11. nodaļa — Otrā eņģeļa vēsts

GSAM 171.1„UN cits eņģelis, otrs, nāca pakaļ sacīdams: kritusi, kritusi Bābele, tā lielā pilsēta, tāpēc ka tā visas tautas dzirdinājusi ar savas maucības dusmu vīnu.”¹

GSAM 171.2„tad tas nama kungs tapa dusmīgs un sacīja uz savu kalpu: ej steigšus uz gatvēm un pilsētas ielām, un ieved tos nabagus un kropļus un tizlus un aklus šeit iekšā.”²

GSAM 171.3Kungs caur saviem kalpiem bija satricinājis pasauli ar vēsti: „Viņa sodības stunda ir nākusi” — vēsti, ap kuru visi, kas sevi atzīst par Viņa ļaudīm, varētu būt vienojušies, ja vien gribētu. Tas bija pirmais aicinājums uz kāzu „mielastu”. Tas bija paziņots „tiem aicinātiem”.³ Tā kā šis aicinājums tika noraidīts ar dažādiem attaisnojumiem, tika izteikts otrs aicinājums, kas atbilda Otrā eņģeļa vēstij.⁴ Ar šo aicinājumu Kungs atdalīja tautu, lai tā dotos uz laiku beigām ar Viņa patiesības pieaugošo gaismu.

GSAM 171Otrais aicinājums uz kāzu mielastu

GSAM 171.4Otrais vēstījums — tas, kas seko pēc tiesas stundas sauciena — skan šādi: „kritusi, kritusi Bābele, tā lielā pilsēta, tāpēc ka tā visas tautas dzirdinājusi ar savas maucības dusmu vīnu.” Un otrais aicinājums uz mielastu skan šādi: „ej steigšus uz gatvēm un pilsētas ielām, un ieved tos nabagus un kropļus un tizlus un aklus šeit iekšā.” Katrā no šīm Rakstu vietām tie, kas sevi atzīst par Kunga ļaudīm, tiek dēvēti par „pilsētu”. Ar savām pretrunīgajām, neskaidrajām ticības apliecībām viņi tiek dēvēti par „Bābeli”. Citā Rakstu vietā, kas attiecas uz pēdējiem laikiem, mēs redzam, ka tieši pirms Kunga atnākšanas Viņa ļaudis tiek aicināti iziet no „Bābeles”: „kritusi, kritusi Bābele, tā lielā, un palikusi velniem par mājas vietu un visiem nešķīstiem gariem par cietumu un visiem nešķīstiem un negantiem putniem par cietumu.... izejat no viņas, Mani ļaudis, ka jūs viņai nepaliekat par biedriem pie viņas grēkiem un ka jūs nedabūjiet no viņas mocībām.”⁵

GSAM 172„Piemini, kā tu esi dabūjis un dzirdējis”

GSAM 172.1Vēstījumā Sardes draudzei mēs lasām: „Tad nu piemini, kā tu esi dabūjis un dzirdējis, un turi to un atgriezies: ja tu nu nebūsi nomodā, tad Es nākšu pār tevi tā kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es pār tevi nākšu.”⁶ Šķiet, ka Sardes draudze radās reformācijas rezultātā pēc „Jezebelas” — atkritušās draudzes — darbības tumšā perioda. Sardes draudzei tika teikts, ka tā bijusi dzīva draudze; bet, kad tā dzirdēja un noraidīja mācību par Kunga atnākšanu, tā nonāca stāvoklī, kurā šis notikums varēja to pārsteigt kā „zaglis naktī”. Tā, kā apustulis Pāvils norāda 1. Tesaloniķiešiem 5:1-5, būs to stāvoklis, kuri sauc: „miers ir un drošība”, kad Kunga atnākšana būs tuvu. Tie, kas seko patiesības gaismai, tiek saukti: „dienas bērni”, un Kungs nenāks pār viņiem kā zaglis.

GSAM 172.2Šajā pravietiskajā septiņu draudžu aprakstā mēs redzam, ka uz Sardes draudzes krišanu tūlīt seko Filadelfijas draudze, jeb (kā norāda vārds) brālīgās mīlestības draudze. Tādi patiešām bija tie 50 000 ticīgo, kuri, pateicoties Otrā eņģeļa vēstij, tika izvesti no visām dažādajām draudzēm un apvienoti vienā brālīgās mīlestības saitē, balstoties uz lielo pamatpatiesību par Kristus tūlītējo atnākšanu.

