neskatoties uz visu viņas svētuma izlikšanos, Dievs man ir parādījis, ka viņa un šis jaunais vīrietis ir vainīgi septītā baušļa pārkāpšanā.”

GSAM 324.1Visi klātesošie zināja, ka Vaitas kundze nekad nebija redzējusi šos cilvēkus, līdz viņi ienāca klētī. Tas, ka viņa viņus atpazina un aprakstīja viņu raksturu tādā veidā, kā viņa to darīja, ietekmēja klātesošo prātus, stiprināja viņu pārliecību un apstiprināja viņu ticību redzējumiem.

GSAM 324Vārdi, kas tika izteikti, kā paredzēts

GSAM 324.2Kamēr Vaitas kundze sniedza savu liecību, visi ar bažām skatījās uz Alkotas kundzi — sievieti, kurai tika izteikts pārmetums —, lai redzētu, kā viņa uztver teikto un ko viņa darīs un teiks. Ja viņa būtu nevainīga attiecībā uz izvirzīto apsūdzību, būtu dabiski gaidīt, ka viņa piecelsies un noliegs visu. Ja viņa būtu vainīga un smagi samaitāta, viņai nebūtu grūti to visu noliegt, pat ja viņa zinātu, ka tas ir taisnība. Tā vietā viņa rīkojās tieši tā, kā liecībā bija teikts, ka viņa rīkosies, ja viņai tiks pārmests. Viņa lēnām piecēlās kājās, kamēr visas acis bija vērstas uz viņu, un, uzliekot svētulīgu izskatu, lēnām teica: „Kungs... zina... manu... sirdi,” un apsēdās, neizsakot ne vārda. Viņa bija teikusi tieši to, ko liecībā bija teikts, ka viņa teiks, un teica to tādā pašā veidā.

GSAM 325Atzīta vaina

GSAM 325.1Taisnība, Dievs pazina viņu sirdis, un viņi paši zināja, ka ir vainīgi šajā apsūdzībā; jo vēlāk jaunais vīrietis teica Gardnera kungam, kas dzīvoja tajā pašā vietā un viņu rūpīgi iztaujāja par šo lietu: „Gardnera kungs, tas, ko Vaitas kundze teica par mums, bija pilnīga taisnība;” un sieviete, pēc tam, kad 1862. gadā Grīnvilā bija teikusi Vilsonas kundzei, ka viņa „neuzdrošinātos teikt ne vārda pret māsu Vaitu, lai vien neizrādītos, ka cīnās pret Dievu,” atzina, ka tas, kas tika atklāts par viņu un jaunekli, bija taisnība.

GSAM 325Vēstneša grupa

GSAM 325.21853. gada rudenī daži neapmierinātie Mičiganā apvienojās un sāka izdot izdevumu ar nosaukumu Messenger of Truth. Šī izdevuma un tā vadītāju mērķis, šķiet, bija graut un apmelot, nevis celt. Tā lappusēs tika ievietoti daudzi meli, kas traucēja mūsu darbu ar vēstījumu; un tā kā tā bija mūsu pirmā pieredze ar tik atklātu uzbrukumu, mēs uzskatījām par savu pienākumu atspēkot viņu apmelojošos apgalvojumus. Tas aizņēma laiku, kas būtu bijis jāvelta mums uzticētās patiesības izplatīšanai, un labi atbilda Sātana mērķiem, kurš neapšaubāmi bija šīs opozīcijas kurinātājs. Un tā situācija turpinājās līdz 1855. gada 20. jūnija vakaram, kad mācītājs Vaits un viņa sieva, mācītājs Kotrels un es tikko bijām noslēguši sapulci Osveigo, Ņujorkas štatā. Mūs sapulcē bija traucējis kāds Liliss, kurš ienāca un izplatīja šos apmelojošos dokumentus starp cilvēkiem. Atkal radās jautājums par mūsu pienākumu šajā lietā. Visi iepriekšējie mēģinājumi atspēkot viņu nepatiesības bija noveduši tikai pie tā, ka viņi izdomāja vēl vairāk.

GSAM 325Padoms un pareģojums

GSAM 325.3Tajā vakarā lūgšanu sanāksmē, kas notika Džona Pleisa mājā Osveigo pilsētā, Vaitas kundzei tika dots redzējums, kurā viņai tika parādīts, ka, ja mēs turpināsim savu darbu, sludinot patiesību, neņemot vērā tādus cilvēkus kā „Vēstneša grupu”, viņi sāks karot savā starpā un viņu avīze pārstās iznākt, un, kad tas notiks, mēs atklāsim, ka mūsu rindas ir dubultojušās. Ticot, ka šis liecības vārds nāk no Kunga, mēs nekavējoties sākām rīkoties saskaņā ar to.

GSAM 326Vēstneša grupas un avīzes sabrukums

GSAM 326.1Patiesības lieta strauji virzījās uz priekšu, kamēr „Vēstneša grupa” nonāca iekšējās nesaskaņās. Īsā laika posmā grupa izklīda, daudziem tās līderiem atsakoties no sabata. Viņu avīze drīz pārtrauca iznākt atbalsta trūkuma dēļ, un tas, kurš kādu laiku bija darbojies kā redaktors, pievērsās skolotāja darbam; taču, tā kā viņš vispirms nebija iemācījies valdīt pār sevi, viņam pilnīgi neizdevās valdīt pār saviem skolēniem. Mēģinot disciplinēt vienu no zēniem savā skolā, viņš izvilka revolveri, kas noklikšķēja, bet neizšāva. Lai izvairītos no linčošanas, viņam naktī nācās bēgt uz Kanādu.

GSAM 326Ietekme uz adventistu kustību

GSAM 326.2Šajā laikā mūsu cilvēku vidū valdīja lielāka saskaņa un vienotība nekā jebkad agrāk; un, tā kā tika pieliktas pūles, lai izplatītu vēsti, ceļš atvērās visos virzienos.

