16. nodaļa — Trešā eņģeļa vēstījums

GSAM 247.1„Cits eņģelis, tas trešais, tiem nāca pakaļ sacīdams ar stipru balsi: ja kas to zvēru pielūdz un viņa bildi un pieņem to zīmi pie savas pieres un pie savas rokas, Tas arīdzan dzers no Dieva dusmības vīna, kas stiprs Viņa bardzības biķerī ir ieliets, un tas taps mocīts ar uguni un sēru to svēto eņģeļu un Tā Jēra priekšā. Un tie dūmi no viņu mocības uzkāpj mūžīgi mūžam, un dusēšanas nav nedz dienu nedz nakti tiem, kas to zvēru un viņa bildi pielūdz, un ja kas viņa vārda zīmi pieņem. Še ir to svēto pacietība. Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību.”¹

GSAM 247Visnopietnākais brīdinājums Bībelē

GSAM 247.2Šis ir visnopietnākais brīdinājums, kāds atrodams Bībelē, un ir skaidrs, ka mūsu pasaules vēstures liecības neapliecina, ka šis vēstījums būtu dzirdēts pagātnē. Fakts, ka ir pierādīts, ka šīs sērijas pirmais un otrais eņģelis attiecas uz šo paaudzi, visskaidrāk apliecina, ka šis vēstījums neattiecas uz pagātnes laikmetiem.

GSAM 247.31847. gadā mācītājs J. V. Haimss teica:—

GSAM 247.4„[Atklāsmes grāmatas] četrpadsmitajā nodaļā ir izklāstīts satriecošs sauciens, kas vēl ir jāizsaka, kā brīdinājums cilvēcei šajā stiprā kārdinājuma brīdī. 9.–11. pants. Dieva grāmatā, izņemot šo, nav atrodams tik briesmīgs dusmu paziņojums. Vai tas, ka ir nepieciešams tik biedējošs brīdinājums, nenorāda uz stipru kārdinājumu?”²

GSAM 248Templis atvērts — redzams šķirsts

GSAM 248.1Dž. N. Endrūss par šo vēstījumu teica: „Debesu templī Vissvētākās vietas atvēršana, kurā redzams šķirsts, ir notikums, kas notiek, skanot septītā eņģeļa balsij. Un tā kā mūsu lielais augstais priesteris pēc divtūkstoš trīs simtu dienu beigām pārceļas uz šo telpu, mēs saprotam, ka tempļa atvēršana ir saistīta ar šī perioda beigām, ko simbolizē Pirmā eņģeļa vēsts. Mūsu augstā priestera ieiešana Vissvētākajā vietā, lai kalpotu Dieva šķirsta priekšā, vērš draudzes uzmanību uz Dieva baušļiem, kas atrodas šajā šķirstā. Kopš tā laika Dieva baušļi spīd no debesu svētnīcas.

GSAM 248Sabata maiņa

GSAM 248.2„Nav apstrīdams fakts, ka ceturtais bauslis pirms daudziem gadsimtiem tika mainīts no Kunga atpūtas dienas uz pagānu svētkiem – svētdienu. Šī izmaiņa tika veikta, skaidri pretrunā Svētajiem Rakstiem, kuros visur septītā diena tiek atzīta par vienīgo Kunga nedēļas sabatu. To paveica lielais atkritējs, par kuru Daniēls pareģoja, ka viņš ‚apņemsies pārgrozīt svētku laikus un bauslību’. Šī vara būtībā ir tā pati, kas zvērs, kuru bija jāpielūdz visai pasaulei. Un ļoti interesants fakts ir tas, ka šis bauslis, kas tik ilgi tika apspiests, tagad tiek attaisnots, un Dieva tauta sāk to ievērot kopā ar pārējiem deviņiem. Pateicība Dievam, ka Viņš sagatavo atlikumu galīgajai cīņai ar pūķi un ieejai caur vārtiem svētajā pilsētā. Atklāsmes grāmata 12:17; 22:14. Ceturtā baušļa attaisnošana, pretstatā atkāpšanās sabatam, un visu Dieva baušļu sludināšana ir pārliecinošs liecības apliecinājums tam, ka šis ir svēto pacietības laiks un trešā eņģeļa brīdinājuma laiks.”³

GSAM 249.1Iepriekšējās nodaļās tika vērsta uzmanība uz pirmo un otro no šiem vēstījumiem, kā tie piepildījās lielajā otrās atnākšanas sludināšanā līdz 1844. gada 22. oktobrim. Rakstu vieta šīs nodaļas sākumā skan: „cits eņģelis, tas trešais, tiem nāca pakaļ,” tas ir, sekoja pirmajam un otrajam eņģelim. Šajā sakarā, iespējams, būs interesanti pievērst uzmanību trešā vēstījuma rašanās gaitai.

GSAM 249Pirmie adventisti, kas ievēroja sabatu

GSAM 249.21844. gadā, „pusnakts sauciena” laikā, Kungs sāka virzīt savu ļaužu domas uz septītās dienas sabata ievērošanu. Šī mācība adventistu vidū radās šādi: Reičela Prestona, septītās dienas baptiste, pārcēlās uz Vašingtonu, Ņūhempšīrā, kur atradās adventistu draudze. Viņa pieņēma adventa mācību, un šī draudze, kurā bija apmēram četrdesmit locekļu, pateicoties viņas misijas darbam, pieņēma ceturtā baušļa sabatu.⁴ Tas izraisīja diskusijas par šo tēmu. 1844. gada 5. septembra izdevumā The Cry mēs lasām: „Daudziem cilvēkiem prātā ir dziļas pārdomas par it kā pastāvošo pienākumu ievērot septīto dienu.” Šis apgalvojums bija iekļauts redakcijas rakstā, kurā tika veikts vājš mēģinājums pamatot svētdienas ievērošanas prasības. Tēma tika turpināta 12. septembra numurā, kur mēs atrodam šādu nozīmīgu apgalvojumu, kas daudziem lika veikt nopietnu un rūpīgu pētījumu:—

GSAM 249Septītā diena — vienīgā likumā noteiktā diena

GSAM 249.3„Pagājušajā nedēļā mēs nonācām pie šāda secinājuma: nav nekāda konkrēta laika posma, ko kristiešiem likums prasa atvēlēt kā svētu laiku. Ja šis secinājums ir nepareizs, tad mēs uzskatām, ka septītā diena ir vienīgā diena, kuras ievērošanai pastāv kāds likums.”

