14. nodaļa — Aizvērtās durvis

GSAM 214.1„KAD tās nogāja pirkt, tad tas brūtgāns nāca, un kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis tapa aizslēgtas.”¹

GSAM 214.2Līgavainis, kas minēts šajā līdzībā, nenāk uz zemi, bet gan uz kāzām. Kāzas ir notikums, kas notiek pirms Kunga atnākšanas. Lūkas evaņģēlijā tas ir izteikts šādi: „Lai jūsu gurni ir apjozti un tās sveces spīdošas. Un esiet līdzīgi cilvēkiem, kas savu kungu gaida, kad tas celsies no kāzām, ka tie viņam nākot un klaudzinājot tūdaļ var atdarīt.”²

GSAM 214Saņemt Valstību, ko sauc par kāzām

GSAM 214.3Līgavainis, ierodoties kāzās, ir attēlots Daniēlā 7:13, 14, kur Kristus nāk pie Tēva, lai saņemtu savu valstību. Senajos laikos karaļa ierašanos savā galvaspilsētā, lai saņemtu savu troni un valstību, dēvēja par kāzām. Šo notikumu — galvaspilsētas saņemšanu kā līgavu — svinēja ar tādu pašu greznību un pompu kā īstas kāzas. Tāpēc, kad Kristus no Tēva debesīs saņem savu valstību, tiek teikts, ka Viņš apprecas ar savu līgavu — Jauno Jeruzalemi (Atklāsmes grāmata 21:9); un to šajā līdzībā dēvē par „kāzām”.

GSAM 214.4Pēc divtūkstoš trīs simtu dienu beigām, 1844. gada 22. oktobrī, adventisti, kuri savā pieredzē notikumus salīdzināja ar faktiem, kas saistīti ar austrumu kāzām, teica: „Kristus ir iegājis kāzās.” Kad viņi saņēma skaidrāku gaismu par notikuma būtību, kas notiks divtūkstoš trīs simtu dienu beigās, viņu ticība sekoja Kristum darbā, kuru Viņš bija sācis; tāpēc ticībā viņi „iegāja ar viņu kāzās”.

GSAM 215„Es atgriezīšos”

GSAM 215.1Redzējumā, kas 1845. gadā tika dots Harmonas jaunkundzei un kurā Kristus pārgāja no pirmās uz otro telpu debesu svētnīcā, mēs atrodam šādus vārdus: „‚Pagaidiet šeit; es dodos pie sava Tēva, lai saņemtu valstību; saglabājiet savas drēbes nevainojamas, un pēc neilga laika es atgriezīšos no kāzām un uzņemsu jūs pie sevis.’ Tad pie Jēzus pienāca mākoņaini rati ar riteņiem kā degoša uguns, ko apņēma eņģeļi. Viņš iekāpa ratos un tika aizvests uz Svēto Svēto, kur sēdēja Tēvs.”³

GSAM 215Žēlastība pēc durvju aizvēršanas

GSAM 215.2Šīs līdzības aizvērtās durvis, šķiet, attiecas uz notikumu, kas notiek pirms paša Cilvēka Dēla atnākšanas debesu mākoņos; jo pēc tam, kad durvis ir aizvērtas, pārējās jaunavas ierodas un klauvē, un tām tiek teikts: „esiet modrīgi”, jo tās nezina ne dienu, ne stundu, kad Viņš nāks. Turklāt šīs durvis tiek aizvērtas pēc tam, kad gudrās jaunavas kopā ar Līgavaini ienāk kāzās.

GSAM 215.3No šajā jaunavu līdzībā izmantotās valodas varētu šķist, ka pēc ieiešanas kāzās pat „muļķīgajām” jaunavām joprojām ir iespēja veikt atbilstošus sagatavošanās pasākumus, lai satiktu Līgavaini. Tām tiek pavēlēts: „esiet modrīgi”. Nomods un gaidīšana ir pazīmes, kas saistītas ar patiesu sagatavošanos, lai satiktu Kungu. Tādējādi šķiet, ka žēlsirdība netiek atsaukta, kad šajā līdzībā durvis tiek aizvērtas.

GSAM 215Ne durvis no Lūkas 13:25-28

GSAM 215.4Agrāk ir pieļautas kļūdas, sajaucot šajā līdzībā minētās durvis ar durvīm, kas pieminētas Lūkas 13:25–28, kur teikts: „Kad tas nama Kungs celsies un durvis aizslēgs, un jūs iesāksiet ārā stāvēt un pie durvīm klaudzināt sacīdami: Kungs, Dievs, atdari mums; tad Viņš atbildēdams jums sacīs: Es jūs nepazīstu, no kurienes jūs esat.... atkāpjaties no Manis, visi jūs ļauna darītāji. Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana, kad jūs redzēsiet Ābrahāmu un Īzaku un Jēkabu un visus praviešus Dieva valstībā, bet sevi pašus izmestus ārā.” No iepriekš minētā ir pilnīgi skaidrs, ka, kad šīs durvis ir aizvērtas, to liktenis, kas palikuši ārpusē, ir izlemts. Tad Dieva valstība ir nākusi; jo viņi redzēs izglābtos šajā valstībā. Turpretim līdzībā par jaunavām Kungs vēl nav ienācis savā valstībā, bet ir devies pie sava Tēva, lai saņemtu savu valstību.

GSAM 216Aizvērtas durvis simboliskajā kalpošanā

GSAM 216.1Tie, kas ticībā sekoja Kristum Viņa darbā, pēc perioda beigām — 2300 dienu beigām, 1844. gada 22. oktobrī — redzēja, ka, kad tipiskajā dievkalpojumā pienāca izpirkšanas diena, augstais priesteris aizvēra ārējās telpas durvis un atvēra durvis uz Svēto Svēto, lai tur veiktu savu darbu — izdzēstu grēkus, kas bija atzīti svētnīcā; un ka tāpat Kristus, mūsu augstais priesteris, bija aizvēris debesu tempļa ārējās telpas durvis un atvēris to telpu, kurā bija redzams „Viņa derības šķirsts”.⁴

GSAM 216Kas bija kļūdījušies?

GSAM 216.2Tajā laikā starp adventistu ticīgajiem bija tādi, kuri vēl nebija saņēmuši skaidru gaismu par Kristus svētnīcas kalpošanu, jo viņu uzmanība vēl nebija pievērsta trešā eņģeļa vēstij. Šie kļūdījās, sajaucot šo svētnīcas ārējās telpas durvis ar aizvērtām durvīm Lūkas 13:25–28. Tomēr šie nebija Septītās dienas adventisti. Bet kas viņi bija, kā šī mācība radās un kādi apstākļi noveda pie šādiem secinājumiem, mēs centīsimies parādīt.