GSAM 326.3Žurnāla Review 11. sējuma 10. numurā, 1858. gada 14. janvārī, redaktors, runājot par žurnāla Messenger darba rezultātiem, teica: „Laikā, kad notika šķelšanās un tika mēģināts iznīcināt žurnālu Review, baznīcas īpašums redakcijā tika novērtēts tikai 700 dolāru vērtībā. Kopš tā laika tā vērtība ir pieaugusi līdz 5000 dolāriem. Toreiz bija apmēram tūkstotis maksājošu abonentu, tagad ir divi tūkstoši, neskaitot ievērojamu ‚bezmaksas’ abonentu sarakstu.”

GSAM 326.4Tā kā mēs tagad bijām nonākuši pie laika (1858. gads), kad „Vēstneša grupa” sadalījās un izklīda, un žurnāls Messenger pārstāja pastāvēt, iepriekš minētie skaitļi ir nozīmīgi. Tā kā maksājošo abonentu skaits žurnālam Review bija tieši divkāršojies, arī ticīgo skaits bija vairāk nekā divkāršojies. Tādējādi piepildījās pareģojums, ko 1855. gada jūnijā izteica Vaitas kundze.

GSAM 327Pirmie ierosinājumi par sapulcēm teltīs

GSAM 327.1Vēstījuma sākumposmā mums bija ierasts rīkot sapulces skolas ēkās, ja nebija pieejama labāka vieta. Vienā reizē šādā ēkā sapulcējās tik liels cilvēku pūlis, ka divas šāda izmēra skolas ēkas nebūtu spējušas tos visus uzņemt. Lai visi varētu dzirdēt, runātājs stāvēja pie atvērtā loga un runāja gan tiem, kas atradās ēkā, gan lielākajai auditorijai, kas sēdēja savās karietēs un uz zāles. Tieši šīs lielās pulcēšanās skats lika apsvērt iespēju rīkot sapulces teltīs.

GSAM 327Pirmā sapulce teltī Batlkrīkā, Mičiganā

GSAM 327.2Tāpēc 1854. gada 22. maijā mācītājs Džeimss Vaits un citi padomes locekļi nolēma, ka būtu iespējams izmantot teltis sapulcēm. Tajā laikā lielas teltis ļoti reti izmantoja citiem mērķiem, izņemot cirkus, zvērnīcas un dažāda veida izrādes. Mičigana bija pirmais štats, kurā Septītās dienas adventisti uzsāka šādu darbību. Pirmā sapulce teltī sākās Batlkrīkā 1854. gada 10. jūnijā. Šobrīd šis sapulču rīkošanas veids vasaras sezonā ir ieguvis plašu izplatību.

GSAM 327Ierosinātas nometņu sanāksmes

GSAM 327.31868. gadā tika sperts vēl viens drosmīgs solis. Tika rūpīgi apsvērta nometņu sapulču rīkošanas lietderība, un tika pieņemts lēmums, ka tas būtu lielisks veids, kā uzņemt lielus mūsu cilvēku pulkus vispārējās sapulcēs. Izmantojot lielu telti sabiedriskajiem dievkalpojumiem un mazākas ģimenes teltis, cilvēkiem tiktu nodrošināts komforts, un tādējādi vairākas dienas varētu pavadīt lietderīgi, apspriežoties un pielūdzot Dievu.

GSAM 328Pirmā nometne Raitā, Mičiganā

GSAM 328.1Pirmā nometne notika Raitā, Mičiganā, no 1868. gada 1. līdz 7. septembrim. Šie svarīgie mūsu cilvēku vispārējie pulcēšanās pasākumi ir izauguši tiktāl, ka katru gadu dažādās misijas teritorijas daļās notiek vairāk nekā piecdesmit nometnes. Šīs nometnes notiek ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā, Austrālijā, Jaunzēlandē un Dienvidāfrikā.

GSAM 328.2Lielākā šāda veida sapulce, kādu mūsu ļaudis jebkad ir rīkojuši, notika 1893. gadā Lansingā, Mičiganā. Šajā lielajā sapulcē piedalījās 3 400 cilvēku, kuri dzīvoja vairāk nekā 500 ģimenes teltīs. Nometnes dažādo telšu uzstādīšanai tika izmantoti vairāk nekā 150 000 jardu auduma.

GSAM 328Glābšana no dzelzceļa katastrofas

GSAM 328.3Nākamajā dienā pēc lēmuma pieņemšanas par mūsu pirmās 60 pēdu garās telts iegādi (1854. gada 23. maijā) mācītājs Vaits un viņa sieva, kuri tobrīd atradās Džeksonā, Mičiganā, bija paredzējuši doties ceļā uz Viskonsinu, kur viņiem bija jāstrādā kādu laiku. Pēcpusdienu mēs pavadījām D. R. Palmera mājā, kas atradās pavisam netālu no stacijas. Pēcpusdienā mācītājs Vaits vairākas reizes teica: „Man ir dīvaina sajūta par šo ceļojuma sākšanu; bet, Ellen, mums ir norunāts darbs, un mums jābrauc. Ja man nebūtu šī norunātā darba, es šovakar nebrauktu.”

GSAM 328.4Tuvojoties naktij, tuvu vilciena ierašanās laikam, mums bija lūgšanu brīdis. Visi šķita aicināti lūgties par mācītāja Vaita un viņa sievas drošību šajā ceļojumā. Kad mēs piecēlāmies, mācītājs Vaits pauda savu ticību, ka Kungs par viņiem rūpēsies un sargās viņus.