GSAM 250T. M. Prebla eseja

GSAM 250.1Adventistu kopienas uzmanība tika pievērsta sabata jautājumam ar T. M. Prebla eseju par šo tēmu, kas datēta ar 1845. gada 13. februāri un publicēta izdevumā Hope of Israel, Portlandā, Meinas štatā, 1845. gada 28. februārī. Pēc tam, kad viņš bija izklāstījis Bībeles sabata prasības un faktu, ka lielās atkāpšanās dēļ tas tika mainīts uz svētdienu, viņš norāda: „Tādējādi mēs redzam, ka ir piepildījies Daniēla 7:25, kur mazais rags pārgroza ‚svētku laikus un bauslību’. Tāpēc man šķiet, ka visi, kas ievēro pirmo dienu kā sabatu, ir pāvesta svētdienas ievērotāji un Dieva sabata pārkāpēji.”⁵

GSAM 250Dž. B. Kuks par sabata jautājumu

GSAM 250.2Drīz pēc tam tika publicēts Dž. B. Kuka raksts, kurā viņš parādīja, ka nav Bībeles pierādījumu tam, ka svētdiena būtu jāievēro kā sabats, un viņš izmantoja šo lakonisko izteicienu: „Tādējādi viegli tiek izlaists viss vējš no burām tiem, kuri, iespējams, neapzināti, peld zem pāvesta sabata karoga.”

GSAM 250.3Lai gan šo divu vīru sabata ievērošana bija īslaicīga, viņi bija iekustinājuši procesu, ko nevarēja viegli apturēt. Lozungi „pāvesta svētdienas ievērotāji”, „Dieva baušļu pārkāpēji” un „peldot zem pāvesta sabata karoga” bija uz simtiem cilvēku lūpām, kuri dedzīgi vēlējās uzzināt patiesību šajā jautājumā. Tādējādi tika piesaistīta mācītāja Džozefa Beitsa no Fērheivenas, Masačūsetsas, uzmanība, un viņš pieņēma sabatu 1845. gadā.

GSAM 250Džozefs Beitss pieņem sabatu

GSAM 250.4Viņa pieredze bija šāda: dzirdējis par kopienu Vašingtonā, Ņūhempšīrā, kas ievēroja sabatu, viņš nolēma apmeklēt šo draudzi un noskaidrot, ko tas nozīmē. Tā viņš arī izdarīja, un, kopā ar viņiem pētot šo tēmu, viņš redzēja, ka viņiem ir taisnība, un uzreiz pieņēma gaismu par sabata jautājumu. Atgriežoties Ņūbedfordā, Masačūsetsā, viņš uz tilta starp Ņūbedfordu un Fērheivenu satika ievērojamu brāli, kurš viņu uzrunāja šādi: „Kapteini Beits, kādas ir jaunākās ziņas?” Mācītājs Beitss atbildēja: „Ziņas ir tādas, ka septītā diena ir Tā Kunga, mūsu Dieva, sabats.” „Nu labi,” teica vīrs, „es došos mājās, izlasīšu Bībeli un pārliecināšos par to.” Tā viņš arī izdarīja, un, kad viņi nākamreiz satikās, šis brālis jau bija pieņēmis patiesību par sabatu un to ievēroja.

GSAM 251Pirmā grāmata par sabatu

GSAM 251.2Mācītājs Beitss uzreiz sāka sludināt šo patiesību no štata uz štatu. Drīz viņš saprata, ka grāmata vai pat brošūra par sabata jautājumu būtu liels palīgs viņa darbā, un Dieva Gars pamudināja viņa dvēseli uzrakstīt un izdot kaut ko par šo tēmu. Bet jautājums bija, kā to varētu izdarīt bez naudas, jo viss, kas viņam bija, bija viens Jorkas šillings (divpadsmit ar pusi centi). Lasītājam varētu būt interesanti uzzināt par viņa pieredzi šajā jautājumā tieši tā, kā viņš to man stāstīja 1855. gadā.

GSAM 251Četras mārciņas miltu

GSAM 251.3Viņš stāstīja, ka, lūdzoties Dieva priekšā, nolēma uzrakstīt grāmatu un bija pārliecināts, ka atvērsies ceļš tās publicēšanai. Tāpēc viņš apsēdās pie rakstāmgalda ar Bībeli un konkordanci, lai sāktu darbu. Pēc stundas telpā ienāca Beitsa kundze un teica: „Džozef, man nav pietiekami daudz miltu, lai izceptu maizi,” un vienlaikus pieminēja vēl dažas citas sīklietas, kas viņai bija vajadzīgas. „Cik daudz miltu tev trūkst?” jautāja kapteinis Beitss. „Apmēram četras mārciņas,” viņa atbildēja. „Labi,” viņš atbildēja. Pēc tam, kad viņa bija izgājusi no istabas, viņš devās uz tuvējo veikalu, nopirka četras mārciņas miltu un pārējās preces, atnesa tās mājās un atkal apsēdās pie sava rakstāmgalda. Drīz vien ienāca Beitsa kundze, ieraudzīja preces uz galda un iesaucās: „No kurienes šie milti?” „Nu,” teica kapteinis, „vai tad nepietiek? Tu teici, ka gribi četras mārciņas.” „Jā,” viņa teica, „bet kur tu tos dabūji?” „Es tos nopirku,” viņš teica; „vai tas nav tas daudzums, kas tev vajadzīgs, lai pabeigtu cepšanu?” „Jā,” turpināja Beitsa kundze, „bet vai jūs, kapteini Beits, vīrs, kurš ar kuģiem no Ņūbedfordas ir kuģojis uz visām pasaules malām, esat devies ārā un nopircis četras mārciņas miltu?” „Jā, vai tas nebija daudzums, kas tev bija nepieciešams, lai pabeigtu cepšanu?” „Jā,” teica Beitsa kundze, „bet vai jūs esat nopircis četras mārciņas (!) miltu?”