GSAM 217.1Cilvēki, kuri bija atdalījušies no nominālajām baznīcām, sekojot adventa vēsts sludināšanai, kā arī tie, no kuriem viņi tādējādi bija atdalījušies, ir pieminēti liecībā par piekto un sesto no septiņām Atklāsmes grāmatas baznīcām. Brīdinājums piektajai, Sardes, baznīcai skan šādi: „Tad nu piemini, kā tu esi dabūjis un dzirdējis, un turi to un atgriezies: ja tu nu nebūsi nomodā, tad Es nākšu pār tevi tā kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es pār tevi nākšu.”⁵ No šiem vārdiem ir skaidrs, ka cilvēki, kam šis aicinājums bija adresēts, bija dzirdējuši sludinājumu par Kunga atnākšanu. Viņi to bija publiski pieņēmuši, bet tagad bija gatavi no tā atteikties.

GSAM 217Filadelfijas draudze

GSAM 217.2Tālāk tiek pieminēta Filadelfijas draudze, kas ir sestā evaņģēliskās draudzes stadija. Šī draudze pārstāv cilvēkus, kuri tika izvesti saskaņā ar Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas pirmā un otrā vēstījuma paziņojumu. Šai draudzei Kungs saka: „Redzi, Es nāku drīz. Turi, kas tev ir, ka neviens tavu kroni neatņem.”⁶ Viņiem tiek vērsti arī šādi vārdi: „tā saka Tas Svētais, Tas Patiesīgais, kam ir tā Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, un aizslēdz, un neviens neatver. Es zinu tavus darbus. Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, un neviens tās nevar aizslēgt; jo tev ir maz spēka, un tu Manu mācību esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu.”⁷

GSAM 217Kas ir šīs līdzības aizvērtās durvis?

GSAM 217.3Kā jāsaprot atvērtās un aizvērtās durvis tikko citētajā Rakstu vietā? Mēs domājam, ka apmierinošu atbildi uz šo jautājumu var atrast pievienotajā paskaidrojumā: kamēr adventistu vidū bija tādi, kuri bija saņēmuši padziļinātu gaismu un mācīja, ka Glābējs ir pārnesis savu kalpošanu no debesu svētnīcas pirmās telpas uz otro, un pareizi izklāstīja jautājumu par atvērtām un aizvērtām durvīm tiem, kas vēlējās klausīties, cita grupa pretojās šai patiesībai un centās iedibināt ticību mācībai, ka atvērtās durvis ir aizvērtas, bet aizvērtās durvis — atvērtas. Tādējādi viņi aizšķērsoja ceļu vai traucēja Kunga kalpu darbu šeit uz zemes. Debesu svētnīcas durvis atver un aizver Kristus spēks — „kas atver, un neviens neaizslēdz” Vēstījumā Filadelfijas draudzei cilvēki, kuri stingri turas pie vārda un nenoliedz Viņa vārdu, gūst uzvaru, kas atver durvis, kuras neviens nevar aizvērt. Tas neapšaubāmi attiecas uz piekļuves durvīm pie cilvēkiem, kuras cilvēki, šķietami (kā mēs redzēsim), bija faktiski aizvēruši; bet, atzīstot viņu stingrību, Kungs liek uzticīgajiem priekšā „atvērtas durvis”, kuras neviens nevar aizvērt.

GSAM 218Vārdu durvis

GSAM 218.1Rakstos ir minēti daudzi piemēri, kuros vārds durvis tiek lietots šajā nozīmē. Pāvils, rakstot korintiešiem, saka: „man lielas un plašas durvis ir atvērtas, un pretinieku ir daudz.”⁸ Savukārt savā otrajā vēstulē korintiešiem viņš saka: „kad es nācu Troadā Kristus evaņģēliju sludināt, un durvis man bija atvērtas iekš Tā Kunga, tad savā garā nevarēju apmierināties, tāpēc ka neatradu Titu, savu brāli.”⁹ Viņš arī lūdza kolosiešiem šādi: „Esiet pastāvīgi iekš lūgšanas un esiet nomodā iekš tās ar pateicību, Lūgdami turklāt arī par mums, ka Dievs mums gribētu atvērt tā vārda durvis, runāt Kristus noslēpumu, kā dēļ es arī esmu saistīts.”¹⁰

GSAM 218.2No šīm Rakstu vietām izriet, ka iespējas sludināt patiesību tiek sauktas par atvērtām durvīm; un no vārdiem, kas teikti Filadelfijas draudzei, šķiet, ka tajā laikā, kad šie ļaudis tika aicināti, cilvēki pielika lielas pūles, lai aizvērtu viņiem durvis, caur kurām sludināt. Kad Filadelfijas draudze izgāja cauri pārbaudījumam, stingri turēdamās pie Viņa „mācības” un „Vārda”, Kunga vārds viņiem bija, ka Viņš viņiem atvērs durvis, kuras neviens cilvēks nevarēs aizvērt.

GSAM 219Situācija pēc 1844. gada 22. oktobra

GSAM 219.1Tā kā mums ir priekšā šis gadījums, kā tas izklāstīts pravietojuma vārdos, aplūkosim situāciju retrospektīvā skatījumā, kā notikumi attīstījās. Kā jau tika izklāstīts, līdz 1844. gada aprīlim draudzes bija atvērtas Adventa vēsts sludināšanai, un aicinājumi pēc darbiniekiem bija daudz vairāk, nekā to varēja nodrošināt dzīvie sludinātāji. Pēc vilšanās 1844. gada pavasarī tie, kuri nebija patiesi pieņēmuši šo mācību, sāka tai pretoties. Kad 1844. gada vasarā tika sludināta Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā minētā Otrā eņģeļa vēsts un „pusnakts sauciens” (Mt. 25), sākās visniknākā vajāšana pret tiem, kuri joprojām uzdrošinājās apliecināt savu ticību Kunga drīzajai atnākšanai. Šie pretinieki ar dažādiem līdzekļiem centās apklusināt šo tēmu un visos iespējamajos veidos traucēt to darbu, kuri joprojām sludināja: „Viņa sodības stunda ir nākusi.” Viljams Millers par šo pretestību teica: „Tā ir visneparastākā un neizskaidrojama.” Pretestība divtūkstoš trīs simtu dienu beigās bija tik nelokāma, ka Džordžs Storss par to teica: „Mēs esam sarāvuši saites ar nominālajām baznīcām un visiem ļaunajiem, izņemot tiktāl, ciktāl šis sauciens var viņus ietekmēt.”