GSAM 173Kā tika sludināts otrais vēstījums

GSAM 173.11844. gada 12. septembra izdevumā Midnight Cry ir publicēts mācītāja J. V. Haimsa paziņojums par Otrā eņģeļa vēsti un apstākļiem, kas noveda pie tās sludināšanas. Viņa vēstule ir datēta ar 1844. gada 29. augustu, Makonelsvilā, Ohaio, un tajā teikts:—

GSAM 173.2„Kad mēs 1840. gadā sākām darbu kopā ar brāli Milleru, viņš jau deviņus gadus bija lasījis lekcijas. Šajā laikā viņš darbojās gandrīz viens pats. Taču viņa darbs bija nepārtraukts un efektīvs, lai atmodinātu reliģijas praktizētājus un palīdzētu viņiem apzināties Dieva tautas patieso cerību un nepieciešamo sagatavošanos Kunga atnākšanai; kā arī, lai atmodinātu visus neatgriezto ļaužu slāņus, lai tie apzinātos savu pazudušo stāvokli un pienākumu nekavējoties nožēlot grēkus un atgriezties pie Dieva, tādējādi sagatavojoties mierā sagaidīt Līgavaini Viņa atnākšanas brīdī. Tie bija viņa darba galvenie mērķi. Viņš nemēģināja pievērst cilvēkus kādai konkrētai reliģiskai sektai vai partijai.

GSAM 173.3„Kad mēs pārliecinājāmies par gaidāmās atnākšanas patiesību un publiski pieņēmām šo mācību, mums bija vienādi uzskati, un mēs rīkojāmies vienādi dažādās sektās, kur Dieva gādības dēļ mēs tikām aicināti strādāt. Mēs teicām sludinātājiem un draudzēm, ka mūsu uzdevums nav tās sašķelt, sadalīt vai novērst to uzmanību: mums bija viens skaidrs mērķis, un tas bija izsludināt ‚saucienu’ – brīdinājumu par tiesu, kas ir ‚priekš durvīm’, – un pārliecināt savus līdzcilvēkus sagatavoties šim notikumam... Sludinātāji un draudzes locekļi, kuri izmantoja mūsu darbu, bet nebija patiesi pieņēmuši šo mācību, saprata, ka viņiem ir jāizvēlas – vai nu pievienoties šai mācībai, to sludināt un aizstāvēt, vai arī krīzes brīdī, kas jau bija klāt, viņiem radīsies grūtības ar apņēmīgajiem un pārliecinātajiem ticīgajiem. Tāpēc viņi nolēma noraidīt šo mācību un, daži vienā veidā, daži citā, nolēma apklusināt šo tematu. Tas nostādīja mūsu brāļus un māsas viņu vidū ārkārtīgi grūtā situācijā. Lielākā daļa no viņiem mīlēja savas draudzes un nevarēja iedomāties, ka varētu tās pamest. Bet, kad viņus izsmēja, apspieda un dažādos veidos atņēma viņu iepriekšējās privilēģijas un baudas, un kad viņiem tika liegta barība savā laikā, un no sabata līdz sabatam viņu ausīs skanēja sirēnu dziesma: ‚miers ir un drošība’, viņi drīz vien atteicās no savām partijas simpātijām, piecēlās sava spēka majestātē, nometa jūgu un pacēla saucienu: ‚izejat no viņas, Mani ļaudis!’

GSAM 174Grūtā situācijā

GSAM 174.1„Šāds stāvoklis mūs nostādīja grūtā situācijā, (1) jo mēs bijām tieši mūsu pravietiskā laika beigās, kurā gaidījām, ka Kungs savāks visus savus ļaudis vienā; un (2) mēs vienmēr bijām sludinājuši atšķirīgu mācību; un tagad, kad apstākļi bija mainījušies, to uzskatītu par negodīgumu no mūsu puses, ja mēs pievienotos saucienam par atdalīšanos un to draudžu šķelšanos, kuras bija uzņēmušas mūs un mūsu vēsti. Tāpēc mēs vilcinājāmies un turpinājām rīkoties saskaņā ar mūsu sākotnējo nostāju, līdz draudze un sludinātāji šo jautājumu noveda tik tālu, ka mums, Dieva bijībā, nācās ieņemt aizstāvības pozīciju par patiesību un nomāktajiem Dieva bērniem.

