3. nodaļa — Apsolītā Pēcnācēja atnākšana

GSAM 57.1„KAD tā laika piepildīšana nāca, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, ... noliktu apakš bauslības, Ka Viņš tos, kas bija apakš bauslības, atpirktu, ka mēs to bērnu tiesu dabūtu.”¹

GSAM 57.2„Tam, kas jūs spēj stiprināt pēc mana evaņģēlija un Jēzus Kristus sludināšanas, pēc tā noslēpuma parādīšanas, kas no mūžīgiem laikiem nav bijis dzirdēts, Bet tagad zināms darīts un caur praviešu rakstiem pēc tā mūžīgā Dieva pavēlēšanas ir sludināts visiem pagāniem, lai šie ticībai paklausa, Tam vienam gudram Dievam lai ir gods mūžīgi caur Jēzu Kristu.”²

GSAM 57.3„Viņš man caur parādīšanu ir zināmu darījis to noslēpumu, - tā kā es īsiem vārdiem to jau esmu rakstījis, ... Par ko citos laikos cilvēku bērniem ziņa nebija dota, tā kā tā tagad caur To Garu ir parādīta Viņa svētiem apustuļiem un praviešiem.... Man, tam vismazākajam no visiem svētiem, šī žēlastība ir dota, Kristus neizdibinājamo bagātību caur evaņģēliju pasludināt starp pagāniem, Un visus apgaismot, lai saprot, kā ir gājis ar to noslēpumu, kas no iesākuma bija apslēpts iekš Dieva, tā visu radītāja.”³

GSAM 57.4Ir teikts, ka Vecajā Derībā evaņģēlijs ir paslēpts; Jaunajā Derībā tas ir atklāts. Kā to izteica kāds cits: „Atkāpjoties no Dieva, jūdi lielā mērā zaudēja izpratni par ceremoniālās dievkalpošanas būtību. Šo kalpošanu bija nodibinājis pats Kristus. Katra tās daļa norādīja uz Viņu. Tā bija dzīvinoša spēka un garīga skaistuma pilna. Bet jūdi pazaudēja savu ceremoniju garīgo dzīvību un paļāvās uz nedzīvo formu, uz pašiem upuriem un ceremonijām, bet neraudzījās uz To, ko tie simbolizēja.

GSAM 58Meklējot laicīgo valdīšanu

GSAM 58.1„Kaut gan jūdi ilgojās pēc Mesijas nākšanas, tie tomēr neizprata Viņa misiju. Tie nemeklēja pestīšanu no grēkiem, bet atbrīvošanu no romiešiem. Viņi gaidīja Mesiju, kas nāks kā uzvarētājs, sakaus apspiedējus un piešķirs Israēlam varu pār visu pasauli. Tā israēlieši tika noskaņoti atteikties no Pestītāja.

GSAM 58.2„Gan tauta savā tumsā un apspiestībā, gan varaskārie vadītāji ilgojās pēc kāda, kurš padzītu viņu ienaidniekus un atjaunotu Israēla valsti. Viņi bija pētījuši pravietojumus, bet bez garīgas izpratnes. Tāpēc tie atstāja neievērotas rakstvietas, kas stāsta, cik necilai jābūt Kristus pirmajai atnākšanai, un nepareizi pielietoja tekstus, kas runā par Viņa otrās atnākšanas godību. Viņu skatienu aptumšoja lepnums, un pravietojumus tie izskaidroja saskaņā ar savām savtīgajām vēlmēm.

GSAM 58.3„Vairāk nekā tūkstoš gadus jūdu tauta bija gaidījusi Pestītāja nākšanu. Uz šo notikumu viņi lika savas visgaišākās cerības. Mesijas vārdu tie ietvēra dziesmās un pravietojumos, dievnama ceremonijās un ģimenes lūgšanās. Tomēr, kad Pestītājs atnāca, ļaudis Viņu nepazina. Debesu Mīļotais tiem šķita ‚kā sakne no izkaltušas zemes. Viņam nebija nekāda jaukuma, nedz skaistuma’, kas tiem būtu paticis. ‚Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.’”⁴

GSAM 58No Dāvida dzimtas

GSAM 58.4Tuvojoties Daniēla paredzētajam laikam, kad bija jāparādās „Svaidītam (Kristum), Valdniekam” — svaidītajam —, ebreju tauta varēja secināt, un neapšaubāmi tā arī darīja, šādi: Mesijam pēc miesas ir jābūt no Dāvida nama un cilts, tādēļ viņa dzimšanai jānotiek šajā cilts līnijā; un saskaņā ar ebreju likumu un paražu noteikumiem viņam trīsdesmit gadu vecumā jābūt svaidītam publiskajam kalpojumam; un, ja viņam šajā vecumā jāparādās kā svaidītajam, tad viņa dzimšanai jānotiek trīsdesmit gadus pirms to sešdesmit deviņu gadu nedēļu beigām, kurām ir jāpaiet līdz Mesijas atnākšanai.

GSAM 59Simeona un Annas pareģojumi

GSAM 59.1Apmēram šajā laikā viss Israēls bija gaidās. Nopietnie, dedzīgie Rakstu pētnieki gaidīja to, kurš kļūs par viņu Valdnieku un Vadoni. Vecajam un dievbijīgajam Simeonam „no Svētā Gara bija pasludināts, ka nāvi neredzēšot, iekams Tā Kunga Svaidīto nebūšot redzējis”.⁵

GSAM 59.2Kad mazulis Glābējs tika atvests uz templi, Simeons saprata, ka šis bērns ir tas, par kuru runāts — Kristus. „Tad To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: ‚Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; Jo manas acis Tavu pestīšanu redzējušas, Ko Tu esi sataisījis priekš visiem ļaudīm, Gaismu, apgaismot pagānus, un par slavu Taviem Israēla ļaudīm’....

