12. nodaļa — Vilšanās — Rūgtā grāmata

GSAM 185.1„ES TO grāmatiņu ņēmu no tā eņģeļa rokas un to apēdu, un tā bija manā mutē salda kā medus, un kad es to biju apēdis, tā bija rūgta manā vēderā. Un viņš uz mani sacīja: tev būs atkal pasludināt nākošas lietas par daudz ļaudīm un tautām un valodām un ķēniņiem. Un niedre man tapa dota mēra kokam līdzīga, un tas eņģelis stāvēja sacīdams: celies un mēro to Dieva namu un to altāri un tos, kas tur iekšā pielūdz.”¹

GSAM 185.2Bībeles valodā grāmatas „apēšana” simbolizē patiesības pieņemšanu, lai to paziņotu citiem, kā redzams Ecēhiēla grāmatā, kur pravietim tiek parādīta „satīta grāmata” un viņam tiek teikts: „ēd šo satīto grāmatu, un ej un runā uz Israēla namu.” Pēc tam, kad viņš bija apēdis grāmatas rulli, viņš saka: „Tad es ēdu, un tas bija manā mutē tik salds kā medus.”²

GSAM 185.3Pravietis Jeremija izmanto to pašu tēlu: „Tavi vārdi tika atrasti, un es tos ēdu (burtisks KJV tulkojums), un Tavs Vārds man ir bijis par prieku un par sirds līksmību.”³ No šīs valodas mēs uzzinām, ka grāmatas „saldums”, to apēdot, simbolizē prieku un gandarījumu, ko izjūt tie, kuri šādi barojas ar Kunga vārdu.

GSAM 185Grāmata, kas sākumā bija salda, bet pēc tam rūgta

GSAM 185.4Atklāsmes grāmatas 10. nodaļā minētā grāmata, par kuru teikts, ka ēdējam tā bija salda kā medus, bet, tiklīdz tā tika apēsta, kļuva „rūgta” (vai, kā daži tulko, „tiklīdz es to biju sagremojis, manā vēderā tā bija picra”⁴ ), bija tā grāmata, no kuras eņģelis, balstoties uz to, kurš radīja debesis, zemi un jūru, paziņoja: „laiks vairs nebūs.” Tātad šīs grāmatas apēšana, noteikti simbolizē priecīgu laika paziņojuma pieņemšanu. Pēkšņais kumosa rūgtums tiem, kas to apēda, noteikti simbolizē skumjo kontrastu viņu pieredzē pēc tam, kad grāmatā minētais laiks ir beidzies, un viņi atklāj, ka viņu cerības ir smagi pievīlušas.

GSAM 186Laika paziņojums – salds kumoss

GSAM 186.1Laika paziņojums 1844. gadā patiešām bija priecīga ziņa tiem, kas ticēja un kas, bez šaubām, gaidīja tik drīzu mūžīgo atbrīvošanu no visām šīs grēcīgās pasaules likstām, bēdām un sāpēm. Doma, ka pēc dažām īsām nedēļām viņi tiks pagodināti, kļūs nemirstīgi un atradīsies Dieva zelta pilsētā kopā ar savu Karali, patiešām iedvesmoja dvēseli. Kā to izteica kāds, kam bija šāda pieredze: „Tie, kas patiesi mīl Jēzu, var novērtēt to sajūtas, kuri ar vislielāko interesi gaidīja sava Glābēja atnākšanu... Mēs tuvojāmies šai stundai ar mierīgu svinīgumu. Patiesie ticīgie atradās saldā sadraudzībā ar Dievu — tā bija ķīla par mieru, kas viņiem piederēs spožajā nākotnē. Tie, kas piedzīvoja šo cerību un paļāvību, nekad nevar aizmirst šīs dārgās gaidīšanas stundas.”