GSAM 219.2Pēc šī perioda beigām, kad pretestība un ļauno izsmiekls kļuva divkārši un trīskārši intensīvāks, Viljams Millers par šo situāciju teica: „Mēs esam paveikuši savu darbu, brīdinot grēciniekus un mēģinot pamodināt formālo baznīcu. Dievs Savā gādībā ir aizvēris durvis.”¹¹

GSAM 219Grēcinieku vispārējā cietsirdība

GSAM 219.3Šāda izsmējošās pasaules rīcība ne tikai padarīja grēciniekus neiejūtīgus pret atnākšanas mācību, bet arī to liecība, kas piederēja pie nominālajām baznīcām, bija šāda: „Kad mēs atceramies, cik ‚reti un izkliedēti’ ir patiesas atgriešanās gadījumi, kā arī grēcinieku gandrīz nepārspējamo nekaunību un cietsirdību, mēs gandrīz neviļus iesaucamies: ‚Vai Dievs ir aizmirsis būt žēlīgs? Vai arī žēlastības durvis ir aizvērtas?’”¹²

GSAM 220.1No cita darbinieka mēs lasām vēl vairāk par situāciju pēc pravietiskā perioda beigām: „Tad bija gandrīz neiespējami piekļūt neticīgajiem, jo 1844. gada vilšanās bija tik ļoti sajaukusi daudzu prātus, ka viņi nevēlējās klausīties nekādu paskaidrojumu par šo jautājumu.”¹³

GSAM 220Visas durvis uz neticīgajiem ir aizvērtas

GSAM 220.2Šāds stāvoklis, šķiet, uz laiku bija aizvēris piekļuves durvis visiem, izņemot tos, kuri joprojām stingri turējās pie savas ticības un cerības uz Kristus drīzo atnākšanu. Tā kā vārdu sludināšanas durvis šķita tik pilnīgi aizvērtas un adventisti redzēja, ka līdzībā, kas attiecas uz viņu pieredzi, ir minētas aizvērtas durvis, ir viegli saprast, kā viņi nonāca pie secinājuma, ka grēciniekiem vairs nav žēlastības: vai, kā daži to izteica, ka „žēlastības durvis ir aizvērtas”, it īpaši, ja viņi domāja, ka aizvērtās durvis šajā līdzībā un aizvērtās durvis Lūkas 13. nodaļā ir vienas un tās pašas. Ja cilvēki pilnīgi atteicās klausīties, tādējādi nocietinot savu sirdi, kā tad viņi varēja atgriezties?

GSAM 220Kas pirmais mācīja par viltus slēgtajām durvīm?

GSAM 220.3Tagad rodas jautājums: kurš sāka mācīt doktrīnu par to, ka „grēciniekiem nav žēlastības”? Kurš tam ticēja? Un kurš to noraidīja? Atbildot uz pirmo jautājumu, mēs vēršam uzmanību uz ziņojumu par J. V. Haimsa vizīti 1845. gada pavasarī Meinas štatā. Viņš saka:—

GSAM 220.4„Brālis Džozefs Tērners un citi ieņēma nostāju, ka mēs atrodamies lielajā sabatā — ka seši tūkstoši gadu ir beigušies — tādējādi nevienam adventistam vairs nevajadzētu veikt nekādu fizisku darbu. To darīt, pēc viņu domām, noteikti novestu pie viņu galīgās pazudināšanas.

GSAM 220.5„Kamēr viņi gaidīja šajā bezdarbībā attiecībā uz pasaulīgo fizisko darbu, brāļa Tērnera prātā, kā tika uzskatīts, iemirdzējās jauna gaisma, proti, ka Līgavainis IR ATNĀCIS — ka Viņš ieradās pagājušā ebreju gada septītā mēneša desmitajā dienā — ka tad notika kāzas — ka visas jaunavas tad, zināmā mērā, iegāja ar viņu kāzās, un durvis tapa aizslēgtas!— neviena no tām nevarēja pazust, un neviena no ārpuses nevarēja tikt glābta. Tādējādi visas šīs varenās pasaules garīgās lietas bija pabeigtas.”¹⁴

GSAM 221Kas stingri iebilda pret šo viltus teoriju?

GSAM 221.1Mācītājs Tērners sāka sludināt savu „vairs nekādas žēlastības” doktrīnu Parīzē, Meinas štatā, un uz īsu laiku viņam šajā reģionā bija diezgan daudz sekotāju. Tā kā piekļuve cilvēkiem ārpus adventistu aprindām — gan tiem, kas apliecināja reliģisku ticību, gan tiem, kas to neapliecināja — bija pilnībā slēgta, daudzi pavisam dabiski pievērsās Tērnera viedoklim par šo jautājumu.

GSAM 221.2Lai termins adventisti netiktu pārprasts, turpmāk mēs šos cilvēkus sauksim par Pirmās dienas adventistiem; un tieši daudzi no šīs grupas pieņēma Tērnera kunga uzskatus. Viņi vēl nebija redzējuši vai dzirdējuši patiesību par sabatu, kā arī nebija dzirdējuši par trešā eņģeļa vēsti. Tieši par šiem cilvēkiem Vaitas kundze vienā no savām publikācijām runā šādi:—

GSAM 221.3„Pēc gaidīšanas laika beigām 1844. gadā adventisti joprojām ticēja, ka Glābēja atnākšana ir ļoti tuvu; viņi uzskatīja, ka ir sasnieguši svarīgu krīzes punktu un ka Kristus darbs kā cilvēku aizstāvis Dieva priekšā ir beidzies. Būdami brīdinājuši par tuvojošos tiesu, viņi uzskatīja, ka viņu darbs pasaules labā ir paveikts, un zaudēja sirds rūpes par grēcinieku pestīšanu, turklāt bezdievīgo drosmīgais, zaimojošais izsmiekls viņiem šķita vēl viens pierādījums tam, ka Dieva Gars ir atsaukts no tiem, kuri noraidīja Viņa žēlastību. Tas viss nostiprināja viņu pārliecību, ka izmēģinājuma laiks ir beidzies, vai, kā viņi to izteica, ‚žēlastības durvis ir aizvērtas’. Kā jau minēts, adventisti īsu laiku bija vienoti pārliecībā, ka žēlastības durvis ir aizvērtas.”¹⁵

GSAM 222.1Šajā citātā Vaitas kundze izklāsta pirmās dienas adventistu ieņemto nostāju. Viņa pat nenorāda, ka pati tam ticētu. Kā parādīts iepriekš, šo mācību pirmo reizi sludināja Džozefs Tērners Parīzē, Meinas štatā. Vaitas kundze (tolaik Harmonas jaunkundze) satika Džozefu Tērneru iepriekš minētajā vietā 1845. gada agrā pavasarī un dzirdēja, kā viņš sludināja savu mācību par to, ka „adventistiem vairs nav jāveic fizisks darbs un grēciniekiem vairs nav žēlsirdības”, un skaidri pateica viņam, ka viņš „sludina viltus mācību; ka joprojām pastāv žēlsirdība pret grēciniekiem un pret tiem, kuri nav apzināti noraidījuši patiesību”.