GSAM 328.5Pulksten astoņos es devos kopā ar viņiem uz vilcienu, lai palīdzētu atrast sēdvietas un sakārtot viņu bagāžu. Mēs iegājām vienā vagonā ar augstiem atzveltņiem, ko tajos laikos sauca par „guļamvagonu”. Vaitas kundze teica: „Džeims, es nevaru palikt šajā vagonā, man jāizkāpj no šejienes.” Es palīdzēju viņiem atrast vietu nākamā vagona vidū. Vaitas kundze apsēdās ar savām mantām klēpī, bet teica: „Es nejūtos kā mājās šajā vilcienā.” Skanēja zvans, un, steidzīgi atvadījies no viņiem, es drīz devos uz Sirēnija Smita mājām, lai tur pavadītu nakti.

GSAM 329.1Apmēram pulksten desmit mēs visi bijām ļoti pārsteigti, dzirdot, ka mācītājs Vaits, kuram, kā mēs domājām, jau sen vajadzēja būt ceļā uz Čikāgu, klauvē pie durvīm, lūdzot ielaist. Viņš stāstīja, ka vilciens bija nogājis no sliedēm trīs jūdzes uz rietumiem no Džeksona; ka lielākā daļa vilciena, ieskaitot lokomotīvi, bija pilnībā iznīcināta; taču, lai gan daudzi bija gājuši bojā, viņš un Vaitas kundze bija izglābušies bez ievainojumiem. Viņš drīz vien dabūja zirgu un ratiņus un kopā ar Ābramu Dodžu devās pakaļ Vaitas kundzei, kuru mācītājs bija kādu gabalu nesis rokās pāri slapjam, purvainam zemes gabalam un pāri nelielai upītei līdz drošai vietai, tālu no katastrofas vietas.

GSAM 329.2Nākamās dienas agri no rīta es devos kopā ar Dodžu kungu apskatīt avārijas vietu. Vietā, kur ceļš šķērso dzelzceļa sliedes slīpi, vērsis bija apgūlies atpūsties tieši uz sliedēm. Lokomotīvei nebija govju uztvērēja, tāpēc, saduroties ar dzīvnieku, tā tika izsviesta no sliedēm pa kreisi. Pirmajā triecienā, kad lokomotīve saskārās ar zemi, bagāžas vagons, kurā atradās mācītāja Vaita grāmatu lāde, pilnībā izlēca no sliedēm un palika neskarts; tajā pašā laikā vilciena aizmugurē esošais pasažieru vagons bez cilvēku palīdzības atkabinājās no pārējā vilciena un mierīgi apstājās uz sliedēm. Lokomotīve un tenders turpināja braukt pa zemi ārpus sliedēm aptuveni sešas vai astoņas rodas, līdz lokomotīve ietriecās ozola celmā, kura diametrs bija aptuveni trīs pēdas. Vilciena spēks bija tik liels, ka lokomotīve apgāzās ar apakšu uz augšu, bet tendera aizmugure pagriezās pāri sliedēm. Vilciena galvenā daļa, braucot ar pilnu ātrumu, ietriecās šajā lokomotīves vraka daļā, tādējādi izraisot otro triecienu. Pirmais vagons, kas ietriecās lokomotīvē, bija ekspresvagons, kurš tika saspiests līdz malkas gabaliņiem. Tas kopā ar savu saturu veidoja atkritumu kaudzi, kas bija uzkrājusies uz tendera un ap to. Nākamais bija otrās klases vagons, kurā atradās astoņpadsmit pasažieri, no kuriem viens gāja bojā, bet visi pārējie tika vairāk vai mazāk ievainoti. Šo vagonu divās daļās sadalīja guļamvagons, kas to pārbrauca. Guļamvagona priekšējā daļa tika sadauzīta gabalos, un sēdeklis, kurā Vaitas kundze neuzdrošinājās palikt, tika pilnībā saspiests.

GSAM 330Dievišķās glābšanas liecība

GSAM 330.1Kad mēs apskatījām avārijas vietu un pēc tam vagonu, kurā negadījuma brīdī brauca mācītājs Vaits un viņa sieva, kas klusi stāvēja atsevišķi, apmēram piecpadsmit rodu attālumā no avārijas vietas, mēs sirdī sajutām, ka Dievs uzklausīja lūgšanu, un kas zina, varbūt Viņš sūtīja savu eņģeli, lai atkabinātu šo vagonu, lai Viņa kalpi varētu izglābties neskarti? Šī doma mūs iespaidoja vēl jo vairāk, kad bremzētājs teica, ka viņš to nav atkabinājis, un turklāt, ka negadījuma brīdī uz vagona platformas neviena nebija, un ka gan viņam pašam, gan visiem vilciena darbiniekiem bija noslēpums, kā tas notika; un kas viņiem šķita vēl noslēpumaināks, savienojums un skrūve bija abi neskarti, un skrūve ar ķēdi gulēja avarējušā vagona platformā, it kā to tur būtu novietojusi rūpīga roka.

GSAM 330.2Līdz 24. vakaram sliedes bija tik tālu attīrītas no gružiem, ka vilcieni kursēja kā parasti, un mācītājs un Vaitas kundze atkal iekāpa vagonos un droši nokļuva uz savu tikšanos Viskonsinā.

GSAM 330Pretiniekiem izteikts rājiens

GSAM 330.3Senajam Israēlam ne viss noritēja „gludi”. Viņiem bija ienaidnieki no ārpuses, kuri katrā solī centās kavēt viņu attīstību. „Jauktais pūlis” un neiesvētītie nometnē bija gatavi rīki, ar kuru palīdzību Sātans centās izraisīt neapmierinātību, strīdus, kurnēšanu un sacelšanos. Fakts, ka Dieva labvēlīgā roka bija ar tiem, kas Viņam uzticējās, un ka viņu pūlēm sekoja uzvara, bija pierādījums tam, ka šī tauta bija atradusi žēlastību Viņa acīs — ka Kunga roka tos vadīja.