GSAM 59.3„Un Sīmeans tos [Jāzepu un Mariju] svētīja un sacīja uz Mariju, Viņa māti: ‚Redzi, Šis ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm iekš Israēla, un par zīmi, kam top pretī runāts, Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, ka daudz siržu domas taps zināmas.’

GSAM 59.4„Un tur bija viena praviete, Anna, Fānuēļa meita, no Ašera cilts... Tā arīdzan tai pašā stundā piegāja un teica To Kungu, par To runādama uz visiem, kas uz pestīšanu Jeruzālemē gaidīja.”⁶

GSAM 59Eņģeļi apmeklē ganiņus

GSAM 59.5Pirms tam eņģeļi jau bija paziņojuši priecīgo vēsti par Glābēja piedzimšanu ganiem Betlēmes līdzenumos. Eņģeļi dziedāja šīs melodiskās frāzes ganiem, kas uzmanīgi klausījās:—

GSAM 60Gudrie vīri apmeklē Betlēmu

GSAM 60.2Tad ieradās gudrie vīri no Austrumiem, kuri bija redzējuši „zvaigznes parādīšanos”, kā to bija pareģojis Bileāms. Vadoties pēc tās norādēm, viņi sasniedza Jeruzalemi, kur bija nepieciešams noskaidrot, kur atrodas jaundzimušais Karalis. Uzzinājuši, ka Betlēme ir Ilgotā dzimšanas vieta, viņi turpināja ceļu; un vadīti turp pēc zvaigznes, kas atkal parādījās, viņi tika aizvesti uz to vienkāršo vietu, kur gulēja Glābējs. Šeit viņi pielūdza svēto Bērnu, pasniedzot Viņam dāvanas — zeltu, vīraku un mirru, — un tad uzsāka savu garo ceļu mājup.

GSAM 60Glābējs divpadsmit gadu vecumā

GSAM 60.3No bērnības līdz divpadsmit gadu vecumam par Kristu Glābēju ir saglabājušās tikai nedaudzas ziņas, izņemot to, ka Viņš pieauga gudrībā un augumā un paklausīgi pakļāvās saviem vecākiem. Bet divpadsmit gadu vecumā, pavadot Jāzepu un Mariju uz Jeruzalemi, lai piedalītos ikgadējos svētkos, Viņš tur pārsteidza priesterus ar zināšanām, ko parādīja Viņa jautājumos un atbildēs uz viņu sarežģītajiem jautājumiem. No šī brīža līdz brīdim, kad Viņš sāka savu publisko darbību, Viņš godāja galdnieka pazemīgo amatu, strādājot kopā ar Jāzepu, Marijas vīru.

GSAM 60Jāņa Kristītāja misija

GSAM 60.4Sešus mēnešus pirms Viņa publiskās kalpošanas sākuma Kristus misiju pasludināja Jānis Kristītājs. Ļaudis pulcējās milzīgos pūļos, lai klausītos Jāni un saņemtu no viņa kristību. „Tiem ļaudīm gaidot [gaidīja Mesijas atnākšanu] un visiem savā prātā par Jāni domājot [‚apspriedās vai debatēja,’ piezīme], vai tas neesot Kristus, Jānis visiem atbildēja sacīdams: Es jūs gan kristīju ar ūdeni, bet Viens nāks, spēcīgāks, nekā es, Tam es neesmu cienīgs atraisīt Viņa kurpju siksnas. Tas jūs kristīs ar Svētu Garu un uguni; Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu caur caurim un sakrās kviešus Savā klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.”⁷

GSAM 61Jēzus tiek kristīts

GSAM 61.1Kad Jānis veica kristības rituālu, viņš ieraudzīja Jēzu nākam pie viņa, lai tiktu kristīts, un sacīja: „Redzi, Tas Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.... Un Jānis deva liecību sacīdams: ‚Es redzēju to Garu nolaižamies no debess kā balodi un paliekam uz Viņa. Un es Viņu nepazinu, bet kas mani sūtījis kristīt ar ūdeni, Tas uz mani sacīja: uz ko tu redzēsi to Garu nolaižamies un paliekam, šis ir Tas, kas kristī ar Svēto Garu. Un es esmu redzējis un liecību devis, ka šis ir Tas Dieva Dēls.’”⁸

GSAM 61Balss no debesīm

GSAM 61.2Kristus Mesijas statusu apliecināja ne tikai Svētā Gara redzamā nolaišanās baloža veidā, bet arī balss no debesīm. Mateja evaņģēlijā mēs lasām: „kad Jēzus bija kristīts, tad Viņš tūdaļ no ūdens izkāpa. Un redzi, debesis atvērās pār Viņu, un Jānis redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam. Un redzi, balss no debesīm sacīja: ‚Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kā Man ir labs prāts.’”⁹

GSAM 61.3Lai gan „Jānis nav darījis nevienas brīnuma zīmes”, cilvēki, redzot to vareno spēku, kas pavadīja Kristus kalpošanu, bija spiesti atzīt: „viss, ko Jānis par Šo sacījis, tas ir tiesa.”¹⁰

GSAM 61Kristus svaidīts saskaņā ar likumu

GSAM 61.4Saistībā ar Lūkas aprakstu par kristībām un to pašu svaidīšanu ar Svēto Garu baloža veidā mēs lasām: „Viņš pats, Jēzus, bija trīsdesmitā gadā.”¹¹

GSAM 62.1Pēc mūsu Kunga ilga četrdesmit dienu gavēņa un sātana nežēlīgajiem kārdinājumiem tuksnesī, kas sekoja tūlīt pēc Viņa kristības, Viņš „nāca uz Nacareti, kur bija audzināts, un pēc Sava ieraduma sabatā iegāja sinagogā (burtisks KJV tulkojums), un Viņš pacēlās lasīt... Tā Kunga gars ir uz Manis, tāpēc Viņš Mani svaidījis, nabagiem sludināt prieka vēsti... Un Viņš iesāka uz tiem sacīt: Šodien šis raksts ir piepildīts jūsu ausīs.”¹²

GSAM 62Laiks ir piepildījies

GSAM 62.2Marks, aprakstot to pašu notikumu, saka: „Tas laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriežaties no grēkiem un ticat uz to evaņģēliju.”¹³ Laiks, kas bija paredzēts Svaidītā parādīšanās brīdim, bija pienācis. Svētā Gara svaidīšana bija notikusi Viņa kristībā, un tagad Viņš sāka savu kalpošanu tieši tajā laikā un tādā veidā, kā to bija paredzējuši senie svētie pravieši.