GSAM 222Pret „bezžēlsirdības” teoriju

GSAM 222.2Dž. N. Endrūss, kurš 1844. un 1845. gadā dzīvoja Parīzē, Meinas štatā, un kurš bija pilnībā pazīstams ar turienes cilvēku rīcību, kā arī ar Džozefa Tērnera rīcību, kurš mācīja, ka grēciniekiem vairs nav žēlastības, par Harmonas jaunkundzes nostāju šajā jautājumā tajā laikā saka: „Tā vietā, lai redzējumi mudinātu viņus pieņemt šo viedokli, tie laboja tos, kuri joprojām pie tā turējās.”¹⁶

GSAM 222.3Harmonas jaunkundze 1845. gada vasarā otro reizi apmeklēja Parīzi, Meinas štatā. Par šo vizīti es citēšu Trūsdeilas kundzi, kura tolaik dzīvoja Parīzē. Viņa saka:—

GSAM 222.4„1845. gada vasarā, kad Harmonas jaunkundze viesojās Parīzē, Meinas štatā, es viņai izklāstīju sīkākus apstākļus par manu mīļu draudzeni, kuras tēvs bija liedzis viņai apmeklēt mūsu sapulces, tāpēc viņa nebija noraidījusi gaismu. Viņa smaidot atbildēja: ‚Dievs man nekad nav parādījis, ka šādiem cilvēkiem nav pestīšanas. Pestīšanas nav tikai tiem, kuriem ir bijusi dota patiesības gaisma un kuri to apzināti ir noraidījuši.’”¹⁷

GSAM 222.5Viņa arī stāsta par Harmonas jaunkundzes trešo vizīti Parīzē 1846. gadā šādi:—

GSAM 222Vēl viens atspēkojums viltus teorijai

GSAM 222.6„Vēl viens pieminēšanas vērts notikums bija redzējums, kas tika dāvāts 1846. gadā Parīzē, Meinas štatā. Harmonas jaunkundzei tika parādīts, ka, ja Sātans nevarēs atturēt godprātīgos cilvēkus no pilnīgas pienākumu pildīšanas, viņš izmantos savu viltību, lai mudinātu viņus darīt vairāk, nekā prasa pienākums. Kāda laba māsa bija stāstījusi draudžu locekļiem, ka Dievs viņus ir noraidījis, jo viņi ir noraidījuši vēstījumu, kas nosūtīts no debesīm, lai viņus glābtu. Māsa Harmona redzēja, ka viņas vēstījumā nav nekādas patiesības, jo draudzēs bija daudzi, kuri vēl pieņems patiesību; ka labie eņģeļi vēl strādās par labu dvēselēm šajās draudzēs, un, kad viņi to darīs, viņi [eņģeļi] atstās šo māsu ar viņas vēstījumu [t. i., viņas ‚bezžēlastības’ vēstījumu] aiz durvīm.”¹⁸

GSAM 223Nav pretrunas

GSAM 223.1Tā kā ir cilvēki, kuri ļoti dedzīgi cenšas pierādīt, ka Vaitas kundze kādreiz mācīja teoriju par „vairs nekādu žēlastību grēciniekiem”, bet tagad māca pretējo, es sniegšu liecības no tiem, kuri pazīst viņas darbu kopš 1845. gada, par viņas pūlēm grēcinieku atgriešanai. Šeit ir paziņojums no Airas Ebija no Brukfīldas, Madisona apgabala, Ņujorkas štatā:—

GSAM 223.2„Laikā no 1846. līdz 1850. gadam brālis un māsa Vaita ieradās mūsu mājās un ļoti dedzīgi rūpējās par bērniem un tiem, kuri nebija noraidījuši patiesību. Viņi strādāja par labu neatgrieztajām dvēselēm, un es nekad neatceros dzirdējis māsu Vaitu sakām, ka nav cerības atkritējiem un tiem, kuri nebija noraidījuši patiesību.”¹⁹

GSAM 223Pirmās dienas adventistu liecība

GSAM 223.3Par to, ko Jaunanglijas Pirmās dienas adventisti zina par slēgto durvju doktrīnu, liecina šāda vēstule:—

GSAM 223.4„No 1891. gada 5. līdz 9. augustam es piedalījos debatēs ar mācītāju Mailzu Grantu Brukstonā, pilsētā ar aptuveni 30 000 iedzīvotāju. Debates notika lielā teltī, un tās vadīja Džons Bārbours kungs, bijušais pilsētas domes priekšsēdētājs. Šī pilsēta atrodas aptuveni divdesmit jūdžu attālumā no Bostonas. Debates bija par sabata jautājumu, taču Grants kungs mēģināja debatēs iesaistīt jautājumu par māsas Vaitas pieredzi šajā darbā. Viņš apgalvoja, ka ‚jau tālajā 1844. gadā viņai tika parādīts, ka pārbaudes laiks ir beidzies un grēciniekiem vairs nav žēlastības.’”

GSAM 224.1„Atbildot, es viņam teicu, ka gandrīz visi Pirmās dienas adventisti kādreiz ieņēma šādu nostāju, pirms mēs no viņiem atdalījāmies, un ka, tā vietā, lai Vaitas kundzes nostāja to atbalstītu, viena no pirmajām lietām, kas viņai tika parādīta, bija tas, ka šī nostāja ir ‚nepatiesa’ un ka grēciniekiem joprojām tiek dota žēlastība. Es teicu: ‚Tā tas ir, un mācītājs Grants zina, ka tā tas ir.’ Kad es to teicu, daudzi Pirmās dienas adventisti man priekšā [šī grupa veidoja ievērojamu daļu no lielās, pilnās telts] pamāja ar galvu, izteikti un noteikti piekrītot šim apgalvojumam. Pietiek ar to, ka mācītājs Grants debatēs vairs nepieminēja šo punktu.” Parakstījis „Geo. E. Faifīlds, Dienvidlankastera, Masačūsetsa, 1895. gada 6. decembris.”