GSAM 331.1Tāpat arī trešā eņģeļa vēsts izplatīšanās un attīstība; tās izplatīšanās nav notikusi tāpēc, ka izklāstītās patiesības būtu bijušas kaut kas patīkams cilvēka dabiskajai sirdij. Gluži pretēji, pašas vēsts centrālā patiesība — Kunga sabats — ir pretrunā ar savtīgām, pasaulīgām interesēm, divas dienas nedēļā atdalot tos, kuri to ievēro, no pasaules darbiem. Pašreizējās patiesības lietai ir bijuši ārēji ienaidnieki, kuri ir apņēmīgi un neatlaidīgi savos centienos iznīcināt šo darbu. Par viņiem var teikt psalmista vārdus: „Ja Tas Kungs pie mums nebūtu bijis, tā lai jel Israēls saka, Ja Tas Kungs pie mums nebūtu bijis, kad cilvēki pret mums cēlās: Tad tie mūs dzīvus būtu aprijuši, kad viņu dusmība pret mums apskaitās.”²

GSAM 331.2Laiku pa laikam mūsu rindās ir parādījušies savtīgi un neapmierināti cilvēki, stāstot, kādas lielas lietas tiktu paveiktas, ja viņu mērķi tiktu sasniegti; bet, tāpat kā maldugunis, viņu gaisma jau sen ir nodzisusi. Tikmēr pašreizējās patiesības lieta droši un neatlaidīgi ir virzījusies pa pasauli, ar katru nākamo soli iegūstot stabilitāti un spēku.

GSAM 331Mācītāji Stīvensons un Halls

GSAM 331.31855. gada vasarā mācītāji Stīvensons un Halls centās izraisīt sacelšanos Viskonsinas štatā. Vadošajiem brāļiem bija labi zināms, ka viņi vēlējās pārbaudīt visus pārējos mūsu ticības punktus ar savu „nākamās ēras” doktrīnu un ļoti vēlējās, lai Septītās dienas adventistiem tiktu mācīta doktrīna par pārbaudes laiku pēc Kristus otrās atnākšanas.

GSAM 331Pareģojums par viņiem

GSAM 331.41855. gada 20. novembrī Vaitas kundzei tika parādīts skats par viņu rīcību, kā arī pareģojums par tās galīgo iznākumu šādos vārdos: „Vai tu domā, vājš cilvēk, ka vari apturēt Dieva darbu? Vājš cilvēk, viens Viņa pirksta pieskāriens var tevi nogāzt zemē. Viņš tevi pacietīs tikai īsu brīdi.”

GSAM 332.1Mūsu pretinieki ir teikuši, ka šis bija redzējums, kas paziņoja, ka šie vīri drīz mirs, un, tā kā viņi dzīvoja vēl vairākus gadus, redzējums nebija piepildījies. Redzējumā nav nekas teikts par viņu nāvi. Viņi tika parādīti kā cilvēki, kas cenšas apturēt trešā eņģeļa vēstījuma darbu. Lai gan viņiem tika darīts zināms, cik viegli Dievam būtu viņus apturēt, tiek piebilsts: „Viņš tevi pacietīs tikai īsu brīdi.” Ko viņi darīja? — Tā vietā, lai gūtu panākumus savā cīņā, kā viņi bija gaidījuši, šķita, ka viņi ir atstāti tumsā, meklējot ceļu uz priekšu. Dažu nedēļu laikā viņi pilnībā atteicās no sabata un sāka tam pretoties. Viņi bija cerējuši izveidot „nākamās ēras” partiju, kurā paši būtu līderi. Tā vietā, lai gūtu panākumus šajā jomā, atteicoties no sabata, viņi pilnībā zaudēja savu ietekmi pār mūsu ļaudīm. Tādējādi ar savu rīcību viņi pilnībā izjauca to, ko sākotnēji bija iecerējuši darīt. Mūsu ļaudis teica: „Patiesi, Dievs ir ‚pacietis viņus tikai īsu brīdi.’”

GSAM 332Skumjais dzīves nobeigums

GSAM 332.2Attiecībā uz šo divu vīru likteni būtu lietderīgi citēt dažus apgalvojumus par viņu skumjo likteni, ko izteikuši viņu paši brāļi – „Nākamās ēras” ticīgie, ar kuriem viņi bija saistīti pēc tam, kad bija atteikušies no sabata. Pirms trīsdesmit septiņiem gadiem Halls kungs sāka ciest no vieglas demences (ko izraisīja smadzeņu mīkstināšanās), un šā stāvokļa cēlonis bija ievērojama īpašuma zaudējums, ko izraisīja citu cilvēku krāpšana. Viņš cieta no ilūzijas, ka, ja izietu ārā, viņš saplacinātos vai nokristu uz zemes. Viņš nav bīstams, bet, protams, šajos garajos gados ir bijis pilnīgi nederīgs kalpošanas darbam jebkurā amatā.³

GSAM 332.3Mācītājs Stīvensons ir miris apmēram pirms sešpadsmit gadiem. Vairākus gadus pirms nāves viņš bija garīgi neskaidrs (traks), lai gan citiem nebija bīstams. Pirms viņš nonāca šādā stāvoklī, izmantojot brīvību, ko, kā viņš domāja, viņam sniedza viņa atbalstītā bezlikuma teorija, viņš pameta savu sievu — sievieti, par kuras tikumību neviens neizteica nekādas aizdomas (viņš varēja panākt šķiršanos tikai ar negodīga advokāta palīdzību) — un apprecēja citu sievieti, kas bija daudz jaunāka par viņa iepriekšējo sievu. Šī rīcība bija tik acīmredzams morāles pārkāpums, ka pat viņa paša „nākamās ēras” brāļi nosodīja viņa rīcību un vairs neļāva viņam sludināt viņu vārdā.