GSAM 186.2Īpaši grūtais stāvoklis, kādā atradās tie, kuri septītā mēneša vienpadsmitajā dienā joprojām atradās šajā tumšajā pārbaudījumu un kārdinājumu pasaulē, kur viņiem nācās saskarties ar to cilvēku nicinājumu, izsmiekliem un izsmiešanu, kurus vēl pirms dažām stundām viņi bija mudinājuši sagatavoties tikties ar savu Kungu, ir atbilstoši ilustrēts Marijas gadījumā, kad viņa „stāvēja ārā kapa priekšā raudādama”; un kad eņģeļi viņu uzrunāja ar jautājumu: „Sieva, ko tu raudi?”, viņa tiem atbildēja: „Tie manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur tie Viņu likuši.”⁵

GSAM 187Vīlušies, bet nezaudējuši cerību

GSAM 187.1Tie, kas izgāja cauri šai grūtajai situācijai, par to teica:

GSAM 187.1„Mēs bijām apmulsuši un vīlušies, tomēr neatteicāmies no savas ticības. Mēs jutām, ka esam izpildījuši savu pienākumu; mēs bijām dzīvojuši saskaņā ar mūsu dārgo ticību; mēs bijām vīlušies, bet nezaudējuši drosmi. Mums bija vajadzīga neierobežota pacietība, jo izsmējēju bija daudz. Mūs bieži sagaidīja ar nicinošām atsaucēm uz mūsu iepriekšējo vilšanos. ‚Jūs vēl neesat uzkāpuši; kad plānojat uzkāpt?’ un līdzīgas sarkastiskas piezīmes bieži tika vērstas pret mums no mūsu pasaulīgo paziņu puses un pat no dažu tā saukto kristiešu puses, kuri pieņēma Bībeli, taču nebija apguvuši tās lielās un svarīgās patiesības. Mirstība joprojām mūs apgrūtināja; lāsta sekas bija visapkārt mums. Bija grūti atkal uzņemties tās nomācošās dzīves rūpes, kuras, kā mēs domājām, bija atstātas pagātnē uz visiem laikiem.”

GSAM 187Salīdzinājums ar vīlušajiem mācekļiem

GSAM 187.2Šādu cilvēku izjūtas, salīdzinot ar to prieku un līksmību, kas valdīja vēl pirms dažām stundām, viņiem noteikti šķita kā picra kodīgā rūgtuma garša. Apkārtējā pasaule pieņēma, ka — tāpat kā, bez šaubām, to darīja pūlis pēc Kristus krustā sišanas — ticīgie tagad atteiksies no savas ticības un pievienosies izsmiekliem par savu it kā muļķību. Viņi ļoti drīz ar izbrīnu uzzināja, ka mīlestība pret Kunga atnākšanu nebija viegli izskaustama no to sirdīm, kuri patiesi bija veltījuši sevi Dievam.

GSAM 187„Nesēdēja kopā ar izsmējējiem”

GSAM 187.3Šo dedzīgo cilvēku rīcību un viņu jūtas labi raksturo pravieša Jeremijas vārdi, kur viņš saka:

GSAM 187.3„Kad Tavs Vārds man notika, tad es to esmu uzņēmis, un Tavs Vārds man ir bijis par prieku un par sirds līksmību, jo es esmu nosaukts pēc Tava Vārda, ak Kungs Dievs Cebaot! Es neesmu sēdējis smējēju draudzē un neesmu priecājies (ar tiem); Tavas rokas dēļ es esmu vientulis sēdējis, jo Tu mani esi pildījis ar skumību. Kāpēc tad manas sāpes nemitās, un mana mocība ir tik grūta, ka negribās dziedinājumu? Vai Tu man gribi būt kā viltīga upe, kā ūdens, kas izsīkst?”⁶

GSAM 188Džeimss Vaits par vilšanos

GSAM 188.1Daži īsi citāti no dažiem šiem vīlušajiem, taču cerīgajiem cilvēkiem, dos labu priekšstatu par situāciju. Pirmais ir no mācītāja Džeimsa Vaita, kurš ļoti veiksmīgi strādāja 1843. un 1844. gadā. Viņš saka:—