GSAM 252Vienpadsmit tūkstoši dolāru, kas tērēti patiesības vārdā

GSAM 252.1Drīz sekoja vēl viens pārbaudījums. Kad kapteinis Beitss pameta jūru, viņš pārdeva savas daļas kuģī par 11 000 dolāriem, bet tagad bija iztērējis visu, lai veicinātu patiesības lietu. Līdz šim brīdim Beitsa kundze nezināja viņa patieso finansiālo stāvokli, bet viņš juta, ka tagad viņai par to jāpastāsta, tāpēc mierīgi teica: „Sieva, es par šīm lietām iztērēju pēdējos naudas līdzekļus, kas man uz zemes bija.” Ar rūgtām raudām Beitsa kundze jautāja: „Ko mēs tagad darīsim?” Kapteinis piecēlās un ar visu cieņu, kāda piemīt kapteinim, kas vada savu kuģi, teica: „Es uzrakstīšu grāmatu; es to izplatīšu un pasludināšu šo sabata patiesību visai pasaulei.” „Nu labi,” teica Beitsa kundze caur asarām, kas aizsedza acis, „no kā mēs dzīvosim?” „Kungs atvērs ceļu,” bija kapteiņa Beitsa smaidošā atbilde. „Jā,” teica Beitsa kundze, „Kungs atvērs ceļu! To tu vienmēr saki,” un, izplūstot asarās, viņa izgāja no istabas.

GSAM 252Negaidīts atbalsts

GSAM 252.2Pēc tam, kad kapteinis Beitss bija turpinājis savu darbu pusstundu, viņam radās iespaids, ka jāiet uz pastu, jo tur viņam bija vēstule. Viņš aizgāja, un, protams, tur bija vēstule. Tajā laikā vēstuļu pasta maksa bija pieci centi, un priekšapmaksa bija pēc izvēles. Šīs vēstules autors kāda iemesla dēļ nebija samaksājis pasta maksu. Un arī šeit kapteinis Beitss jutās pazemots, jo bija spiests pateikt pasta priekšniekam, Dreu kungam, kuru viņš labi pazina, ka nevar samaksāt pasta maksu, jo viņam nav naudas; taču viņš teica: „Vai jūs ļausiet man paskatīties, no kurienes tā ir?” „Paņemiet to līdzi,” teica pasta priekšnieks, „un samaksājiet kādu citu reizi.” „Nē,” teica kapteinis, „es neiznesīšu vēstuli no pasta, kamēr pasta maksa nebūs samaksāta.” Turēdams vēstuli rokā, viņš teica: „Man šķiet, ka šajā vēstulē ir nauda,” un, pagriezdamies pret pasta priekšnieku, jautāja: „Vai jūs, lūdzu, to atvērtu? Ja tajā ir nauda, jūs varat no tās atskaitīt pasta maksu; ja nav, es to nelasīšu.” Pasta priekšnieks izpildīja viņa lūgumu, un, lūk! Tajā bija desmit dolāru banknote. Izlasot vēstuli, viņš uzzināja, ka tā bija no cilvēka, kurš teica, ka Kungs tik ļoti iespaidojis viņa prātu, ka mācītājam Beitsam esot vajadzīga nauda, tāpēc viņš to steidzami nosūtījis; un steigā viņš, iespējams, aizmirsa samaksāt pasta maksu.

GSAM 253.1Samaksājis pasta maksu, viņš devās uz pārtikas veikalu, kur par 4 dolāriem nopirka mucu miltu, kā arī kartupeļus, cukuru un citas nepieciešamās preces. Norādot, kur tās jāpiegādā, viņš teica: „Iespējams, sieviete teiks, ka tās nav paredzētas šai mājai, bet nepievēršiet uzmanību tam, ko viņa saka; izkraujiet preces uz priekšējā lieveņa.”

GSAM 253.2Pēc tam viņš devās uz tipogrāfiju un vienojās par apmēram simts lappušu brošūras tūkstoš eksemplāru izdošanu, vienojoties, ka, tiklīdz tiks iesniegts rokraksts, tipogrāfi to pēc iespējas ātrāk saliks burtos un nosūtīs viņam korektūras eksemplārus. Viņam bija jāmaksā par darbu, tiklīdz saņems naudu, un grāmatas nedrīkstēja izņemt no tipogrāfijas, kamēr visi rēķini nebūs apmaksāti.