GSAM 333.1Šo vīru pēdējo dienu apraksti, ko snieguši viņu paši brāļi, liecina par visdziļāko žēlumu; tomēr tie ir neizskaistināti fakti, kas izklāstīti bez ļaunprātības vai aizspriedumiem. Ar to mēs ļaujam mūsu lasītājiem izdarīt savus secinājumus attiecībā uz šīs liecības attiecināšanu uz viņu fizisko stāvokli.

GSAM 333Mācītājs J. H. Vagoners pieņem vēsti

GSAM 333.21852. gadā mācītājs J. H. Vagoners, kurš Viskonsinā vadīja apgabala avīzi, pieņēma pašreizējo patiesību un nākamajā gadā pilnībā veltīja sevi kalpošanas darbam. 1857. gadā viņš uzrakstīja divas ļoti svarīgas brošūras, katra apmēram divsimt lappušu garumā. Pirmā no tām bija ar nosaukumu The Nature and Tendency of Modern Spiritualism, bet otrā — A Refutation of the Age-to-Come. Pirmā no tām ne tikai ir bijusi līdzeklis, kas daudzus ir pasargājis no iekrišanas šajā sātana lamatā, bet, ar Dieva svētību, tā ir atvērusi acis daudziem, kuri nezināja, kā izprast šīs mūsdienu parādības.

GSAM 333.3Viņa darbs Refutation of the Age-to-Come ir vispilnīgākais atmaskojums viltus teorijām par grēcinieku pārbaudes laiku pēc mūsu Kunga otrās atnākšanas. Tas ir tik pilnīgs šīs doktrīnas atspēkojums, ka uz to ne tikai nav sniegta atbilde, bet mūsu novērojumos vēl nekad nav bijis neviena mēģinājuma atbildēt. Grāmata ļoti skaidrā un lakoniskā veidā izklāsta Kristus stāvokli kā priesterim uz sava Tēva troņa (viņa Melhisedeka priesterība) pašreizējā laikmetā, kā arī stāvokli, ko Viņš ieņems uz sava paša troņa savā nākotnes mūžīgajā valstībā — troņa, ar kuru nebūs saistīta nekāda starpnieka priesterība.

GSAM 334.1Vēlāk mācītājs Vagoners uzrakstīja trešo brošūru aptuveni tāda paša apjoma, ar nosaukumu The Atonement in the Light of Reason and Revelation. Apmēram 1884. gadā tā tika pārstrādāta un paplašināta līdz apmēram 400 lappušu sējumam. Tas ir skaidrs un kodolīgs traktāts par tēmu, ko norāda tās nosaukums.

GSAM 334.2No šī brīža viņš bija cieši saistīts ar izdevējdarbību gan kā rakstnieks, gan kā redaktors. Viņš turpināja arī savu sludinātāja darbu, savus pēdējos gadus pavadot Eiropā.

GSAM 334.31889. gada 17. aprīlī viņš pēkšņi nomira Bāzelē, Šveicē, tieši pēc tam, kad bija pabeidzis savu pēdējo grāmatu From Eden to Eden. 16. aprīlī viņš visu dienu veltīja rakstīšanai un savā dienasgrāmatā ierakstīja: „Veicu smagu dienas darbu.” No Eiropas brāļu sastādītā ziņojuma par šo gadījumu ir iegūti šādi sīkāki dati:—

GSAM 334.4„17. rītā apmēram pussešos viņš bez jebkādas brīdinājuma pazīmes nomira savā virtuvē no sirdsdarbības apstāšanās. Viņš bija ļoti smagi strādājis, lai pabeigtu savas jaunās grāmatas angļu valodas izdevumu, un plānoja nākamajā svētdienā doties uz Londonu, lai tur strādātu saistībā ar šo darbu, pirms nākamajā vasarā atgrieztos Amerikā.”

GSAM 334.5Kopš 1854. gada mācītājs Vagoners pastāvīgi un ievērojami bija sabiedrības uzmanības centrā, aizstāvot patiesību gan no kanceles, gan presē. Nāves brīdī viņam bija gandrīz sešdesmit deviņi gadi. Viņš tika apglabāts Bāzelē 20. aprīlī. Tādējādi savā pienākumu postenī nomira vēl viens no šīs lietas pirmajiem darbiniekiem.

GSAM 334Dziedināšana ticībā

GSAM 334.61858. gada agrā pavasarī Vaitas kundze vairākas dienas bija smagi slima, gandrīz bezpalīdzīgā stāvoklī guļot gultā. Kādu vakaru, tuvu pusnaktij, viņa zaudēja samaņu; ģimene izmēģināja visus viņiem zināmos līdzekļus, lai atgūtu viņas samaņu, taču viņu pūles bija nesekmīgas. Viņa palika šādā stāvoklī vairāk nekā pusstundu, kad mācītāju Endrūsu un mani steidzami izsauca mācītājs Vaits, lai pievienotos lūgšanu brīdim. Atbildot uz sirsnīgajām lūgšanām, kas tika teiktas pie viņas gultas, Kungs žēlīgi atjaunoja viņas samaņu un atgrieza viņai ierasto veselību. Kamēr viņa slavēja Dievu, viņa, joprojām guļot gultā, tika aizvesta redzējumā. Dažas no lietām, kas viņai tika parādītas šajā redzējumā, var izlasīt grāmatā „Testimony for the Church”, No. 5.

