6. nodaļa — Vēsts un vēstneši

GSAM 108.1„raksti to parādīšanu un uzraksti to uz galdiem, ka to var viegli lasīt. Tai parādīšanai ir savs noliktais laiks un tā steidzās uz galu un nevils; jebšu tā gan kavējās, tomēr gaidi, jo tā nāktin nāks un nepaliks nepiepildīta.”¹

GSAM 108.2„Un es redzēju citu eņģeli debes' vidū skrienam; tam bija mūžīgs evaņģēlijs, tiem sludināt, kas virs zemes dzīvo, un visām tautām un ciltīm un valodām un ļaudīm. Šis ar stipru balsi sacīja: bīstaties Dievu un dodiet Viņam godu, jo Viņa sodības stunda ir nākusi, un pielūdziet To, kas ir radījis debesi un zemi un jūru un ūdeņu avotus.”²

GSAM 108.3Tie, kas sludināja atnākšanas vēsti, apgalvoja, ka šis „redzējums” ar tā „noteikto” laiku, ko minēja pravietis Habakuks, ietvēra arī pravieša Daniēla un Atklājēja pravietojumu redzējumus. Viņi to tik skaidri parādīja savos pravietiskajos attēlos, ka tas, kurš lasīja šo skaidrojumu, patiešām varēja „skriet” un nodot šo informāciju citiem.

GSAM 108Konkrēts vēstījums

GSAM 108.4Adventistu sludinājums nebija vienkārši Pāvila paziņojums Fēliksa priekšā par „taisnību un šķīstību un nākamo sodību”; tāpat tas nebija arī Mārtiņa Lutera paziņojums pēc Bībeles tulkojuma pabeigšanas, kad, kā tiek ziņots, īsi pirms nāves viņš teica: „Es esmu pārliecināts, ka tiesas spriedums nav tālu; jā, ka pats Kungs nebūs prom ilgāk par trīs simtiem gadu.” Tas nebija arī Džona Veslija paziņojums, kad viņš teica, ka „domā, ka tūkstošgadu valstība varētu sākties apmēram pēc simts gadiem”. Adventisti apgalvoja, ka sludina vēstījumu, kas simboliski izteikts Atklāsmes grāmatas 14:6, 7: „Viņa sodības stunda ir nākusi”, un saucienu no Atklāsmes grāmatas 10:6: „laiks vairs nebūs.” Šādu pravietojumu nevarēja piepildīt, paziņojot par notikumu, kas „nāks”, kas notiks „pēc trīs simtiem gadu” vai „pēc simts gadiem”, bet gan noteiktā laikā – „ir nākusi”. Tieši šādu vēsti, ar tieši tādu noteiktību, kādu prasīja iepriekš minētie pravietojumi, adventisti sludināja visai pasaulei.

GSAM 109Tiesas diena Kristus atnākšanas brīdī

GSAM 109.1Laikā, kad šis vēstījums tika paziņots pirmo reizi, visas kristiešu konfesijas uzskatīja, ka tiesas diena notiks Kristus otrajā atnākšanā. Tādēļ cilvēki šādos apstākļos, sludinot vēstījumu par to, ka tiesas stunda ir pienākusi, vienlaikus turpinot ievērot šo uzskatu, neizbēgami sludināja Kristus otro atnākšanu. Faktiski tas, kas deva spēku šim vēstījumam un visvairāk aizkustināja cilvēkus, bija konkrēta laika paziņošana. Sākumā viņi apgalvoja, ka pasaules gals pienāks kādā brīdī „jūdu gadā” 1843. gadā un ka tas ietilpst laika posmā no 1843. gada 21. marta līdz 1844. gada 21. martam. Pēc tam, kad šis laiks bija pagājis, mēs no 1844. gada izdevuma Midnight Cry uzzinām, ka tika noteikta konkrēta diena pravietisko laiku beigām. Tā bija desmitā diena septītajā ebreju mēnesī, kas atbilst 1844. gada 22. oktobrim.

GSAM 1092300 dienu aprēķins

GSAM 109.21843. gada datējuma pamats bija 2300 dienas no Daniēla 8. nodaļas. Tika apgalvots, ka, tā kā šīs „dienas” bija saistītas ar pravietojumiem, kuros zvēri tika izvēlēti, lai attēlotu valstis, „dienas” ir jāizmanto simboliski, lai attēlotu gadus, saskaņā ar Kunga simboliskā laika interpretāciju, kā norādīts 4. Mozus grāmatā 14:34 un Ecēhiēla grāmatā 4:5, 6; ka septiņdesmit nedēļas — 490 dienas — no Daniēla 9. nodaļas bija 2300 dienu pirmā daļa un ka abi periodi sākās vienlaikus. Notikums, kas minēts Daniēla grāmatas 9. nodaļā un iezīmēja septiņdesmit nedēļu sākumu, bija tas, ka „tas vārds izgājis, Jeruzālemi atkal uzcelt un uztaisīt”. Šis vārds izgāja Artakserksa Longimanusa septītajā gadā, 457. gadā pirms Kristus, kā tas ir ierakstīts Ezras grāmatas 7. nodaļā.