GSAM 62Redzams pierādījums tam, ka Kristus ir Mesija

GSAM 62.3Kristus kalpošanu pavadīja nepārtraukta brīnumu veikšana, kas cilvēkiem, pat ja viņi pilnībā nespēja saprast Viņa līdzības un vārdus, bija redzams pierādījums tam, ka Viņš ir Immanuels, vai ka „Dievs bija ar Viņu”.¹⁴ Šajos brīnumos Kristus deva pasaulei ne tikai liecību par Dieva spēku sevī, bet arī praktisku apliecinājumu Dieva raksturam un Viņa mīlošajai labestībai. Kad Filips, pēc trīs gadu nepārtrauktas sadraudzības ar Kristu, redzot Viņa varenos brīnumus, teica: „Kungs, rādi mums To Tēvu, tad mums pietiek,” Jēzus sacīja viņam: „Tik ilgi Es pie jums esmu, un tu Mani nepazīsti? Filip, kas Mani redz, tas redz To Tēvu. Kā tad tu saki: rādi mums To Tēvu? ... Ticiet Man, ka Es esmu iekš Tā Tēva un Tas Tēvs iekš Manis; ja ne, tad jel ticiet Man to darbu dēļ.”¹⁵

GSAM 63Jānis apmulsis

GSAM 63.1Lai gan Kristus kristības laikā Jānis bija redzējis Svētā Gara redzamo nolaišanos un bija dzirdējis balsi no debesīm, kas pasludināja Viņu par Dieva Dēlu, un pats bija paziņojis, ka Viņš ir „Tas Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus”, notikumi attīstījās tik atšķirīgi no viņa gaidām, ka viņš savā drūmajā cietumā bija satraukts un apjucis.

GSAM 63.2„Tāpat kā Pestītāja mācekļi, arī Jānis Kristītājs neizprata Kristus valstības būtību. Tas gaidīja, ka Jēzus ieņems Dāvida troni, bet, kad laiks gāja un Viņš neizvirzīja prasības pēc ķēniņa varas, Jānis apmulsa un sāka bažīties.”¹⁶ „Jānis ataicināja divus no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus sacīdams: ‚Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?’” „tanī pašā stundā Viņš [Jēzus] daudz darīja veselus no sērgām un sāpēm un ļauniem gariem, un daudz akliem Viņš dāvināja gaismu. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: ‚Ejat un atsakāt Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši.’”¹⁷

GSAM 63.3Ebrejiem un pat mācekļiem bija grūti skaidri saprast daudzas patiesības, ko Glābējs izteica, jo viņi bija tik dziļi pārliecināti, ka, kad nāks Mesija, Viņš atbrīvos no Romas jūga, kas viņiem bija tik apgrūtinošs, un nekavējoties atjaunos Dāvida valstību, valdīdams kā laicīgs karalis.

GSAM 63.4Jēzus sāka savu sludināšanu, sacīdams: „Atgriežaties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt nākusi.”¹⁸ Kad Viņa divpadsmit apustuļi tika sūtīti ceļā, viņi nesēja to pašu vēsti: „Debesu valstība ir tuvu klāt nākusi.”¹⁹ Vēlāk Viņa kalpošanas laikā, kad tika sūtīti septiņdesmit mācekļi, tas notika ar vārdiem: „Dieva valstība tuvu pie jums ir nākusi.”²⁰

GSAM 64Cilvēki brīnījās par Kristus darbiem

GSAM 64.1Kristus brīnišķīgie vārdi un mācības lika cilvēkiem teikt: „Nemūžam cilvēks tā vēl nav runājis kā šis Cilvēks.”²¹ Un, kad Viņš dziedināja aklo un mēmo vīru, „visi ļaudis iztrūkās un sacīja: ‚Vai Šis nav Dāvida dēls?’”²² vai, citiem vārdiem sakot, vai tas nav Dāvida pēcnācējs, apsolītais Glābējs? „savā tēva pilsētā nācis, Viņš tos mācīja viņu baznīcā, tā ka tie iztrūcinājās un sacīja: ‚Kur Šim nāk tāda gudrība un tāds spēks? Vai Šis nav tā amatnieka dēls? Vai Viņa māte netop saukta Marija un Viņa brāļi Jēkabs un Jāzeps un Sīmanis un Jūda?’”²³

GSAM 64.2Apmēram trešajā Kristus kalpošanas gadā, kad Viņš atradās templī, piedaloties veltīšanas svētkos, jūdi apstājās ap Viņu un sacīja: „Cik ilgi Tu mūsu dvēseles kavē? Ja Tu esi Kristus, tad saki mums to skaidri.”²⁴ Iepriekšējā gadā, kad Viņš bija veicis vareno brīnumu, pabarojot piecus tūkstošus cilvēku, izmantojot „piecas miežu maizes un divas zivis”, Viņš „manīja, ka tie gribēja nākt, Viņu tvert, lai par ķēniņu celtu, [tāpēc] Viņš devās viens pats atkal uz to kalnu.”²⁵