GSAM 174Apustuļu piemērs mūsu rīcībai

GSAM 174.2„‚Bet viņš baznīcā iegājis, droši mācīja kādus trīs mēnešus, sarunādamies un tos pārliecinādams par Dieva valstības lietām. Un kad citi bija apcietināti un nepaklausīgi un par šo ceļu ļaužu priekšā nelabi runāja, tad viņš no tiem atstājās un atšķīra tos mācekļus, ikdienas sarunādamies kādā Tiranna skolā.’⁷ Tikai tad, kad ‚citi bija apcietināti’ un ‚par šo ceļu ļaužu priekšā nelabi runāja [Kunga atnākšanu]’, mūsu brāļi tika pamudināti iziet un atdalīties no draudzēm. Viņi nevarēja paciest šo ‚ļauno runāšanu’ no ‚ļauno kalpu’ puses, un draudzes, kas varēja turpināt apspiest un ‚ļauni runāt’ pret tiem, kuri gaidīja ‚svētīto cerību’, viņiem nebija nekas cits kā mistiskās Bābeles meitas. Tā viņi tās pasludināja un nonāca evaņģēlija brīvībā. Un lai gan mēs varbūt ne visi esam vienisprātis par to, kas veido Bābeli, mēs esam vienisprātis par tūlītēju un galīgu atdalīšanos no visiem, kuri iebilst pret mācību par Dieva atnākšanu un Dieva valstības tuvumu. Mēs uzskatām, ka tas ir jautājums par dzīvību un nāvi. Palikt saistītam ar tām organizācijām, kas vieglprātīgi izsakās par Kunga atnākšanu vai tai pretojas, nozīmē nāvi. Izkļūt no visām cilvēciskajām tradīcijām, balstīties uz Dieva vārdu un katru dienu gaidīt Kunga parādīšanos nozīmē dzīvību. Tāpēc mēs tagad sakām visiem, kas jebkādā veidā ir iepinies verdzības jūgā: ‚izejiet no viņu vidus un atšķiraties un neaiztiekat neko, kas ir nešķīsts; tad Es jūs gribu pieņemt.’ ‚Un Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsiet Man par dēliem un meitām, to Tas Kungs saka, Tas Visuvaldītājs.’”⁸

GSAM 175Nepamatota pretestība

GSAM 175.1Viljams Millers šādi runā par konfliktu, kas tolaik pastāvēja starp baznīcām un adventistiem:—

GSAM 175.2„Ir visai neparasti un neizskaidrojami, ka kristīgās baznīcas izslēdz šo mācību un tās locekļus šīs svētās cerības dēļ. Zinu, ka dažas baptistu baznīcas saka, ka tās neizslēdz viņus viņu ticības dēļ, bet gan viņu sadraudzības dēļ ar adventistu ticīgajiem. Tad, ja tas nav viņu ticības dēļ nākamajam Glābējam, kāpēc es, kurš nekad neesmu bijis sadraudzībā ar nevienu citu kā vien baptistu baznīcu, esmu izslēgts no viņu kanceles? Tas ir viltus arguments. Bet tas nevar būt metodistu un presbiteriešu attaisnojums, jo viņi tic jauktai sadraudzībai. Tad kāpēc viņi izslēdz? Esmu dzirdējis, ka dažus izslēdz par to, ka viņi dzied Otrās atnākšanas himnas; citus — par ārprātu, lai gan vienīgais ārprāts, kas viņiem tika pierādīts, bija tas, ka viņi gaidīja Kristu. Ak, Dievs, ‚piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.’”