GSAM 110.1To, ka šis bija patiesais septiņdesmit nedēļu sākuma datums, pierāda fakts, ka tieši sešdesmit deviņās nedēļās — 483 gados — no 457. gada pirms Kristus, jeb 27. gadā pēc Kristus, Kristus tika kristīts no Jāņa un sāka savu kalpošanu, sacīdams: „Tas laiks ir piepildīts”³ utt. Kristus kalpošanas sākums 27. gadā pēc Kristus, Viņa krustā sišana trīs ar pusi gadus pēc šīs dienas, „[septiņdesmitās] nedēļas vidū”, īpašā darba pabeigšana starp jūdiem 34. gadā pēc Kristus, kā arī ātrā Saula, pagānu apustuļa, atgriešanās pierādīja, ka septiņdesmit nedēļas tiešām beidzās šajā datumā un tādējādi sākās 457. gadā pirms Kristus. Viņi to aprēķināja šādi: no 2300 atņem 457, un paliek 1843. Un tā kā tie 457 gadi bija pirms Kristus, mēs nonākam pie 2300 dienu beigām 1843. gada beigās.

GSAM 110Pretinieku atzīšanās

GSAM 110.2Ir pareizi teikts, ka „atzinumi par labu patiesībai no tās pretinieku rindām sniedz visaugstākā līmeņa pierādījumus”. Neviens no Adventa vēsts pretiniekiem nekad nav norādījis, ka Kunga tautas izmeklēšanas tiesa būtu notikums, kas notiks pirms Kristus atnākšanas; bet šajā jautājumā viņi argumentēja saskaņā ar adventistiem. Kā pierādījumu šim apgalvojumam mēs citējam divus ievērojamus pretiniekus.

GSAM 110.3N. Kolvers kungs, 1842. gadā sludinot Marlboro Street kapelā Bostonā, iebilstot pret adventistiem, teica:—

GSAM 111.1„Ja šīs dienas ir gadi, pasaule beigsies 1843. gadā; to saprot jebkurš skolnieks; jo, ja 490 dienas beidzās ar Kristus nāvi, tad 2300 dienas beigsies 1843. gadā; un pasaulei ir jābeidzas, ja vien nevar pierādīt, ka notiks kāds cits notikums, un es neredzu, kā to varētu izdarīt.”

GSAM 111.2Profesors Stjuarts apmēram tajā pašā laikā teica:

GSAM 111.2„Tas ir savdabīgs fakts, ka lielākā daļa interpretētāju angļu un amerikāņu pasaulē jau daudzus gadus ir pieraduši saprast dienas, kas minētas Daniēla grāmatā un Atklāsmes grāmatā, kā gadu attēlojumu vai simbolus. Man ir bijis grūti izsekot šīs vispārējās, es teiktu, gandrīz vispārpieņemtās paražas izcelsmei.”

GSAM 111Profesora Buša liecība

GSAM 111.3Profesors Bušs teica: „Ikviens, kurš uzbrūk Milleram saistībā ar viņa laika aprēķiniem, uzbrūk viņam viņa spēcīgākajā punktā. Viņa laiks ir pareizs; taču viņš kļūdās attiecībā uz notikumu, kas notiks.” Bušs ticēja, ka pirms Kristus atnākšanas notiks visas pasaules atgriešanās. Viņa teorija bija, ka tūkstošgadu valstība sāksies 1844. gadā.

GSAM 111.4Adventistu ticības sludinātāji savās publiskajās runās mācīja, ka pasaules vēsture liecina, ka dažādās tautas atrodas tieši tādā stāvoklī, kādu simbolizē tēls no Daniēla 2. nodaļas, kad akmens bija jāsit tēlam pa kājām un Dievs no debesīm nodibināja savu valstību; un 7. nodaļā, kad „tā valstība un valdība un augstība pār visām valstīm apakš visām debesīm taps dota tā Visuaugstākā svētiem”. Viņi arī vērsa uzmanību uz to, ka zīmes — fiziskās, politiskās un morālās — bija tieši tās, ko Svētie Raksti bija paredzējuši, ka tās būs redzamas, kad Kungs gatavosies parādīties.

GSAM 111Brīnumi debesīs

GSAM 111.5Kungs caur pravieti Joēlu saka: „Es darīšu brīnumus debesīs un zemes virsū, asinis un uguni un dūmu tvaiku. Saule taps pārvērsta par tumsību un mēnesis par asinīm, pirms nekā nāks Tā Kunga lielā un bijājamā diena.”⁴ Adventisti ticēja un mācīja, ka pēdējo gadsimtu ziemeļblāzma (parasti saukta par ziemeļu gaismām) nozīmēja „uguni un dūmu tvaiku”, kas atbilst pravieša aprakstam; un, balstoties uz vislabāko informāciju, ko var iegūt no vēstures (kā liecību minam Edinburg Encyclopedia), pirms šī perioda tā bija redzama reti.

GSAM 112.1Tātad, kamēr vēsts par Kunga drīzo atnākšanu izplatījās uz visattālākajiem zemes nostūriem, debesīs parādījās zīmes, kas piešķīra šai patiesībai īpašu nozīmi un piesaistīja cilvēku uzmanību.

GSAM 112.21837. gada 25. janvārī notika viskrāšņākā ugunīgās ziemeļu gaismas parādība, kas, šķiet, daudzu prātus tieši noveda pie pravieša Joēla pareģojuma par to, kas notiks pirms Kunga lielās dienas. Šis notikuma apraksts ir ņemts no 1839. gada 22. oktobra izdevuma New York Commercial Advertiser. Tas precīzi atbilst tam, ko autors redzēja Viktorā, Ontārio apgabalā, Ņujorkas štatā.