GSAM 64Kristus māca mācekļiem par savu nāvi

GSAM 64.3Mācot savus mācekļus, Kristus uzskatīja par svarīgu atspēkot priekšstatu par tūlītēju laicīgu valdīšanu un parādīt viņiem, ka Viņam ir jāmirst un jāaugšāmcēlas, jāaiziet un jāatgriežas. Tāpēc Viņš jautāja viņiem: „Bet kad nu jūs redzētu To Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur Viņš papriekš bijis?”²⁶ Pēc tam, kad Viņš bija pavēlējis viņiem, „ka tie nevienam nesacītu, ka Viņš Jēzus Tas Kristus”, mēs lasām: „No tā laika Jēzus Saviem mācekļiem iesāka rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no tiem vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tapt nokautam un trešā dienā augšāmcelties. Un Pēteris, Viņu savrup ņēmis, iesāka viņu apsaukt sacīdams: ‚Dievs pasargā! Kungs, lai Tev tā nenotiek!’”²⁷

GSAM 65.1Tajā pašā laikā Viņš viņiem teica, ka tur stāv daži, kuri nemirs, pirms nebūs redzējuši Cilvēka Dēlu nākam savā valstībā.²⁸ Aptuveni astoņas dienas vēlāk šis pravietojums piepildījās; un apustulis Pēteris atsaucas uz šo „redzējumu” par Kristu, kas nāk savā valstībā, kā pierādījumu par Kristus faktisko otro atnākšanu, kas vēl ir nākotnē.²⁹

GSAM 65.2Kādā reizē, kad Kristus un Viņa mācekļi atradās Galilejā, Jēzus sacīja viņiem: „‚Tas Cilvēka Dēls taps nodots cilvēku rokās. Un Viņu nokaus, un trešā dienā Viņš celsies augšām;’ un tie ļoti noskuma.”³⁰ Un tomēr viņi nespēja saprast, aptvert Viņa teikto, jo pat tad, kad Viņš centās ieskaidrot viņiem savu nāves un augšāmcelšanās svinīgo patiesību, viņi savā starpā apspriedās par to, kurš būs lielākais Debesu valstībā.³¹

GSAM 65.3Citā reizē Pēteris sacīja Jēzum: „mēs visu esam atstājuši un Tev gājuši pakaļ; kas mums par to būs?” Bet Jēzus uz tiem sacīja: „Patiesi, Es jums saku, ka jūs, kas Man pakaļ gājuši, tanī atdzimšanā, kad Tas Cilvēka Dēls sēdēs uz Sava godības krēsla, arī sēdēsiet uz divpadsmit krēsliem un tiesāsiet tās divpadsmit Israēla ciltis.”³² Tomēr doma par drīzumā izveidojamo valstību joprojām bija viņu prātos visvairāk, un viņi, kā cilvēkiem raksturīgi, sāka meklēt augstāko vietu šajā valstībā.

GSAM 65.4Tad pie Kristus vēršas Zebedeja dēlu Jēkaba un Jāņa ambiciozā māte, lūdzot, lai viņas dēliem tiktu piešķirti augsti amati — viens pie Viņa troņa labajā pusē, otrs kreisajā; vai, iespējams, viens kļūtu par valdības premjerministru, bet otrs — par valsts sekretāru. Taču Kristus skaidri sacīja: „Jūs nezināt, ko jūs lūdzat.”³³

GSAM 66Triumfālā ienākšana Jeruzalemē

GSAM 66.1Ne ilgi pēc tam notika liels un satriecošs notikums. Tas bija Lāzara, kurš jau četras dienas bija miris, augšāmcelšanās no kapa. Šāds varens brīnums tik ļoti satrauca un pārsteidza ļaudis, ka farizeji satraucās un kopā ar priesteriem nekavējoties sasauca padomi; un savās apspriedēs viņi jautāja: „ko darīsim? Jo Šis cilvēks dara daudz brīnuma zīmes. Ja Viņu tā palaidīsim, tad visi uz Viņu ticēs, un tad Romieši nāks un mums atņems gan zemi, gan ļaudis.”³⁴ Kamēr sātana spēks no pazemes tādējādi pārņēma tos, kuri centās iznīcināt Kristu, spēks no augšienes mudināja masas Viņu slavēt un piepildīt to, kas par Viņu bija pareģots.

GSAM 66.2Saistībā ar iepriekš minēto notikumu ļaudis masveidā pulcējās ne tikai, lai redzētu Jēzu, bet arī Lāzaru, kuru Viņš bija uzmodinājis no mirušajiem. Tagad viņiem šķita pilnīgi skaidrs, ka Jēzus ir viņu ilgi gaidītais karalis, un, kad viņi Viņu sastapa, Viņam braucot uz Jeruzalemi, sēžot uz ēzeļa kumeļa, viņu prātā spēcīgi atausa Rakstu vārdi: „Nebīsties, tu Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa.”³⁵ No šī milzīgā pūļa atskanēja varens triumfa sauciens, kas ļoti satrauca aukstsirdīgos, aprēķinīgos farizejus. Viņi savā starpā teica: „Jūs redzat, ka jūs neko nespējat! Redzi, visa pasaule Viņam iet pakaļ.”³⁶ Uz viņu lūgumu, lai Kristus apturētu saucienus, Viņš atbildēja: „Es jums saku, ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks.”³⁷ Kungs bija teicis par šo gadījumu: „Sauciet!”, un, ja ļaudis nepildītu Viņa vārdu, Viņš ieliktu balsi ielas akmeņos, un tie sauktu; jo Viņa vārdam ir jāpiepildās.