GSAM 176Storss par baznīcu attieksmi

GSAM 176.1Džordžs Storss šādi izteicās par baznīcu attieksmi pret adventistiem:—

GSAM 176.2„Kura no tām šodien nesaka: ‚Es sēžu tā kā ķēniņiene’? Un kura no tām neiepriecina sevi ar domu, ka kādu dienu tai izdosies iekarot pasauli un ka tā tiks pakļauta tās ticībai? Kura no tām ļaus kādai dvēselei mierīgi palikt savā vidū, ja tā atklāti un bezbailīgi apliecina savu ticību Kristus atnākšanai, kas jau ir pie durvīm? Vai nosacījums, lai jūs varētu netraucēti palikt viņu vidū, nav tas, ka jūs ‚pilnībā atturaties’ no publiskas ticības apliecināšanas par Kunga atnākšanu šogad, neatkarīgi no jūsu pārliecības šajā jautājumā un neatkarīgi no tā, cik svarīgi jums šķiet saukt: ‚bīstaties Dievu un dodiet Viņam godu, jo Viņa sodības stunda ir nākusi’?”

GSAM 176Mansfīlda liecība

GSAM 176.3L. D. Mansfīlds, rakstot no Oneidas, Ņujorkas štatā, 1844. gada 21. martā, liecina šādi:—

GSAM 176.4„Dievs iedarbojas uz savu mīļo bērnu prātiem, kuri gaida Kungu no debesīm, un ved viņus ne tikai ieklausīties eņģelī, ‚tam bija mūžīgs evaņģēlijs, tiem sludināt … jo Viņa sodības stunda ir nākusi’, bet arī paklausīt tam sekojošajam pavēlējumam: ‚izejat no viņas, Mani ļaudis!’ Es esmu vairāk nekā jebkad agrāk pārliecināts, ka šodienas reliģiskās organizācijas veido ne mazumu no tās Bābeles, kas tiks vardarbīgi nogāzta un vairs nekad netiks atrasta... Man tomēr šķiet, ka dažās organizācijās līdzība ar mazo ragu ir visvairāk pārsteidzoša. Daži piemēri ilustrēs šo jautājumu.

GSAM 176Pūļa gara izpausme

GSAM 176.5„Brālis, kurš šajā reģionā bija ļoti veiksmīgi strādājis, sludinot Kunga atnākšanu, bija norunājis lekciju noteiktā vietā un laikā. Kungs tā rīkoja, ka viņš atradās sešpadsmit jūdžu attālumā no norunātās vietas, bet tur klāt bija _____ sludinātājs, vadot pūli, kas bija bruņojies ar darvu un spalvām, lai tās pielietotu pret šo Visaugstākā Dieva kalpu. Šis pats sludinātājs drīz pēc tam sāka ilgstošu sapulci, bet viss bija tik auksts un ledains kā Ziemeļu ledājs — neviena dvēsele netika pamodināta vai atgriezta. Beidzot sludinātājs teica, ka, viņaprāt, viņam ‚būs jāsēžas grēku nožēlotāju solā’.

GSAM 177.1„Kāds grupas vadītājs šajā ciematā teica savai grupai, ka, kopš mēs šeit rīkojam sapulces, ja kāds vīrs ienāktu viņa mājā un teiktu, ka tic, ka Kristus atnāks šogad, viņš to izdzītu ārā.”

GSAM 177Pienākums pret draudzēm

GSAM 177.2Šajā brīdī mēs iepazīstināsim ar liecību no uzrunas, kas tika teikta adventa konferencē, kurā pulcējās ticīgie Bostonā, Masačūsetsā, 1844. gada 31. maijā, un kuru parakstīja Viljams Millers, Elons Galuša, N. N. Vaitings, Apolloss Heils un Dž. V. Haimss. Viņi saka:—

GSAM 177.3„Par mūsu pienākumu pret baznīcām mēs varam teikt arī pāris vārdus. Briesmas šeit, tāpat kā vairumā citu gadījumu, mums šķiet slēptas galējībās. Pirmā briesmu forma ir tā, ka mēs ļaujam tās baznīcas autoritātei, ar kuru mēs varbūt esam saistīti, uzspiest mums klusēšanu šādā pienākuma jautājumā. Mums nav šaubu, ka tūkstošiem cilvēku ir pakļāvuši sevi Dieva nosodījumam, pakļaujoties savu draudžu nebibliskajām prasībām šajā jautājumā, kuri, ja būtu bijuši apņēmīgi un uzticīgi, tagad atrastos daudz drošākā stāvoklī un būtu noderīgāki, lai gan arī viņiem, iespējams, būtu nācies ciest.