GSAM 1121837. gada ugunīgā ziemeļblāzma

GSAM 112.3„1837. gada 25. janvāra vakarā dažādās valsts vietās notika ievērojama šīs parādības [t. i., ziemeļu gaismas] izpausme, kā mūsu lasītāji neapšaubāmi atcerēsies. Tur, kur zeme bija klāta ar sniegu, skats bija grandiozs un ‚baisīgs’ vēl nebijušā veidā. Vienā vietā, kas atradās netālu no kalna, cilvēki, kuri bija liecinieki šai ainai, mums stāstīja, ka tā atgādināja ‚uguns viļņus, kas rit lejup no kalna’, un, cik mums ir zināms, sniegs, kas klāja zemi, izskatījās kā uguns, sajaukta ar asinīm, kamēr augšā (kā saka apustulis) ‚debesis degdamas’, tik ļoti atgādinot pravieša aprakstu par pēdējo dienu, ka daudzi bija pārsteigti; bērni, to redzot, nobijās un jautāja, vai tas ir tiesas dienas atnākšana; un pat dzīvnieki drebēja no acīmredzamām bailēm.”

GSAM 113.1Šī pravieša Joēla zīme parādījās ne tikai Amerikā, bet, tā kā mācība par Kunga atnākšanu kļuva arvien plašāk pazīstama Lielbritānijā, tā pati zīme parādījās debesīs arī šajā valstī. 1839. gada 22. oktobra izdevumā New York Commercial Advertiser ir citēts šāds fragments no Londonas avīzēm par ievērojamo parādību, kas šajā valstī tika novērota 3. septembra naktī:—

GSAM 1131839. gada ziemeļblāzma

GSAM 113.2„LONDONA, 5. SEPTEMBRIS. — Laikā no ceturtdienas vakara pulksten desmit līdz vakardienas rītā pulksten trīs debesīs tika novērots viens no krāšņākajiem šo neparasto parādību piemēriem — krītošās zvaigznes un ziemeļu gaismas, kādas pēdējos daudzos gados bija novērotas. Pirmā pazīme par šo neparasto parādību parādījās desmit minūtes pirms desmitiem, kad no debess puslodes ziemeļu daļas pacēlās gaiši sarkana gaisma, kas, šķiet, bija tvaiks, un pakāpeniski izplatījās līdz debesu centram, un ap desmitiem vai ceturtdaļstundu pēc desmitiem viss, no austrumiem līdz rietumiem, bija kā viens milzīgs gaismas slānis. Tam bija ļoti satraucošs izskats, un tas bija tieši tāds pats kā briesmīgā ugunsgrēka izraisītais. Gaismas intensitāte ievērojami mainījās; brīžiem šķita, ka tā kļūst vājāka, bet tūlīt pēc tam atkal uzliesmoja ar intensīvu spožumu. Tajā bija redzami dūmu mākoņi, kas virpuļoja uz priekšu un atpakaļ, un ikviens skatītājs šķita pārliecināts, ka tas ir ‚briesmīgs ugunsgrēks’.

GSAM 113.3„Lielpilsētā valdīja milzīga panika; tūkstošiem cilvēku skrēja uz to pusi, kur, kā domāja, notika šī briesmīgā katastrofa. Ugunsdzēsēju staciju mašīnas Beikera ielā, Farringdonas ielā, Vatlingas ielā, Vaterlo ceļā, kā arī tās, kas piederēja Londonas rietumu stacijām — faktiski visas Londonas ugunsdzēsēju mašīnas — tika pajūgtas ar zirgiem un ar neparastu enerģiju traucās uz domāto ‚iznīcības vietu’, tām sekoja rati, jātnieki un milzīgi pūļi. Dažas mašīnas aizbrauca pat līdz High Gate un Halloway [aptuveni četras jūdzes], pirms kļūda tika atklāta. Šie notikumi ilga vairāk nekā divas stundas, un tuvojoties rītam, šis skats kļuva grandiozs.

GSAM 114.1„Pulksten divos naktī šis fenomens radīja viskrāšņāko ainu, ko ir ļoti grūti aprakstīt. Visa Londona bija izgaismota tikpat spoži kā pusdienlaikā, un gaisa telpa bija neparasti skaidra. Minētajā laikā dienvidu puslode, lai gan bez mākoņiem, bija ļoti tumša; taču neskaitāmās zvaigznes spīdēja brīnišķīgi. Debesu pretējā puse radīja neparastu, bet krāšņu kontrastu; tur bija ārkārtīgi skaidrs, un gaisma bija ļoti spilgta; tur nepārtraukti parādījās meteori, kuru spožums mainījās — tie šķita veidojamies debesu centrā un izplatījās, līdz likās, ka tie eksplodē. Efekts bija kā zibens. Miljoniem mazu zvaigžņu izšāva pāri horizontam un traucās ar tādu ātrumu uz Zemi, ka acs tikko spēja sekot to trajektorijai; šķita, ka arī tās pārsprāgst un pārklāj visu puslodi ar tumši sarkanu tvaiku. Krāsas bija vislieliskākās.

GSAM 114.2„Pulksten divos ar pusi šis skats pārgāja tumsā, kas, izkliedējoties, atklāja spožu varavīksni debesu zenītā un ap tumsas malu, kas pārklāja valsts dienvidu daļu. Drīz pēc tam no tās izstarojās sudraba gaismas stabi. Tie brīnišķīgi pieauga, sajaucoties ar purpura tvaiku, kas veidojās tajā pašā laikā, un, sasniedzot pilnu augstumu, šis skats pārsniedza jebkādu iztēli. Zvaigznes lidoja visos virzienos, un tas turpinājās līdz pulksten četriem, kad viss izdzisa.”