GSAM 188.2„Vilšanās, kad termiņš pagāja, bija rūgta. Patiesi ticīgie bija atdevuši visu Kristum un baudījuši Viņa klātbūtni kā nekad agrāk. Viņi, kā domāja, bija devuši pēdējo brīdinājumu pasaulei un vairāk vai mazāk bija nošķīrušies no neticīgajiem, izsmējošajiem ļaudīm. Un, Dieva svētībai esot pār viņiem, viņi vairāk vēlējās būt kopā ar savu drīzumā gaidāmo Kungu un svētajiem eņģeļiem nekā ar tiem, no kuriem viņi bija atdalījušies. Jēzus mīlestība piepildīja dvēseli un staroja no katras sejas, un ar neizsakāmām ilgām viņi lūdza: ‚Nāc, Kungs Jēzu, un nāc drīz!’, bet Viņš nenāca.

GSAM 188.3„Bet Dievs nepameta savu tautu... Un ar īpašu spēku un mierinājumu tādi fragmenti kā šis no Vēstules ebrejiem iesakņojās pārbaudīto, gaidošo prātos un sirdīs: ‚Tāpēc neatmetiet savu sirds drošību, jo tai ir liela alga. Bet paciešanās jums vajag, lai jūs Dieva prātu darījuši iemantojiet to apsolīto svētību. Jo vēl ir mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies. Bet taisnais no ticības dzīvos; un ja kas atkāpjas, pie tā manai dvēselei nav labs prāts. Bet mēs neesam no tiem, kas atkāpjas uz pazušanu, bet kas tic uz dvēseles izglābšanu.’⁷ Šajā Rakstu vietā uzmanība jāpievērš šādiem punktiem:—

GSAM 188.4„1. Tie, kam šie vārdi ir veltīti, atrodas briesmās zaudēt paļāvību uz to, ko viņi ir darījuši pareizi.

GSAM 189.1„2. Viņi bija pildījuši Dieva gribu un nonākuši tādos pārbaudījumos, kuros bija nepieciešama pacietība.

GSAM 189.2„3. Taisnajiem šajā laikā bija jādzīvo ticībā, nevis šauboties, vai viņi ir pildījuši Dieva gribu, bet gan ticot tam, ka viņi ir pildījuši Dieva gribu.

GSAM 189.3„4. Tie, kuri neizturēs ticības pārbaudījumu, bet zaudēs paļāvību uz to darbu, kurā viņi pildīja Dieva gribu, un atkāpsies, dosies pa tiešo ceļu uz pazudināšanu.”⁸

GSAM 189No N. Sautarda, žurnāla Midnight Cry redaktora

GSAM 189.41844. gada 31. oktobra izdevumā Midnight Cry, aptuveni desmit dienas pēc divtūkstoš trīs simtu dienu beigām, tika publicēts šāds redaktora raksts:—

GSAM 189.5„Ņemot vērā visus apstākļus, kas saistīti ar šo kustību, tās svētīgo ietekmi uz Dieva bērnu prātiem, kā arī naidu un ļaunprātību, ko izrādījuši Viņa ienaidnieki, mums tā jāuzskata par patieso ‚pusnakts saucienu’. Un, ja mums ir vēl dažas dienas, kurās pārbaudīt mūsu ticību, tas joprojām atbilst līdzībai par desmit jaunavām; jo, kad tās visas bija piecēlušās un sakārtojušas savas lampas, vēl bija jāpaiet laikam, kad muļķīgo jaunavu lampas nodzisīs. Tas nevarēja notikt pirms desmitās dienas beigām; jo līdz tam laikam viņu lampas degtu. Tāpēc tai dienai ir jāpaiet, lai neprātīgās varētu atteikties no savas ticības, tāpat kā bija jāpaiet 1843. gadam, lai iestātos gaidīšanas laiks. Tāpēc neliels kavējums nav iemesls vilšanās, bet parāda, cik precīzs Dievs ir Sava vārda piepildīšanā. Tāpēc lai mēs to cerības apliecināšanu paturam nešaubīgu, (jo Tas ir uzticīgs, kas to apsolījis).”