GSAM 224Vaitas kundze vienmēr centusies glābt grēciniekus

GSAM 224.3To, ka Vaitas kundze no 1844. gada līdz pat šim brīdim ir strādājusi, lai atgrieztu grēciniekus, vēl vairāk apliecina šie fakti: viņa un mācītājs Vaits 1848. gada 20. aprīlī rīkoja sapulci Alberta Beldena mājā Rokihilā, Konektikutā. Šajā sapulcē tika veltītas pūles, lai atgrieztu dažus no pasaules. Mācītājs Vaits un viņa sieva izrādīja īpašu interesi par šādām dvēselēm. Par šo jautājumu mēs sniegsim liecību no viena šīs grupas pārstāvja, kurš saņēma kristības no mācītāja Vaita rokām. Džons J. Vilkoks, rakstot no Kensingtonas, Konektikutā, 1891. gada 22. februārī, saka:—

GSAM 224.4„Es tiku ievests patiesībā laikā, kad sapulces notika brāļa A. Beldena mājas nepabeigtajā telpā Rokihilā, Konektikutā. Es saņēmu pašreizējās patiesības gaismu, pateicoties brāļa un māsas Vaitu darbam. Drīz pēc tam brālis Vaits mani kristīja. Ja nebūtu iedrošinājuma un spēka, ko saņēmu no viņiem, nezinu, vai es kādreiz būtu uzdrošinājies domāt vai just, ka esmu pieņemts pie Tā Kunga. Viņi par mani dziļi interesējās un centās man palīdzēt.”

GSAM 225.1Mācītājs Vaits par šo sapulci rakstīja vēstulē Stokbridžam Houlendam, Topšamā, Meinas štatā: „Brālis Beitss ļoti skaidri izklāstīja baušļus, un to nozīmīgums tika uzsvērts ar ļoti spēcīgiem liecības vārdiem. Šie vārdi stiprināja tos, kuri jau bija patiesībā, un pamodināja tos, kuri vēl nebija pilnībā izlēmušies.”

GSAM 225Darbs grēcinieku labā Osveigo, Ņujorkas štatā

GSAM 225.21849. gadā mācītājs Džeimss Vaits un viņa sieva strādāja Osveigo, Ņujorkas štatā. Šajās sanāksmēs Hirams Patčs un Bensones jaunkundze, kuri bija saderinājušies, pievērsās Dievam un pašreizējai patiesībai.

GSAM 225.31850. gada martā Osveigo atkal notika sapulces. Aprīļa izdevumā Present Truth mācītājs Vaits, runājot par šīm sapulcēm, teica:

GSAM 225.3„Šajā pilsētā tagad notiek ļoti interesants darbs starp atlikuma bērniem. Pēdējos divos sabatos mūsu sapulcēs galvenā tēma bija viņu pestīšana, un Dievs mūs brīnišķīgi ir svētījis. Patiesība ir labvēlīgi ietekmējusi gan mūs, gan mūsu bērnus. Pēc pēdējās pirmās dienas vakarā mums bija sapulce, kas veltīta tieši viņiem, un Kunga Gars izlija mūsu vidū. Visi bērni noliecās Kunga priekšā un, šķiet, sajuta, cik svarīgi ir ievērot baušļus, jo īpaši piekto, un meklēt pestīšanu caur Jēzu Kristu. Šī bija viena no interesantākajām sapulcēm, kādas es jebkad esmu piedzīvojis.”

GSAM 225.41849. gada novembra izdevumā Present Truth mācītājs Vaits publicēja ziņojumu par vairākiem cilvēkiem, kuri bija pievērsušies ticībai un kristīti; un šī izdevuma pēdējā numurā 1850. gadā ir ziņojums par sapulci, kas notika Veitsfīldā, Vērmontā, un par Hemana Čērčila klātbūtni, kurš tikko bija pievērsies ticībai, atkāpjoties no pasaules. Rakstā par viņu runā kā par „brāli”. Kā tas varētu būt iespējams, ja grēciniekiem vairs nebūtu žēlastības?

GSAM 226Divdesmit viena liecinieka liecība

GSAM 226.1Šajā sakarā mēs sniedzam liecību, ko 1888. gadā parakstīja divdesmit viens cilvēks, no kuriem katrs 1844. gadā bija iesaistīts adventa kustībā un bija labi pazīstams ar trešā eņģeļa vēstījuma rašanos. Visi bija pievienojušies šim vēstījumam jau pirms 1851. gada, un lielākā daļa no viņiem bija saistīti ar Septītās dienas adventistiem gandrīz no paša vēstījuma rašanās brīža:—

GSAM 226.2„Mēs, zemāk parakstījušies, labi pazīstot 1844. gada adventa kustību, kad beidzās noteiktais laiks, un jau 1850. gadā pieņēmuši trešā eņģeļa vēstījuma patiesību, ar prieku šeit parakstāmies zem šāda paziņojuma par slēgto durvju doktrīnu, ko trešā eņģeļa vēstījuma ticīgie ievēroja no tā rašanās brīža līdz pēdējai minētajai dienai un turpmāk.

GSAM 226.3„Viņi ticēja, saskaņā ar Atklāsmes grāmatu 3:7, 8 un citām Rakstu vietām, ka, beidzoties 2300 dienām no Daniēla grāmatas 8:14, Kristus pabeidza Savu darbu debesu svētnīcas pirmajā telpā, pārgāja kalpot Svētajā Svētajā un sāka tiesas darbu, šajā ziņā mainot Savu attiecību pret pestīšanas plānu. Šeit tika atvērtas vienas durvis un aizvērtas citas.

GSAM 226.4„Viņi ticēja, ka tie, kuriem bija skaidra gaisma par Pirmā eņģeļa vēsti un kuri pagriezās pret to, asi iebilstot, tika noraidīti no Dieva. Bet viņi neticēja, ka tie, kuriem nebija bijusi šī gaisma, vai tie, kuri pirms 1844. gada nebija sasnieguši atbildības vecumu, ja viņi meklētu Dievu ar sirsnīgu sirdi, tiktu noraidīti.

GSAM 226.5„Lai gan viņi kopā ar Viljamu Milleru un lielāko daļu adventistu uzreiz pēc termiņa beigām ticēja, ka viņu darbs pasaules labā ir paveikts un ka Kungs nāks ļoti drīz, tomēr pēc tam, kad gaisma par svētnīcu un trešais vēstījums izskaidroja viņu vilšanos, viņi neticēja, ka žēlastība ir pagājusi, izņemot tiem, kuri bija noraidījuši gaismu.”

GSAM 227.1Parakstījuši: „J. B. Svīts, South Saginaw, Mičigana; Samuēls Martins, West Rindge, Ņūhempšīra; Aira Ebijs, Ziemeļu Brukfīlda, Ņujorka; R. B. Ebija kundze, Ziemeļu Brukfīlda, Ņujorka; Diāna Ebija kundze, Ziemeļu Brukfīlda, Ņujorka; L. B. Ebija kundze, Ziemeļu Brukfīlda, Ņujorka; Hemans S. Gurnijs, Memfisa, Mičigana; Anna E. Gurnija, Memfisa, Mičigana; Viljams Giffords, Memfisa, Mičigana; Marija S. Čeisa kundze, Batlkrīka, Mičigana; S. M. Houlends, Batlkrīka, Mičigana; F. H. Lunta kundze, Batlkrīka, Mičigana; Melora A. Ešlija kundze, Batlkrīka, Mičigana; Karolīna A. Dodža kundze, Batlkrīka, Mičigana; Sāra B. Vipla kundze, Batlkrīka, Mičigana; Urias Smita kundze, Batlkrīka, Mičigana; Paulīna R. Heligasa kundze, Moline, Kanzasa; R. G. Lokvuds, Senthelena, Kalifornija; R. G. Lokvuda kundze, Senthelena, Kalifornija; Rūbens Lavlends, Ziemeļu Haidparka, Vērmonta; Belinda Lavlenda kundze, Ziemeļu Haidparka, Vērmonta.”