GSAM 66Kristus aizies un atgriezīsies

GSAM 66.3Mūsu Glābējs ne tikai centās vērst mācekļu prātus uz to, ka Viņam jānomirst un jāaugšāmceļas, bet arī vēlējās viņiem iemācīt, ka Valstība nenāks, kamēr Viņš nebūs aizgājis un atgriezies. Atsaucoties uz savu krustā sišanu, Viņš sacīja: „Es, kad Es no zemes būšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis.” Bet to Viņš sacīja zīmēdams, kādā nāvē Viņam bija mirt. Tad tie ļaudis Viņam atbildēja: „Mēs no bauslības esam dzirdējuši, ka Kristum būs palikt mūžīgi, un kā Tu saki, ka Tam Cilvēka Dēlam būs tapt paaugstinātam? Kurš ir šis Cilvēka dēls?”³⁸

GSAM 67.1Lai mācekļu prātos vēl pilnīgāk iesakņotu faktu, ka Viņam jāaiziet un jāatgriežas, pirms Viņa valstība tiks nodibināta uz zemes, Viņš sacīja: „Bērniņi, Es vēl mazu brīdi esmu pie jums. Jūs Mani meklēsiet, un kā Es tiem Jūdiem esmu sacījis: uz kurieni Es eju, tur jūs nevarat nākt; tā Es jums tagad saku... Sīmanis Pēteris uz Viņu saka: ‚Kungs, kurp Tu ej?’ Jēzus tam atbildēja: ‚Kur Es eju, tur tu tagad Man nevari nākt pakaļ, bet pēcgalā tu Man nāksi pakaļ.’”³⁹ Tad Viņš iedrošināja viņu satrauktās un skumjās sirdis ar šādiem vārdiem: „Jūsu sirds lai neizbīstas! Ticat uz Dievu un ticat uz Mani. Mana Tēva namā ir daudz dzīvokļu. Kad tas tā nebūtu, tad Es jums to būtu sacījis. Es noeju, jums vietu sataisīt. Un kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es gribu atkal atnākt un jūs ņemt pie Sevis, lai jūs esat, kur Es esmu.”⁴⁰

GSAM 67Līdzība par augstmani

GSAM 67.2Atkal Glābējs centās labot kļūdaino priekšstatu, ka Dieva valstība parādīsies tūlīt, izmantojot šādu līdzību, kad Viņš kopā ar mācekļiem devās uz Jeruzalemi: „Viens cilvēks no augstas cilts gāja uz tālu zemi, valstību uzņemt un atkal pārnākt. Un aicinājis savus desmit kalpus, viņš tiem deva desmit podus un uz tiem sacīja: pelnaties ar tiem, līdz kamēr es pārnāku... Un notikās viņam atpakaļ nākot, kad viņš valstību bija uzņēmis, - tad viņš lika aicināt savā priekšā tos kalpus, kam viņš to naudu bija devis, ka zinātu, ko ikkatrs bija sapelnījis.”⁴¹ Šajā līdzībā Kungs attēlo sevi kā augstmani. Viņam bija jādodas uz tālu zemi — pie sava Tēva — un tur jāsaņem valstība, pirms atgriezties, lai valdītu.

GSAM 68.1Atbildot uz mācekļu jautājumu: „kāda būs Tavas atnākšanas un pastara laika zīme?”⁴², Glābējs viņiem uzskaitīja notikumus, kas bija jānotiek visā lielo bēdu laikā, kas piemeklēs draudzi, kā arī konkrētās zīmes, kas parādīsies. Kad tie parādīsies, viņi varēs zināt, ka Viņa atnākšana ir tuvu, pat pie durvīm, un ka paaudze, kas tos redzēs, neaizies no dzīves skatuves, kamēr Viņš neatnāks.⁴³

GSAM 68Visi mācekļi Viņu pameta

GSAM 68.2Taču, neraugoties uz visiem norādījumiem, ko Kristus deva apustuļiem par Savu nāvi un pazemošanu, viņi pilnīgi nespēja saprast patiesību, ko Viņš viņiem bija mācījis par Savu tiesāšanu un krustā sišanu. Viņu izpratne par patiesību bija tik vāja, ka, iestājoties pārbaudījumam, viņu cerība izdzisa, un viņi visi „Viņu atstāja un⁴⁴ bēga.” Pat Pēteris, tas vienmēr dedzīgais Pēteris, kurš tik pārliecinoši apgalvoja, ka, ja visi cilvēki Viņu pamestu, viņš to nekad nedarītu, jau pēc dažām stundām noliedza savu Kungu un ar zvērestu paziņoja, ka nepazīst šo vīru. Viņu izpratne par Kunga apgalvojumu, ka trešajā dienā pēc krustā sišanas Viņš augšāmcelsies no mirušajiem, bija tik vāja, ka viņi savā starpā jautāja un sprieda, „kas tas esot: no miroņiem augšām celties”.⁴⁵ Patiesi, viņi bija tik bez ticības, ka pēc tam, kad Viņš nomira un Viņa ķermenis tika ielikts Jāzepa jaunajā kapā, viņi gatavojās Viņu balzamēt. Zaudējuši cerību — apglabātu kopā ar Kristu kapā — kāda gan tā bija sabata diena mācekļiem! Ar sirdīm, kas bija apgrūtinātas ar skumjām un vilšanos, un bez žēlīga, līdzjūtīga Glābēja, kura dzīve bija piepildīta ar maiguma un žēlsirdības darbiem, kas būtu blakus, lai mierinātu un stiprinātu, cik izmisīgs bija viņu stāvoklis!