GSAM 335Ievērības cienīga fiziska parādība

GSAM 335.1Ar šo redzējumu bija saistīta savdabīga fiziska parādība, uz kuru mēs vēlamies īpaši vērst uzmanību. Mācītājs Vaits un es sēdējām pie gultas vienā pusē, bet mācītājs Endrūss — otrā pusē. Viņas plaukstas pārmaiņus bija saliktas uz krūtīm vai arī, kā parasti, brīvi un graciozi kustējās kopā ar rokām, sekojot dažādajām ainām, ko viņa redzēja. Viņas ķermeņa augšējā daļa bija pacelta no gultas, tā ka starp viņas pleciem un spilvenu bija aptuveni astoņu vai deviņu collu atstarpe. Citiem vārdiem sakot, ķermenis no gurniem uz augšu bija saliekts aptuveni trīsdesmit grādu leņķī. Un šādā pozā viņa palika visā redzējuma laikā, kas ilga trīsdesmit minūtes. Neviens nevarētu dabiski ieņemt šādu pozu, nebalstoties uz rokām un plaukstām, vēl jo mazāk noturēties tajā tik ilgu laiku. Šeit atkal bija pierādījums, ka ar šo redzējumu bija saistīta kāda vara, pār kuru viņai nebija nekādas kontroles.

GSAM 335Vēl viens pareģojums

GSAM 335.21858. gada 1. oktobrī Ročesterā, Ņujorkas štatā, notika vispārējā sanāksme, kurā piedalījās mācītājs Vaits un Vaitas kundze, kā arī šī raksta autors. Pēc šīs sanāksmes autors pavadīja viņus ceļojumā pa Ņujorkas štatu un Jaunanglijas štatiem. Kādā sabatā Vaitas kundzei tika dots redzējums, kurā viņai, cita starpā, tika parādīts, ka kādā vietā mūsu plānotajā ceļojumā Sātans gatavojas veikt spēcīgu uzbrukumu pret viņu un ka mācītājam Vaitam un man viņa neatlaidīgi jāatbalsta ticībā, un Kungs viņu izglābs.

GSAM 336Vaitas kundzes ciešanas

GSAM 336.1Arī šeit bija pravietojums par to, kas notiks. Turpinājumā redzēsiet, cik precīzi tas piepildījās. Pirmajā sabatā pēc Ročesteras sanāksmes mēs bijām Roosvelta pilsētā, bet nākamajā sabatā – Brukfīldā, Madisona apgabalā. Nākamajā nedēļā mēs rīkojām sapulces Balū kunga plašajā virtuvē Mannsvilā, Džefersona apgabalā. Ceļojot ar vilcienu no Brukfīldas uz Mannsvilu, Vaitas kundzei tieši zem acīm iekaisa seja. Tas bija tik sāpīgi, ka, līdz mēs sasniedzām Mannsvilu, viņai nācās iet gulēt. Iekaisums divas dienas pastiprinājās, liekot viņai zaudēt miegu, kā arī neļaujot piedalīties sapulcēs. Viņas galva bija tik ļoti pietūkusi, ka abas acis bija aizvērtas, un sejas izskats bija tik izkropļots, ka vairs nelīdzinājās cilvēka sejai. Vidū visām šīm mokošajām sāpēm un ārkārtīgajai nervozitātei, ko izraisīja miega trūkums, ienaidnieks centās panākt, lai viņa sūdzētos pret Dievu. Tā lietas turpinājās līdz paredzēto sapulču beigām.

GSAM 336.2Pēc sanāksmju beigām mācītājs Vaits man teica:

GSAM 336.2„Brāli Džon, tas ir tieši tas pats sātana uzbrukums manai sievai, par ko mūs brīdināja Ročesterā. Tu atceries, ka tur tika dots apsolījums, ka, ja mēs kopā satversimies un ar ticību atbalstīsim viņu, ne mirkli nepalaidot vaļā, kad sāksies cīņa, ienaidnieka vara tiks salauzta un viņa tiks atbrīvota. Ejam uzreiz iekšā un veltīsim laiku lūgšanai.”

GSAM 336Atbrīvošana, kā paredzēts

GSAM 336.3Mēs nekavējoties iegājām telpā, kur Vaitas kundze bija piespiesta palikt gultā, un sākām nopietni lūgties par viņu, kamēr brāļi telpā, kurā mēs bijām rīkojuši sapulces, turpināja klusībā lūgties. Apmēram desmit minūtes pēc tam, kad sākām lūgties, Kunga spēks nolaidās un piepildīja telpu. Vaitas kundze uzreiz tika atbrīvota no visām sāpēm un nekavējoties lūdza ēdienu. Tas notika apmēram piecos pēcpusdienā. Līdz septiņiem pietūkums no viņas sejas bija pilnībā pazudis, un viņa tajā vakarā apmeklēja sapulci, izskatoties tikpat labi kā vienmēr.

GSAM 337.1Pēc iedzīvotāju lūguma vakarā tika sniegta runa par tēmu „Svēto mantojums”, kuras noslēgumā Vaitas kundze teica pamudinājuma vārdus. Kamēr mācītājs Vaits bija ārā kopā ar savu mazuli V. C., viņa tika aizvesta redzējumā šīs lielās sapulces priekšā. Dažas no lietām, kas viņai tika parādītas tajā brīdī, var izlasīt pēdējā rakstā izdevumā Testimony Number 5, datēts Mannsvilā, Ņujorkā, 1858. gada 21. oktobrī.

GSAM 337.2Atvieglojums, ko Vaitas kundze guva iepriekš minētajā gadījumā, bija tikpat efektīvs, kā bija paredzēts redzējumā, kas tika dots Ročesterā. Šajā ceļojumā vairs neradās nekādas šāda veida grūtības, un mēs katrā vietā guvām spožu uzvaru patiesības vārdā.