GSAM 253.3Kapteinis Beitss labi zināja, ka viņam nepienākas nekāda nauda, taču uzskatīja par savu pienākumu uzrakstīt šo grāmatu, ticot, ka Kungs iedvesmos cilvēku sirdis nosūtīt naudu, kad tā būs nepieciešama. Pēc tam, kad viņš bija iegādājies papīru, pildspalvas utt., tādējādi dodot laiku, lai sadzīves preces tiktu nogādātas pirms viņa, viņš devās uz ielas sākumu, kas veda uz viņa māju. Redzot, ka preces jau bija tur, viņš iegāja mājā pa aizmugures ieeju un atkal apsēdās pie sava rakstāmgalda. Ienāca Beitsa kundze un satraukti teica: „Džozef, paskaties uz priekšējo verandu! No kurienes šīs mantas ir cēlušās? Šeit atbrauca kravas vedējs un gribēja tās izkraut. Es viņam teicu, ka tās nav paredzētas šai mājai, bet viņš tās izkrāva.” „Nu,” teica kapteinis Beitss, „domāju, ka viss ir kārtībā.” „Bet,” teica Beitsa kundze, „no kurienes tās ir cēlušās?” „Nu,” teica kapteinis, „Kungs tās sūtīja.” „Jā,” teica Beitsa kundze, „Kungs to sūtīja; to tu vienmēr saki.” Tad viņš pasniedza vēstuli savai sievai, sakot: „Izlasi to, un tu uzzināsi, no kurienes tā nāk.” Viņa to izlasīja un atkal aizgāja, lai vēlreiz izraudātos, bet šoreiz tās bija citādas asaras nekā pirmās; un, atgriežoties, viņa pazemīgi lūdza viņam piedošanu par savu neticību.

GSAM 254Nauda grāmatas izdošanai

GSAM 254.1Rakstīšanas un iespiešanas darbam virzoties uz priekšu, kapteinis Beitss laiku pa laikam saņēma naudu pa pastu un citādi, dažkārt no cilvēkiem, kurus viņš nekad nebija saticis. Tiklīdz viņš saņēma naudu, tā tika nodota tipogrāfijai un ieskaitīta grāmatas rēķinā. Beidzot pienāca diena, kad visas grāmatas bija iespiestas, un no avota, ko brālis Beitss nebija gaidījis, tika segts rēķina atlikums; tādējādi grāmatu izplatīšana netika aizkavēta pat par vienu dienu.

GSAM 254Pēdējā rēķina apmaksa

GSAM 254.2H. S. Gurnijs no Memfisas, Mičiganā, 1884. gada martā man pastāstīja, ka tieši tajā rītā, kad mācītāja Beitsa grāmata bija pabeigta, viņš saņēma 100 dolārus par parādzīmi, kuras piedziņas termiņš bija noildzis, no vīrieša, kurš paziņoja, ka viņam nekad nemaksās. Saņēmis šo naudu, viņš uzskatīja par prieku daļu no tās iztērēt, apmaksājot pēdējo rēķinu par mācītāja Beitsa sabata brošūru. „Bet,” teica Gurnija kungs, „brālis Beitss līdz pat savas nāves dienai neuzzināja, kurš samaksāja atlikušo summu par grāmatu.” Šī mācītāja Beitsa pieredze, publicējot patiesību par sabatu, šķita mūsu ļaudīm jau no paša sākuma, kad tika publicēta patiesība par sabata jautājumu, sakām: „Turpiniet šo darbu un paļaujieties uz to, ka Dieva gādība atvērs ceļu, kamēr jūs virzīsieties uz priekšu.”

GSAM 255Mācītājs Beitss skeptiski izturējās pret redzējumiem

GSAM 255.1Šis izvilkums no grāmatas Life Sketches parādīs, kā pravietojuma dāvana un sabata reformācija bija savstarpēji saistītas:—

GSAM 255.21846. gadā, apmeklējot Ņūbedfordu, Masačūsetsā, Harmonas jaunkundze iepazinās ar mācītāju Džozefu Beitsu. Viņš jau agri bija pievērsies adventistu ticībai un bija aktīvs darbinieks šajā lietā. Viņš bija īsts kristīgs džentlmenis, pieklājīgs un laipns. Viņš izturējās pret Harmonas jaunkundzi tik maigi, it kā viņa būtu viņa paša bērns. Pirmoreiz, kad viņš dzirdēja viņu runājam, viņš izrādīja dziļu interesi, un, kad viņa bija beigusi runāt, viņš piecēlās un teica: „Es esmu neticīgais Tomass. Es neticu redzējumiem. Bet, ja es varētu ticēt, ka liecība, ko šī māsa šovakar ir stāstījusi, patiešām bija Dieva balss mums, es būtu laimīgākais cilvēks uz zemes. Mana sirds ir dziļi aizkustināta. Es ticu, ka runātāja ir sirsnīga, bet es nespēju izskaidrot to, ka viņai tika parādītas tās brīnišķīgās lietas, par kurām viņa mums stāstīja.”

GSAM 255Harmonas jaunkundze pieņem sabatu

GSAM 255.3Mācītājs Beitss ievēroja sabatu un uzsvēra tā nozīmi. Harmonas jaunkundze tolaik neizjuta tā nozīmi un domāja, ka mācītājs Beitss kļūdās, pievēršot lielāku uzmanību ceturtajam bauslim nekā pārējiem deviņiem. Bet Kungs viņai deva redzējumu par debesu svētnīcu. Tas Dieva nams debesīs tapa atvērts, un viņai tika parādīts Dieva šķirsts ar žēlastības sēdekli, kas to pārklāja. Stāvēja divi eņģeļi, katrs pie šķirsta viena gala, ar spārniem izplestiem pār žēlastības sēdekli un sejas pagrieztas uz to. Tas, kā viņai paskaidroja pavadošais eņģelis, simbolizēja visu debesu pulku, kas ar godbijīgu bijību raudzījās uz Dieva likumu, kas bija uzrakstīts ar Dieva pirkstu. Jēzus pacēla šķirsta vāku, un viņa ieraudzīja akmens plāksnes, uz kurām bija uzrakstīti desmit baušļi. Viņa bija pārsteigta, redzot ceturto bausli tieši desmit baušļu vidū, ko apņēma maigs gaismas vainags. Eņģelis teica: „Tas ir vienīgais no desmit, kas raksturo dzīvo Dievu, kurš radīja debesis un zemi un visu, kas tajās atrodas. Kad tika likti zemes pamati, tad tika likts arī sabata pamats.” Viņai tika parādīts, ka, ja būtu ievērots patiesais sabats, nekad nebūtu bijis ne neticīgo, ne ateistu. Sabata ievērošana būtu pasargājusi pasauli no elku pielūgšanas.