GSAM 69Aizraujoši notikumi augšāmcelšanās rītā

GSAM 69.1Pirmās nedēļas dienas rīts aust! Kāds satraukums debesīs un uz zemes! Varens eņģelis nāk lejā no godības valstības pie Jāzepa kapenes ar vēstījumu, kas pavēl Dieva Dēlam celties. „Un redzi, liela zemes trīcēšana notika, jo Tā Kunga eņģelis, no debesīm nonācis, piegāja un to akmeni novēla no tām durvīm un uzsēdās virsū. Un viņa ģīmis bija kā zibens, un tā drēbe tik balta kā sniegs. Bet tie sargi no lielām izbailēm drebēja un palika tā kā miruši.”⁴⁶ „daudz miesu no svētiem, kas gulēja, cēlās augšām. Un no kapiem izgājuši pēc Viņa augšām celšanās tie nāca tai svētā pilsētā un parādījās daudziem.”⁴⁷ Iedomājieties šādus vēstnešus Jeruzalemē, pie savu draugu durvīm, ar vēsti, ka krustā sistais Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem un ka arī viņi ir atdzīvināti ar Viņa spēku, lai liecinātu par Viņa augšāmcelšanos. Kāda rosība starp apustuļiem un svētajām sievietēm — skrienot šurpu turpu, lai paziņotu priecīgo ziņu: „Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem, jo mēs Viņu esam redzējuši un runājuši ar Viņu!”

GSAM 69Jēzus dodas uz laukiem

GSAM 69.2„Un redzi, divi no tiem gāja tanī pašā dienā uz kādu pilsētiņu, kas bija no Jeruzālemes labu jūdzi (zemes) tālu [septiņas ar pusi angļu jūdzes], ar vārdu Emmaūs. Un tie runāja savā starpā par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā runāja savā starpā, arī pats Jēzus pie tiem piegāja un līdz ar tiem staigāja. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina. Un Viņš uz tiem sacīja: ‚Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa un esat tik noskumuši?’ Tad viens ar vārdu Kleopas atbildēja un uz Viņu sacīja: ‚Vai tad tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?’ Un Viņš uz tiem sacīja: ‚Kas tad?’ Un tie uz Viņu sacīja: ‚Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos priekš Dieva un visiem ļaudīm, Kā to mūsu augstie priesteri un virsnieki ir nodevuši pie pazudināšanas uz nāvi un Viņu situši krustā. Bet mēs cerējām, ka Viņam bija Israēli atpestīt; un pār visu to šodien ir tā trešā diena, ka šīs lietas ir notikušas. Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedējušas; tās agri bijušas pie kapa, Un Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot eņģeļu parādīšanu redzējušas, kas saka, Viņš esot dzīvs. Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā tās sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja.’

GSAM 70.1„Tad Viņš uz tiem sacīja: ‚Ak jūs nesaprašas un sirds kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko tie pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā.’ Pēc iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem Viņš tiem izstāstīja visus rakstus, kas par Viņu bija rakstīti.”⁴⁸ Kad Viņš jau grasījās ēst kopā ar viņiem, Viņš lauza maizi un pateicās, un „viņu acis tapa atvērtas, un tie Viņu pazina... Un tie sacīja savā starpā: ‚Vai mūsu sirds iekš mums nedega, kad Viņš ar mums runāja uz ceļa, mums tos rakstus izstāstīdams?’”⁴⁹

GSAM 70.2Tagad, beidzot, kad problēma viņiem ir pilnībā izskaidrota, mācekļi spēj saskatīt, ka ar Glābēja misiju bija saistīta nāve un augšāmcelšanās. Bet kā viņi izturēsies pret jautājumu par Viņa valstību?

GSAM 70.2„Tiem Viņš arīdzan pēc Savas ciešanas caur daudz skaidrām zīmēm Pats dzīvs bija parādījies, no tiem četrdesmit dienas redzēts un uz tiem runādams par Dieva valstības lietām. Un kad Viņš tos bija sapulcinājis, tad Viņš tiem pavēlēja, neatstāties no Jeruzālemes, bet gaidīt uz Tā Tēva apsolīšanu, ko jūs no manis esat dzirdējuši (tā Viņš sacīja); Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tapsiet kristīti ar Svēto Garu ne ilgi pēc šīm dienām.

GSAM 71Vai Tu tagad atjaunosi Valstību?

GSAM 71.1„Tad nu tie, kas bija kopā nākuši, Viņam vaicāja sacīdami: ‚Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēla valstību?’ [tas ir, mēs esam uzzinājuši, ka saskaņā ar Rakstiem Tev bija jābūt krustā sistam un jāceļas no mirušajiem, bet vai Tu tagad neatjaunosi valstību?] Bet Viņš uz tiem sacīja: ‚Jums nepieklājās zināt tos laikus jeb brīžus, ko Tas Tēvs Savā paša varā nolicis. Bet jūs dabūsiet spēku, kad Tas Svētais Gars pār jums būs nācis, un būsiet Mani liecinieki tā Jeruzālemē, kā arī visā Jūdu zemē un Samarijā un līdz pat pasaules galam.’ Un to sacījis, Viņš tiem redzot tapa uzcelts, un viens padebesis To uzņēma no viņu acīm. Un kad tie skatījās uz debesīm, Viņam uzkāpjot, redzi, tad divi vīri pie tiem stāvēja baltās drēbēs, Un sacīja: ‚Jūs Galileju vīri, ko jūs stāvat skatīdamies uz debesīm! Šis Jēzus, kas ir uzņemts no jums uz debesīm, tāpat nāks, kā jūs viņu esat redzējuši debesīs uzkāpjam.’”⁵⁰

GSAM 71Jēzus paliks debesīs līdz atjaunošanai

GSAM 71.2Tagad, kad Glābējs bija viņus atstājis un viņi patiešām bija redzējuši, Viņu „uzkāpjam, kur Viņš papriekš bijis”, viņiem bija pārliecība, ka Svētais Gars viņus mācīs par laiku, kad nāks Dieva valstība. Tāpēc Pēteris savā pamācībā ļaudīm pēc Svētā Gara saņemšanas sacīja: „lai Viņš Jēzu Kristu sūta, kas jums papriekš ir sludināts, Ko debesīm būs uzņemt līdz tam laikam, kad viss būs atjaunots, par ko Dievs jau sen ir runājis caur visu Savu svēto praviešu muti.”⁵¹