GSAM 114Dīvainas parādības saulē

GSAM 114.3Kamēr dzīvie sludinātāji sludināja patiesību par Kunga atnākšanu, dažādās pasaules vietās debesīs tika novēroti daudzi un dažādi brīnumi. No tiem mūsu rīcībā esošais apjoms ļauj aprakstīt tikai to, kā saule izskatījās Norvičā, Anglijā, 1843. gada decembrī. Līdzīgs notikums notika Ņūheivenā, Konektikutā, 1844. gada 9. septembrī, divas stundas pirms un pēc pusdienlaika, un to redzēja tūkstošiem cilvēku.

GSAM 115Dīvaina Saules parādība

GSAM 115.1Mazais iekšējais aplis attēloja sauli. Tam bija gaiši oranža nokrāsa. Abu apļu ārējā daļa, kas atradās nevienādā attālumā no saules un to apņēma, izskatījās tādā pašā nokrāsā; taču šo apļu iekšējā daļa bija tumši dzeltena, debesis šo apļu iekšienē izskatījās tumši brūnas, un trīs lielie apļi, kas šķērsoja sauli un atradās zem tās, izskatījās kā izteikta, spilgta gaisma.

GSAM 115.2Par notikumu Anglijā mēs lasām E. Lloida vēstulē no Londonas, datētā ar 1844. gada 3. janvāri, šādi:—

GSAM 115.3„Ir bijusi ievērojama ‚zīme saulē’, ko redzēja Norvičas un apkārtējā apvidus vadošie iedzīvotāji, kāda Anglijā vēl nekad nav redzēta. To redzēja pagājušā gada decembrī apmēram pulksten 12 dienā, un tā turpinājās divas stundas. Tas ļoti satrauca iedzīvotājus. Tas notika tieši pirms brāļi Vinteris, Bērdžess un Rautons atvēra savu misiju šajā pilsētā. Šķita, ka tas sagatavoja ceļu patiesībai, tāpēc viņi tur guva lielus panākumus.”

GSAM 116.1Ziņojums par šo parādību, kā tā notika Ņūheivenā, Konektikutā, ir publicēts 1844. gada 10. oktobra izdevumā Midnight Cry un ir pārņemts no 1844. gada 10. septembra izdevuma New Haven Palladium. Ziņojumā žurnālā Cry redaktors saka: „Neviens filozofs nav spējis sniegt šīs parādības cēloņa izskaidrojumu, kas apmierinātu viņu pašu.”

GSAM 116.2Ziņojums par šo parādību, kas novērota saistībā ar sauli Ņūheivenā, Konektikutā, 1844. gada 9. septembrī, tika publicēts arī laikrakstā Hartford Courant 1844. gada 12. septembrī, un tajā teikts šādi:—

GSAM 116.3„Gredzeni ap sauli pirmdien, 1844. gada 9. septembrī, divas stundas pirms un pēc pusdienlaika, šķiet, tika vispārēji novēroti ar lielu interesi no mūsu iedzīvotāju puses un ir izraisījuši zinātkāri, lai uzzinātu vairāk par šāda veida parādībām un to cēloņiem.

GSAM 116.4„Šis halo izcēlās ar savu ilgumu un nodrošināja labvēlīgas novērošanas iespējas. Ap pusdienlaiku tas galvenokārt sastāvēja no diviem pilnīgiem gredzeniem — viens apmēram 45 grādu platumā, kas apņēma Sauli tās centrā, un otrs apmēram 72 grādu platumā, kura centrs atradās zenītā, bet perimetrs šķērsoja Sauli. Mazāko apli papildināja elipse ar galveno asi un nelielu ekscentricitāti. Tieši pretī Saulei un trīsdesmit sešus grādus uz ziemeļiem no zenīta lielo apli krustoja divi citi apļi ar gandrīz vai pilnīgi tādu pašu diametru, krustpunktā veidojot spilgtu plankumu, kāds dabiski rastos no trīs gaismas gredzenu apvienotās gaismas. Gredzens, kas apņēma Sauli, izcēlās ar varavīksnes krāsām, bieži vien ļoti spilgtām un skaistām. Pārējie gredzeni bija balti un blāvāki, jo atradās tālāk no Saules. Tomēr dažādos laikos gan austrumos, gan rietumos parādījās nelielas apļu daļas ar prizmatiskām [varavīksnes] nokrāsām.... Šāda struktūras vienveidība noteikti ir atkarīga no kāda likuma, kas regulē halo veidošanos; taču šī likuma būtība vēl nav pilnībā izpētīta.... Nav bijis lielu grūtību izskaidrot to gredzenu veidošanos, kas apņem sauli, jo tā cēlonis ir zināmā mērā līdzīgs tam, kas rada varavīksni, taču izskaidrot tā gredzena izcelsmi, kura perimetrs atrodas saules centrā, ir izrādījies grūtāk.”

GSAM 117Brīnumi, kas piepilda Rakstu pareģojumus

GSAM 117.1Par to, kā gan Anglijā, gan Amerikā tika izmantoti šie debesīs redzētie brīnumi, mēs varam uzzināt, lasot Silvestera Blisa grāmatu Exposition of the Twenty-fourth of Matthew, kas izdota Bostonā 1843. gadā. Pēc tam, kad viņš citējis dažus no iepriekš minētajiem aprakstiem, viņš saka:—

GSAM 117.2„Tādējādi ‚lielās zīmes’ un ‚baisie skati’, kas paredzēti patiesības Rakstos, šķiet, ir visi piepildījušies, tāpat kā tie, par kuriem Glābējs paziņoja, ka tiem jānotiek pirms Viņa atnākšanas.