GSAM 256.1Ceturtais bauslis ir ticis pārkāpts, tādēļ mēs esam aicināti aizmūrēt šo robu likumā un aizstāvēt apspiestā sabata tiesības. Grēka cilvēks, kurš paaugstināja sevi pāri Dievam un apņēmās pārgrozīt svētku laikus un bauslību, panāca sabata pārcelšanu no nedēļas septītās dienas uz pirmo. Tādējādi viņš iecirta robu Dieva likumā.

GSAM 256.2Tieši pirms lielās Dieva dienas tiek izsūtīts vēstījums, lai brīdinātu cilvēkus atgriezties pie uzticības Dieva likumam, ko antikrists ir pārkāpis. Uz robu likumā ir jāvērš uzmanība, mācot un rādot piemēru. Viņai tika parādīts arī, ka Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas trešais eņģelis, kas sludina Dieva baušļus un Jēzus ticību, simbolizē cilvēkus, kuri saņem šo vēstījumu un paceļ brīdinājuma balsi pasaulei, lai tā ievērotu Dieva baušļus un Viņa likumu kā acs zīlīti, un ka, atbildot uz šo brīdinājumu, daudzi pieņems Kunga sabatu.⁶

GSAM 256.3Šī Harmonas jaunkundzes un mācītāja Beitsa pieredze bija saskaņā ar Kunga darbības veidu. Mācītājs Beitss pievērsa gan Harmonas jaunkundzes, gan mācītāja Vaita uzmanību sabata jautājumam, izklāstot viņiem no Rakstiem nemainīgā Dieva likuma prasības. Lai gan Harmonas jaunkundze apmēram astoņpadsmit mēnešus bija svētīta ar īpašām atklāsmēm no Kunga, iepriekš viņai nekas par šo tēmu nebija parādīts. Tagad bija pienācis Kunga laiks, kad ticīgie tika aicināti ievērot Viņa likumu, lai caur pravietojuma dāvanu tiem tiktu dota gaisma, un tādējādi, saskaņā ar Viņa paša darbības veidu, tika apvienota trešā eņģeļa vēsts: tā ietver „Dieva baušļus”, un tajā ir „Jēzus Kristus liecība”.

GSAM 257Trešā eņģeļa vēstījuma sākums

GSAM 257.1No tā laika sāka sludināt trešā eņģeļa vēsti, kas bija saistīta ar abām pārējām. Sabata patiesība, kas bija saistīta ar Dieva šķirstu un gaismu, kas atklājās saistībā ar svētnīcu, apstiprināja to, kas bija parādīts iepriekš, — ka pagātnes adventa kustība bija pareiza un atbilstoša Kunga gribai. Tagad viņi varēja pilnīgāk nekā jebkad agrāk saprast „trīs soļu uz augšu pa ceļu uz Dieva pilsētu” nozīmi.

GSAM 257Mācītājs Beitss atzīst redzējumus par nākušiem no Dieva

GSAM 257.21846. gada novembrī Topšamā, Meinas štatā, notika konference, kurā piedalījās mācītājs Beitss. Šajā sanāksmē Vaitas kundze (kā jau iepriekš minēts, Harmonas jaunkundze bija precējusies ar mācītāju Džeimsu Vaitu) saņēma redzējumu, kas bija iemesls tam, ka mācītājs Beitss pilnībā pārliecinājās par to dievišķo izcelsmi. Viņš bija vīrs, kurš piecdesmit gadus bija pavadījis jūrā, ieņemot visus amatus — sākot no jungas līdz pat kuģa kapteinim un īpašniekam. Viņa izpratne par astronomiju bija tāda, ka, kā viņš man stāstīja, viņš, novērojot debess ķermeņus, varēja ļoti precīzi noteikt savu atrašanās vietu jūrā — gan platuma, gan garuma grādos. Tādai personai, protams, bija interese runāt par astronomiju.

GSAM 257.3Sarunā ar viņu viņš man pastāstīja, kā viņš pārliecinājās par redzējumu dievišķo izcelsmi. Viņš teica, ka kādu dienu mēģināja ar Vaitas kundzi parunāt par zvaigznēm, bet drīz vien atklāja, ka viņa neko nezina par astronomiju; patiesībā, kā viņa viņam teica, viņa pat nezināja, vai kādreiz ir ieskatījusies grāmatā, kas veltīta šai tēmai. Viņai nebija nekādas vēlmes runāt par šo tēmu, un viņa novirzīja sarunu uz jauno zemi un to, kas viņai bija parādīts redzējumā saistībā ar to.

GSAM 258„Debesu atvēršanās”

GSAM 258.1Iepriekšējā gadā, 1845. gada 19. aprīlī, laikraksts Illustrated London News bija publicējis astronomiem ļoti interesantu ziņu no lorda Rosa par brīnišķīgajiem atklājumiem, ko viņš bija veicis, izmantojot savu milzīgo teleskopu, jo īpaši par to, ko astronomi dēvē par „plaisu debesīs”. Kādu vakaru iepriekš minētajā sanāksmē, Kērtiša kunga mājā un mācītāja Beitsa klātbūtnē, kurš vēl nebija izlēmis par šīm parādībām, Vaitas kundze, atrodoties redzējumā, sāka runāt par zvaigznēm, krāšņi aprakstot rozā nokrāsas joslas, kuras viņa redzēja pāri kādas planētas virsmai, un piebilda: „Es redzu četrus pavadonus.” „Ak,” teica mācītājs Beitss, „viņa skatās uz Jupiteru!” Tad, veicot kustības, it kā ceļojot caur kosmosu, viņa sāka aprakstīt joslas un gredzenus to nemitīgi mainīgajā skaistumā un teica: „Es redzu septiņus pavadonus.”⁷ Mācītājs Beitss iesaucās: „Viņa apraksta Saturnu.” Tad viņa teica: „Es redzu sešus pavadonus,” un uzreiz sāka aprakstīt „debesu atvēršanos” ar to krāšņumu, nosaucot tās par ieeju apgaismotākā reģionā. Mācītājs Beitss teica, ka viņas apraksts ievērojami pārspēja jebkuru aprakstu par debesu atvēršanos, ko viņš jebkad bija lasījis no jebkura autora.