GSAM 177.4„Otrais briesmu veids ir pakļauties atriebības garam pret baznīcām to netaisnības dēļ pret mums un uzsākt bezatšķirīgu karu pret visām šādām organizācijām. Attiecībā uz adventistu pienākumu saistībā ar baznīcām, ar kurām viņi var būt saistīti, ja mums būtu jāsniedz norādījumi, mēs nevarētu dot tādus, kas būtu vispārēji piemērojami. Viņiem jārīkojas Dieva bijībā, kā to prasa konkrētie apstākļi.

GSAM 178.1„Mums tomēr jābūt apņēmīgiem pildīt savu pienākumu, liecinot par patiesību visās atbilstošās un piemērotās situācijās. Un ja, rīkojoties šādi, mēs aizvainojam draudzes un tās draud mums ar izslēgšanu, ja vien mēs neklusēsim (lai gan, ja mēs uzskatām par pareizu saites ar draudzi pārtraukt miermīlīgi, tas varētu būt labākais risinājums), pildīsim savu pienākumu, un, kad mūs izslēgs, pacietīgi panesīsim netaisnību un būsim gatavi kopā ar savu Kungu iziet ‚ārā priekš vārtiem’ un ‚nest Viņa negodu’.”

GSAM 178.2No šiem citātiem par baznīcu rīcību pret tiem, kas sludina Otrā eņģeļa vēsti, var viegli redzēt, ka, kā pirmais rezultāts šī otrā aicinājuma uz „mielastu” izteikšanai, tie, kas bija sapulcējušies vienā garīgajā ganāmpulkā, tiek dēvēti par „kropļiem”, „tizliem” un „akliem”, kas skaidri liecina par ļauno izturēšanos, ko viņi bija piedzīvojuši no savu „līdzkalpotāju” „sitieniem”, no kuriem viņi bija atdalīti.

GSAM 178Atsevišķa tauta, kas izraudzīta, lai saņemtu jaunas patiesības

GSAM 178.3Kunga nolūks ir skaidri saskatāms tajā, ka, sludinot Otrā eņģeļa vēsti — otro aicinājumu uz „mielastu” — un „pusnakts saucienu”, tiek izveidota atšķirīga tauta. Pēdējo dienu dārgās patiesības bija jāizpēta un jāsludina — darbs, ko nevarēja paveikt „ticības apliecinājumiem piesaistītās” baznīcās, tāpat kā evaņģēlija sludināšanu pasaulei nevarēja paveikt apustuliskā baznīca, saglabājot saikni ar jūdu sektām. Dievs aicināja uz atdalīšanos no tām,⁹ un Viņš aicināja arī uz adventistu ticīgo atdalīšanos no tiem, kuri centās tos noturēt savu ticības apliecinājumu lokā.

GSAM 179Storsa „Six Sermons”

GSAM 179.1Drīz pēc šīs iziešanas no draudzēm mēs redzam, ka adventistu grupām parādījās gaisma par nākotnes sodu, kā izklāstīts Džordža Storsa brošūrā „Six Sermons”, kurā pausts viedoklis, ka cilvēks pēc savas dabas ir mirstīgs; ka mirušie atrodas bezsamaņā starp nāvi un augšāmcelšanos; ka neticīgo galīgais sods būs pilnīga iznīcība; un ka nemirstība ir Dieva dāvana, ko var saņemt tikai caur ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.

GSAM 179.2Tūkstošiem adventistu pieņēma šo mācību par cilvēka dabu, taču ne visi. Tās noraidīšana neradīja nekādu neskaidrību viņu vidū, jo to uzskatīja vienkārši par ticības jautājumu, nevis par morālā stāvokļa pārbaudi; tādēļ vienotie centieni brīdināt pasauli par Kristus tuvošanos netika pārtraukti. Tomēr tas izraisīja baznīcu dusmas pret viņiem.