GSAM 117.3„Tāpat kā koku salapošana ir vasaras pazīme, tikpat droši, redzot šo zīmju piepildīšanos, kristiešiem jāzina, ka Kristus atnākšana ir tuvu, pat pie durvīm. Tā nav tikai atļauja to zināt, bet mūsu Glābējs pavēl viņiem to zināt.”⁵

GSAM 117VĒSTNEŠI

GSAM 117.4Pievērsuši uzmanību dažām no galvenajām iezīmēm, kas raksturoja sākotnēji sludināto otrās atnākšanas vēsti, varētu būt interesanti pieminēt dažus no tiem, kuri šajā lielajā sludināšanā spēlēja izcilu lomu. Mēs jau esam minējuši daudzu tolaik talantīgāko sludinātāju vārdus, kuri svešzemēs izplatīja šo aicinājumu. Vēršot uzmanību uz dažiem no tiem, kuri vadīja šo kustību Amerikā un kuriem Kungs uzlika šī darba nastu, mēs vēl vairāk parādīsim, ka Kunga roka patiešām bija šajā kustībā.

GSAM 118Viljams Millers

GSAM 118.1Vispirms pievērsīsimies Viljama Millera gadījumam, kurš bija tik ievērojams Adventa kustībā Amerikas Savienotajās Valstīs, ka daudziem šī kustība ir pazīstama vienkārši kā „millerisms”.

GSAM 118.2Viljams Millers dzimis Pitsfīldā, Masačūsetsā, 1782. gada februārī. Jau agrīnā bērnībā viņā parādījās pazīmes, kas liecināja par neparasti spēcīgu intelektu un aktivitāti. Pēc dažiem gadiem šīs pazīmes kļuva arvien pamanāmākas visiem, kas atradās viņa sabiedrībā. Viņam piemita spēcīga fiziskā konstitūcija, aktīvs un dabiski labi attīstīts prāts, kā arī nevainojams morālais raksturs. Viņš bija izmantojis rajona skolas ierobežotās iespējas tikai dažus gadus, taču jau drīz vien tika vispārēji atzīts, ka viņa sasniegumi pārsniedza to skolotāju zināšanas, kuri parasti tur strādāja.

GSAM 118.3Millers kungs apprecējās 1802. gadā un apmetās Poultney, Vērmontā. Vīrieši, ar kuriem viņš sadraudzējās kopš pārcelšanās uz Poultney un kuriem viņš bija ievērojami pateicīgs par savām laicīgajām labvēlībām, bija dziļi iespaidojušies ar skeptiskajiem principiem un deistiskajām teorijām. Viņi nebija amorāli cilvēki, bet kā grupa bija labi pilsoņi, un kopumā nopietni savā uzvedībā, humāni un labvēlīgi. Tomēr viņi noraidīja Bībeli kā reliģiskās patiesības mērauklu un centās padarīt šo noraidījumu ticamu, izmantojot palīdzību, ko varēja gūt no Voltēra, Hjūma, Volneja, Peina, Itana Alena un citu autoru rakstiem. Millers rūpīgi pētīja šos darbus un galu galā atzina sevi par deistu. Viņš pats ir apgalvojis, ka viņa deistiskā dzīve ilga divpadsmit gadus, sākoties apmēram 1804. gadā.

GSAM 118.4Saņēmis kapteiņa pakāpi, viņš 1810. gadā iestājās armijā. Atgriežoties no armijas, viņš 1812. gadā pārcēlās ar ģimeni uz Low Hampton, Ņujorkas štatā, lai tur sāktu nodarboties ar lauksaimniecību. Kā lauksaimniekam viņam bija vairāk brīvā laika lasīšanai. Viņš atklāja, ka viņa deisma uzskati nedeva nekādu pārliecību par laimi ārpus šīs dzīves. Aiz kapiem viss bija tumšs un drūms. Citējot viņa paša vārdus:

GSAM 118.4„Pilnīga iznīcība bija auksta un satraucoša doma, un atbildība nozīmēja drošu iznīcību visiem. Debesis virs manas galvas bija kā misiņš, un zeme zem manām kājām — kā dzelzs. Mūžība! — kas tā bija? Un nāve! — kāpēc tā bija? Jo vairāk es spriedu, jo tālāk es biju no pierādījuma. Jo vairāk es domāju, jo haotiskāki bija mani secinājumi. Es centos pārstāt domāt, bet manas domas nebija kontrolējamas. Es biju patiesi nožēlojams, bet nesapratu iemeslu... Drīz pēc tam pēkšņi manā prātā spilgti iespiedās Glābēja tēls. Šķita, ka varētu pastāvēt būtne, kas ir tik laba un līdzjūtīga, ka pati veiktu izpirkšanu par mūsu pārkāpumiem un tādējādi glābtu mūs no grēka sodības. Es uzreiz sajutu, cik brīnišķīga šāda būtne noteikti ir; un iedomājos, ka varētu mesties šādas būtnes rokās un paļauties uz tās žēlastību.”

GSAM 119Viljama Millera atgriešanās

GSAM 119.1Viņš turpināja:

GSAM 119.1„Es redzēju, ka Bībele patiešām atklāja tieši tādu Glābēju, kāds man bija vajadzīgs; un es biju apmulsis, atklājot, kā grāmata, kas nav iedvesmota, var izklāstīt principus, kuri tik perfekti atbilst kritušās pasaules vajadzībām. Man nācās atzīt, ka Rakstiem ir jābūt atklāsmei no Dieva. Tie kļuva par manu prieku, un Jēzū es atradu Draugu... Bībele tagad kļuva par manu galveno pētījumu objektu, un es patiešām varu teikt, ka pētīju to ar lielu prieku. Es atklāju, ka man nekad nebija stāstīts pat puse no tā. Brīnījos, kā pirms tam varēju neredzēt tās skaistumu un godību, un brīnījos, ka es to vispār kādreiz varēju noraidīt.”