GSAM 258.2Kamēr viņa runāja un vēl joprojām bija redzējumā, viņš piecēlās kājās un iesaucās: „Ak, kā es vēlētos, lai lords Džons Ross šovakar būtu šeit!” Mācītājs Vaits jautāja: „Kas ir lords Džons Ross?” „Ak,” teica mācītājs Beitss, „viņš ir izcilais angļu astronoms. Es gribētu, lai viņš būtu šeit, lai dzirdētu, kā šī sieviete runā par astronomiju, un lai dzirdētu to aprakstu par ‚debesu atvēršanos’. Tas pārsniedz visu, ko es jebkad esmu lasījis par šo tēmu.” No tā vakara mācītājs Beitss kļuva pilnīgi pārliecināts, ka Vaitas kundzes redzējumi pārsniedza viņas zināšanas un kontroli. Tas, kā arī sniegtā pārmetuma un pamācības raksturs, pārliecināja viņu, ka tie nāca no Dieva.

GSAM 259.1Šī debess parādība, ko Vaitas kundze aprakstīja šajā redzējumā, ir jautājums, ko astronomijas autori piemin reti. Heigenss, kurš to pirmais atklāja, sniedz šādu aprakstu:—

GSAM 259Krāšņa gaisma Oriona zobenā

GSAM 259.2„Astronomi Oriona zobenā izvieto trīs zvaigznes, kas atrodas tuvu viena otrai; kad 1656. gadā es ar teleskopu aplūkoju vidējo no tām, tās vietā parādījās divpadsmit citas zvaigznes; starp tām trīs, kas gandrīz pieskaras viena otrai, un vēl četras parādījās, mirgojot it kā caur mākoni, tā ka telpa ap tām šķita daudz gaišāka nekā pārējā debess, kas, izskatoties pilnīgi melnīga skaidrā laika dēļ, bija redzama it kā caur aizkara atvērumu, caur kuru varēja brīvi skatīties uz citu, gaišāku reģionu.”

GSAM 259.3Viljams Heršels par šo atvērumu debesīs saka:—

GSAM 259.4„Ja tās diametrs šādā attālumā veido 10° leņķi, kas gandrīz tā arī ir, tad tās lielums noteikti ir pilnīgi neiedomājams. Ir aprēķināts, ka tā izmēriem jābūt diviem triljoniem reižu lielākiem par Saules izmēriem.”

GSAM 259Spožāks par Sauli

GSAM 259.5Filozofs Tomass Diks par šo spožo miglāju runā šādi:—

GSAM 259.6„Ja mēs atrastos tik tuvu tai, cik ir puse no attāluma līdz tuvākajai zvaigznei — lai cik liels šis attālums arī būtu —, no šāda punkta tā izstarotu spožumu, kas tuvinātos Saules spožumam; un būtnēm, kas atrastos daudz tuvāk, tā aizņemtu lielu daļu no debesīm un parādītos ar neaprakstāmu krāšņumu. Taču šāda objekta galīgais mērķis, ņemot vērā visus tā aspektus un saistības, varbūt vēl ir jāatklāj nākotnes laikmetos bezgalīgās pastāvēšanas gaitā; un, tāpat kā daudzi citi objekti radības tālajos plašumos, tas prātā izraisa ilgas un vēlmi redzēt, kā nedaudz vairāk atklājas šīs krāšņās un noslēpumainās visuma ainas.”⁸

GSAM 260.1Mācītājs Beitss, noslēdzot rakstu par šo tēmu, teica:—

GSAM 260.2„Tādējādi no visiem minētajiem liecības avotiem (un mēs varētu sniegt daudz vairāk, ja tas būtu nepieciešams) redzam, ka šeit ir visbrīnišķīgākā un neizskaidrojama parādība debesīs — plaisa debesīs, kuras apkārtmērs pārsniedz vienpadsmit miljardus trīssimt četrpadsmit [11 000 000 314] jūdzes. Slavenais Heigenss saka: ‚Es nekad neesmu redzējis neko tamlīdzīgu starp pārējām nekustīgajām zvaigznēm — brīvu skatu uz citu, gaišāku reģionu.’”

GSAM 260Vēl viena liecība par planētas redzējumu

GSAM 260.3Atkal citējam Trūsdeilas kundzi, kura bija klāt brīdī, kad tika dots minētais redzējums. Viņa saka:—

GSAM 260.4„Māsa Vaita bija ļoti vājā veselības stāvoklī, un, kamēr tika teiktas lūgšanas par viņu, Dieva Gars nolaidās pār mums. Drīz vien mēs pamanījām, ka viņa vairs nereaģē uz zemes lietām. Tas bija viņas pirmais skats uz planētu pasauli. Pēc tam, kad viņa skaitīja skaļi Jupitera pavadonus un drīz pēc tam arī Saturna pavadonus, viņa sniedza brīnišķīgu aprakstu par pēdējā gredzeniem. Tad viņa teica: ‚Iedzīvotāji ir gara auguma, majestātiski cilvēki, tik atšķirīgi no zemes iedzīvotājiem. Grēks šeit nekad nav ienācis.’ No brāļa Beitsa smaidošās sejas bija redzams, ka viņa iepriekšējās šaubas par viņas redzējumu avotu strauji izplēnēja. Mēs visi zinājām, ka kapteinis Beitss bija liels astronomijas cienītājs, jo viņš bieži norādīja daudzus debess ķermeņus, lai mūs izglītotu. Kad māsa Vaita pēc redzējuma atbildēja uz viņa jautājumiem, sakot, ka viņa nekad nav studējusi vai citādi ieguvusi zināšanas šajā jomā, viņš bija pārpildīts ar prieku un laimi. Viņš slavēja Dievu un pauda pārliecību, ka šis redzējums par planētām tika dots, lai viņš vairs nekad nešaubītos.”⁹