GSAM 189No Džozefa Marša, žurnāla Voice of Truth redaktora

GSAM 189.61844. gada 7. novembra izdevumā Voice of Truth mēs lasām:—

GSAM 189.7„Mēs labprāt atzīstam, ka esam kļūdījušies par notikuma būtību, ko gaidījām septītā mēneša desmitajā dienā; taču mēs vēl nevaram atzīt, ka mūsu lielais augstais priesteris tajā dienā nepaveica visu to, ko šis simbols mums ļāva pamatoti gaidīt. Tagad mēs ticam, ka Viņš to paveica.”

GSAM 190.1Adventisti gaidīja, ka 1844. gada septītā mēneša desmitajā dienā beigsies divtūkstoš trīs simti dienu un ka šajā dienā Kristus pabeigs savu priesterisko darbu un nāks uz zemi, lai svētītu savu tautu. Vēlāki pētījumi ir parādījuši, ka šajā dienā sākās Viņa darbs, attīrot debesu svētnīcu, nevis Viņa darba kā priesterim pabeigšana.⁹ Tā vietā, lai uzskatītu svētnīcas šķīstīšanas darbu par daļu no Kristus priestera darba, tika apgalvots, ka svētnīcas šķīstīšana būs zemes attīrīšana ar uguni Kristus atnākšanas brīdī. Ja ne visa zeme, tad vismaz Kānaānas zeme tajā laikā tiks attīrīta.

GSAM 190Svētnīca, ko uzskatīja par zemi

GSAM 190.2Šī ideja ir izklāstīta Džordža Storsa rakstā, kas publicēts 1844. gada 25. aprīļa izdevumā Midnight Cry. Viņš jautā: „Kāda ir svētnīca, kas jāattīra? Mani iepriekšējie uzskati bija tādi, ka tā ir visa zeme. Es joprojām ticu, ka tā ir daļa no zemes. Bet kāda daļa? Tas ir jautājums, uz kuru es centīšos atbildēt.”

GSAM 190.3Viņš citē apsolījumu Ābrahamam, tā apstiprinājumu Īzākam un atjaunošanu Jēkabam, un tad citē Mozus dziesmu, ko sacerēja Mirjama pēc Sarkanās jūras šķērsošanas, kurā viņi dziedāja: „Tu tos vedi un stādi Savas mantības kalnā, tai vietā, ko Tu, Kungs, esi darījis par Savu mājas vietu, tai svētā vietā, ko Tavas rokas, ak Kungs, ir cēlušas.”¹⁰

GSAM 190.4Ja lasītājs rūpīgi salīdzinās iepriekš minēto tekstu ar psalmista pierakstīto ziņojumu par tā piepildīšanos, viņš redzēs, ka tajā nav teikts, ka pat Palestīnas zeme ir svētnīca. Dāvids, runājot par to, kā Kungs vadīja Israēla bērnus, saka: „Viņš tos veda līdz Savas svētnīcas robežai (burtisks KJV tulkojums), uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.”¹¹ Dziesmā pie Sarkanās jūras par Kānaānas zemi ir teikts, ka tā bija vieta, ko Viņš bija darījis „par Savu mājas vietu, tai svētā vietā”. Tātad šajā citātā no psalmiem Morijas kalns, kur tika uzcelta svētnīca, tiek saukts vienkārši par „Viņa svētnīcas robežu”. Bet tajā pašā psalmā teikts: „izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja; Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.”¹²