GSAM 119.2Viljams Millers pats šādi apraksta savu Bībeles pētīšanas veidu:

GSAM 119.2„Es nolēmu atmest visus savus iepriekšējos uzskatus, rūpīgi salīdzināt Rakstu vietu ar Rakstu vietu un turpināt tās pētīšanu regulārā, metodiskā veidā... Kad vien es atklāju kaut ko neskaidru, mana prakse bija salīdzināt to ar visām saistītajām Rakstu vietām; un, izmantojot Krūdena palīdzību, es pārbaudīju visus Rakstu tekstus, kuros bija atrodami kādi no galvenajiem vārdiem, kas ietverti jebkurā neskaidrā fragmentā.... Šādā veidā es turpināju Bībeles pētīšanu, to pirmo reizi izlasot, aptuveni divus gadus, un biju pilnībā pārliecināts, ka Bībele pati ir sava skaidrotāja.

GSAM 120.1„Tādējādi pētot, es pārliecinājos, ka, ja pravietojumi, kas ir piepildījušies pagātnē, ir kāds kritērijs, pēc kura spriest par to, kā piepildīsies tie, kas vēl ir nākotnē, tad populārie uzskati par Kristus garīgo valdīšanu — laicīga tūkstošgade pirms pasaules gala un ebreju atgriešanās — netiek pamatoti ar Dieva vārdu.... Es atklāju, ka Rakstos ir skaidri mācīts, ka Jēzus Kristus atkal nolaidīsies uz šo zemi, nākot debesu mākoņos visā sava Tēva godībā.

GSAM 120.2„Es izjutu prieku, pētot Svētos Rakstus, ko iepriekš nebiju domājis, ka varētu gūt no to mācībām. Es sāku tos pētīt, necerot atrast Glābēja atnākšanas laiku, un sākumā man bija grūti noticēt secinājumam, pie kā biju nonācis; taču pierādījumi mani pārsteidza ar tādu spēku, ka es nevarēju pretoties savai pārliecībai. Es gandrīz pilnībā pārliecinājos par saviem secinājumiem un sāku gaidīt, būt nomodā un lūgties par Glābēja atnākšanu.”

GSAM 120.3Vēl viņš saka:

GSAM 120.3„Es noticēju; un uzreiz manā prātā iespiedās pienākums sludināt šo mācību, lai pasaule varētu ticēt un sagatavoties satikt Tiesnesi un Līgavaini Viņa atnākšanas brīdī. Man šeit nav nepieciešams sīki izklāstīt savus garos un smagos pārbaudījumus. Pietiek ar to, ka pēc vairākiem gadiem Dieva Gars, patiesības spēks un mīlestība pret dvēselēm piespieda mani uzņemties savu krustu un sludināt šīs lietas mirstošajai un pazūdošajai pasaulei.”

GSAM 120.4Millers kungs, tāpat kā tie, kurus šis vēstījums aizkustināja citās valstīs, sākotnēji domāja pildīt savu uzdevumu, rakstot un publicējot rakstus sabiedriskajos laikrakstos un brošūrās. Viņš pirmo reizi publicēja savus uzskatus baptistu laikrakstā Vermont Telegraph, kas tika drukāts Brendonas pilsētā, Vērmontas štatā. Tas notika 1831. gadā. Pirmo reizi viņš publiski runāja par šo tēmu 1832. gadā. Par šo sanāksmi viņš teica: „Kungs izlēja savu žēlastību uz draudzi, un daudzi noticēja savu dvēseļu glābšanai.”

GSAM 121.11836. gadā viņa lekcijas tika publicētas dažos tolaik iznākošajos publiskajos žurnālos. 1837.–1838. gada ziemā viņa lekcijas tika izdotas brošūras veidā. 1838. gadā tika izdota otrā brošūra, kurā bija 204 lappuses, un šajā brošūrā Millers kungs norādīja, ka Osmaņu impērija varētu sabrukt 1839. vai 1840. gadā. Viņa pirmās lekcijas kādā no lielajām pilsētām notika 1836. gadā. Pēc tam viņš uzstājās Randolfa, Louelas, Grotonas un Linas pilsētās, Masačūsetsā.

GSAM 121.2Līdz pat 1840. gadam Millers bija gandrīz vienīgais publiskais runātājs par tēmu, kas saistīta ar Kristus drīzo atnākšanu. Tajā gadā pēkšņi simtiem cilvēku pievienojās viņam, lai sludinātu šo vēsti. Kas izraisīja šo lielo pārmaiņu, tiks aprakstīts nākamajā nodaļā. 1839.–1840. gada ziemā Millers kungs sniedza lekciju sēriju Ekseterā, Ņūhempšīrā. Tur viņš pirmo reizi satika mācītāju Dž. V. Haimsu, kurš tajā laikā pievērsās šai ticībai un no tā brīža stāvēja plecu pie pleca ar mācītāju Milleru kā lielā otrās atnākšanas vēstījuma izdevējs un dedzīgs sludinātājs.