GSAM 179Nespēja atspēkot „Six Sermons”

GSAM 179.3Metodistu sludinātājs pilsētā, kurā es dzīvoju, un kurš iepriekš 1843. gadā bija piedalījies Adventa mācības sludināšanā, saņēma „Six Sermons”, izlasīja tās un atzina saviem draudzes locekļiem, ka nespēj atspēkot šo mācību; taču, konstatējot, ka daudzi no viņa draudzes locekļiem to pieņem, viņš ieteica citiem grāmatu nelasīt, jo „ja viņi to izlasītu, viņi noticētu šai mācībai”. 1844. gada septembrī, pēc tam, kad šis sludinātājs bija atgriezies no ikgadējās konferences, viņš uzkāpa savā kancelē un publiski noraidīja adventa doktrīnu, kā arī pazemīgi lūdza draudzes piedošanu par to, ka kādreiz bija uzaicinājis lektorus runāt dievnamā.

GSAM 179Tiesāts par ķecerību

GSAM 179.4Pēc šī sludinātāja rīcības drīz sekoja mēģinājums tiesāt Adventa ticīgos par ķecerību; taču, tā kā viņiem tika atļauts aizstāvēt savu viedokli, balstoties uz Bībeli, draudze neiegūva uzvaru. Vairāki tika izslēgti no šīs draudzes, jo viņu rīcība neatbilda draudzes disciplīnai, un daudzi citi aizgāja, jo tika izslēgti locekļi, kuru ticība nevarēja tikt pierādīta kā pretrunā ar Rakstiem. Tādējādi adventa mācība tika uz visiem laikiem izslēgta no draudzes, kurā simtiem cilvēku bija atraduši Glābēju un kļuvuši laimīgi Dievā.

GSAM 180.1Tas, kas notika manā dzimtajā pilsētā, tika darīts arī simtiem citu baznīcu visā valstī. Tie, pret kuriem šādi izturējās viņu bijušie brāļi, atrada lielu mierinājumu pravieša Jesajas vārdos: „Klausiet Tā Kunga vārdu, kas Viņa vārdu bīstaties. Jūsu brāļi, kas jūs ienīst, kas jūs atstumj Mana Vārda dēļ, saka: lai Tas Kungs pagodinājās, ka mēs redzam jūsu prieku; bet tie taps kaunā.”¹⁰

GSAM 180Ļauno dusmas atklājas

GSAM 180.2Tuvojoties dienai, kurā gaidīja Kunga atnākšanu, ticīgie kļuva arvien dedzīgāki savos darbos, bet ļaunie vēl niknāk dusmojās un izsmēja, kā to var redzēt no šāda paziņojuma, ko 1844. gada 31. oktobrī publicēja žurnāla Midnight Cry redaktors:—

GSAM 180.3„Ietekme, kādu šī kustība atstāja uz ļaunajiem, arī lielā mērā palīdzēja mums apstiprināt mūsu ticību, ka Dievs bija tajā. Kad Dieva bērni pulcējās, lai nometotos ceļos un pazemotos Viņa priekšā, kā arī sagatavotos Viņa parādīšanās brīdim — kā tas pienākas grēcinieku kopienai, kuru varēja glābt vienīgi žēlastība, — ļaunie izrādīja vislielāko ļaunprātību. Lai gan mēs par savām sanāksmēm nebijām paziņojuši nekur citur kā vien savā avīzē un nebijām aicinājuši sabiedrību uz tām, Beliala dēli pārpildīja telpas un radīja lielus traucējumus. Sestdienas, 12. datuma [1844. gada 12. oktobra], vakarā mēs neorganizējām sapulci tabernakulī, lai draudzes sargam [apkopējam] būtu iespēja sakopt telpas sabatam [svētdienai]. Taču pūlis ielauzās ēkā un liedza pat šo privilēģiju. Tomēr mērs, neaicināts, nekavējoties iejaucās un izdzina viņus.

GSAM 181.1„Nākamajā sabatā, kad mūsu sapulces telpa bija piepildīta, blīvs pūlis aizņēma ielu pie ēkas, un daudzi no viņiem bija dusmīgi par to, ka kāds vispār tic Kunga atnākšanai. Vakarā, ņemot vērā iedzīvotāju satraukumu, sapulce nenotika; tomēr jau agrā stundā iela bija piepildīta ar pūli; taču mēra tūlītējā iejaukšanās un viņa efektīvā policija atbrīvoja ielu, pēc tam, kad daži tika nogādāti policijas iecirknī. Mēs varējām pūļa rīcību salīdzināt vienīgi ar to, kas notika pie Lota durvīm vakarā pirms Sodomas iznīcināšanas... Šī viņu rīcība bija tik pēkšņa, vienlaicīga un plaša, ka tās izpausme ebreju septītā mēneša pirmajā dienā nostiprināja mūsu pārliecību, ka šis noteikti ir tas mēnesis.”