GSAM 261Pēkšņi pieradināts agresīvs zirgs

GSAM 261.1Neilgi pēc šīs tikšanās Topšamā notika vēl viens pārsteidzošs notikums saistībā ar redzējumiem, par kuru es stāstīšu tā, kā to man pastāstīja mācītājs Beitss:—

GSAM 261.2Mācītājam Vaitam bija pieejams daļēji neiejāts kumeliņš un tirgus rati ar diviem sēdekļiem, kas bija izgatavoti bez priekšējās sienas, taču ar pakāpienu pāri ratu priekšai un dzelzs pakāpienu no ilksīm. Vadot kumeliņu, bija jāievēro ārkārtīga piesardzība, jo gadījumā, ja pavadas vai kaut kas cits pieskartos viņa sāniem, viņš uzreiz sāktu nikni spārdīties, un viņu nepārtraukti bija jātur ar stingriem grožiem, lai neļautu viņam aizskriet. Šis kumeļš piederēja cilvēkiem, pie kuriem viņi vēlējās doties, un, tā kā mācītājs Vaits bija pieradis rīkoties ar neiejātajiem kumeļiem, viņš domāja, ka ar šo nebūs nopietnu grūtību. Tomēr, ja viņi būtu zinājuši, ka savās neprātīgajās izpausmēs tas iepriekš bija nogalinājis divus vīriešus — vienu no tiem saspiežot pret ceļa malā esošajiem akmeņiem —, viņš, iespējams, būtu bijis mazāk pārliecināts.

GSAM 261.3Šajā gadījumā ratos atradās četri cilvēki: mācītājs Vaits un viņa sieva priekšējā sēdvietā, bet mācītājs Beitss un Izraēls Deimons aizmugurējā sēdvietā. Kamēr mācītājs Vaits pielika visas pūles, lai noturētu zirgu savā kontrolē, Vaitas kundze runāja par patiesību, kad Dieva spēks nolaidās pār kompāniju, un viņa tika aizvesta redzējumā, sēžot ratos. Brīdī, kad viņa, ieejot redzējumā, iesaucās: „Slava!”, kumeļš pēkšņi apstājās pilnīgi nekustīgi un nolaida galvu. Tajā pašā brīdī Vaitas kundze, atrodoties šajā stāvoklī, piecēlās un, skatoties uz augšu, pārkāpa pār ratu priekšpusi, nokāpjot uz ratu stieņiem, ar rokām atbalstoties uz kumeļa gurniem. Mācītājs Beitss iesaucās mācītājam Vaitam: „Kumeļš šo sievieti nospārdīs līdz nāvei.” Mācītājs Vaits atbildēja: „Tagad kumeļu vada Kungs; es nevēlos iejaukties.” Kumeļš stāvēja tik mierīgi kā vecs zirgs. Ceļa malā krasts pacēlās aptuveni sešas pēdas augstumā, un blakus žogam bija zāļaina vieta. Vaitas kundze, acis joprojām vērstas uz augšu, ne reizi nepaskatoties uz leju, uzkāpa krastā uz zāļaino laukumu, tad dažas minūtes staigāja turp un atpakaļ, runājot un aprakstot jaunās zemes skaistumu. Tad, galvu turēdama tādā pašā pozā, viņa nokāpa no nogāzes, piegāja pie ratiem, uzkāpa uz pakāpieniem, ar roku pieskaroties kumeļa krustiem, un tā uz stieņiem, un atkal iekāpa ratos. Brīdī, kad viņa apsēdās uz sēdekļa, viņa iznāca no redzējuma, un tajā pašā mirklī zirgs, bez jebkādas vadītāja norādes, sakustējās un devās ceļā.

GSAM 262.2Kamēr Vaitas kundze bija izkāpusi no ratiem, mācītājs Vaits nolēma pārbaudīt zirgu, lai redzētu, vai tas patiešām ir pieradināts vai nē. Sākumā viņš tam vienkārši pieskārās ar pātagu; citreiz zirgs būtu reaģējis ar spērienu, bet tagad nekādas kustības nebija. Tad viņš tam deva diezgan spēcīgu sitienu, pēc tam vēl spēcīgāku un vēl spēcīgāku. Kumeļš vispār nepievērsa uzmanību šiem sitieniem, bet šķita tikpat nekaitīgs kā lauvas, kurām eņģeļi aizvēra muti tajā naktī, ko Daniēls pavadīja to alā. „Tā bija svinīga vieta,” teica mācītājs Beitss, „un bija acīmredzams, ka tas pats Spēks, kas radīja redzējumus, uz laiku bija apvaldījis kumeļa savvaļīgo dabu.”

GSAM 262.3Ja šis redzējums bija vienkārši kādas viņas fiziskas vājības rezultāts, dabiski rodas jautājums: vai zirgs cieta no tā paša?