GSAM 121Džošua V. Haimss

GSAM 121.3Par šo dedzīgo darbinieku šajā lielajā kustībā mēs nevaram darīt neko labāku, kā citēt viņa biogrāfu, kurš saka:—

GSAM 121.4„Džošua V. Haimss dzimis Vikfordā, Rodailendas štatā, 1805. gada 19. maijā. Viņa tēvs bija labi pazīstams kā Rietumindijas tirgotājs un ievērojams Svētā Pāvila Episkopālās baznīcas loceklis Vikfordā. Viņa mātei piemita laipns raksturs un mīlestība pret Glābēju, ko viņa iepildīja sava dēla atsaucīgajās ausīs.

GSAM 121.5„Tēva nodoms bija izglītot savu dēlu Džošua, lai viņš kļūtu par sludinātāju tajā baznīcā, kuras loceklis bija viņš pats, taču apstākļi to neļāva. Dievam bija cits darbs, kas šim dēlam bija jāveic, un Viņš visu sakārtoja tā, lai panāktu vēlamo rezultātu. 1817. gadā tēvs nosūtīja vērtīgu kravu kapteiņa Kārtera vadībā, ar Aleksandru Stjuartu kā kravas pārziņu. Šie vīri izrādījās neuzticami, un, sasniedzot kādu Rietumindijas ostu, pārdeva gan kuģi, gan kravu un aizbēga. Šis notikums mainīja visus plānus, kas bija izstrādāti jaunā Džošua nākotnei, kuru bija paredzēts sūtīt uz Brauna Universitāti Providencē, Rodailendas štatā. Tā vietā 1821. gada aprīlī viņu aizveda uz Ņūbedfordu, Masačūsetsas štatā, un nodeva Viljama Naitsa aprūpē, lai apgūtu mēbeļu galdnieka amatu.

GSAM 122.1„Ierodoties savā jaunajā mājvietā, viņš nopietni ķērās pie viņam uzticētā darba, apņēmies kļūt par meistaru savā amatā. Tomēr drīz vien viņš atklāja, ka viņa reliģiskā vide ne visai atbilda viņa gaumei. Viņš stāsta: ‚Mans meistars bija unitārietis, un viņš mani aizveda uz savu baznīcu. Tās mācītājs bija Orvils Djūijs. Viņš bija nesen pārgājis no ortodoksālās ticības. Mana apmācība pie bīskapa Grisvolda un mācītāja Viljama Bērža, Sv. Pāvila baznīcas rektora Vikfordā, kā arī biežā klausīšanās Providencē, Rodailendas štatā, esošās Sv. Jāņa baznīcas daiļrunīgajam Dr. Krokeram, padarīja mani pilnīgi nespējīgu pieņemt Djūija kunga daiļrunīgos noliegumus par Kristus un viņa apustuļu mācībām.’

GSAM 122.2„Tā kā tajā laikā Ņūbedfordā nebija episkopālās baznīcas, viņš nolēma apmeklēt Pirmo kristiešu baznīcu [nevis Disciple] un vēlāk pievienojās šai draudzei. ‚Šeit,’ viņš saka, ‚es atklāju atvērtu Bībeli un domāšanas brīvību, un labi izmantoju abas.’ Šo draudzi garīgi vadīja mācītājs Mozus Hovs. Mācītājs Klafs kristīja Džošua V. Haimsu 1823. gada 2. februārī. Ar sirdi, kas dega no dedzības pret savu Kungu, viņš uzreiz, astoņpadsmit gadu vecumā, sāka stāstīt par krustu un mudināt cilvēkus nožēlot grēkus. Viņš par sevi saka:—

GSAM 122.3„‚Drīz vien es kļuvu par pamudinātāju, un man tika dota atļauja attīstīt savu dāvanu... Es ar gandarījumu pabeidzu savu mācekļa laiku un saņēmu atzinību. Taču piecus vai sešus gadus man bija ieradums veikt virsstundu darbu, un tādējādi es ieguvu vienu vai divas dienas nedēļā studijām un misijas darbam nabadzīgajos rajonos, kuru augļus es nodevu savam mācītājam.’

GSAM 123.1„1825. gadā viņš tika iecelts par misionāru Dienvidmasačūsetsas kristiešu baznīcu konferencē. ‚Nebija ne plāna, ne līdzekļu misionāru uzturēšanai,’ saka mācītājs Haimss, ‚un es nolēmu iesaistīties uzņēmējdarbībā, lai nodrošinātu sev iztiku, un sludināt, cik vien varēju.’

GSAM 123.2„1828. gadā viņš pameta Ņūbedfordu nevis ar šaubām vai enerģijas trūkumu, bet ar apņēmību, kas noteikti nesīs uzvaru, un devās uz Plimutu, kur sludināja Dieva vārdu skolas ēkās, improvizētās telpās un visur, kur vien varēja atrast klausītājus. 1829. gadā viņš turpināja tādu pašu darbu Fola Riverā līdz 1830. gadam, kad pārcēlās uz Bostonu kā Pirmās un Otrās kristiešu draudzes mācītājs; un šeit viņš palika trīsdesmit trīs gadus. 1839. gadā viņš pievērsās Adventa kustībai, kā to izklāstīja slavenais mācītājs Viljams Millers. Viņš iesaistījās šajā jaunajā kustībā ar visu savu entuziasmu, un viņa kalpošana bija pilna ar uguni un spēku. 1840. gadā viņš sāka izdot žurnālu Signs of the Times, aizstāvot kustību, kurai viņš bija veltījis visu savu sirdi. Visu savu naudu, visu savu darbu, visu savu enerģiju viņš veltīja šai kustībai, un tādējādi tika pievērsti tūkstošiem jaunu ticīgo.”