GSAM 337Pareģojums par Amerikas pilsoņu karu

GSAM 337.31861. gada 12. janvārī, sabatā, tieši trīs mēnešus pirms pirmā šāviena uz Fort Sumter (kas faktiski bija kara sākums, kura rezultātā tika atbrīvoti 4 000 000 Āfrikas izcelsmes vergu Amerikā), tika iesvētīta Septītās dienas adventistu dievkalpojumu telpa Parkvilā, Mičiganā. Dievkalpojumā piedalījās mācītājs Vaits un viņa sieva, mācītāji Vagoners, Smits un šī raksta autors. Pēc mācītāja Vaita runas noslēguma Vaitas kundze teica aizkustinošu pamudinājumu, pēc kā viņa apsēdās krēslā. Šajā stāvoklī viņa tika aizvesta redzējumā. Nams bija pārpildīts ar cilvēkiem, un tur patiešām valdīja svinīga gaisotne. Izgājusi no redzējuma, viņa piecēlās, paskatījās pa namu un teica:—

GSAM 338.1„Šajā namā nav neviena cilvēka, kurš pat sapņos būtu iedomājies par tām nelaimēm, kas gaida šo zemi. Cilvēki izsmejas par Dienvidkarolīnas atdalīšanās dekrētu, bet man tikko tika parādīts, ka daudzi štati pievienosies šim štatam, un sāksies visbriesmīgākais karš. Šajā redzējumā es redzēju abu pušu lielas armijas, kas pulcējās kaujas laukā. Es dzirdēju lielgabalu dārdējumu un redzēju mirušos un mirstošos visapkārt. Tad es redzēju, kā viņi metās cīņā, iesaistoties tuvcīņā [durstot viens otru ar bajoneti]. Tad es redzēju lauku pēc kaujas, kas bija pilns ar mirušajiem un mirstošajiem. Tad mani aizveda uz cietumiem, un es redzēju to cilvēku ciešanas, kuri bija nonākuši nabadzībā un izkāmēja. Tad mani aizveda uz to cilvēku mājām, kuri karā bija zaudējuši vīrus, dēlus vai brāļus. Es redzēju viņu izmisumu un sāpes.”

GSAM 338.2Tad, lēnām pārlaižot skatienu namam, viņa teica: „Šajā namā ir cilvēki, kuri šajā karā zaudēs dēlus.”

GSAM 338Ensignas kundzes liecība par redzējumiem

GSAM 338.3Kā apstiprinājumu iepriekš minētajam faktam, kā arī kā pierādījumu tam, ka pareģojums tika izteikts minētajā dienā, un kā ilustrāciju tam, kā draudze to saprata un izplatīja, tiek sniegta šāda liecība:—

GSAM 338.4„Ar šo apliecinu, ka 1861. gada janvārī es dzīvoju Sentdžozefa apgabalā, Mičiganā, aptuveni sešas jūdzes no Parkvilas. Es nebiju adventiste. Tā paša mēneša 12. dienā daži mani kaimiņi devās uz Parkvilu, lai apmeklētu sapulces. Kad viņi atgriezās mājās, viņi man stāstīja, ka sapulcē bija sieviete, kura bija transā un teica, ka ASV gaidāms briesmīgs karš; ka abās pusēs — gan Dienvidos, gan Ziemeļos — tiks mobilizētas lielas armijas, un daudzi cietīs cietumos; un daudzās ģimenēs būs jūtama smaga nabadzība, jo karā zaudēs vīrus, dēlus un brāļus; un ka šajā namā ir vīrieši, kuri šajā karā zaudēs dēlus.” Parakstīts: „Mārta V. Ensigna, Wild Flower, Fresno apgabals, Kalifornija, 1891. gada 30. janvāris.”

GSAM 339.1Saistībā ar šo briesmīgā kara pareģojumu Vaitas kundze turpināja, ka Septītās dienas adventisti „kara dēļ nonāks grūtībās un ka visu pienākums ir nopietni lūgties, lai viņiem tiktu dota gudrība saprast, ko darīt gaidāmajos grūtajos laikos.”

GSAM 339Pilsoņu kara apmēri

GSAM 339.2Laikā, kad tika dots šis redzējums, ziemeļu iedzīvotājiem kopumā bija ļoti maz, ja vispār kāda, izpratne par gaidāmo karu. Pat prezidents Linkolns trīs mēnešus vēlāk (1861. gada 12. aprīlī), kad vairāki štati bija pievienojušies Dienvidkarolīnai tās atdalīšanās dekrētā un tika izšauts pirmais šāviens uz Fort Sumter, aicināja dienestā tikai 75 000 vīru, un to uz īsu trīs mēnešu termiņu.

GSAM 339.3Kopējais karā Savienības pusē iesaukto karavīru skaits bija 2 859 132. Encyclopedia Britannica norāda, ka „Konfederācijas armijā 1863. gada sākumā bija aptuveni 700 000 vīru”, taču ir grūti precīzi noteikt, cik daudz karavīru kopumā tajā bija iesaukti. Tajā tiek lēsts, ka bojā gājušo skaits bija „aptuveni 300 000 vīru”. Dažas jaunākas enciklopēdijas Savienības puses zaudējumus (t. i., kaujās kritušos, kā arī tos, kas miruši no ievainojumiem vai slimībām, kas iegūtas kaujas laukā vai cietumos) novērtē 359 528 cilvēku apmērā. Par Savienības puses parādu Britannica norāda:—

GSAM 339.4„Parāds sasniedza maksimumu 1865. gada 31. augustā, sasniedzot 2 845 907 626,56 dolārus. Tika iztērēti arī aptuveni 800 000 000 dolāru ieņēmumu, galvenokārt kara vajadzībām; štati, pilsētas, apgabali un mazpilsētas bija iztērējušas savus nodokļu ieņēmumus un uzkrājušas savus parādus kara vajadzībām; pensiju maksājumi galu galā, visticamāk, sasniegs 1 500 000 000 dolāru. Konfederācijas izdevumus nekad nevarēs precīzi noskaidrot, un federālo un konfederātu armiju iznīcināto īpašumu apjomu ir gandrīz neiespējami novērtēt; turklāt kara dēļ tika iznīcināta Dienvidu vergu naudas vērtība (2 000 000 000 dolāru). Kopumā, lai gan kara izmaksas nevar precīzi aprēķināt, 8 000 000 000 dolāru ir piesardzīgs aprēķins.”⁴