GSAM 191Svētnīcas šķīstīšana tiek uzskatīta par zemes attīrīšanu

GSAM 191.1Iepriekš minētajā rakstā, pēc tam, kad citēts it kā pierādījums tam, ka zeme, vai vismaz Palestīnas zeme, bija svētnīca, mācītājs turpina jautāt: „Kā tiks attīrīta svētnīca?” Ar pravieša Mihas vārdiem viņš atbild: „Jo redzi, Tas Kungs iziet no Savas vietas, viņš nolaižas un stāv uz zemes augstumiem, Un kalni apakš Viņa izkūst, un ielejas izšķīst kā vasks ugunī, kā ūdens, kas gāžas uz leju.”¹³

GSAM 191.2Ņemot vērā tolaik vispārpieņemto uzskatu, ka zeme ir svētnīca, lasītājs viegli sapratīs, kāpēc viņi bez šaubām pieņēma, ka divtūkstoš trīs simtu dienu beigās Kungs nāks un attīrīs zemi tādā veidā, kā to aprakstījis Miha. Visā pret adventistiem vērstajā opozīcijā neviens pretinieks pat netieši nenorādīja, ka zemes attīrīšana ar uguni nebūtu notikums, kas notiks kā svētnīcas šķīstīšana divtūkstoš trīs simtu dienu beigās.

GSAM 191Apustuļi bija vīlušies, taču Raksti piepildījās

GSAM 191.3Šis nav vienīgais gadījums, kad cilvēki ir pildījuši Kunga gribu, piepildījuši Rakstus, taču tomēr ir bijuši vīlušies savās cerībās vienkārši tāpēc, ka nesaprata gaidāmā notikuma būtību. Tā tas bija arī ar Kristus apustuļiem. Kad Viņš sēdēja uz ēzeļa kumeļa, iebraucot Jeruzalemē, viņi sauca, atceroties pravieša vārdus:¹⁴ „gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisns un Pestītājs Viņš ir, pazemīgs un jādams uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.”¹⁵ Tajā brīdī saucieni bija tik nepieciešami, ka, ja viņi būtu klusējuši, pat akmeņi būtu saukuši.¹⁶ Mācekļi domāja, ka Kristus tajā brīdī un tajā vietā kā laicīgais karalis uzkāps Dāvida tronī („mēs cerējām, ka Viņam bija Israēli atpestīt”¹⁷ ), un tāpēc viņi sauca: „Slavēta ir mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk!”¹⁸ Cik daudz saucienu būtu bijis tajā brīdī, ja viņi būtu sapratuši, ka jau nedēļas laikā Kristus būs miris Jāzepa kapā, apjozts ar romiešu sargiem? Cik daudz „slavas” Dievam un veltīšanās būtu bijis pie adventistiem 1844. gadā, ja viņi būtu sapratuši, ka svētnīcas šķīstīšanai visu pravietisko laiku beigās bija nepieciešama vairāku gadu sērija, pirms Kungs atnāks?

GSAM 192Nav kļūdas 2300 dienu aprēķināšanā

GSAM 192.1Kad šie cilvēki rūpīgi pārskatīja savu laika perioda aprēķinu, viņi neatrada nekādu kļūdu; taču Kungs neatnāca, un zeme netika attīrīta ar uguni. Ko tas nozīmēja? Viņi noteikti zināja, ka Kungs bija bijis ar viņiem šajā lielajā kustībā; taču tagad viņi bija neskaidrībā. Viņu paļāvība uz Kungu bija neapšaubāma. Viņi zināja, ka Viņš viņus nepametīs. Gaisma nāks no kāda avota. Grūtais jautājums, kas stāvēja viņu priekšā, ir izteikts jau minētajos Jeremijas vārdos: „Vai Tu man gribi būt kā viltīga upe, kā ūdens, kas izsīkst?” Ticība neloloja šo šaubu, jo viņu prātos ienāca Kunga vārdi, ko caur pravieti Habakuku teica par redzējumu: „tā steidzās uz galu un nevils.”¹⁹ Jau citētais izteikums no žurnāla Voice of Truth redaktora labi raksturo viņu nostāju: „Mēs vēl nevaram atzīt, ka mūsu lielais augstais priesteris tieši tajā dienā nepaveica visu to, ko šis simbols mums ļāva pamatoti gaidīt.”