GSAM 71.3Apustulim Pēterim Svētais Gars atklāja arī faktus par trim pasaulēm: Pirmkārt, pasaule pirms plūdiem, kas tika iznīcināta ar ūdeni; otrkārt, tagadējā pasaule, kas ir paredzēta ugunij — ugunij, ar ko zeme ir piepildīta, kā teikts tulkojumā Revised Version, — tai ugunij, kas kļūs par bezdievīgo cilvēku pazudināšanu, sabrukumu un iznīcināšanu; treškārt, jaunā zeme, „kur taisnība mājo”; vai, kā daži tulko, „kurā dzīvos taisnie”.⁵²

GSAM 72.1Apustulis Pāvils izklāstīja Dieva tautas augšāmcelšanos un visu Viņa svēto pārvēršanos no mirstīgiem par nemirstīgiem „acumirklī, pie pēdīgās bazūnes skaņas”. Viņš paziņoja korintiešiem, ka Kristus tagad atrodas Sava Tēva tronī un tur paliks, līdz visi Viņa ienaidnieki būs pakļauti Viņam. Tas ir, līdz brīdim, kad Tēvs nodos Viņam valstību — Viņa valstību —, kā pareģots Daniēlā 7:13, 14; Psalmos 2:8, 9. Tesalonikas draudzei viņš izklāstīja Kristus atnākšanu un augšāmcelšanos kā viņu vienīgo cerību un kā patieso mierinājumu, kad nāve bija atdalījusi viņus no mīļajiem.⁵³

GSAM 72Kunga atgriešanās laiks nav noteikts

GSAM 72.2Līdz šim draudzei nebija precīzu zināšanu par laiku, kad Kungs atgriezīsies. Kad apustulis savā pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem teica: „mēs, kas dzīvojam un esam atlikuši, tapsim aizrauti,” brāļi saprata, ka viņš domāja, ka Kristus nāks, kamēr daži no viņiem vēl būs dzīvi. Savā otrajā vēstulē viņš labo viņu nepareizo izpratni par savu vēstuli un saka viņiem, ka „tā nenāks, pirms tā atkāpšanās nebūs nākusi un tas grēka cilvēks, tas pazušanas dēls, nebūs parādījies, Kas turas pretī un paaugstinājās pār visu to, kas Dievs saucams, un kas ir Dieva kalpošana.”⁵⁴

GSAM 72Atkāpšanās

GSAM 72.3Un joprojām baznīcai nākas tumsā meklēt ceļu attiecībā uz Kristus otrās atnākšanas laiku. Brāļi bija uzzinājuši, ka notiks atkāpšanās; bet jautājums bija, cik ilgi tā ilgs. Atbilde vēlāk tika dota Jānim, kamēr viņš bija redzējumā Patmas salā, simbolos, kas atrodami Atklāsmes grāmatas divpadsmitajā un trīspadsmitajā nodaļā — „laiku un laikus un puslaiku”, „četrdesmit divus mēnešus”, „tūkstoš divsimt un sešdesmit dienas” (gadi); bet līdz šim notikums, kas iezīmētu šī garā perioda sākumu, vēl nebija noticis. Tāpēc baznīca joprojām cerēja un gaidīja Kristus atnākšanu, nezinot precīzu Viņa parādīšanās laiku; jo, kad šis posta laiks būs pagājis, „atlikušajai” baznīcai vēl paliks neliels konflikta un triumfa periods.⁵⁵

GSAM 73.1Ar Jaunās Derības rakstu noslēgumu mums ir skaidri izklāstīta tēma par Kristus otro atnākšanu. Aptuveni viens pants no katriem trīsdesmit kādā veidā piemin mūsu Kunga Jēzus Kristus otro atnākšanu. Par to un par baznīcas stāvokli saistībā ar šo cerību cauri gadsimtiem līdz mūsdienām Roberts Patersons, D.D., laikrakstā ar nosaukumu The Interior sadaļā „Svētīgā cerība” izsakās šādi:—

GSAM 73Laicīgā tūkstošgade — Patersons

GSAM 73.2„Kad mūsu Kungs atstāja savu baznīcu uz zemes, lai dotos pie Tēva, Viņš to atstāja skumjā stāvoklī. Viņa piecsimt mācekļus apņēma visa Viņa ienaidnieku pasaule, kas bija organizējusies antikristīgās reliģijās un valdībās, ko vadīja viens no visgudrākajiem prātiem, ko iedvesmoja visindīgākā ļaunprātība un ko gadsimtu gaitā bija izglītojusi pieredze visiedarbīgākajos iznīcināšanas veidos. Kungs nebija neziņā par mūsu briesmām; arī savās pēdējās runās Viņš tās nemazināja, nedz solīja, ka pasaules naidīgums un baznīcas ciešanas mazināsies. Bet Viņš solīja, ka pats atgriezīsies, lai sakautu savus ienaidniekus, un ka Viņš mūs atbalstīs līdz tai svētītajai dienai. ‚pasaule jūs ienīst. Pasaulē jums būs bēdas. jūs raudāsiet un vaidēsiet, un pasaule priecāsies; bet jūs noskumsiet; - tomēr jūsu noskumšana paliks par prieku... Tā arī jūs tagad esat noskumuši, bet Es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds līksmosies, un jūsu prieku neviens no jums neatņems. Kad Es būšu nogājis... tad Es gribu atkal atnākt un jūs ņemt pie Sevis, lai jūs esat, kur Es esmu.’