GSAM 262Izraēla Deimona liecība

GSAM 262.4Lai apstiprinātu mācītāja Beitsa man sniegto stāstījumu, es šeit citēšu šādu paziņojumu:—

GSAM 262.5„Apmēram pirms divdesmit gadiem, tieši pēc tam, kad es biju sācis ievērot sabatu, Izraēls Deimons man izstāstīja apstākļus, kādos māsa Vaita redzēja redzējumu, kamēr viņš, mācītājs Beitss, mācītājs Vaits un viņa sieva brauca vieglajos ratos aiz nepaklausīgā kumeliņa. Šodien esmu izlasījis iepriekš minēto notikuma aprakstu, ko uzrakstījis mācītājs Lafboro, un tas precīzi saskan ar to, ko man stāstīja mācītājs Deimons.” Parakstījis: „R. S. Vebers, Batlkrīka, Mičigana, 1891. gada 9. februāris.”

GSAM 263Mācītāja Beitsa liecība par redzējumiem

GSAM 263.1Mācītājs Beitss savu pieredzi apraksta šādi:—

GSAM 263.2„Lai gan es tajos neredzēju neko, kas būtu pretrunā ar Dieva vārdu, tomēr jutos satraukts un ārkārtīgi izmocīts, un ilgu laiku nevēlējos ticēt, ka tas ir kaut kas vairāk nekā tikai viņas ilgstošā, novājinātā fiziskā stāvokļa izraisīts.

GSAM 263.3„Tāpēc es meklēju iespējas citu klātbūtnē, kad viņas prāts šķita brīvs no satraukuma (ārpus sanāksmes), lai uzdotu jautājumus un pārbaudītu gan viņu, gan viņas pavadoņus, jo īpaši vecāko māsu, lai, ja iespējams, noskaidrotu patiesību. Laikā, kopš viņa ir vairākkārt apmeklējusi Ņūbedfordu un Fērheivenu, es mūsu sapulcēs esmu viņu redzējis redzējumos vairākas reizes, kā arī Topšamā, Meinas štatā; un tie, kas bija klāt dažās no šīm satraucošajām ainām, labi zina, ar kādu interesi un intensitāti es klausījos katru vārdu un vēroju katru kustību, lai atklātu maldināšanu vai hipnotisku ietekmi. Un es pateicos Dievam par iespēju, kas man kopā ar citiem bija būt par liecinieku šīm lietām. Tagad es varu pārliecinoši runāt savā vārdā. Es ticu, ka šis darbs ir no Dieva un ir dots, lai mierinātu un stiprinātu Viņa ‚izkaisīto’, ‚saplosīto’ un ‚izkliedēto tautu’ kopš mūsu darba pārtraukšanas... 1844. gada oktobrī. Sajukums, ko kopš tā laika radīja saucieni ‚Lūk, šeit!’ un ‚Lūk, tur!’, ir ārkārtīgi mulsinājis Dieva godīgos, labprātīgos ļaudis un radījis milzīgas grūtības tiem, kuri nespēja izskaidrot daudzos pretrunīgos tekstus, kas tika piedāvāti viņu uzmanībai. Es atzīstu, ka esmu saņēmis gaismu un pamācību par daudzām vietām, kuras iepriekš nespēju skaidri saprast. Es ticu, ka viņa ir pašaizliedzīgs, godīgs un labprātīgs Dieva bērns.”¹⁰

GSAM 263.4„Autore savu redzējumu saturu ‚neiegūst no iepriekšējām mācībām vai pētījumiem’. Kad viņa saņēma savu pirmo redzējumu 1844. gada decembrī, viņa un visa grupa Portlandā, Meinas štatā (kur tolaik dzīvoja viņas vecāki), bija atteikušies no ‚pusnakts sauciena’, uzskatot to par pagātnes lietu. Tieši tad Kungs redzējumā parādīja viņai kļūdu, kurā viņa un grupa Portlandā bija nonākuši. Tad viņa pastāstīja par savu redzējumu grupai, un viņi atzina, ka viņu septītā mēneša pieredze ir Dieva darbs.”¹¹

GSAM 264Kā trīs vēstījumi tika uztverti 1847. gadā

GSAM 264.1Šis citāts no mācītāja Džeimsa Vaita, kas rakstīts 1847. gada aprīlī, parāda, kā toreiz tika uztverti trīs vēstījumi:—

GSAM 264.2„Visas otrā atnākšanas ticīgo grupas ir vienisprātis, ka eņģelis, kas parādīts šīs nodaļas (Atklāsmes grāmata 14) sestajā un septītajā pantā, simbolizē atnākšanas vēsti baznīcai un pasaulei.... Otrā eņģeļa uzdevums bija parādīt atnākšanas pulkam, ka Bābele ir kritusi. Un tā kā liela daļa no viņiem uzzināja šo faktu tikai tad, kad ‚pusnakts sauciena’ spēks viņus pamodināja tieši laikā, lai viņi varētu aizbēgt no baznīcām pirms desmitās dienas iestāšanās, no tā izriet, ka kopš 1844. gada septītā mēneša trešā eņģeļa vēstījums bija un joprojām ir brīdinājums svētajiem ‚turēties stingri’, un neatkāpties atpakaļ, kā arī ‚nepieņemt’ zīmes, no kurām jaunavu pulks atbrīvojās otrā eņģeļa sauciena laikā.

GSAM 264.3„Un vai patiesais vēstījums Dieva tautai kopš 1844. gada septītā mēneša nav bijis tieši šāds brīdinājums? — Protams, ka ir... Divpadsmitajā pantā rakstīts: ‚Še ir to svēto pacietība. Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību.’ Kur tu viņus redzēji, Jāni? — Nu, ‚še’, trešā eņģeļa vēstījuma laikā. Tā kā pacietīgais gaidīšanas laiks ir bijis kopš 1844. gada septītā mēneša un tā kā kopš tā laika ir parādījusies tā grupa, kas ievēro sabatu utt., ir skaidrs, ka mēs dzīvojam trešā eņģeļa vēstījuma laikā.”¹²