GSAM 193Atklāta gaisma par svētnīcu

GSAM 193.1Hairems Edsons no Port Gibsonas, Ņujorkas štatā, man stāstīja, ka dienu pēc tam, kad 1844. gadā bija pagājis paredzētais laiks, kad viņš lūdza aiz kukurūzas kūļiem laukā, Dieva Gars nāca pār viņu tik spēcīgi, ka viņš gandrīz tika nogāzts pie zemes, un kopā ar to radās iespaids: „Svētnīca, kas jāattīra, atrodas debesīs.” Viņš šo domu paziņoja O. R. L. Krosieram, un viņi kopā rūpīgi izpētīja šo tēmu. 1846. gada sākumā laikrakstā Day Star, kas tolaik tika izdots Sinsinati, Ohaio štatā, tika publicēts Krosiera kunga sarakstīts izvērsts skaidrojums par svētnīcas jautājumu no Bībeles viedokļa. Šajā garajā esejā tika radīts iespaids, ka svētnīcas šķīstīšana ir Kristus kā mūsu augstā priestera noslēdzošais darbs, kas sākās 1844. gadā un beigsies tieši pirms Viņš patiešām atgriezīsies debesu mākoņos kā ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs.

GSAM 193Baznīcas meklē zaudētos locekļus

GSAM 193.2Septītā mēneša desmitā diena bija pagājusi, un baznīcas domāja, ka tām būs viegli atgūt zaudētos locekļus, kuri bija atdalījušies no tām „pusnakts sauciena” un Otrā eņģeļa vēsts dēļ; taču šajā jautājumā tās bija ļoti vīlušās, kā to parāda turpmākā atbilde uz uzmācīgajiem aicinājumiem atgriezties savās iepriekšējās organizācijās, kas publicēta 1844. gada 26. decembra izdevumā Midnight Cry:—

GSAM 193.3„Bet kādi ir fakti? Viņi labi zina, ka lielākajā daļā šo draudžu galvenās tēmas ir ‚pasaules atgriešanās’, ‚tūkstošgadu tūkstošgade’ un ‚ebreju atgriešanās Palestīnā’ pirms Glābēja personīgās atnākšanas. Tie, kas atgriežas, lai klausītos šādu nebiblisku, nepamatotu mācību šūpuļdziesmās, to dara ar atvērtām acīm; un šāda rīcība no viņu puses patiešām būs ‚atgriešanās’.

GSAM 194.1„Kļuvuši ‚brīvi’ Bībeles izpratnē, daudz drošāk ir ‚virzīties uz priekšu’, nekā ‚atgriezties’ vai ‚atkāpties’, it īpaši šajā laikā, kad godības vainags tik drīz tiks piešķirts tiem, kas ir uzticīgi Kristum Jēzum.”

GSAM 194.2Baznīcu rīcība, atlikt Kunga atnākšanu, aizstāvot iepriekš minētās nebibliskās doktrīnas, adventistiem lika atcerēties šos pravieša Ecēhiēla vārdus: „Cilvēka bērns, redzi, Israēla nams saka: tā parādīšana, ko šis redz, velkas uz ilgu laiku, un šis sludina par laikiem, kas ir tālu.” Tajā pašā kontekstā atrodama atbilde, ko izmantoja adventisti: „Tāpēc saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs, neviens no Maniem vārdiem vairs nevilcināsies; tas vārds, ko Es runāšu, notiks, saka Tas Kungs Dievs.”²⁰

GSAM 194„Tev būs atkal pasludināt”