GSAM 74.1„Tāda bija svētītā cerība par Viņa personīgo atgriešanos, ar ko Viņš mierināja Savu draudzi, personīgi aizietot. Viņš teica, ka visā Viņa prombūtnes laikā mums būs jācieš bēdas; un tā arī ir noticis. Ja mums ir lemts baudīt kādu ārēja miera periodu Viņa prombūtnes laikā, ja Viņa draudze tiks atbrīvota no pasaules uzbrukumiem, ja būs kāds tīrības laikmets, kad nezāles neaugs starp kviešiem, vai ja, Viņam atnākot, Viņu sagaidīs ar Kunga godību piepildītas zemes iedzīvotāji, vai patiešām Viņš vispār spēs atrast ticību uz zemes, tad tas Viņam būs visnegaidītākais pārsteigums. Jēzus nezināja par šo tūkstošgadi. Mēs sakām, ka Viņš par to nezināja, jo Viņš mums par to nestāstīja; un Viņš saka: ‚Es jūs esmu saucis par draugiem, jo visu, ko esmu dzirdējis no Sava Tēva, to Es jums esmu darījis zināmu.’ Taču visās Viņa runās un līdzībās nav ne mazākā mājiena, ka mums būtu jācer uz kādu miera vai godības periodu pirms Viņa atnākšanas. Arī apustuļi neko nezināja par tūkstošgadi bez Kristus. Trīs simt gadus pēc mūsu Kunga aiziešanas baznīcas svētītā cerība bija cerība uz Viņa atgriešanos.

GSAM 74.2„Bet, kad, virzoties uz paredzēto atkāpšanos no ticības, Kristus līgava Viņa prombūtnes laikā sāka mierināt sevi ar draudzību ar zemes ķēniņiem, viņa pavisam dabiski novērsa skatienu no austrumu debesīm un no sava Kunga atgriešanās, kas liktu punktu viņas pasaulīgajai varenībai. Kad reformatori pielika evaņģēlija trompeti pie mutes... sapņi par tūkstošgadi bez Kristus tika uzreiz izdzēsti... un baznīca atkal sāka gaidīt Kunga atnākšanu, lai iznīcinātu antikristu.... Savās vēstulēs, sprediķos un ticības apliecinājumos reformatori sludināja savas pirmstūkstošgades cerības.

GSAM 74.3„Vestminsteras asambleja noslēdz savu ticības apliecinājumu ar paziņojumu par ticību Kunga otrajai atnākšanai vārdos, kas pilnībā izsaka pirmstūkstošgades piekritēju ticību. Viņi sludina šos nozīmīgos vārdus: ‚Tāpat kā Kristus vēlas, lai mēs būtu pilnīgi pārliecināti, ka būs tiesas diena, gan lai atturētu visus cilvēkus no grēka, gan lai sniegtu lielāku mierinājumu dievbijīgajiem viņu grūtībās, tāpat Viņš vēlas, lai šī diena cilvēkiem būtu nezināma, lai tie varētu atbrīvoties no jebkādas miesiskas drošības sajūtas un vienmēr būtu modri, jo nezina, kurā stundā Kungs nāks; un lai tie vienmēr būtu gatavi teikt: Nāc, Kungs Jēzus, un nāc drīz!’⁵⁶

GSAM 75.1„Mūsu senči reformatori stiprināja savas sirdis, gaidot Kunga atnākšanu, un iedrošināja viens otru ar saucienu: ‚Turieties! Jo Viņš nāk ar palīdzības leģioniem,’ – šis noskaņojums nesen iemiesots populārā atmodas himnā, bet tas jau sen bija pazīstams vecajiem skotu Līguma piekritējiem.

GSAM 75.2„Taču drīz vien reformācijas baznīcās sākās otrā atkāpšanās no ticības. Skotijā to dēvēja par moderātismu; Anglijā — par arianismu, bet pēdējā laikā — par plašās baznīcas kustību; Amerikā tā sevi dēvēja par unitarismu, bet Vācijā — par racionalismu. Ieceļot cilvēka prātu par tiesnesi un mūsu ļoti ierobežoto mūsdienu novērojumu par pierādījumu, kā arī noliedzot, ka jebkurš notikums varētu notikt citādi kā vien saskaņā ar novērotajiem dabas likumiem, tā samazināja Jēzu līdz ebreju rabīna rangam — gan savam laikam diezgan progresīvam, bet tādam, kas nemaz nepazina mūsdienu zinātni. Protams, priekšstats par tādu personu, kas atgriežas no neredzamās pasaules, lai valdītu uz zemes, tika norakstīts uz ebreju mitoloģiju.

GSAM 75Daniēls Vitbijs par Tūkstošgadu valstību

GSAM 75.3„Solījumi par Viņa otro atnākšanu un valdīšanu uz zemes tika interpretēti kā vienkārši Viņa evaņģēlija izplatīšanās un lielas pasaules daļas pakļaušanās kristietībai uz tūkstoš gadu laiku vai, kā daži domāja, 360 000 gadu; šajā laikā cilvēcei bija jāattīstās civilizācijas mākslās un jābauda nepārspējams miers un labklājība. Un šī ilgā cikla beigās, kas bija pārāk plašs, lai parasts prāts to aptvertu, iespējams, notiktu kāda liela dabas katastrofa, un varētu teikt, ka Kungs atnāks un iznīcinās pasauli, un aicinās cilvēci uz tiesu. Šo teoriju izstrādāja un popularizēja angļu komentētājs vārdā Vitbijs [Daniēls Vitbijs miris 1726. gadā], kurš, kā liecina viņa publicētā sarakste, bija ariānis, taču kura komentāri bija populāri viņa paša aprindās, un kura mītiskais tūkstošgadu laikmets tika labvēlīgi uztverts daudzu ortodoksālo pensiju saņēmēju un Eiropas valsts baznīcu draugu vidū, kuriem tas solīja ilgstošu desmito daļu un godu saņemšanu. Pateicoties viņu ietekmei, tā tika ieviesta Amerikā, kur to nekavējoties izmantoja kā materiālu politiskajām frāzēm un noslēguma runām.”

GSAM 76.1Tādas bija teorijas dažādās zemes malās, tuvojoties laikam, kad Kungs izsludināja svinīgo brīdinājumu par Savu atnākšanu, kas jau bija „pie durvīm”.