GSAM 181Izsmējēji uzvelk Debesbraukšanas tērpus

GSAM 181.21844. gada 22. oktobrī, dienā, kad beidzās divtūkstoš trīs simti dienu, Parīzē, Meinas štatā, kamēr ticīgie bija sapulcējušies dievnamā un nodevās svinīgai lūgšanai Dievam, gaidot, ka Kungs ieradīsies tajā dienā, izsmējēji pulcējās ap dievnamu, dziedot parodijas dziesmas. Divi no šiem nekārtības cēlājiem uzvilka garas baltas drēbes un uzkāpa uz mājas jumta, dziedāja dziesmas un izsmēja tos, kas atradās ēkā, lūdzoties un gaidot Kunga atnākšanu.

GSAM 181.3Iespējams, ka tieši no šā apstākļa cēlušās baumas par to, ka adventisti uzvilkuši debesbraukšanas tērpus; jo, neraugoties uz to, ka adventistu laikraksti piedāvāja atlīdzību pat 500 dolāru apmērā par vienu autentisku gadījumu, kad kāds adventists 1844. gadā uzvilcis debesbraukšanas tērpu un tādējādi gaidījis Kunga atnākšanu, neviens šāds gadījums nekad nav ticis pierādīts.

GSAM 182Hazena Fosa redzējums, 1844. gads

GSAM 182.1Apmēram šajā laikā Meinas štatā, Polendas pilsētā, dzīvoja jauns vīrietis vārdā Hazens Foss, kurš stingri ticēja, ka Kungs atnāks septītā mēneša desmitajā dienā. Viņš bija izskatīgs vīrietis, ar patīkamu uzvedību un diezgan labi izglītots. Pāris nedēļas pirms „pusnakts sauciena” beigām Kungs viņam tuvojās un deva redzējumu, kurā viņam tika parādīts adventistu ceļš uz Dieva pilsētu, kā arī ar to saistītās briesmas. Viņam tika doti daži brīdinājuma vēstījumi, kurus viņam bija jānodod tālāk, un viņam tika parādīti arī pārbaudījumi un vajāšanas, kas sekos, ja viņš uzticīgi izstāstīs to, kas viņam bija parādīts. Viņam, tāpat kā Fojam, tika parādīti trīs soļi, ar kuriem Dieva ļaudīm bija pilnībā jānonāk ceļā uz svēto pilsētu. Tā kā viņš stingri ticēja, ka Kungs atnāks „vēl pēc dažām dienām” (kā viņi tolaik dziedāja), redzējuma daļa, kas attiecās uz trim soļiem ceļā, viņam bija neizskaidrojama; un, būdams pēc dabas lepns, viņš izvairījās no krusta un atteicās to stāstīt. Redzējums atkārtojās otro reizi, un papildus viņam tika teikts, ka, ja viņš joprojām atteiksies stāstīt to, kas viņam bija parādīts, šis slogs tiks noņemts no viņa un uzticēts vienam no vājākajiem Kunga bērniem — tam, kurš uzticīgi izstāstīs to, ko Dievs atklās. Viņš atkal atteicās. Tad tika dots trešais redzējums, un viņam tika teikts, ka viņš ir atbrīvots, un šis slogs ir uzlikts vienam no vājākajiem starp vājajiem, kurš izpildīs Kunga gribu.