GSAM 123Millera un Haimsa kopīgais darbs

GSAM 123.3No 1840. gada līdz 1844. gada rudenim mācītāju Millera un Haimsa darbība lielā mērā bija apvienota, jo viņi ceļoja no pilsētas uz pilsētu — vasarā ar savu milzīgo telti, ziemā — baznīcās un sabiedriskajās zālēs. Mācītāja Haimsa lielais fiziskais spēks ļāva viņam dzīvot, līdz viņš sāka deviņdesmit otro dzīves gadu. Viņa prāta spējas bija spēcīgas līdz pat pēdējam brīdim. 1894. gada 28. septembrī viņš teica ārkārtīgi aizkustinošu sprediķi vairāk nekā trīs tūkstošu Septītās dienas adventistu draudzei nometnes teritorijā Lansingā, Mičiganā. Šķita, ka viņš runā ar tādu pašu nopietnību un enerģiju kā senajos laikos. Tas bija patiesi brīnišķīgi vīrietim, kurš bija trīs mēnešus savā deviņdesmit pirmajā dzīves gadā un kurš cieta no neārstējamas slimības, no kuras viņš nomira nākamajā gadā.

GSAM 124.1Mācītāji Millers un Haimss it kā stāvēja „cīņas priekšgalā” Otrās atnākšanas kustībā Amerikā un bija tikai divi no daudzajiem, kuri kopā ar viņiem strādāja, sludinot Kristus atnākšanas mācību, un kuru galvenās iezīmes bija mērķtiecība un patiess godīgums. Šie vīri lielākoties piederēja pie tās kategorijas, ko pasaule dēvē par „pašizveidotiem cilvēkiem” — cilvēkiem, kuri bija attīstījušies, saskaroties ar dzīves skarbo realitāti, kuri bija iemācījušies spriest par kādas lietas pamatotību, vadoties no principiem, nevis no izdevīguma apsvērumiem. Viņu raksturs bija tāds pats kā tiem draudžu locekļiem, kuri, pēc mācītāja Millera vārdiem, parasti pieņēma vēsti, — „visdievbijīgākajiem, visvairāk veltītajiem un dzīvajiem locekļiem”. Šo faktu apstiprināja dažādu baznīcu sludinātāji, kuri pēc adventistu galīgās atdalīšanās no tām teica: „Tā [doktrīna] ir aizvedusi mūsu ganāmpulka krējumu.”

GSAM 124Citi izcili adventistu sludinātāji

GSAM 124.2Varētu būt interesanti nosaukt dažus vīrus, kuri kopā ar mācītājiem Milleru un Haimsu spēlēja ievērojamu lomu šajā agrīnās kustības posmā. Pirmais sarakstā ir Čārlzs Fičs no Klīvlandes, Ohaio, kurš 1842. gadā ierosināja ideju izveidot diagrammas, lai ilustrētu Daniēla un Atklāsmes grāmatas redzējumus. Šīs domas izcelsme balstījās uz Habakuka 2:2, 3. Čārlza Fiča nāve notika 1844. gada 10. oktobrī.

GSAM 124.3Dr. Džosija Ličs no Filadelfijas, kurš, kā mēs redzēsim nākamajā nodaļā, tika iedvesmots no Kunga sludināt patiesību, kuras piepildīšanās izraisīja pēkšņu un strauju interesi par Adventa vēsti.

GSAM 124.4Elons Galuša no Lokportas, Ņujorkas štatā, ievērojams baptistu sludinātājs, kura raksti un kalpošana par tēmu Kunga drīzā atnākšana izraisīja lielu satraukumu šajā konfesijā.

GSAM 125.1E. R. Pinijs no Senekas Folsas, Ņujorkas štatā, vēl viens uzticīgs baptistu draudzes sludinātājs, kura kalpošana un raksti bija spēcīgs dzinējspēks šajā darbā. Par viņu varētu sacīt, ka viņš ir „tās zemes sāls”.

GSAM 125.2Džordžs Storss no Ņujorkas, kurš pirms pievēršanās adventa mācībai bija ievērojams atmodas sludinātājs. Viņa raksti izrādīja milzīgu ietekmi, mudinot cilvēkus arvien vairāk veltīt sevi un savus līdzekļus šim darbam; īpaši tas bija novērojams divtūkstoš trīs simtu dienu pēdējās nedēļās. Tieši viņš pēc šīs vilšanās adventistu draudzei un pasaulei piedāvāja apsvērt savus sešus sprediķus par cilvēka dabu, mirušo stāvokli un nākotnes sodu.

GSAM 125.3Mācītājs Stokmans no Portlandas, Meinas štatā, bija vēl viens dedzīgs darbinieks Viljama Millera atmodas kustībā šajā pilsētā. Viņa nāve iestājās dažas nedēļas pirms 1843. ebreju gada beigām, kad adventisti cerēja un gaidīja, ka Kungs nāks tieši tajā laikā.⁶

GSAM 125.4Bija arī citi ievērojami vīri, kurus telpas trūkuma dēļ mēs vienkārši pieminēsim, piemēram, N. N. Vaitings, kurš veica Jaunās Derības tulkojumu angļu valodā, kas pazīstams kā Vaitinga tulkojums; S. S. Snows, F. G. Brauns, Apolloss Heils, L. D. Mansfīlds, Džordžs Nīdhems, O. R. Fasets; Džordžs, Veslijs un Edvins Bernhemi (trīs brāļi), visi – efektīvi darbinieki šīs vēsts sludināšanā.