GSAM 340Vēl viens redzējuma apstiprinājums

GSAM 340.1Attiecībā uz pareģojumu par to, ka vīrieši Parkvilas sapulču namā karā zaudēs dēlus, es vienkārši norādīšu, ka 1883. gada rudenī es satiku Parkvilas draudzes vecāko, kurš bija vecākais arī 1861. gada janvārī, kad tika dots šis redzējums; un es viņam jautāju, vai viņš atceras frāzi, ko teica Vaitas kundze, stāstot par redzējumu attiecībā uz karu. „Jā,” viņš teica, „es atceros.” „Vai jūs man varētu pateikt, cik daudzus cilvēkus jūs pazīstat, kuri tajā dienā bija sapulces namā un kuri karā zaudēja dēlus?” Viņš uzreiz atcerējās piecu cilvēku vārdus un teica: „Es zinu, ka šie cilvēki tur bija un ka viņi karā zaudēja dēlus; un, ja es būtu mājās, kur varētu aprunāties ar saviem ļaudīm, es varētu nosaukt jums vēl vairāk vārdu. Es domāju,” viņš turpināja, „ka bija vēl pieci cilvēki, papildus tiem, kurus es minēju.”

GSAM 340.2Vairāk nekā četru gadu ilgās neatlaidīgās cīņas, ko vadīja Dienvidu puses spēki, līdz gandrīz puse no visiem mobilizētajiem karavīriem gāja bojā kaujās vai no slimībām, liecina par iepriekš minētā pareģojuma pārsteidzošo piepildīšanos.

GSAM 340Verdzība un karš

GSAM 340.3Stāstot par redzējumu, kas viņai tika dāvāts 1862. gada 4. janvārī, Vaitas kundze teica:—

GSAM 340.4„Tūkstošiem cilvēku tika pierunāti iestāties armijā, domājot, ka šī kara mērķis ir izskaust verdzību; bet tagad, kad viņi jau ir iesaukti, viņi atklāj, ka ir tikuši maldināti, ka šī kara mērķis nav atcelt verdzību, bet gan saglabāt to tādā veidā, kāda tā ir.”

GSAM 341.1Iepriekš minētais tika saņemts laikā, kad karavīriem tika prasīts palīdzēt atgriezt saviem saimniekiem visus vergus, kuri bija aizbēguši uz Savienības teritoriju, un tiek attēlots, ka karavīri saka: „Ja mums izdosies apspiest šo sacelšanos, ko mēs ar to būsim ieguvuši?” Viņi atbild nomācoši: „Neko. Tas, kas izraisīja sacelšanos, nav novērsts. Verdzības sistēma, kas ir izpostījusi mūsu nāciju, paliek dzīva un var izraisīt jaunu sacelšanos.” Šie vārdi, kas ņemti no izdevuma Testimony No. 7, kurā sadaļā „Verdzība un karš” ir sniegts aizraujošs kara apraksts pilnā apjomā, nenorāda, ka verdzība nekad netiks atcelta, bet atspoguļo situāciju tā, kā to tolaik redzēja karavīri. Nedaudz tālāk tajā pašā liecībā ir šāds pareģojums:—

GSAM 341Pareģojums par Ziemeļu uzvaru

GSAM 341.2„Un tomēr tiek izsludināts valsts mēroga gavēnis! Kungs saka: ‚Vai tā nav gavēšana, kas Man patīk: atraisīt no netaisnām saitēm, no jūga atsvabināt, spaidītus atlaist vaļā un salauzt ikkatru jūgu?’ Kad mūsu tauta ievēros gavēni, ko Dievs ir izvēlējies, tad Viņš pieņems viņu lūgšanas attiecībā uz karu; bet tagad tās nenonāk Viņa ausīs.”

GSAM 341.3Tie, kas pārzina kara vēsturi, zina par sakāvēm, katastrofām, kavēšanos utt., kas saistītas ar Ziemeļu centieniem uzvarēt Dienvidu spēkus līdz brīdim, kad tika izsludināta emancipācijas proklamācija — 1863. gada 1. janvārī. Bet cik strauji notika uzvaras no tā laika līdz kara beigām! Cik acīmredzama tiem, kas vēroja šī darba gaitu, bija 1862. gada 4. janvāra pareģojuma piepildīšanās! Pēc tam, kad nastas tika noņemtas, verdzības važas tika atraisītas un jūgs salauzts no verga! Cik acīmredzams, ka Dievs uzklausīja savas tautas lūgšanas un atbalstīja centienus izbeigt karu, kad viņi izvēlējās Viņam tīkamu gavēni!

GSAM 342Bijušā gubernatora St. Džona liecība

GSAM 342.1Runā, ko bijušais Kanzasas gubernators Džons P. St. Džons teica Otavā, Ilinoisā, un kuru es klausījos 1891. gada 29. jūnija pēcpusdienā, viņš izteica šādu paziņojumu:—

GSAM 342.2„Es nekad nebiju tik ļoti vīlies kā tad, kad [Konfederāti] mūs sakāva pie Bull Run. Bet tas viss bija daļa no Dieva plāna. Ja mēs būtu sakāvuši [Konfederātus], politiķi būtu izdomājuši mieru, un Savienība būtu turpinājusi pastāvēt ar verdzību, un mums tā būtu joprojām. Divus gadus [Konfederātiem] bija pārsvars; taču pēc tam, kad Linkolns izdeva slaveno emancipācijas proklamāciju, mēs bijām pārgājuši Dieva pusē un vairs nevarējām zaudēt.”