GSAM 194.3Tie, kas „apēda” grāmatu un pasludināja „laiku”, uzskatīja, ka viņu darbs pasaules labā ir paveikts; tādēļ sekoja paziņojums, ka viņiem atkal jāmāca tautas, valodas un ķēniņi. Tagad ir jāpaveic vēl viena darba daļa, kas līdz šim nav bijusi redzama, — tā ir cilvēkiem atklāt patieso raksturu Dieva templim debesīs un tā altāra kalpošanai. Pavēle izmērīt templi²¹ ir nepieciešama, lai iegūtu izpratni par notikuma būtību, kas atklāsies pravietiskā laika beigās, un tādējādi sniegtu skaidrojumu vārdiem: „Tad tā svētā vieta taps šķīstīta (burtisks KJV tulkojums).”

GSAM 194.4Pievērsiet uzmanību tam, ka šī laika sludinājuma eņģelis nāca no debesīm, un pirms viņa darbs ir pabeigts, viņš dod uzdevumu atkal mācīt cilvēkus. Tātad vēstij, kuras uzdevums ir izskaidrot jautājumu par svētnīcu, iedot pārliecību tiem, kas ir vīlušies, un vienlaikus nodrošināt viņiem „niedri” vai „nūju”, jeb mērauklu, ar kuras palīdzību Dieva tauta var pārbaudīt savu morālo stāvokli Viņa priekšā, ir jābūt acīmredzamām pazīmēm, ka tā ir cēlusies no debesīm, nevis cilvēku radīta.

GSAM 195Aizspriedumi liedz piekļuvi cilvēkiem

GSAM 195.1Pastāvošie aizspriedumi pret adventa mācību bija gandrīz nepārvarams šķērslis cilvēkiem; un mēģināt tos atkal mācīt bez skaidras un nepārprotamas gaismas par vilšanās cēloni būtu bezjēdzīgi. Pašiem adventistu ticīgajiem bija nepieciešams, lai viņu dvēseles atkal tiktu iedvesmotas ar debesu uzdevumu, pirms cilvēkus varētu pareizi mācīt; un kā to varētu paveikt? Vai to varētu paveikt, paļaujoties vienīgi uz cilvēcisko gudrību? Vai arī tie, kuri iepriekšējās kustības laikā bija piedzīvojuši Dieva Gara dziļo darbu, apmierinātos ar vienkārši cilvēcisku loģiku? Nekas cits kā darbs, kas līdzinās „trešā eņģeļa vēsts”²² darbam, nevarēja izvest viņus no apmulsuma; un tas, soli pa solim, tiklīdz viņi to varēja pieņemt, tika pienācīgi uzsākts, sniedzot vispārliecinošākos pierādījumus, ka tas ir debesu izcelsmes.

GSAM 195Kā aitas bez ganiņa

GSAM 195.2Šeit bija lielā adventistu kopiena, zināmā mērā kā aitas bez ganiņa, no kurām tūkstošiem tikai dažas nedēļas iepriekš bija atdalījušās no visām baznīcām un ticības apliecinājumiem, un neviena cilvēciska organizācija vairs nebija atbildīga par viņu garīgo labklājību. Viņiem nebija nekādu zemes padomdevēju, kuriem viņi varētu uzticēties; viņu uzticība bija vienīgi Dievam.