GSAM 182Foss neizstāsta savu redzējumu

GSAM 182.2Tas pārsteidza jaunekli, un viņš nolēma izstāstīt to, kas viņam bija parādīts, un attiecīgi izziņoja sapulces laiku un vietu. Ļaudis sapulcējās, lai redzētu un dzirdētu. Viņš rūpīgi izstāstīja savu pieredzi — kā viņš bija atteicies izstāstīt to, ko Kungs viņam bija parādījis, un kādas sekas izrietētu no viņa atteikšanās. „Tagad,” viņš teica, „es izstāstīšu redzējumu.” Bet, diemžēl! Bija jau par vēlu: viņš stāvēja cilvēku priekšā mēms kā statuja un beidzot, dziļā agonijā, teica: „Es nevaru atcerēties nevienu vārdu no redzējuma.” Viņš sāpēs lauzīja rokas, sakot: „Dievs ir piepildījis Savu vārdu. Viņš ir atņēmis man redzējumu,” un lielās garīgās mokās teica: „Es esmu pazudis cilvēks.” No tā laika viņš zaudēja cerību Kristū un nonāca izmisumā. Viņš vairs nekad neapmeklēja adventistu sapulces un vairs neizrādīja personīgu interesi par reliģiju. Viņa uzvedība daudzos aspektos, maigi sakot, bija tāda, kāda piemīt cilvēkam, kurš ir zaudējis Kunga Gara maigo ietekmi, cilvēkam, kurš „ir atstāts saviem ceļiem, lai piepildītos ar saviem darbiem”. Šādā garīgajā stāvoklī viņš nomira 1893. gadā.

GSAM 183Fosa redzējums, kā to stāstīja cits

GSAM 183.1Apmēram trīs mēnešus pēc tam, kad viņam neizdevās atcerēties savu redzējumu, viņš no blakus telpas dzirdēja, kā kāds cits stāstīja par redzējumu. Sapulce notika tajā pašā dzīvojamajā mājā, kurā viņš atradās. Viņu mudināja ienākt sapulcē, bet viņš atteicās to darīt. Viņš teica, ka redzējums bija tikpat līdzīgs tam, kas bija parādīts viņam, cik vien divi cilvēki varētu stāstīt par to pašu lietu. Un tādējādi kļuva zināms tas, ko viņš bija redzējis, bet nevarēja atcerēties, kad mēģināja to izstāstīt. Vēlāk, ieraugot šo cilvēku, viņš teica: „Tas ir instruments, uz kura Kungs ir uzlicis šo nastu.”

GSAM 183Diemžēl pieviltas cerības

GSAM 183.2Beidzot pienāca desmitā diena septītajā mēnesī pēc ebreju kalendāra (1844. gada 22. oktobris). Tajā brīdī tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku gaidīja šo brīdi kā savu cerību piepildījumu. Viņi nebija veikuši nekādus sagatavošanās pasākumus dzīvei uz zemes pēc šīs dienas. Viņi pat nebija iedomājušies: „Ja tas nenotiks,” bet bija sakārtojuši savas pasaulīgās lietas tā, it kā būtu gaidījuši, ka šī diena noslēgs viņu dabiskās dzīves posmu. Viņi bija brīdinājuši un pamudinājuši ļaunos bēgt no nākamās dusmības, un daudzi no viņiem baidījās, ka šis vēstījums varētu izrādīties patiesība. Viņi bija snieguši padomus un lūgušies kopā ar saviem radiniekiem un atvadījušies no tiem, kuri nebija atdevuši savas sirdis Dievam. Īsumā, viņi bija atvadījušies no visām zemes lietām ar tādu svinīgumu, kāds piemīt tam, kurš uzskata, ka drīz stāsies aci pret aci ar visas zemes Tiesnesi. Tādējādi, gandrīz aizelpojoties no satraukuma, viņi pulcējās savās dievkalpojumu vietās, gaidot, ka jebkurā brīdī dzirdēs, kā Tas Kungs nāk „ar liela eņģeļa balsi un ar Dieva bazūni” un redzēs debesis mirdzēt ar sava nākamā Karaļa godību.

GSAM 184.1Stundas ritēja lēni, un, kad beidzot saule nogrima aiz rietumu horizonta, ebreju septītā mēneša desmitā diena bija beigusies. Nakts ēnas atkal pārklāja pasauli ar savu drūmo plīvuru; bet kopā ar šo tumsību adventistu ticīgo sirdīs ienāca skumju lēkme, kas pēc savas būtības var tikt salīdzināta vienīgi ar mūsu Kunga mācekļu skumjām, kad viņi svinīgi devās mājup naktī pēc tā krustā sišanas un apbedīšanas, kuru vēl nesen viņi triumfāli bija pavadījuši uz Jeruzalemi kā savu Karali.