GSAM 227Nepareizi interpretēts redzējums

GSAM 227.2Ir veikti mēģinājumi interpretēt redzējumu, kas tika dots Vaitas kundzei Topšamā, Meinas štatā, 1849. gada 24. martā, kā mācību par šo kļūdaino doktrīnu — vairs nekādas žēlastības grēciniekiem. Šis redzējums tika sniegts tieši tajā laikā, kad tika ieviesti „Ročesteras klauvējieni” (spiritisms). Vaitas kundze redzēja, ka noslēpumainās zīmes un brīnumi, kā arī viltus reformācijas pieaugs un izplatīsies. Šīs reformācijas nebija pāreja no kļūdas uz patiesību (viņa neteica, ka nekad nebūs tādu reformāciju, bet ka tās, kas viņai tika parādītas un kurās tika izmantota cilvēciskā ietekme, bija tieši tādas), bet gan no ļauna uz vēl ļaunāku; jo tie, kas apliecināja sirds pārmaiņas, bija vienīgi apvilkuši sev apkārt reliģisku tērpu, kas slēpa ļaunās sirds netaisnību. Daži šķita patiesi atgriezušies, tādējādi spējot maldināt Dieva ļaudis; bet, ja būtu bijis iespējams ielūkoties viņu sirdīs, tās būtu izrādījušās tikpat melnas kā jebkad.

GSAM 227.3Tad viņa teica: „Mans pavadošais eņģelis lika man meklēt tādas dvēseles sāpes par grēciniekiem, kādas bija agrāk. Es skatījos, bet neredzēju tās; jo viņu pestīšanas laiks ir pagājis.”²⁰

GSAM 228.1Ir izteikts apgalvojums, ka šis redzējums mācīja, ka grēciniekiem vairs nav žēlastības, bet mēs jautājam: kā tas varētu būt, ja viņa bija iebildusi pret šo mācību jau no paša brīža, kad Džozefs Tērners to pirmo reizi mācīja 1845. gada pavasarī, un visu laiku bija nopietni strādājusi par grēcinieku atgriešanos un pestīšanu?

GSAM 228.21854. gadā izdotajā grāmatā Supplement to Experience and Views Vaitas kundze saka: „Minētās ‚viltus reformācijas’ vēl atklāsies pilnīgāk. Šis redzējums attiecas jo īpaši uz tiem, kuri ir dzirdējuši un noraidījuši Adventa mācības gaismu. Viņi ir nodoti spēcīgām maldībām. Šādiem cilvēkiem vairs nebūs tādas ‚dvēseles sāpes par grēciniekiem’ kā agrāk.”²¹

GSAM 228.3Pretinieki apgalvo, ka zina vairāk par to, ko Vaitas kundze redzēja šajā redzējumā, nekā viņa pati. Apskatīsim to uz brīdi saistībā ar viņu versiju, proti, ka viņa redzēja grēcinieku stāvokli, nevis atmodas sludinātājus. Tātad viņa skatījās uz grēciniekiem, lai atrastu „dvēseles sāpes par grēciniekiem, bet nespēja tās saskatīt”. Kas gan ir atradis dvēseles sāpes par grēciniekiem, vienkārši skatoties uz grēciniekiem? Bet mēs jautājam: kā tad ir ar iepriekš minētajā liecībā pieminētajām personām, kuras vienkārši izmantoja cilvēcisku ietekmi un hipnozi, lai iegūtu atgrieztos, un sauca to par Dieva Gara darbu? Vai šie pretinieki, kuri tik ļoti centās parādīt, ka Vaitas kundze mācīja galēju „slēgto durvju” teoriju, ir gatavi atzīt, ka šie atmodas sludinātāji bija svēti cilvēki un ieguva patiesus atgrieztos?

GSAM 228.4Ikvienam godīgam prātam ir skaidrs, ka šajā sakarā minētie cilvēki bija tie, kuri apgalvoja, ka viņiem ir šīs dvēseles mokas, lai gan viņi bija noraidījuši gaismu un patiesību un izmantoja hipnozi, lai piesaistītu atgriezušos. Šādiem cilvēkiem nevarēja būt patiesas dvēseles mokas par grēciniekiem, ja viņi paši bija pazudināšanas pakļautībā; jo „viņu [pašu] pestīšanas laiks ir pagājis”.

GSAM 229.1No Vaitas kundzes 1849. gada 24. marta redzējuma daži cilvēki ir mēģinājuši izdarīt secinājumu, ka tajā tika mācīts, ka grēciniekiem vairs nav žēlastības; taču mēs jau esam parādījuši, ka 1845. gadā Parīzē, Meinas štatā, viņa mācīja, ka žēlastība ir visiem, kuri nav apzināti un saprotot noraidījuši gaismu un patiesību. Redzējumā, kas tika dots tajā pašā vietā 1846. gadā, tika parādīts, ka Kungam ir „ļaudis baznīcās, kuri nebija noraidījuši patiesību”. Tiem, kuri domāja citādi, tika izteikts pārmetums, sakot, ka Dieva eņģeļi vēl strādās šādu cilvēku labā, un, kad viņi sāks strādāt, tie, kuri viņus nosodīja, paliks ārpusē.

GSAM 229.2Atkal 1848. gada aprīlī mācītājs Vaits un viņa sieva strādāja Rokihilā, Konektikutā, lai atgrieztu grēciniekus. Tas viss liecina, ka 1849. gada 24. marta redzējums saskan ar to, kas tika dots Parīzē, Meinas štatā, 1846. gadā, kā arī ar to virzienu, ko šie Dieva kalpi ievēroja 1848. gada aprīlī.