GSAM 195.3Tomēr viņi bija pārliecināti par vienu lietu, un tas viņiem bija kā enkurs — paziņojums par laiku bija pareizs.²³ Bet kā tauta viņi atradās stāvoklī, kurā, ja vien Dievs viņus nevadītu un nesargātu, viņi varētu pieņemt nepareizus skaidrojumus vai zaudēt „pacietību” un atteikties no ticības savai iepriekšējai pieredzei. Daži tā arī rīkojās; savukārt citi, ar ticības skatienu vērstu uz To, ko mīlēja viņu dvēseles, dedzīgi jautāja: „sargs, cik gara vēl nakts? Sargs, cik gara vēl nakts? Tas sargs saka: rīts nāk un atkal nakts. Ja gribat vaicāt, vaicājiet! Atgriežaties, nāciet!”²⁴

GSAM 196Dž. N. Endrūss par vilšanos

GSAM 196.1Mācītājs Dž. N. Endrūss, kurš 1844. gadā izgāja cauri šai pieredzei, par vilšanos runā šādi:—

GSAM 196.2„Tie, kas gaidīja Kungu 1843. un 1844. gadā, bija vīlušies. Daudziem šis fakts ir pietiekams iemesls, lai noraidītu visas liecības šajā jautājumā. Mēs atzīstam šo vilšanos, taču nevaram piekrist, ka tas ir pamatots iemesls, lai noliegtu Dieva roku šajā darbā. Ebreju draudze bija vīlusies, kad, Jāņa Kristītāja darbam tuvojoties beigām, Jēzus parādījās kā apsolītais Mesija. Un uzticīgie mācekļi bija visdziļāk vīlušies, kad Viņu, no kura viņi gaidīja Israēla atbrīvošanu, ļauno roku dēļ aizveda un nogalināja. Un pēc Viņa augšāmcelšanās, kad viņi gaidīja, ka Viņš atjaunos Israēla valstību, viņi nevarēja nepalikt vīlušies, saprotot, ka Viņš dodas pie Sava Tēva un ka viņiem uz ilgu laiku būs jāpaliek ciešanās un sāpēs. Taču vilšanās nepierāda, ka Dievs neiejaucas savas tautas vadīšanā. Tai vajadzētu mudināt viņus labot savas kļūdas, bet tā nedrīkst likt viņiem atmest paļāvību uz Dievu. Tieši tāpēc, ka Israēla bērni bija vīlušies tuksnesī, viņi tik bieži noliedza dievišķo vadību. Viņi mums tiek rādīti kā brīdinājums, lai mēs nekristu tajā pašā neticības piemērā.”²⁵

GSAM 196Patiesībai ir nepopularitātes kristības

GSAM 196.3Šķiet, ka Kunga plāns ir novietot svarīgas patiesības nepopulārā kanālā, kur to pieņemšana un paklausīšana kļūst par krustu²⁶. Tas jo īpaši attiecas uz šiem pēdējiem laikiem. Pēteris, runājot par to laiku, kad visu lietu gals būs „tuvu” un kad „sodība” „iesākās pie Dieva nama”, saka: „Mīļie, nebrīnaties par to bēdu karstumu jūsu starpā, kas jums notiek par pārbaudīšanu, tā kā jums uzietu sveša lieta; Bet itin kā jums ir daļa pie Kristus ciešanām, tā priecājaties, ka jūs arī Viņa godības parādīšanā varētu priecāties un gavilēt. Ja topat nievāti Kristus vārda dēļ, svētīgi esiet! Jo tas godības un Dieva Gars dus uz jums; caur viņiem Tas top zaimots, bet caur jums Tas top pagodināts.”²⁷

GSAM 197.1Kad patiesība ir saņēmusi savu nepopularitātes kristību, tās pieņemšanai ir vajadzīga lielāka žēlastība nekā vienkārši sekot masu ticībai. Liekuļi neredz lielu pamudinājumu pieņemt patiesību, kas prasa rīcību, tāpat kā airēt pret straumi „pret vēju un plūdumu”. Tādējādi patiesība kļūst par pārbaudījumu uzticīgajiem, godprātīgajiem, sirsnīgajiem un apzinīgajiem.

GSAM 197.2Mēs jau iepriekš esam parādījuši, ka pravietojums par Atnākšanas kustību paredz vilšanos. Tā pienāca; un tādējādi, saskaņā ar Dieva gribu, šī vēstījuma pieņemšanai bija savs krusts.