GSAM 229Viltus atmodas sludinātāja sakāve

GSAM 229.3Šis redzējums pirmo reizi tika publicēts Konektikutā 1849. gadā. Tur kāds sludinātājs ļoti dedzīgi strādāja, lai piesaistītu atgrieztos, pat apgalvojot, ka viņam ir valodu dāvana. Viņš centās iegūt ietekmi pār nelielu sabata ievērotāju grupu Rokihilā. Vienu no viņiem viņš dēvēja par „mīļo Kunga svēto”. Viņa klātbūtnē Vaitas kundzei bija redzējums, kas atklāja viņa darba maldinošo raksturu un to, ka viņa „mīļā svētā” rīkojās pretrunā ar septīto bausli. Šī „svētā” dāma noliedza apsūdzību, un sludinātājs uzstājīgi aizstāvēja viņu, cenšoties izpelnīties līdzjūtību pret „nabaga Kunga svēto”, kā viņš viņu dēvēja. Nākamajā naktī šai jaunajai sievietei sākās holēras lēkme, un viņa domāja, ka mirs. Viņa lika aicināt Vaitas kundzi un atzinās, ka tas, kas bija parādīts par viņu, ir taisnība; ka viņa ir vainīga tieši tajā, ko Vaitas kundze bija apgalvojusi. Tādējādi šim viltus darbiniekam neizdevās apmānīt šo grupu, un viņa darbības būtība tika atklāta, kas pēkšņi izbeidza viņa centienus šajā vietā.

GSAM 230Vēl viens viltus atmodas sludinātājs Osveigo, Ņujorkā

GSAM 230.1Kā papildu ilustrāciju iepriekš minētajā liecībā izklāstītajam principam un lai parādītu, kā mācītājs Vaits un viņa sieva 1849.–1850. gadā joprojām strādāja grēcinieku atgriešanai, mēs sniedzam šādus faktus, kurus man stāstīja Elija Gudvins un citi Osveigo draudzes pirmie locekļi Ņujorkas štatā:—

GSAM 230.2Tolaik (1849. gadā) šajā vietā dzīvoja jauns vīrietis vārdā Hirams Patčs. Viņš bija saderināts ar jaunu sievieti, ar kuru drīz pēc tam apprecējās. Viņi bija vēl neatgriezušies cilvēki, taču apmeklēja sanāksmes, ko rīkoja mācītājs Vaits un viņa sieva, un bija gandrīz pārliecināti kļūt par kristiešiem. Šajā laikā vienā no Osveigo baznīcām sākās atmodas kustība, ko nevis vadīja sludinātāji, bet gan ievērojams laicīgais loceklis — apgabala fondu kasieris. Šis vīrs šķita ļoti dedzīgs un apgalvoja, ka viņam ir liels smagums par grēciniekiem. Viņš lauzīja rokas, lūdzoties par neatgrieztajiem, acīmredzot izjūtot vislielāko sāpi par viņu pazudušo stāvokli.

GSAM 230.3Patča kungs un viņa līgava apmeklēja šīs atmodas sanāksmes un nezināja, kā izlemt. Viņi bija klāt vienā reizē, kad Vaitas kundzei bija redzējums, kurā viņai tika norādīts uz Hozejas 5:6, 7, kurā rakstīts: „tie nāks ar savām avīm un ar saviem vēršiem, To Kungu meklēt, bet neatradīs, - Viņš no tiem ir atrāvies. Tie palikuši neuzticīgi pret To Kungu, jo tie dzemdinājuši svešus bērnus, un jaunais mēnesis tos norīs ar viņu daļām.” Viņai tika parādīts, ka tie, kuri vadīja šo atmodas kustību, nebija labās attiecībās ar Dievu un ka viņiem nebija patiesas sirds rūpes par grēciniekiem.

GSAM 231Pareģojums par neveiksmi

GSAM 231.1Tad viņa teica Patča kungam: „Man tika teikts, lai es jums saku, ka šajā gadījumā teksta vārdi piepildīsies burtiski. Pagaidiet mēnesi, un jūs paši pārliecināsieties par to cilvēku raksturu, kuri ir iesaistīti šajā atmodā un kuri apgalvo, ka izjūt tik lielu sirds smagumu par grēciniekiem.” Patča kungs teica: „Es gaidīšu.”

GSAM 231.2Divu nedēļu laikā pēc šī redzējuma saņemšanas minētajam kasierim, kurš apgalvoja, ka viņam ir tik lielas dvēseles mokas par grēciniekiem, viņa izliktās mokās pārplīsa asinsvads vēderā, un viņu nācās noguldīt gultā asins zuduma dēļ. Kases pārziņa pienākumus nācās pārņemt apgabala šerifam, kurš kopā ar vienu no policistiem pārbaudīja kases grāmatā norādīto atlikumu un tad saskaitīja naudu, gatavojoties pārņemt lietas vadību, kad, lūk, naudas trūkums izrādījās tieši 1000 dolāru apmērā.

GSAM 231.3Šerifam un policistam šķita neiespējami, ka cilvēks, kurš tik dedzīgi iesaistījās atmodas kustībā, varētu būt vainīgs naudas piesavināšanā. Viņi domāja, ka viņš, iespējams, bija izmaksājis naudu un aizmirsis veikt atbilstošu ierakstu grāmatā; vai varbūt viņš bija noguldījis to bankā, un tā neparādījās seifā esošajā kontā. Jebkurā gadījumā viņiem bija jāprasa no viņa apmierinošs paskaidrojums, taču tas bija jādara ar piesardzību; jo, ja nauda bija pie viņa, viņš neapšaubāmi centīsies to noslēpt. Tāpēc tika nolemts, ka viens no viņiem dosies uz priekšu un paslēpsies šķūnī aiz mājas, lai novērotu aizmugurējās durvis gadījumā, ja notiktu kādas izpausmes, kamēr šerifs ieies pa priekšējām durvīm. Kad šerifs tuvojās mājai un iegāja pa priekšējām durvīm, viņš pamanīja sievietes kleitu, kas tikko izgāja pa aizmugurējām durvīm. Vīrietis šķūnī redzēja, kā sieviete ātri devās pie sniega kaudzes, izraka bedri sniegā, tur kaut ko ielika, to apklāja ar sniegu un atgriezās mājā.

GSAM 232.1Šerifs piegāja pie kases pārziņa gultas un, noskaidrojis viņa veselības stāvokli, netieši norādīja uz biroja neizpratni, ierosinot, ka viņš, iespējams, varētu izskaidrot šo sarežģījumu. Vīrietis, ļoti satraukts, pacēla roku uz debesīm un, aicinot Dievu par liecinieku, teica, ka neko nezina par naudu. Tieši tajā brīdī ienāca sieva un gribēja uzzināt, kas noticis un kāpēc viņas vīrs ir tik satraukts. Vīrietis atbildēja: „Viņi domā, ka mums ir viņu nauda.” Tad sieviete tāpat pacēla rokas un aicināja Dievu par liecinieku, ka viņiem nav šīs naudas un ka, turklāt, viņi par to neko nezina. Tiklīdz viņa bija pabeigusi šo teikumu, policists, kurš, viņai ieejot mājā, bija steidzies no savas slēptuves uz sniega kaudzi, iejaucās ar šādiem vārdiem: „Kundze, kas tas ir? Es redzēju, kā jūs izskrējāt no mājas un ielikāt to sniega kaudzē, un lūk, te tas ir – pazudušais naudas maiss, uz kura ir uzraksts 1000 dolāru.”

GSAM 232.2Kā varēja gaidīt, šis atmodas pasākums pēkšņi sabruka. Pēc tam, kad Patčs kungs un viņa līgava uzzināja, kāds patiesībā ir šī atmodas pasākuma vadītājs, viņi nostājās patiesības pusē un pievienojās Septītās dienas adventistiem, kuras draudzes cienīgi locekļi viņi palika līdz savai nāves dienai.

GSAM 232.3Kā skaidri redzams, šis redzējums tika dots neatgriezto labā un viņu īpašai labklājībai, un tā rezultātā notika grēcinieku atgriešanās, savukārt tā tiešā ietekme skāra tos, kuri paši bija grēcinieki un kurus Kungs bija noraidījis viņu liekulības dēļ. Viņi bija „palikuši neuzticīgi pret To Kungu”; apgalvojot, ka viņiem ir lielas dvēseles sāpes par grēciniekiem, viņi radīja vienīgi „svešus bērnus”.

GSAM 232Liekuļojošs darbinieks Kamdenā, Ņujorkā

GSAM 232.4Starp citām vietām, kuras mācītājs Vaits un Vaitas kundze apmeklēja 1849.–1850. gada ziemā, bija pilsēta Kamdena, Ņujorkas štatā, aptuveni četrdesmit jūdžu attālumā no Osveigo, kur viņi joprojām dzīvoja. Par šo sapulci Vaitas kundze saka:

GSAM 232.4„Pirms došanās ceļā man tika parādīta nelielā grupiņa, kas tur apliecināja patiesību, un starp viņiem es ieraudzīju sievieti, kura izrādīja lielu dievbijību, bet bija liekule un maldināja Dieva tautu.”²²

GSAM 233.11884. gada janvārī, strādājot Ņujorkas štatā, es uzzināju šādus sīkākus apstākļus no Prestona kunga, kurš minētās konferences laikā bija Kamdenas iedzīvotājs un pie kura mācītājs Vaits un viņa sieva uzturējās sanāksmes laikā:—

GSAM 233.2„Šī sieviete sludināja galējus uzskatus par svētīšanas tēmu, sakot, ka ir sasniedzams pilnības stāvoklis, kurā cilvēks būtu pilnīgi pāri Dieva likumam; un viņa apgalvoja, ka ir sasniegusi šo pilnīgo stāvokli. Ar šo svētuma mācību viņa satrauca dažu mūsu ļaužu prātus Kamdenā. Māsai Vaitai tika parādīts, ka, neskatoties uz šīs sievietes izlikto svētumu, viņas sirds bija melna no grēka, un dzīvē viņa bija samaitāta.

GSAM 233.3„Atrodoties šajā vietā, māsa Vaita saņēma vēl vienu redzējumu šīs sievietes klātbūtnē, kurai, šķiet, bija liels dvēseles smagums par neatgrieztajiem; taču māsa Vaita viņai teica, ka tā nav patiesa dvēseles sāpe par grēciniekiem, jo viņas pašas dzīves ceļš bija tāds, ka viņa pati nestāvēja taisnībā Dieva acīs. ‚Tātad,’ teica Prestona kungs, ‚tas, ko sauc par Kamdenas redzējumu, attiecināms tieši un īpaši uz šīs sievietes gadījumu, nevis uz grēcinieku stāvokli vispār, un mēs to tā arī sapratām tajā laikā.’”

GSAM 233.4Pēc tam, kad Vaitas kundze bija izstāstījusi savu redzējumu, sieviete piecēlās un teica: „Dievs zina manu sirdi, un, ja jūs to varētu redzēt, jūs redzētu, ka tā ir tīra un nevainīga.” Tādējādi sanāksme beidzās. Tomēr neilgi pēc tam sieviete smagi saslima un domāja, ka mirst. Viņa teica: „Man jāredz māsa Vaita; man ir kaut kas jāatzīst viņai. Es viņai teicu, ka esmu laba sieviete, ka esmu tīra. Tas tā nav. Es esmu ļauna sieviete. Šis vīrietis, ar kuru es dzīvoju, nav mans vīrs. Es Anglijā atstāju labu vīru un vienu mazu bērnu un aizbēgu kopā ar šo vīrieti. Mēs nekad neesam bijuši precējušies. Esmu izlikusies par ārsti un pārdevusi zāles, par kurām tiesā zvēru, ka tās man izmaksāja 1 dolāru par pudeli, bet patiesībā tās man izmaksāja tikai divpadsmit centus par pudeli. Es arī zvēru, ka govs, ko mēs pārdevām kādam nabadzīgam vīrietim, mums izmaksāja 30 dolārus, lai gan patiesībā tā mums izmaksāja tikai 20 dolārus.”²³

GSAM 234.1Uz tādiem liekuļiem attiecas Vaitas kundzes vārdi par „dvēseles mokām par grēciniekiem”, nevis uz grēciniekiem vispār. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos faktus, kas liecina, ka mācība par „vairs nekādu žēlastību” grēciniekiem tika pilnībā nosodīta jau no tās sludināšanas sākuma 1845. gada pavasarī; un to, ka Vaitas kundze kopš tā laika ir nopietni strādājusi, lai atgrieztu grēciniekus, kurš gan varētu ticēt, ka 1851. gadā, kad tika publicēts viņas darbs Experience and Views, viņa vēlējās mācīt, ka „grēciniekiem vairs nav pestīšanas”?

GSAM 234Cilvēks, kurš noliedz žēlastības iespēju

GSAM 234.2Pat vēl 1848. gadā šeit un tur bija atsevišķi indivīdi, kuri uzskatīja, ka grēciniekiem vairs nav žēlastības. Tomēr tie nebija Septītās dienas adventisti. Viens no šīs grupas, vārdā Svīts, dzīvoja Ročesteras pilsētā, Ņujorkas štatā. Tūlīt pēc tam, kad es biju publiski apliecinājis savu ticību un biju kristīts Pirmās dienas adventistu draudzes locekļu vidū, es apmeklēju telts sapulci Kanandajgā, Ņujorkas štatā, ko vadīja mācītāji J. C. Baivoters un Džordžs V. Bernhems. Šis vīrs Svīts bija klāt un izteica ļoti nopietnas šaubas par manas reliģiskās pieredzes patiesumu, jo viņš „uzskatīja, ka tagad grēciniekiem vairs nav iespējams atgriezties”.